Ijona Klusā zvaigzņu ceļojumi

IJONA KLUSĀ ZVAIGZŅU CEĻOJUMI

IJONA KLUSĀ ZVAIGZŅU CEĻOJUMI


   IJONA KLUSĀ ZVAIGZŅU CEĻOJUMI
   IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGA, 1975
   Станислав Лем
   ЗВЕЗДНЫЕ ПУТЕШЕСТВИЯ ИОНА ТИХОГО ГОЛОС НЕБА
   Перевод с польского В. М е л и н о в с к о г о Оформление Г. М е л а м е д
   Издательство «Зинатне» \Рига 1975 Па латышском языке
   No poļu valodas tulkojis
   Voldemārs Meļinovskis Noformējusi G a J i n a M e 1 a m e d a
   Izdota saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un izdevumu padomes lēmumu
   ©Tulkojums latviešu valodā Izdevniecība «Zinātne», 1975

Ijona Klusa zvaigžņu dienasgrāmatas laika novilcinātājs Divpadsmitais ceļojums

   .
   Šķiet, nevienā no saviem ceļojumiem neesmu pie­redzējis tādas šausmas kā braucienā uz Amauropijas planētu Ciklopa zvaigznājā. Par šeit piedzīvotajām briesmām man jāpateicas profesoram Tarantogam. Šis pazīstamais astrozoologs ir ne tikai izcils pēt­nieks, bet, kā zināms, savā brīvajā laikā nodarbojas arī ar dažādiem izgudrojumiem. Starp citu, viņš izgudrojis šķidrumu nepatīkamu atmiņu izkliedēša­nai, banknotes ar guleniski novietotu astoņnieku, kas apzīmē bezgalīgi lielu naudas summu, trīs dažādas metodes miglas iekrāsošanai acīm tīkamā tonī, kā arī speciālu pulveri mākoņu apkaisīšanai, lai tiem pie­šķirtu nemainīgus apveidus. Tāpat viņš radījis apara­tūru, kas ļauj izmantot parasti nelietderīgi izšķiesto enerģiju, ko attīsta bērni, kuri, kā zināms, nevienu mirkli nevar norimties mierā.
   Šo aparatūru veido daždažādās vietās dzīvoklī iekārtoti kloķi, trīsēs un sviras, ko bērni draiskodamies rausta, velk un virza un šādā veidā, pašiem to nemaz neapzinoties, sūknē ūdeni, mazgā veļu, mizo kartupeļus, ražo elektrību utt. Rūpēdamies par mūsu visjaunākajiem pēctečiem, kurus vecāki reizēm atstāj mājās vienus, viņš izdomājis arī nedegošus sērkoci­ņus, kurus jau masveidā ražo uz Zemes.
   Kādu dienu profesors parādīja savu visjaunāko izgudrojumu. Pirmajā mirklī likās, ka manā priekšā ir dzelzs krāsniņa, un profesors atzinās, ka patiesi tā viņam noderējusi par ierīces pamatdetaļu.
   —   Tā, manu dārgo Ijon, ir reālā veidolā iemiesots cilvēces sensenais sapnis, — viņš man paskaidroja, — un proti, laika novilcinātājs jeb, ja tā tev labāk patīk, aizkavētājs. Aparāts dod iespēju pēc sirds pati­kas pagarināt dzīvi. Tajā-viena minūte ilgst ap divi mēneši, ja vien savās aplēsēs neesmu kļūdījies. Vai tu negribētu izmēģināt? …
   Tā kā es aizvien biju interesējies par tehnikas jau­numiem, piekrītoši pamāju ar galvu un iespraucos aparātā. Tikko biju tur notupies, profesors aizcirta durtiņas. Man degunā iekņudējās, jo blīkšķis, ar kādu profesors aizdarīja krāsniņu, uzvirmoja no tās neiz- kašņātos sodrējus, un es, gaisu ievilkdams, nošķaudī­jos. Tieši šajā mirklī tika ieslēgta strāva. Laika tecē­juma pagausināšanās rezultātā mans šķaudiens ilga piecas diennaktis, un, kad profesors atkal atvēra aparātu, viņš ieraudzīja, ka es aiz pārpūles esmu gandrīz nesamaņā. Pirmajā mirklī viņš uztraucās, bet, uzzinājis, kas īsti noticis, labsirdīgi pavīpsnāja un piebilda:
   —   Patiesībā pēc mana pulksteņa pagājušas tikai četras sekundes. Nu, ko tu, Ijon, teiksi par šādu izgudrojumu?
   ■— Patiesību sakot, man liekas, ka tas vēl nav gluži pilnveidots, lai gan katrā ziņā pelna ievērību, — es atbildēju, kolīdz man bija izdevies aizgūtnēm ieraut gaisu.
   Godājamais profesors mazliet tā kā apmulsa, bet tad augstsirdīgi uzdāvināja man savu aparātu, paskaidrodams, ka tas vienādā mērā varot noderēt gan laika gaitas palēnināšanai, gan arī tās paātrināšanai. Juzdamies drusku noguris, es atteicos no tūlītēja šīs otrās iespējas izmēģinājuma, sirsnīgi pateicos un aiz­vedu aparatu uz savām mājām. Patiesību sakot, es laga nezināju, ko ar to iesākt, tāpēc aparātu novietoju savas raķešu garāžas jumtaugšā, kur tas vāļājās kādu pusgadu.
   Rakstīdams savas lieliskās «Astrozooloģijas» astoto sējumu, profesors pamatīgi bija iepazinies ar materiāliem, kas attiecās uz Amauropiju apdzīvojo­šām būtnēm. Un tad viņam ienāca prātā, ka tās būtu visai noderīgs objekts laika palēninātāja (un reizē arī paātrinātāja) izmēģināšanai.
   Iepazinies ar šo projektu, es iedegos tādā aizrau­tībā, ka trijās nedēļās piekrāvu raķeti ar pārtiku un degvielu, bet pēc tam, paņēmis sev līdzi šā galaktikas apvidus kartes, ar kurām pienācīgi nemaz nebiju iepazinies, kā arī profesora Tarantogas aparātu, nekavējoties startēju. Tas bija jo saprotamāk tāpēc, ka ceļojums uz Amauropiju ilgst ap trīsdesmit gadu. Ko es pa šo laiku darīju, par to pastāstīšu kādreiz vēlāk. Pieminēšu šeit tikai vienu no dīvainākiem noti­kumiem, kāds bija sastapšanās galaktikas centra apvidū (iekavās piebildīšu, ka šis rajons ir tik lielā mērā piesārņots kā reti kāds kosmosā) ar starp­zvaigžņu klaiņotāju cilti, kas bija iesaukta par padzinteņiem.
   Šiem nelaimīgajiem vispār nav dzimtenes. Maigi izsakoties, tās ir ar neparastu izdomu apveltītas būt­nes, jo gandrīz katrs no tiem par savas cilts vēsturi stāstīja kaut ko citu. Vēlāk es tiku dzirdējis, ka viņi vienkārši iztirgojuši savu planētu, alkatīgā iekārē nesaudzīgi izmantojot derīgo izrakteņu atradnes, lai iegūtās bagātības eksportētu. Šādā veidā viņi izvan­dījuši un izrakņājuši visu planētu, to galīgi izpostī­dami, līdz beidzot no tās pāri palikusi tikai liela bedre, kura kādu dienu tiem zem kājām iebrukuši. Tiesa, bija gan arī tādi, kuri apgalvoja, ka padzinteņi reiz sagudrojuši kosmosā sarīkot pamatīgu plītēša-nu, bet apmaldījušies un neesot spējuši vairs atrast ceļu uz mājām. Kā bijis īstenībā, šodien nav pasakāms, tikai skaidrs, ka neviens nepriecājas par šo zvaigžņu blandoņu parādīšanos — ja, klīzdami pa izplatījumu, viņi sastopas ar kādu planētu, tad drīz vien izrādās, ka šis vai tas ir pazudis — vietumis viņi ierāvuši nāsīs daļu gaisa, citur atkal izdzēruši kādu upi vai arī nočiepuši salu.
   Kādreiz Ardenurijā viņi esot nozaguši pat veselu kontinentu, tikai tas, par laimi, bijis neizmantojams, jo to klājusi ledus sega. Labprāt viņi apņemas iztī­rīt un noregulēt planētu pavadoņus, taču reti kāds tiem uztic tik atbildīgu pienākumu. Viņu bērni apmētā ar akmeņiem komētas un vizinās uz izkurtējušiem meteoriem, ar vārdu sakot, viņu dēļ raižu ir bez sava gala. Nospriedu, ka tam jādara gals, un, uz īsu laiku pārtraucis ceļojumu, sāku attiecīgi rīkoties. Manas pūles izrādījās visai veiksmīgas, jo nejaušā kārtā man izdevās sagādāt sev kādu vēl gluži lietojamu mēnesi. Es to mazliet izremontēju un, pateicoties saviem sakariem, panācu, ka tas tika paaugstināts planētas rangā.
   Tiesa, tur nebija gaisa, bet to es savācu brīvprātīgu ziedojumu ceļā: tuvējā apvidus iedzīvotāji deva, cik nu katrs spēja, un vajadzēja redzēt, ar kādu prieku lādzīgie padzinteņi uzsoļoja paši savā planētā! Viņu pateicībai vienkārši nebija gala. Sirsnīgi atvadījies, es devos tālāk. Līdz Amauropijai vairs bija palicis tikai ap seši kvintiljoni kilometru; veicis šo pēdējo ceļa posmu un sameklējis man vajadzīgo planētu (to šeit bija kā smiltis tuksnesī), sāku nolaisties uz tās virsmas.
   Ieslēdzis bremzes, es pēkšņi ar šausmām konsta­tēju, ka tās nedarbojas un es krītu lejup līdzīgi akme­nim. Paskatījies pa lūku, ieraudzīju, ka man bremžu vispār nav. Ar sašutumu atcerējos nepateicīgos padzinteņus, taču nodoties šāda veida pārdomām nebija laika, jo drīz vien es jau šķēlu planētas atmo­sfēru, un raķete sāka kvēlot rubīna krāsā — vēl mir­klis, un es būtu dzīvs sadedzis.
   Par laimi, pēdējā brīdī es atcerējos laika pagausi- nātāju; ieslēdzu to, un laiks sāka ritēt tik lēni, ka mans kritiens uz planētu ilga trīs nedējas. Sādā veidā izkūlies no ķezas, es palūkojos apkārt.
   Raķete bija nolaidusies plašā klajumā, kuru no visām pusēm ieskāva bāli zilgans mežs. Virs receklī- giem kokiem lielā ātrumā virmoja kaut kādi radījumi smaragda krāsā. Mani ieraugot, mēļos krūmos iespruka bars dzīvu būtņu, kas izskatījās apbrīno­jami līdzīgas cilvēkiem, tikai tām bija spīdīga safīra krāsas āda. Šo un to par viņiem biju jau dzirdējis no profesora Tarantogas, taču, ielūkojies kosmo­nauta rokasgrāmatā, guvu krietnu papildu informā­ciju.
   Izrādījās, ka planētu — pēc grāmatas ziņām — apdzīvo cilvēkiem līdzīgas, tikai uz nesalīdzināmi zemākas attīstības pakāpes esošas būtnes, ko sauc par mikrocefaliem. Mēģināju ar viņiem sazināties, taču veltīgi. Rokasgrāmatai acīmredzot bija taisnība. Mikrocefali staigāja četrrāpus, brīdi pa brīdim pie- tupdamies, veicīgi ieskājās, bet, kad es tuvojos, blenza uz mani ar savām smaragda acīm un nesaka­rīgi kaut ko burkšķēja. Neraugoties uz pilnīgu saprāta trūkumu, viņi bija labsirdīga un piemīlīga rakstura.
   Divas dienas es pētīju zilgano mežu un plašās ste­pes tam apkārt, bet tad, atgriezies raķetē, devos pie miera. Kad jau biju atgūlies, atcerējos laika paātri­nātāju un nolēmu to iedarbināt uz pāris stundām, lai, no rīta pamodies, redzētu, kas noticis. Ar pūlēm izstiepu aparātu no raķetes, uzstādīju zem kokiem, ieslēdzu laika paātrinājumu un, atgriezies savā guļ­vietā, iegrimu nevainīga bērna miegā.
   Mani pamodināja spēcīga purināšana. Atvēris acis, ieraudzīju, ka pār mani noliekušies mikrocefali, kuri, jau uz divām kājām stāvēdami, spalgās balsīs sazinājās cits ar citu un ar lielu interesi kustināja manas rokas, bet, kad es mēģināju pretoties, gandrīz tās izmežģīja no locītavām. Vislielākais no viņiem, mēļš milzis, ar varu pavēra man muti un, iegrūdis tajā pirkstus, skaitīja zobus.
   Lai kā es spirinājos, mani iznesa laukā un piesēja pie raķetes pakaļgala. Šādā stāvoklī atrazdamies, redzēju, ka mikrocefali visu, kas vien bija kustināms, iznesa no raķetes; lielākos priekšmetus, kurus neva­rēja izdabūt pa raķetes lūku, viņi ar akmeņiem sasita gabalos. Tad pēkšņi uz raķeti un mikrocefaliem, kas rosījās ap to, nobira akmeņu krusa, no kuriem viens trāpīja man pa galvu. Tā kā biju sasiets, nevarēju paskatīties uz to pusi, no kurienes lidoja akmeņi. Dzirdēju tikai kautiņa kņadu. Beidzot mikrocefali, kuri bija mani sasaistījuši, metās bēgt. Man klāt pie­skrēja citi, atraisīja saites un, izrādīdami vislielā­kās godbijības pazīmes, uz pleciem ienesa meža biezoknī. „
   Gājiens apstājās pie kupla koka. No tā zariem, liānās iestiprināts, nokarājās kaut kas līdzīgs vieg­lam slietenim ar mazu lodziņu. Pa šo lodziņu mani iestūķēja iekšā, bet zem koka sapulcējušos mikroce- falu pūlis nokrita ceļos, izgrūzdams lūgsnām līdzī­gas gaudas. Procesijā sakārtojušies mikrocefali kā upuri nolika man priekšā ziedus un augļus. Nākama­jās dienās es kļuvu par vispārējas pielūgsmes objektu; priesteri pēc manas sejas izteiksmes pareģoja nākotni un, kad tā viņiem šķita drūma, apkvēpināja mani ar dūmiem, tā ka es gandrīz vai nosmaku. Par laimi, tajā laikā, kad svilināja man nestos upurus, priesteris šūpoja svētbūri, kurā biju iesprostots, un tāpēc laiku pa laikam varēju maķenīt atvilkt elpu.
   Ceturtajā dienā maniem godinātājiem uzbruka ar milnām bruņojušos mikrocefalu nodaļa, ko komandēja tas pats milzis, kurš man bija skaitījis zobus. Kaujas laikā pāriedams no vienu rokām otrās, es pārmaiņus kļuvu gan par pielūgsmes, gan arī par nozākājumu objektu. Cīņā uzvaru guva uzbrucēji, kurus vadīja jau minētais milzis, vārdā Cērmonis. Savā apmetnē viņi atgriezās triumfālā gājienā, un arī es tajā pie­dalījos — piesiets pie garas kārts, kuru nesa barveža radinieki. Tas kļuva par tradīciju, un es kopš šā laika biju savdabīgs karogs, kuru stiepa līdzi visos karagā­jienos. Tas bija apgrūtinoši, taču deva zināmas priekšrocības.
   Kaut cik ielauzījies mikrocefalu dialektā, es nopū­lējos Cērmonim ieskaidrot, ka par savu straujo attīs­tību viņam un viņa pavalstniekiem jāpateicas man. Tas neveicās viegli, bet man radās iespaids, ka viņš jau sāka šo to apjēgt. Diemžēl drīz vien viņu noindēja paša brāļadēls Atrīmis, kas apvienoja līdz šim sav­starpēji naidīgos meža un lauku mikrocefalus, appre­cēdams meža iemītnieku priesterieni Mastozimazu.
   Kad Mastozimaza kāzu dzīru laikā ieraudzīja mani (es tur biju ēdienu nobaudītājs — šādu amatu bija nodibinājis Atrīmis), viņa līksmi iesaucās: «Bet tev taču ir tik balta ādiņa!» Tas manī viesa drūmu nojausmu, kura drīz vien piepildījās. Mastozimaza nožņaudza savu laulāto draugu, kad tas bija aizmi­dzis, un stājās ar mani morganātiskā laulībā. Tagad savukārt es viņai mēģināju ieskaidrot, kādu pateicību mikrocefali man ir parādā, bet Mastozimaza mani saprata aplam, jo tūlīt pēc pirmajiem vārdiem iespie­dzās: «Ak tā, es tev jau esmu apnikusi!», un man ilgi vajadzēja viņu mierināt.
   Kārtējā galma apvērsuma laikā Mastozimaza tika nogalināta, bet es izglābos, aizbēgdams pa logu. No mūsu laulības laikiem saglabājās vienīgi valsts ka­roga balti mē|ās krāsas. Pēc aizbēgšanas es meža klajumā sameklēju laika paātrinātāju un gribēju to izslēgt, bet tad man ienāca prātā, ka prātīgāk būtu pagaidīt, līdz mikrocefali radīs demokrātiskāku civi­lizāciju.
   Kādu laiku es nodzīvoju mežā, pārtikdams no sak­nēm, un tikai naktīs aizgāju līdz apmetnei, kas ātri pārveidojās ar pāļu sētu apjoztā pilsētā.
   Lauku mikrocefali apstrādāja zemi, bet pilsētā dzī­vojošie tiem bieži uzbruka, izvaroja viņu sievas, bet pašus apkāva un aplaupīja. Drīz vien strauji attīstī­jās tirdzniecība. Šajā pašā laikā nostiprinājās arī reliģiskie ticējumi, kuru rituāls ar katru dienu kļuva bagātāks. Man par lielu sarūgtinājumu, mikrocefali raķeti no meža klajuma aizvilka uz pilsētu un novie­toja galvenajā laukumā kā sava veida dievekli, uzcel­dami tai apkārt mūri un izveidodami apsardzi. Vai­rāk reižu laukos dzīvojošie mikrocefali apvienojās un kopējiem spēkiem uzbruka Mēļienei (tāds bija pilsē­tas nosaukums), to līdz pamatiem nopostīdami, taču aizvien tā ātri tika uzcelta no jauna.
   Kariem galu darīja karalis Sarcepans, kurš node­dzināja ciemus, izcirta mežus un apkāva lauciniekus, bet dzīvajos palikušos kā kara gūstekņus nometināja uz laukiem turpat pie pilsētas. Tā kā man nebija kur palikt, es devos uz Mēļiem. Pateicoties maniem saka­riem (pils kalpotāji mani pazina vēl no Mastozimazas laikiem), es tiku iecelts galma masiera amatā. Karalis Sarcepans mani iemīlēja un gribēja paaug­stināt valsts bendes palīga amatā par vecāko spīdzmani. Izmisumā es aizsteidzos uz meža klajumu, kur darbojās laika paātrinātājs, un noregulēju to uz pilnu jaudu. Un patiesi, tajā pašā naktī Sarcepans nomira no pārēšanās un tronī nāca armijas pavēl­nieks Trimons Zilgais. ViņŠ nodibināja birokrātisku hierarhiju, ieviesa nodokļus un izdeva likumu par obligāto kara klausību. No kara dienesta mani pa­glāba ādas krāsa. Es tiku atzīts par albinosu, un kā tādam man nebija tiesības tuvoties karaļa miteklim. Dzīvoju kopā ar vergiem, kuri mani iesauca par Ijonu Bālģīmi.
   Tad es sāku sludināt vispārēju vienlīdzību un izskaidroju savu lomu mikrocefalu sabiedriskajā attīstībā. Drīz vien manai mācībai radās daudz pie­kritēju, kurus dēvēja par mahinistiem. Sākās nemieri un jukas, kuras Trimona Zilgā gvarde asiņaini apspieda. Mahinismu aizliedza, piedraudot ar nāves­sodu nokutinot.
   Vairākkārt man vajadzēja bēgt no pilsētas un pa^ slēpties zivju dīķos, bet mani piekritēji tika nežēlīgi vajāti. Pēc tam uz maniem priekšlasījumiem sāka ierasties aizvien vairāk augstāko aprindu pārstāvju, protams, inkognito. Kad Trimons nomira traģiskā nāvē, aiz izklaidības aizmirsis elpot, varu pārņēma Karbagazs Saprātīgais. Viņš bija manas mācības pie­kritējs un pasludināja to par oficiālo valsts ticību. Man tika piešķirts Mahinas pārrauga goda nosau­kums un lepna rezidence pils tuvumā. Biju ļoti aiz­ņemts un pats lāgā neatskārtu, kā tas notika, kā ne, bet man padotie priesteri sāka sludināt mācību par manu dievišķīgo cilmi. Veltīgi es mēģināju tam preto­ties. Šajā laikā uzradās antimahinistu sekte, kas ap­galvoja, ka mikrocefali attīstījušies dabiskā ceļā, bet es esot bijušais vergs, kurš, nobalsinājies ar kaļķiem, blēdīgā kārtā krāpjot tautu.
   Sektes vadītājus notvēra, un karalis pieprasīja, lai es kā Mahinas pārraugs piespriestu tiem nāvessodu. Citas izejas neredzēdams, aizbēgu pa pils logu un kādu laiku atkal slēpos pilsētas dīķos. Kādu dienu man kļuva zināms, ka priesteri sludinot Ijona
   Bālģīmja uzbraukšanu debesīs, jo viņš, izpildījis savu planetāro sūtību, atgriezies debess mājoklī. Es devos uz Mājieni, lai atspēkotu šīs aplamības, bet pūlis, kurš bija nometies ceļos manu attēlu priekšā, pēc pir­majiem vārdiem, ko paguvu pasacīt, gribēja nomētāt mani ar akmeņiem. Priesteru sardze mani paglāba, bet tikai tāpēc, lai es kā viltvārdis un zaimotājs tiktu ieslodzīts pazemes cietumā. Trīs dienas mani berzēja un rīvēja, lai nokasītu šķietami uzkrāsoto baltumu, kuram pateicoties — tā skanēja apsūdzība — es biju varējis uzdoties par debesīs uzbraukušo Bālģīmi. Tā kā, par spīti visam, es nekļuvu zilganāks, mani nolēma pakļaut spīdzināšanai. No šī posta es izkūlos, pateicoties vienam no apsardzes vīriem, kurš man piegādāja mazliet zilgās krāsas. Cik ātri vien spē­dams, es drāzos uz mežu, kur atradās laika pasteidzi- nātājs, un, ilgāku laiku ap to nopūlējies, vēl vairāk paātrināju tā darbību, cerēdams, ka tādā kārtā es tuvināšu kārtīgas civilizācijas laikmeta iestāšanos, bet pēc tam atkal divas nedēļas noslapstījos pilsētas zivju dīķos.
   Pilsētā es atgriezos, kad bija izsludināta republika, inflācija, amnestija un kārtu vienlīdzība. Uz ceļiem jau pieprasīja uzrādīt dokumentus, bet, tā kā man tādu nebija, tad tiku apcietināts par klaidonību. Pēc atbrīvošanas, lai nopelnītu sev dienišķo iztiku, sāku strādāt par kurjeru Izglītības ministrijā. Ministru kabineti mainījās palaikam pat divi reizes dienā, un, tā kā ikviena jauna valdība uzsāka savu darbību ar priekšgājēju dekrētu atcelšanu un jaunu izdošanu, man bija ko nenoskraidīties ar apkārtrakstiem. Galu galā man pietūka kājas, un es iesniedzu atlūgumos, kuru nepieņēma, jo taisni tolaik bija kara stāvoklis. Pieredzējis republikas krišanu, divus direktoriatus, apgaismotās monarhijas restaurāciju, ģenerāļa Pār- niknā autoritatīvo valdību un viņa giljotinēšanu par valsts nodevību, es vairs nevarēju paciest civilizācijas gauso attīstību un vēlreiz sāku knibināties ap savu aparātu, līdz tam nolūza kāda skrūvīte. Es par to sevišķi neraizējos, taču pēc pāris dienām pamanīju, ka notiek kaut kas dīvains.
   Saule tagad uzlēca rietumu pamalē, kapsētā bija dzirdama savāda jezga, varēja redzēt staigājam ap­kārt miroņus, turklāt tie izskatījās aizvien mundrāki, pieaugušie cilvēki acīm redzot kļuva sīkāki, bet bērni kaut kur izgaisa.
   Atgriezās ģenerāļa Pārniknā valdīšana, apgais­motā monarhija, direktoriāts un, beidzot, republika. Kad es pats savām acīm biju redzējis atmuguriski virzāmies karaļa Karbagaza bēru procesiju, un viņš pēc trim dienām piecēlās no katafalka un tika atbal- zamēts, apjēdzu, ka es būšu sabojājis aparātu, un laiks tagad rit ačgārni. Visļaunākais bija tas, ka arī pats pie sevis pamanīju atjaunošanās pazīmes. No­lēmu nogaidīt, līdz no miroņiem piecelsies Karbagazs I un es atkal būšu kļuvis par Lielo mahinistu, lai tad, izmantojot savu tā laika ietekmi, bez grūtībām varētu piekļūt pie raķetes, kas bija izsludināta par dievekli.
   Visļaunākā tomēr bija pārvērtību ātrā norise, jo nevarēju būt drošs, ka sagaidīšu īsto brīdi. Dienu no dienas es pagalmā nostājos zem koka un ar krītu atzīmēju, cik augstu sniedzas mana galva — milzīgā ātrumā es saruku aizvien mazāks un mazāks. Kad Karbagaza valdīšanas laikā es atkal kļuvu par Mahi­nas pārraugu, izskatījos ne lielāks par deviņus gadus vecu zēnu, bet man vēl vajadzēja savākt pārtiku ceļam. Naktīs to nogādāju raķetē, taču tas prasīja lielu piepūli, jo kļuvu aizvien kuslāks. Sev par lielām šausmām, ievēroju, ka laikā, kad biju brīvs no die­nesta pienākumiem pilī, izjutu neatvairāmu patiku parotaļāties sunīšos.
   Kad raķete bija jau sagatavota ceļam, es mazā gaismiņā ielavījos tajā un grasījos sniegties pie starta sviras, taču tā bija pārāk augstu. Man vaja­dzēja vispirms uzrausties uz ķeblīša, un tikai tad es varēju to aizsniegt, čribēdams izlamāties, es ar izbailēm konstatēju, ka varu vairs tikai pīkstēt. Starta brīdī es vēl pratu staigāt, bet paātrinātāja impulss acīmredzot kādu laiku vēl darbojās, jo pēc tam, kad biju jau no planētas aizlidojis un tās disks tālumā vizmoja līdzīgi bālganam traipam, man ar pūlēm izdevās četrrāpus aizkūņoties līdz piena pude­lītei ar zīdekli, ko piesardzīgi biju sev sagādājis. Tādā veidā man nācās baroties veselus sešus mēne­šus.
   Ceļojums uz Amauropiju, kā jau es sākumā teicu, ilgst ap trīsdemit gadu, tāpēc, atgriezies uz Zemes, es ar savu izskatu nesagādāju draugiem nekādas bažas. Nožēloju tikai, ka man trūkst iztēles spējas, jo tad man nebūtu vajadzējis izvairīties no sastapšanās ar Tarantogu un es varētu, profesoru neapvainojot, izdomāt kādu viņa izgudrotāja talantam glaimojošu pasaciņu.

Kurdeļa medības Četrpadsmitais ceļojums

   19. VIII
   Nodevu raķeti remontā. Pēdējā braucienā biju no­kļuvis pārāk tuvu Saulei, un tā nosvilinājusi raķetei visu lakojumu. Darbnīcu pārzinis iesaka nokrāsot to zaļu. Vēl neesmu izšķīries. Priekšpusdienā sakārtoju savu kolekciju. Skaistajā gargauna kažokādā kožu kā biezs. Sakaisīju ar naftalīnu. Pēcpusdienā — pie Tarantogas. Rāvām vaļā marsiešu dziesmas. Aizņē­mos no viņa Brizarda grāmatu «Astoņi gadi kurdeļu un ķerstakļu vidū». Lasīju līdz gaismiņai — ārkār­tīgi interesanti.
   20. VIII
   Piekritu — lai krāso zaļu. Pārzinis cenšas .pierunāt mani, lai nopērku elektronsmadzenes. Viņam pārdo­damas labi uzturētas, maz lietotas, divpadsmit tvaika dvēseļu jaudas. Nopūlas iegalvot, ka bez smadzenēm tagad neviens tālāk par Mēnesi nelaižoties. Nevaru izšķirties, jo izmaksā dārgi. Visu pēcpusdienu lasīju Brizardu — ļoti aizraujoša lasāmviela. Taisni kauns, ka nekad neesmu redzējis kurdeli.
   21. VIII
   Agri no rīta darbnīcās. Pārzinis man parādīja smadzenes. Patiesi, tīri labas, ar anekdošu akumula­toru pieciem gadiem. Tas atrisinot kosmiskās garlai­cības problēmu. — Jūs vienos smieklos pavadīsiet vis­garāko ceļojumu, — pārzinis centās iegalvot. Pēc akumulatora izlādēšanās var uzstādīt jaunu. Liku stūres nokrāsot sarkanas. Bet par smadzenēm vēl padomāšu. Līdz pusnaktij lasīju Brizardu. Vai neva­jadzētu pamedīt arī pašam?
   22. VIII
   Beidzot nopirku smadzenes. Liku tās iemontēt raķe­tes sienā. Pārzinis piedeva vēl klāt elektrisko spil­venu. Liekas, viņš pamatīgi būs no manis noplēsis! Pats gan pūlējās man iegalvot, ka ietaupīšu krietnu žūksni. Runa ir par to, ka, ierodoties uz kādas pla­nētas, parasti jāsamaksā iebraukšanas muita. Bet, ja raķete apgādāta ar mākslīgām smadzenēm, to var atstāt brīvi riņķojam ap planētu tikpat kā mākslīgu mēnesi un, ne graša nemaksājot, atlikušo ceļa gabalu
   2* 19
   noiet kājām. Smadzenes aplēš kustības astronomis­kos elementus un nosaka, kur raķete pēc tam meklē­jama. Beidzu lasīt Brizardu. Esmu jau gandrīz izlē­mis doties uz Enteropiju.
   23. VIII
   Pārvedu raķeti no darbnīcām. Izskatās loti labi, tikai stūres krāsojums nesaskan ar pārējo. Pats pār­krāsoju to dzeltenā krāsā. Tagad jau daudz labāk. Aizņēmos no Tarantogas kosmiskās enciklopēdijas sējumu uz E burtu un norakstīju šķirkli par Entero­piju. Lūk tas:
   ENTEROPIJA, Teļa zvaigznāja dubultsaules (sar­kanās un zilās) 6. planēta. 8 kontinenti, 2 okeāni, 167 darbojošies vulkāni, 1 scorgs (sk. SCORGS). Dien­nakts — 20 stundas, klimats silts, apstākli dzīvībai labvēlīgi, atskaitot metplūsu (sk. METPLUSI) periodus.
   Iedzīvotāji:
   a) valdošā rase — ardrīti, dzidrapvalka, simetris­kas, nepārekstremitāšu (3) saprātīgas būtnes; pieder pie Siliconoidea tipa, Luminifera kārtas, Polgtheria klases. Kā visi politeriji (sk.), ardrīti vairojas, pēc pašu gribas periodiski daloties. Veido lodveida tipa ģimenes. Pārvaldes sistēma: gradarhija II B, ko pirms 340 gadiem nodibinājis Transms Penitenciā- rijs (sk. TRANSMS). Augstu attīstīta rūpniecība, visvairāk ražo pārtikas produktus. Eksportē galve­nokārt fosforizētas manubrijas, vairākus desmitus dažādu šķirņu ribotus, viegli apgrauzdētus sirdēklus un laupānijas. Galvaspilsēta: Tentotama, 1400000 iedz. Galv. rūpniecības centri: Haupra, Drura, Arba- gelara. Luminārā kultūra ar pārpiepēšanās pazīmēm, ko izraisījusi ardrītu iznīcinātās fitogozjanu (sk. PIEPIEŠI) kultūras reliktu bagātīga infiltrēšanās. Kultūras un sabiedriskā dzīvē pēdējos gados aizvien lielāku lomu iegūst sepulas (sk.). Ticējumi: valdošā reliģija — monodrumisms. Saskaņā ar m. mācību pasauli radījis Daudzējādais Drūms Primāro gļotu veidā, no kurām cēlušās saules un planētas ar Ente- ropiju priekšgalā. Ardrīti ceļ paliekamas un izjauca­mas plakētas svētnīcas. Līdzās monodrumismam pa­stāv vairāk nekā desmit sektu, no kurām vissvarīgākā ir plakotraļi (sk.)_. Pēdējie nekam netic, atskaitot Emfēzi (sk. EMFĒZE), bet arī ne visi. Māksla: dejas (ripurāpu), radioakti, sepulēšana, dramatsakas. Arhi­tektūra: sakarā ar metplūsām — izpūtspiedņu gma- zas tipa. Biķerveida gmazceltnes, līdz 130 stāvu augstas. Uz māksi, mēnešiem galvenokārt ovicelāras (olveida) celtnes.
   b) Dzīvnieki: silikonoidālā tipa fauna, galv. pārstāvji: dergļi, autumālie dendrogi, asmanīti, kur- deļi un pīkstuļu ķerstakļi. Metplūsu laikā medīt kur- dejus un ķerstakļus aizliegts. Cilvēkiem šie dzīvnieki nav ēdami,_izņemot kurdeļus (tikai zarda daļa, sk. ZĀRDS). Ūdens fauna piegādā izejvielu pārtikas rūpniecībai. Galv. pārstāvji: infernalijas (peklenī- cas), blakves, pieves un smerdes. Enteropijas īpat­nība ir scorgs ar tā duļķisko faunu un floru. Mūsu Galaktikā tā vienīgais ekvivalents ir Jupitera bezcel- mes uzmežu aulas. Dzīvība Enteropijā, kā to pierāda prof. Tarantogas skolas pētījumi, attīstījusies tikai scorgu apvidū no balbazila iegulām. Sakarā ar mas­veida sauszemes un ūdens celtniecību sagaidāma scorga atlieku ātra izzušana. Saskaņā ar planetāro reliktu aizsardzības kodeksa 6. § (Codex Galacticus, MDDDVĪI sēj., XXXII grām., 4670. lpp.) scorgs ieskaitīts aizsargājamo objektu sarakstā; sevišķi stin­gri aizliegta tā izmīdīšana tumsā.
   Šajā izziņā viss man ir skaidrs, izņemot tur pieminētās sepulas, transmu un metplūsu. Diemžēl līdz šim iznākušais enciklopēdijas pēdējais sējums beidzas ar šķirkli «MERCE», un tāpēc par transmu un metplūsu nekas nav atrodams. Es tomēr aizgāju pie Tarantogas, lai paskatītos, kas viņa vārdnīcā rakstīts zem šķirkļa «SEPULAS». Tur atradu īsu informāciju:
   SEPULAS — Enteropijas (sk.)_ ardrītu civilizāci­jas svarīgs elements. Sk. SEPULARIJAS.
   Sekodams šai norādei, izlasīju:
   SEPULARIJAS — objekti, kas kalpo sepulēšanai (sk.).
   Sameklēju «Sepulēšanu», un tur bija paskaidrots:
   SEPULESANA — ardrītu (sk.) izdarības Entero­pijas (sk.) planētā. Sk. SEPULAS.
   Aplis noslēdzies, vairs nav kur meklēt. Nemūžam es profesoram neatklāšu tādu ignoranci, bet nav ne­viena cita, kam varētu pajautāt. Kauliņi mesti — nolēmu doties uz Enteropiju. Izbraukšu pēc trim dienām.
   28.    VIII
   Startēju pulksten divos, tūlīt pēc pusdienām. Grā­matas līdzi neņēmu, jo man taču ir jaunnopirktās smadzenes. Līdz pat Mēnesim klausījos anekdotes, ko tās man stāstīja. Sirsnīgi izsmējos. Pēc tam paēdu vakariņas un likos gulēt.
   29.    VIII
   Laikam būšu Mēness ēnā apaukstējies, jo man visu laiku jāšķauda. Iedzēru aspirīnu. Manā kursā — trīs preču raķetes no Plutona; mašīnists telegrafēja, lai es dodu ceļu. Pajautāju, kāda viņam krava, jo do­māju, ka šis ved nezin ko, taču izrādījās, ka raķetē visparastākie brindasi. Tūlīt aiz tās — ekspresraķete no Marsa, briesmīgi pārpildīta. Redzēju pa logu — saslānīti kā siļķes mucā. Samājāmies ar lakatiņiem, kamēr vien bija kas saredzams. Līdz vakariņām klau­sījos anekdotes. Tās ir lieliskas, bet es aizvien vēl šķaudu.
   30. VIII
   Palielināju ātrumu. Smadzenes darbojas nevaino­jami. Man mazliet iesmeldzās diafragma, tāpēc uz pāris stundām tās apklusināju un ieslēdzu elektrisko spilvenu. Kļuva labāk. Pēc pulksten diviem uztvēru radiosignālu, ko Popovs 1896. gadā bija noraidījis no Zemes. Tātad esmu nolidojis jau krietnu gabalu.
   31.    VIII
   Saule vairs tikko redzama. Pirms pusdienām — pastaiga apkārt raķetei, lai izkustētos. Līdz vaka­ram — anekdotes. Lielākā daļa no tām jau ar bārdu. Liekas, ka darbnīcu pārzinis smadzenēm būs devis palasīties vecus humoristiskus žurnālus un tikai pa virsu uzmetis pāris sauju jaunu anekdošu. Aizmirsu, ka esmu ielicis kartupeļus atomu reaktorā, tie visi apgruzdējuši.
   32.    VIII
   Ātruma iedarbē laika ritējums p-agausinās — vaja­dzētu būt jau oktobrim, bet pie manis vēl aizvien au­gusts un augusts. Logā kaut kas sāk mirgot. Nodo­māju, ka tas ir jau Piena Ceļš, bet izrādās, ka no raķetes nolobās lakas kārtiņa. Sasodītā haltūra! Pa ceļam būs apkalpes stacija. Sāku apsvērt, vai ir vērts kavēties.
   33.     VIII
   Vēl aizvien augusts. Pēcpusdienā jau sasniedzu staciju. Tā atrodas uz mazas, pilnīgi tuksnesīgas pla­nētas. Stacijas celtne kā izmirusi, visapkārt nevienas dzīvas dvēseles. Paņēmu spainīti un gāju palūkoties, vai viņiem nav kaut kāda laka. Eju un eju, līdz izdzirdu šņākuļošanu. Skatos — aiz stacijas celtnes stāv vairākas tvaika mašīnas un sarunājas. Pieeju tuvāk.
   Viena saka:
   —   Ir taču skaidrs, ka mākoņi nav nekas cits kā tvaika mašīnu aizkapa dzīve. Tāpēc pamatjautājums ir šāds: kas bija vispirms — tvaika mašīnas vai ūdens tvaiki? Es apgalvoju, ka tvaiki!
   —   Turi muti, sasodītā ideāliste! — otra iesēcās.
   Mēģināju tām apjautāties par laku, taču mašīnas
   tā sēca un svilpa, ka nevarēju sadzirdēt pats savu balsi. Ierakstīju kaut ko sūdzību grāmatā un lidoju tālāk.
   34.    VIII
   Vai tiešām augusts nekad nebeigsies? Priekšpus­dienā tīrīju raķeti. Briesmīgi garlaicīgi. Metos iekšā pie smadzenēm. Taču smieklu vietā uznāca tādas žāvas, ka baidījos izmežģīt žokļus. Aiz kreisā borta maza planēta. Lidodams garām, ievēroju uz tās kaut kādus baltus punktus. Caur tālskati saredzēju, ka tās ir plāksnītes ar uzrakstu: «Neizliekties pa logu». Ar smadzenēm kaut kas nav kārtībā — tās sākušas stostīties.
   1. X
   Vajadzēja apstāties Stroglonā, jo izbeigusies deg­viela. Bremzēdams inerces dēļ izlidoju caur visu sep­tembri.
   Lidlaukā liela rosme. Atstāju raķeti izplatījumā, lai nevajadzētu maksāt muitu, paņēmu līdzi tikai degvielas kannas. Pirms tam ar mākslīgo smadzeņu palīdzību aplēsu kustības koordinātes pa elipsi. Pēc stundas atgriezos ar pilnām kannām, bet no raķetes ne vēsts. Sāku meklēt. Domāju, ka izpūtīšu pēdējo dvašu, taču kaut kā nomeimuroju kājām ap četri tūk­stoši kilometru. Smadzenes, protams, bija kļūdīju- šās. Kad atgriezīšos, tad gan es šim darbnīcu pārzi­nim sadošu sutu.
   2.  X
   Ātrums tik liels, ka zvaigznes pārvērtušās ugunī­gās svītriņās, it kā tumšā istabā kāds kustinātu mil­joniem kvēlojošu cigarešu. Smadzenes stostās. Vis­sliktākais tas, ka sabojājies slēdzis un es tās nevaru apklusināt. Muld vienā muldēšanā.
   3.  X
   Smadzenes, cik var spriest, izlādējas, jo sākušas burtot. Pamazām pierodu pie tā. Cik ilgi vien iespē­jams, sēžu ārā, tikai kājas nolaižu raķetē, jo pamatīgi salst.
   7. X
   Dienas vidū sasniedzu Enteropijas ielidojumu sta­ciju. Raķete bremzējot stipri pārkarsusi. Pietauvoju to mākslīgā mēness augšējā klājā (tur atrodas stacija) un iegāju iekšā, lai nokārtotu formalitātes. Spirāļveida gaitenī neiedomājama kņada: atbraucēji no vistālākajiem Galaktikas nostūriem staigā, drūz­mējas un lēkā no viena lodziņa pie otra. Nostājos rindā aiz gaišzila algolanieša, kurš ar laipnu žestu brīdināja mani nepienākt pārāk tuvu viņa aizmugures elektriskajam orgānam. Tūlīt aiz manis nostājās kāds jauns saturnietis bēža krāsas šlaulonā. Ar trim piesū­cekņiem viņš turēja ce]a somas, bet ar ceturto — no­rausa sviedrus. Patiesi, bija ļoti karsts. Kad pienāca mana rinda, ierēdnis — kā kristāls caurspīdīgs ar- drīts — pētījoši palūkojās uz mani, vērtās zaļš (ardrīti pauž savas jūtas, izmainot krāsu: zaļā atbilst smaidam) un jautāja:
   —   Vai jūs esat mugurkaulnieks?
   —   Jā.
   —   Ar divējādu elpošanu?
   —   Nē, elpoju tikai gaisu …
   —   Pateicos, lieliski. Pārtika jaukta?
   —   Jā.
   —   Vai drīkstu uzzināt, no kadas planētas?
   —   No Zemes.
   —   Tad, lūdzu, pie nākamā lodziņa.
   Aizgāju pie tā un palūkojies ieraudzīju, ka tur ir tas pats ierēdnis, vai pareizāk, viņa turpinājums. Ierēdnis šķirstīja kādu biezu sējumu.
   —       A-ā, atradu! — viņš ierunājās. — Zeme … hm, ļoti labi. Jūs kā tūrists vai komersants?
   —   Kā tūrists.
   —   Tad atļausiet.. .
   Ar vienu taustekli viņš izpildīja kādu veidlapu, bet ar otru vienlaikus pasniedza man citu parakstīšanai un piebilda:
   —       Metplūss sāksies pēc nedēļas. Sajā sakarā pa­lūgšu jūs ieiet 116. istabā, tur atrodas rezervju darb­nīca, kura jūs apkalpos. Pēc tam, lūdzu, iegriezieties 67. istabā, tā ir farmaceitiskais kabinets. Tur jūs saņemsiet eifrugliuma tabletes; tās vajadzēs ieņemt ik pa trim stundām, lai neitralizētu jūsu organismam kaitīgo musu planētas radioaktivitāti… Vai jums, uzturoties Enteropijā, patiktos spīdēt?
   —   Pateicos, nē.
   —   Kā vēlaties. Lūdzu, šeit jūsu dokumenti. Jūs esat zīdītājs, vai ne?
   —   Jā.
   —  Nu tad veiksmīgu zīšanu!
   Atvadījies no laipnā ierēdņa, es gāju, kā man bija norādīts, uz rezervju darbnīcu. Olveida telpa, kā man pirmajā acu uzmetienā šķita, bija tukša. Tur atradās tikai daži elektriski aparāti, bet pie griestiem kā dimants zaigoja kristāla spuldze. Izrādījās tomēr, ka tas bija ardrīts, dežurējošais tehniķis, kurš tūlīt nolaidās no griestiem zemē. Nosēdos atzveltņa krēslā, bet viņš, īsinādams man laiku ar tērzēšanu, izdarīja vajadzīgos mērījumus, bet pēc tam paziņoja:
   —   Pateicos, jūsu iedīgli mēs nosūtīsim visiem pla­nētas inkubatoriem. Ja metplūsa laikā jums kas gadītos, varat neraizēties… tūlīt piegādāsim rezervi!
   Es maz ko sapratu no viņa vārdiem, taču ilgajos ceļojumos biju pieradinājies neko lieku nejautāt, jo zināju, ka vietējiem iedzīvotājiem nekas nav nepatī­kamāk kā svešam atbraucējam izskaidrot uz planētas valdošās ieražas un tradīcijas. Farmaceitiskajā kabi­netā atkal nostājos rindā; tomēr tā ātri virzījās uz priekšu, un tikpat aši ņipra, fajansa abažūrā tērpu­sies ardriete izsniedza man tabletes. Vēl nelielas mui­tas formalitātes (šoreiz es vairs negribēju paļauties uz elektronsmadzenēm), un ar vīzu rokās es atgriezos uz klāja.
   Turpat aiz mēness sākās labā kārtībā uzturēta kos- motrase ar lieliem reklāmas plakātiem ceļa abās pusēs. To burti izvietoti vairāku tūkstošu kilometru attalumā cits no cita, taču, braucot normālā ātrumā, tie saplūst vārdos tik ātri, it kā tie būtu iespiesti avīzē. Kādu laiku es tos lasīju ar lielu interesi, pie­mēram: «Mednieki! Lietojiet tikai MLIN medību pastu!» vai arī: «Ja tu vēlies priecīgs justies, tvarstīt ķerstakļus tad kusties!» — u. tml.
   Septiņos vakarā es nolaidos Totentamas kosmo­dromā. Zilā saule tikko kā bija norietējusi. Sarkanā saule vēl stāvēja diezgan augstu, un tās purpura sta­ros viss kvēloja kā ugunsgrēka liesmās. Ainava bija neparasta. Blakus manai raķetei majestātiski nolai­dās galaktiskais laineris. Zem tā lejasgala risinājās aizkustinošas sastapšanās scēnas. Ardrīti, kuri ilgus mēnešus bijuši šķirti, krita viens otra apkampienos ar sajūsmas saucieniem, bet pēc tam visi, tēvi, mātes un bērni, maigi saskāvušies saules staros sārti mir­dzošās lodēs, steidzās uz izeju. Es devos nopakaļ saskanīgi ripojošām ģimenēm; turpat aiz kosmo­droma vārtiem atradās glambusu pietura, un es iesē­dos vienā no tiem. Sī braucamā ierīce, virs kuras zelta burtiem rotājās uzraksts: «RAUŠA PASTA PATI MEDI!» kaut kādā mērā atgādina Šveices sieru — tā lielākās porās novietojas pieaugušie, bet mazajās satupstas bērni. Tikko biju iekāpis, glambuss sakustējās. Tā kristāliskā mīkstumā iekļāvies, es virs sevis, zem sevis un visapkārt redzēju tīkamā, caur­spīdīgā mirdzumā zaigojošus braucēju apveidus da­žādās krāsās. Iebāzu roku kabatā, lai sameklētu Bedekera sējumiņu, jo bija pats pēdējais laiks iepazī­ties ar tajā sniegtajām ziņām, un biju neizsakāmi pārsteigts, ieraugot, ka man rokā ir Enteropijai vel­tītā grāmatiņa, bet šī planēta atrodas trīs miljoni gaismas gadu attālumā no tās vietas, kur es atrados. Man vajadzīgo uzziņu biju atstājis mājās. Sasodītā izklaidība!
   Nekas cits neatlika, kā doties uz pazīstamā astro- nautiskā biroja «Galax» Totentāmas pārstāvniecību. Laipnais konduktors, pie kura es griezos, tūlīt apstā­dināja glambusu un ar taustekli noradīja uz milzīgu celtni, pats sirsnīgi izmainīdams sejas krāsu.
   Kādu brīdi stāvēju, priecādamies par neparasto ainavu, kādu uzbūra mijkrēslī iegrimstošais .pilsētas centrs. Pamalē tikko bija norietējusi sarkanā saule. Ardrītiein mākslīgs apgaismojums nav vajadzīgs, jo viņi paši spīd. Mrudru aleja, kur es atrados, zaigoja daudzo gājēju mirdzumā; kāda jauna ardriete, man garām paiedama, koķeti iedzirkstījās zem sava aba- žūra zeltainā starojumā, taču, pamanījusi, ka esmu svešzemnieks, kautrīgi nodzisa.
   Tuvu un tālu visos namos zaigoja un laistījās gaisma, ko izplatīja mājup nākošie iemītnieki; svētnī­cās margoja lūgsnās iegrimušie ardrītu pūļi; pārgal­vīgā ātrumā kā ņirbošas varavīksnes kāpņu telpās atplaiksnījās bērni, — tas viss izskatījās tik krāšņi un svētdienīgi, ka man vienkārši negribējās nekur iet, taču bija jāpasteidzas, tāpēc ka Galaksu varēja slēgt.
   Ceļojuma biroja vestibilā mani lūdza uzbraukt div­desmit trešajā stāvā, kur atradās perifēriju nodaļa. Diemžēl tā ir bēdīga, bet nenoliedzama patiesība: Zeme atrodas mazpazīstamā, tālā un atpalikušā Kos­mosa nostūrī!
   Darbiniece, pie kuras griezos tūristu apkalpes nodaļā, mulsi apmiglojusies, man paziņoja, ka viņiem diemžēl neesot ne rokasgrāmatu, ne ceļvežu Zemes apdzīvotājiem, jo zemieši Enteropijā parādoties ne biežāk kā reizi gadsimtā. Tādēļ viņa man ieteica izmantot Jupitera iemītniekiem domāto uzziņas grā­matu, ievērojot abu planētu kopējo cilmi Saules sistēmā. Tā kā nekā labāka nebija, paņēmu to pašu un palūdzu rezervēt man istabu viesnīcā «Kosmonija».
   Pierakstījos arī uz Galaksa rīkotajām medībām, bet pēc tam atkal izgāju uz ielas. Zināmās neērtības man sagādaja tas, ka pats nespīdēju, tāpēc, ielu krusto­jumā pamanījis satiksmes regulētāju ardrītu, apstā­jos un viņa gaismā ielūkojos man izsniegtajā ceļvedī. Kā jau varēja gaidīt, tajā bija informācija, kur var iegādāties metāna izstrādājumus, ko darīt ar taus­tekļiem oficiālos rautos u. tml. Iemetu rokasgrāmatu atkritumu tvertnē, apturēju garām braucošu eboretu un liku aizvest mani uz gmazceltņu rajonu. Skais­tās biķerveida ēkas no tālienes zaigoja daudzkrāsai­nas gaismas mirgā, ko izplatīja ģimenes lokā sapul­cējušies ardrīti, bet iestāžu namos burvīgi līganā spī­dumā laistījās darbinieku kaklarotas.
   Atlaidis eboretu, es kādu laiku pastaigājos kājām; apbrīnodams augstu pāri laukumam stalti izslējušos Zupu pārvaldes gmazceltni, redzēju no tās iznākam divus augstākus ierēdņus, kurus varēja pazīt pēc in­tensīvā mirdzuma un sarkanajiem sekstveida rotā­jumiem ap abažūru. Viņi apstājās turpat tuvumā, un es dzirdēju abus sarunājamies.
   —  Vai apšuvju uzziede vairs nav obligāta? — jau­tāja viens no viņiem, slaida auguma ardrīts, viss vie­nos ordeņos.
   Otrs iemirdzēdamies paskaidroja:
   —  Nē. Priekšnieks teica, ka mēs neizpildīšot plānu, un tas viss Grudrufsa vainas dēļ. Nekas cits neatlie­kot, saka priekšnieks, kā vien pārvērst viņu.
   —   Grudrufsu, vai?
   —   Protams.
   Pirmais ierēdnis nodzisa, tikai viņa goda zīmes vēl aizvien zaigoja kā koši vainadziņi, bet tad jau klusākā balsī ieminējās:
   —   Nabadziņš, kā viņš gan krāsainosies.
   —   Lai pakrāsainojas vien, tikpat tas neko nelīdzēs.
   Citādi kartības nebūs. Ne jau tāpēc gadiem ilgi trans- mutē visvisādus frantus, lai sarastos vairāk sepulu!
   Ieintriģēts es pagājos tuvāk abiem ardrītiem, taču viņi klusēdami aizgāja. Savādi, bet tikai pēc šā atga­dījuma aizvien biežāk es sāku uztvert vārdu «sepu- las». Alkdams iekļauties metropoles nakts dzīvē, es klaiņoju pa ietvēm un mirdzošajā pūlī laiku pa lai­kam izdzirdēju šo man tik mīklaino vārdu, kas tika izrunāts gan klusinātā čukstā, gan arī kaismīgi izkliegts; tas bija redzams uz lodveida sludinājumu ķermeņiem, kur varēja lasīt paziņojumus par retu sepulatiku aukcioniem un publiskām izsolēm, kā arī neona ugunīgajās reklāmās, kas piedāvāja iegādāties jaunāko modeļu sepulārijas. Veltīgi lauzīju galvu, ko tas varētu nozīmēt, līdz beidzot, kad ap pusnakti universālveikala astoņdesmitā stāva bārā biju atspirdzinājies ar glāzi kurdeļa krējuma un noklau­sījies ardrītu dziedones izpildītā «grāvējā» «Sepulīte maziņā», mana ziņkāre sasniedza tādu pakāpi, ka es apjautājos garām ejošam oficiantam, kur varētu iegādāties sepulu.
   —  Tepat iepretim, — viņš automātiski atbildēja, iekasēdams maksu. Bet tad, vērīgi uz mani palūko­jies, mazliet satumsa. — Vai jūs esat viens? — viņš iejautājās.
   —   Jā. Un kas par to?
   —   Nekas. Diemžēl man nav sīknaudas.
   Atteicos no tās un- ar liftu nobraucu lejā. Patie­šām, iepretim es ieraudzīju milzīgu reklāmu, kas pie­dāvāja sepulas. Atgrūdu stikla durvis un atrados vei­kalā, kas šajā laikā bija tukšs. Piegāju pie letes un mākslotā vienaldzībā palūdzu dot man sepulu.
   —  Kādam sepulārijam? — pārdevējs jautāja, nokabinādamies no sava vadža.
   —   Nu, kādam … parastam, — es attraucu.
   —   Kā — parastam? — viņš brīnījās. — Mums ir tikai sepulas ar piesvilpi…
   —  Labi, dodiet man, lūdzu, vienu …
   —  Bet kur jums ir piešķeltene?
   —. E, mhm, nav līdzi…
   —   Bet kā tad jūs to bez sievas paņemsiet? — pār­devējs brīnījās, vērīgi uz mani nolūkodamies un pamazām apmiglodamies.
   —• Man sievas nav, — es neapdomīgi izgrūdu.
   —   Jums… nav … sievas? — pārdevējs, pavisam satumsis, noburkšķēja, ar šausmām manī blenz­dams. — Un jūs gribat sepulu …? Bez sievas …?
   Viņš trīcēja pie visām miesām. Kā apsvilis es izme­tos laukā, notvēru brīvu eboretu un nikni liku aizvest mani uz kādu naktslokālu. Tā nokļuvu «Mirgin- dragā». Kad iegāju, orķestris tieši beidza spēlēt. Seit karājās kādi trīs simti ardrītu. Lūkodamies pēc brīvas vietas, spraucos cauri drūzmai, bet tad negaidot mani kāds pasauca, un es ar prieku ieraudzīju pazīstamu seju. Tas bija kāds komivojažieris, ar kuru agrāk biju iepazinies Autropijā. Viņš karājās ar sievu un meitu. Es stādījos priekšā dāmām un sāku ar saru­nām uzjautrināt jau manāmi iesilušo sabiedrību, kura laiku pa laikam nokabinājās, lai, deju mūzikai ska­not, paripotos pa parketu. Sava paziņas sievas kvēli skubināts, arī es beidzot iedrošinājos laisties dejā; cieši kopā saskāvušies, mēs četratā sākām ripot ugu­nīgas mambrinas taktī. Patiesību sakot, es mazliet apdauzīju sānus, taču neko neizrādīju un izlikos sajūsmināts. Atgriežoties pie galdiņa, aizkavēju savu paziņu un viņam pie auss apjautājos par sepulām.
   —   Kā, lūdzu? — viņš nebija mani sadzirdējis. At­kārtoju jautājumu, piebilzdams, ka es gribētu iegādā­ties sepulu. Laikam biju runājis pārāk skaļi, jo tuvāk uzkarinājušies ardrīti pavērsās, nolūkodamies manī
   ar apmiglotām sejām, bet mans paziņa šausmās sakļāva taustekļus.
   —   Lai Drūms žēlīgs, jūs taču esat viens!
   —   Un kas par to, — es jau mazliet saskaities izmetu. — Vai tad tāpēc nevaru paskatīties uz sepulu?
   Pēkšņajā klusumā mani vārdi atskanēja pārlieku skaļi. Paziņas sieva bez samaņas noslīga uz grīdas, viņš metās tai klāt, bet tuvākie ardrīti kā vilnis vēlās pie manis, ar sejas krāsojuma izmaiņu apliecinādami savus naidīgos nodomus. Taču šajā brīdī parādījās trīs oficianti, kuri sagrāba mani aiz apkakles un izmeta uz ielas.
   Biju vienkārši pārskaities. Apturēju eboretu un liku aizvest mani uz viesnīcu. Cauru nakti neaizvēru acis, tik neganti mani kaut kas durstīja un dzēla; tikai rītam' ataustot, pārliecinājos, ka viesnīcas apkalpotāji, kuri no Galaksa nebija saņēmuši tuvākus norādīju­mus, bīdamies, ka es, tāpat kā daudzi citi atbraucēji, varētu izdedzināt cauri matraci, bija to apkaisījuši ar asbestu. Atmiņas par vakar pieredzētajiem nepatī­kamiem starpgadījumiem, jaunai dienai ataustot, pamazām izgaisa. Ar prieku apsveicu Galaksa pār­stāvi, kas ap desmitiem ieradās pie manis, piekrāvis pilnu eboretu ar medību pastas kārbām un veselu arsenālu citu piederumu.
   —   Vai jūs nekad neesat piedalījies kurdeļu medī­bās? — mans pavadonis apjautājās, kad lielā ātrumā traucāmies pa Totentamas ielām.
   —   Nē. Varbūt jūs man paskaidrotu, kas tur da­rāms … ? — es smaidīdams palūdzu.
   Manu aukstasinību attaisnoja tas, ka daudzus gadus biju medījis vislielākos Galaktikas dzīvniekus.
   —  Ar prieku jums pakalpošu, — pavadonis laipni atbildēja.
   Viņš bija sīka auguma ardrīts ar stiklainu sejas krāsu, bez abažūra, ietinies tumšzilā audeklā — tāda apģērba uz planētas vēl nebiju redzējis. Kad es par to ieminējos, viņš paskaidroja, ka tas ir medību uzvalks, kāds nepieciešams, lai tuvotos zvēram; tas, ko es uzskatīju par audeklu, bija speciāls, uz miesas uztriepts ķīmisks savienojums. Ar vārdu sakot — uzšļircināts tērps, ērts, praktisks, un — pats galve­nais — tas pilnīgi aptumšoja ardrītu dabisko spī­dumu, kas varētu aizbiedēt kurdeli.
   Pavadonis izņēma no portfeļa apdrukātu loksni un iedeva man, lai es to izstudētu. So lapu esmu sagla­bājis savos papīros, un tā skan šādi:
   Kurdeļu medības Instrukcija svešzemniekiem
   Kurdeļi kā medību dzīvnieki izvirza visaugstākās prasības gan mednieku personīgajām īpašībām, gan arī medību piederumiem. Tā kā šis dzīvnieks evolūcijas gaitā piemērojies meteorītu nokrišņu triecieniem, izveidodams nesadragājamas bruņas, kurdelis jāmedī no iekšpuses.
   Šim nolūkam nepieciešams:
   A)     sākotnējā fāzē — pamatpasta, sēņu mērce, zajie loki, sāls un pipari;
   B)     tiešās rīcības fāzē — risu slotiņa un ar pulksteņa mehā­nismu apgādāta sprāgstbumba.
   I.   Sagatavošanās darbi.
   Kurdeļusmedī ar ēsmas palīdzību. Mednieks, iepriekš ieziedies ar pamatpastu, notupstas scorga vagā, bet pēc tam biedri viņu no virsas apkaisa ar sīki sagrieztiem lokiem un labākai pievili­nāšanai pieliek garšvielas.
   II.   Šādā stāvoklī jāgaida parādāmies kurdelis.
   Kad dzīvnieks tuvojas, mednieks, saglabājot mieru, ar abām rokām satver bumbu, kas pirms tam turēta starp ceļgaliem. Iz­salcis kurdelis parasti rij nekavējoties. Ja kurdelis negrib ņemt, ieteicams tam liegi pabužināt mēli. Ja draud neveiksme, daži ieteic apkaisīties ar sāli, taču tas ir pārāk riskanti, jo kurdelim var uznākt šķavas. Reti kāds no medniekiem pēc kurdeļa nošķau- dīšanās palicis dzīvs.
   III.     Ja kurdelis ēsmu norijis, tas aplaizās un iet prom. Pēc ierīšanas mednieks nekavējoties sāk rīkoties aktīvajā fāzē, t. i.,
   ar slotiņu noraus no sevis lokus un garšvielas, lai pasta varētu brīvi iedarboties ar savām caureju izraisošām īpašībām, pēc tam noregulē bumbas pulksteņa mehānismu un pēc iespējas ātrāk attālinās ieejai pretējā virzienā.
   IV. Iznākot no kurdeļa, jācenšas nokrist uz rokam un kājām, lai izvairītos no traumām.
   Piezīme. Asu garšvielu lietošana noliegta. Tāpat aizliegts izlikt kurdeļiem ar pulksteņa mehānismu apgādātas noregulētas bumbas, kas apkaisītas ar lokiem. Tādu rīcību likums vajā un soda kā malu medniecību.
   Pie medību rezervāta robežām mūs jau gaidīja pār­zinis Vauvrs ar visu savu ģimeni, kas saules staros zaigoja kā kristāls. Viņš izrādījās ļoti sirsnīgs un viesmīlīgs, un ielūdza mūs uz azaidu, kur mēs viņa tīkamajā mītnē pavadījām vairākas stundas, klausī­damies nostāstus par kurdeļu dzīvi un medību noti­kumus, ko bija pieredzējis Vauvrs ar saviem dēliem. Pēkšņi iesteidzās aizelsies ziņnesis ar vēsti, ka izse­kotos kurdeļus dzinēji trenkā pa meža biežņu.
   —   Kurdeļi vispirms pamatīgi jāpadzenā, lai dzīv­nieki sāktu just izsalkumu, — pārzinis paskaidroja.
   Ar pastu ieziests, bumbu un garšvielu paņēmis, es kopā ar Vauvru un pavadoni devos dziļāk scorgā. Ceļš drīz izzuda nepārredzamā džūkslājā. Ar grūtī­bām virzījāmies uz priekšu, laiku pa laikam iedami gar kurdeļu pēdām, kas atgādināja dziļas, piecus metrus platas iedobes. Iet vajadzēja diezgan ilgi. Tad pēkšņi zeme iedunējās, un pavadonis apstājās, ar taustekli dodams mums zīmi klusēt. Atskanēja kaut kas līdzīgs trakojoša negaisa grāvieniem.
   —   Dzirdat? — pavadonis čukstēja.
   —   Dzirdu. Vai kurdelis?
   —   Jā. Tas bubina.
   Tagad virzījāmies uz priekšu vēl lēnāk un piesar- dzīgāk. Grāvieni izbeidzās, un scorgā viss kļuva klusu. Beidzot biežņā pavīdēja plaša nora. Tās malā biedri salūkoja labu pozīciju, apkaisīja mani ar garš­
   vielām un, pārliecinājušies, ka slotiņa un bumba man ir gatavībā, uz pirkstgaliem aizlavījās atpakaļ, pieko­dinādami man būt pacietīgam. Kādu laiku valdīja klusums, ko pārtrauca tikai .osmiolu čāpstināšana. Kājas man jau bija pamatīgi notirpušas, kad zeme nodrebēja. Tālumā ieraudzīju kaut ko kustamies — noras malā koku galotnes noliecās un nogāzās, iezī­mēdamas dzīvnieku ceļu. Tam vajadzēja būt draus­mīgam milzenim. Tūlīt arī norā parādījās kurdelis, pārkāpa pāri kritušiem kokiem un devās uz priekšu. Majestātiski līgodamies un skaļi ošņādams gaisu, tas vēlās uz manu pusi. Ar abām rokām satvēru bumbas osas un aukstasinīgi gaidīju. Kurdelis apstājās metru piecdesmit no manis un aplaizījās. Viņa caurspīdī­gajās iekšās bija skaidri saskatāmas daudzu neveik­smīgu mednieku mirstīgās atliekas.
   Kādu brīdi kurdelis it kā apdomājās. Jau baidījos, ka tas aizies, bet tad zvērs pienāca klāt un nogaršoja mani. Izdzirdēju dobju šmakstu, tad zeme man izzuda no kāju apakšas.
   «Darīti milti! Man paveicies!» es nodomāju. Kur- deļa vēderā nebija tik tumšs, kā tas pirmajā mirklī izlikās. Nopurinājies es pacēlu smago bumbu ar pulksteņa mehānismu un sāku to uzstādīt, bet tad izdzirdēju kādu iekremšļojamies. Pacēlu galvu un pārsteigts ieraudzīju svešu ardrītu, kas, tāpat kā es, bija noliecies pie bumbas. Kādu brīdi nolūkojāmies viens otrā.
   —   Ko jūs šeit darāt? — es jautāju.
   —   Medīju kurdeļus, — viņš atbildēja.
   —  Es arī, — noteicu, — taču, lūdzu, neliecieties traucēties. Jūs šeit bijāt pirmais.
   —   Nē, nē, — viņš attrauca, — jūs esat viesis.
   —   Un kas par to, — es neatlaidos, — pataupīšu savu bumbu citai reizei. Lūdzu, rīkojieties, it kā manis šeit nebūtu.
   —  Neparko! — viņš iesaucās. — Jūs esat mūsu ciemiņš.
   —   Es vispirms esmu mednieks.
   —   Bet es — namatēvs un nepieļaušu, ka manis dēļ jūs atteiktos no šā kurdeļa! Lūdzu, pasteidzieties, jo pasta sāk jau iedarboties!
   Patiešām, kurdelis kļuva nemierīgs; pat šeit bija dzirdama viņa varenā elšana, kas atgādināja vairāku desmitu lokomotivju šņākoņu. Redzēdams, ka man neizdosies pierunāt kurdeļa vēderā sastapto ardrītu, es uzstādīju bumbu un pagaidīju savu jauno biedru, kurš neatlaidīgi lūdza, lai es izejot pirmais. Drīz mēs pametām kurdeli. Krizdams no triju stāvu augstuma, mazliet satriecu potīti. Kurdelis, kuram acīmredzot bija kļuvis vieglāk, iebrāzās biezoknī un ar lielu brīkšķi lauza tur kokus. Pēkšņi norībēja briesmīgs sprādziens, un viss apklusa.
   —   Cauri! Sirsnīgi apsveicu! — mednieks iesaucās, cieši paspiezdams man roku. Šajā pašā brīdī pienāca arī pavadonis un rezervāta pārzinis.
   Tā kā metās krēsla, vajadzēja steigties atpakaļ; pārzinis apsolīja man pats izgatavot kurdeļa izbāzni un ar tuvāko kravas raķeti nosūtīt to uz Zemi.
   5. XI
   Biju tik ļoti aizņemts, ka četras dienas neuzrakstīju nevienas rindas. Katru rītu — Kosmosa kulturālās sadarbības komisijas pārstāvji, muzeji, izstādes, radioakti, bet pēcpusdienās oficiālās vizītes un runas. Esmu jau pārguris. KKSK delegāts, kurš mani aprūpē, vakar paziņoja, ka tuvojoties metplūss, bet es aizmirsu pavaicāt, ko tas nozīmē. Man paredzēta satikšanās ar ardrītu izcilo zinātnieku profesoru Razulu, tikai vēl nezinu, kad īsti.
   6. XI
   Agri no rīta viesnīcā mani pamodināja šausmīga dārdoņa. Izlēcu no gultas un ieraudzīju, ka pāri pil­sētai pace]as dūmu un uguns mutuļi. Pa tālruni pie­zvanīju viesnīcas uzziņu birojam un jautāju, kas noticis.
   —   Nekas sevišķs, — telefoniste atbildēja. — Neuz­traucieties, — tas ir tikai metplūss.
   —   Metplūss?
   —   Jā, meteorītu plūsma, kas pie mums uznāk ik pēc desmit mēnešiem.
   —   Tas taču šausmīgi! — es iesaucos. — Varbūt jāpaglābjas patvertnē?!
   —   O, nekāda patvertne neizturēs, ja tajā trāpīs meteorīts. Bet jums taču, tāpat kā visiem citiem pil­soņiem, ir sagatavota rezerve, tāpēc varat neuztrauk­ties.
   —   Kas par rezervi? — es jautāju, bet telefoniste jau bija nolikusi klausuli.
   Es ātri apģērbos un izgāju ārā. Kustība ielās bija pilnīgi normāla; gājēji steidzās savās darīšanās; daudzkrāsainus ordeņus mirdzinot, amatpersonas brauca uz saviem iestāžu namiem, bet dārzos zaigo­dami un dziedādami rotaļājās bērni. Grāvieni pēc kāda laika pierima, un tikai no tālienes atskanēja vienmērīga dārdoņa. Nodomāju, ka metplūss acīm­redzot nav pārāk bīstama parādība, ja par to šeit neviens neliekas ne zinis, un, kā es to jau agrāk biju nolēmis, aizbraucu uz zooloģisko dārzu.
   Tur mani izvadāja pats direktors, sīks, nervozs ardrīts ar skaistu mirdzumu. Totentamas zooloģis­kais dārzs ir ļoti labi iekārtots; direktors lepni man pavēstīja, ka šeit esot dzīvnieku komplekti no vistā­lākajiem Galaktikas novadiem, tajā skaitā arī Zemes faunas pārstāvji. Aizkustināts gribēju tos apskatīt.
   —   Diemžēl pašreiz tas nav iespējams, — direktors teica un, atbildēdams uz manu vaicājošo skatienu, paskaidroja: — Tiem ir guļas laiks. Ziniet, mums bija daudz raižu, kamēr tos aklimatizējām, un es dzīvoju nemitīgās bailēs, ka viens nobeigsies, bet, par laimi, vitaminizētā barība, ko sintezēja mūsu zinātnieki, deva lieliskus rezultātus.
   —   Ak tā, bet kas tad tie īsti ir par dzīvniekiem?
   —   Mušas. Vai kurdeļi jums patīk?
   Viņš nolūkojās manī ar savādu, gaidu pilnu ska­tienu, un es atbildēju, pūlēdamies piešķirt balsij neviltotas sajūsmas izteiksmi:
   —  O, ļoti. Tie ir neparasti jauki dzīvnieki!
   Seja viņam iemirdzējās gaišāk.
   —     Tas ir labi. Aiziesim pie tiem, tikai, lūdzu, brī­tiņu pagaidiet.
   Direktors atgriezās ar virves rituli un aizveda mani pie kurdeļu aploka, kuru apjoza deviņdesmit metru augsts mūris. Atvēris vārtus, viņš palaida mani pirmo.
   —   Jūs varat iet mierīgi, — viņš sacīja, — mani kurdeļi ir pilnīgi piejaucēti.
   Mēs izgājām mākslīgā scorgā, kur ganījās seši vai septiņi kurdeļi, varen jauki eksemplāri, no kuriem katrs aizņēma kādus trīs hektārus. Izdzirdējis direk* tora balsi, lielākais dzīvnieks pienāca tuvāk un pastiepa asti. Direktors uzrausās uz tās un ar mājienu uzaicināja mani sekot. Devos viņam nopa­kaļ. Kad kāpiens kļuva pārāk kraujš, direktors atri­tināja virvi un iedeva man vienu galu, lai es to apsietu ap vidukli. Kopā sasaistījušies, mēs tā rāpā­mies kādas pāris stundas. Direktors nosēdās uz kur­deļa skausta, klusēdams un acīm redzami aizkusti­nāts. Cienīdams viņa jūtas, arī es klusēju. Pēc brīža viņš ierunājās:
   —   Vai no šejienes nav jauks skats?
   Patiesi, zem mums pletās gandrīz visa Totentamas pilsēta ar tās torņiem, svētnīcām un gmazceltnēm; ielās kā sīkas skudras rosījās gājēji.
   —   Jums kurdeļi gan ir ļoti mīļi? — es klusi iejau­tājos, redzēdams, ka direktors maigi glāsta dzīvnieka skaustu.
   —   Jā, es tos mīlu, — viņš vienkārši atbildēja un paskatījās man acīs. — Kurdeļi taču ir mūsu civilizā­cijas šūpulis, — viņš piebilda.
   Brīdi klusējis, direktors turpināja:
   —   Kādreiz, pirms gadu tūkstošiem, mums nebija ne pilsētu, ne tādu lielisku namu, ne tehnikas, ne rezervju … Tolaik šīs labsirdīgās, varenās būtnes mūs izloloja un paglāba, kad uznāca nikni metplūsu periodi. Bez kurdeļiem neviens ardrīts nebūtu piere­dzējis mūsu skaisto šodienu, bet tagad mēs kurdeļus medījam, vajājam un iznīcinām. Kāda baismīga, melna nepateicība!
   Es neuzdrošinājos viņu pārtraukt. Pēc brīža, savu aizkustinājumu pārvarējis, viņš turpināja:
   —• Kā es ienīstu šos medniekus, kuri ar nelietību atmaksā visu labo! Jūs droši vien būsiet redzējis medību pastas reklāmas, vai ne?
   —   Jā.
   Dziļi apkaunots, es nodrebeju, iedomājoties, ka direktors varētu ko uzzināt par manu neseno izrīcību; es taču pats ar savām rokām biju nomedījis kurdeļi. Cenzdamies aizvirzīt direktoru no kutelīgā sarunu punkta, jautāju:
   —   Vai jūs patiesi šiem dzīvniekiem esat tik lielu pateicību parādā? Man tas nebija zināms …
   —   Kā — jūs to nezinājāt? Bet kurdeļi taču div­desmit tūkstoš gadu mūs iznēsājuši savā klēpī! Dzī­vodami kurdeļos, aizsargāti ar to varenajām bruņām no dzīvībai tik bīstamās meteoru krusas, mūsu senči kļuva par to, kas mēs šodien esam: par saprātīgām, skaistām, tumsā spīdošām būtnēm. Un jūs to nezi­nājāt?
   —   Es esmu svešzemnieks … — izdvesu, garā zvē­rēdams nekad vairs nepacelt roku pret kurdeļi.
   —   Jā, tā gan, jā … — direktors novilka, manī neklausīdamies, un piecēlās. — Tagad diemžēl mums jādodas atpakaļ: mani gaida steidzami pienākumi…
   No zooloģiskā dārza ar eboretu aizbraucu uz Galaksu, kur man vajadzēja būt rezervētām biļetēm uz pēcpusdienas izrādi.
   Pilsētas centrā atkal bija dzirdama aizvien bie­žāka un spēcīgāka pērkona grāvieniem līdzīga dār­doņa. Pāri jumtiem uzmutuļoja ugunīgi blāzmojoši dūmu stabi. Redzēdams, ka neviens no garāmgājē­jiem tam nepiegriež ne mazāko vērību, arī es klusēju, līdz eborets apstājās pie Galaksa. Viesnīcas dežurants apvaicājās, kā man paticis zooloģiskais dārzs.
   —   Nav vārdam vietas, — es atbildēju, — tas ir lielisks … bet… žēlīgais dievs!
   Visa Galaksa celtne palēcās. Divi iestāžu nami, kuri iepretim bija redzami kā uz delnas, no meteora trāpījuma sabruka gruvešos. Man aizkrita ausis, un es triecos pret sienu.
   —   Tas nekas, — dežurants mani mierināja. — Kad padzīvosiet pie mums ilgāk, gan pieradīsiet. Lūdzu, te būs jūsu bi…
   Viņš nepabeidza. Noplandīja liesma, nogranda grāviens, uzvirmoja putekļu mākonis, bet, kad tas izklīda, ieraudzīju grīdā milzīgu robu. Stāvēju kā pār- akmeņojies. Nepagāja ne minūte, kad vairāki kombi­nezonos ģērbušies ardrīti aizlāpīja robu un atstūma zemus ratiņus ar lielu aizsaini. Kad to attaisīja, es ieraudzīju dežurantu ar biļeti rokā. Nopurinājis no sevis iesaiņojuma smeltni un uzkabinādamies kareklī, viņš atsāka:
   —   Šeit būs jūsu biļetes. Es jau jums teicu, ka tas nav nekas sevišķs. Ikvienu no mums vajadzības gadī­jumā dublē. Jūs brīnāties par to, ka esam tik mierīgi? Bet tas taču ilgst jau trīsdesmit tūkstoš gadu, esam pieraduši… Ja gribat, varat ieturēt pusdienas, Ga­laksa restorāns jau darbojas. Lejā, pa kreisi no ieejas.
   —   Pateicos, man negribas ēst, — es attraucu un, viegli grīļodamies, izgāju, bet visapkārt man rībēja un dārdēja. Pēkšņi manī uzliesmoja niknums.
   —   Nē, neizrādīšu viņiem, ka zemietis baidās! — es apņēmos un liku aizvest sevi uz teātri.
   Meteorīts ceļā sašķaidīja eboretu, un man vaja­dzēja pārsēsties citā. Tajā vietā, kur vakar bija atra­dusies teātra celtne, kūpēja gruvešu kaudze.
   —   Vai naudu par biļetēm atmaksā? — es jautāju kasierim, kas stāvēja turpat uz ielas.
   —  Nekādā gadījumā. Izrāde sāksies parastā laikā.
   —   Kā, parastā? Meteorīts taču …
   —   Vēl ir divdesmit minūtes laika, — kasieris parā­dīja savu pulksteni.
   —   Bet…
   —   Lūdzu, esiet tik laipns, neaizņemiet vietu pie kases! Mēs gribam nopirkt biļetes! — vairākas balsis iesaucās aiz manis, kur jau bija izveidojusies rinda. Plecus paraustījis, atvirzījos sāņus. Pa to laiku divas lielas mašīnas sakrāva drupas un aizveda tās. Pēc dažām minūtēm laukums bija tīrs.
   —  Vai izrāde notiks zem klajas debess? — es apjautājos kādam no gaidītājiem, kurš ar programmu uzvēdināja sev gaisu.
   —   Nekas tamlīdzīgs, — viņš atbildēja, — ceru, ka viss notiks parastā kārtībā.
   Sadusmots apklusu, jo domāju, ka mani izzobo. Laukumā iebrauca liela cisterna. No tās izlēja lipīgu,
   rubīna krāsā mirdzošu recekli, kas sakrājās prāvā kaudzē; šajā biezeņveida kvēlojošā masā sasprauda caurules un pa tām sāka sūknēt iekšā gaisu. Biezenis pārvērtās pūslī, kas strauji auga augumā. Pēc minū­tes tas pārvērtās jau pārsteidzošā iepriekšējās teātra celtnes kopijā, tikai ar to atšķirību, ka jaunā bija vēl pavisam mīksta un vēja brāzmās līgojās. Pēc minū­tēm piecām jaunizpūstā celtne bija jau sacietējusi, bet tieši šajā mirklī meteorīts sadragāja tai daļu no jumta. Tūlīt tika uzpūsts jauns jumts, un pa plaši atvērtajām divviru durvīm teātrī ieplūda skatītāju straume. Apsēzdamies savā vietā, sajutu, ka tā ir vēl silta, bet tas arī bija vienīgais, kas liecināja par nule notikušo katastrofu. Apjautājos kaimiņam, kas tas par biezeni, no kura uzpūta teātri, un uzzināju, ka tā ir slavenā ardrītu gmaza.
   Izrāde sākās ar vienas minūtes nokavēšanos. Gon­gam skanot, skatītāju zāle satumsa un kļuva līdzīga kurtuvei ar plēnošām oglēm, toties jo spilgti uzdzirk­stīja aktieri. Tika izrādīta simboliski vēsturiska luga. Patiesību sakot, es no tās maz ko sapratu, jo vairāk tāpēc, ka daudz kas bija ietverts krāsainās pantomī­mās. Pirmā cēliena darbība norisinājās svētnīcā; jaunas ardrietes ar vainagiem rotāja Drūma statuju, dziedādamas par saviem iemīļotajiem.
   Pēkšņi parādījās dzintarkrāsas priesteris, kurš aiz­trenca meitenes, atstādams tikai vienu, visdaiļāko, kas bija tik dzidra kā avota ūdens lāse. Priesteris to ieslēdza Drūma tēlā. Ieslodzītā ar dziesmu aicināja savu iemīļoto, kurš iebruka svētnīcā un izdzēsa veco priesteri. Šajā mirklī meteors sašķaidīja jumtu, daļu no dekorācijām un mīlētāja lomas tēlotāju, bet no sufliera būdas tūlīt izvirzīja rezerves, un tas tika izdarīts tik raiti, ka tie skatītāji, kuri bija ieklepoju­šies vai pamirkšķinājuši acis, vispār neko nepama­nīja. Turpmākajā darbības gaitā mīlētāji nolēma
   dibināt ģimeni. Cēliena beigās priesteris tika nogrūsts bezdibenī.
   Kad pēc starpbrīža priekškars atkal pacēlās, ierau­dzīju laulātos draugus un viņu pēcnācējus, saskāvu­šos mirdzošā lodē, kas, mūzikai skanot, līgojās šurpu turpu. Tad parādījās kalpotājs un paziņoja, ka nezi­nāms labvēlis laulātajam pārim atsūtījis veselu klēpi sepulu. Tūlīt arī uz skatuves uzstiepa milzīgu saini, un es ar aizturētu elpu vēroju, kā to atraisa. Kad sainis jau pavērās, kaut kas man spēcīgi iebelza pa sprandu, un es zaudēju samaņu. Drīz vien atžirgu. Taču par sepulām uz skatuves vairs nebija runas, bet starp traģiski mirgojošiem bērniem un viņu vecākiem, drausmīgus lāstus izgrūzdams, skraidelēja izdzēs­tais priesteris. Pataustīju galvu — puna nebija.
   —       Kas ar mani notika? — čukstus apjautājos kai­miņienei.
   — Ko lūdzu? A, jūs nosita meteors, taču no izrādes jūs neko neesat zaudējis, jo duets bija pavisam vājš. Tikai nejēdzīgi tas, ka pēc jūsu rezerves vajadzēja sūtīt uz Galaksu, — laipnā ardriete man atčukstēja.
   —       Pēc kādas rezerves? — es atjautāju, juzdams, ka acīs man satumst.
   —   Nu, pēc jūsu pašu …
   —   Bet kur es atrodos?
   —   Kā — kur? Taču teātrī. Vai jūs nejūtaties labi?
   —   Tātad es esmu rezerve?
   —   Nu, protams.
   —   Bet kur ir tas mans «es», kurš nupat bija šeit?
   Mums priekšā sēdošie skatītāji sāka skaļi kurnēt,
   un mana kaimiņiene apklusa.
   —       Vēl tikai vienu vārdiņu, lūdzu, — es klusi čuk­stēju, — kur palika tās … nu … jūs zināt…
   —       Klusu! Kas tas ir! Lūdzu netraucēt! — tagad vēl skaļāk šņāca no visām pusēm. Aiz dusmām kļuvis oranžs, mans kaimiņš sauca kārtībniekus. Pusneprātā es izskrēju no teātra, ar pirmo eboretu atgriezos vies­nīcā un rūpīgi aplūkoju sevi spogulī. Sāku jau mazliet nomierināties, jo izskatījos uz mata tāpat kā agrāk. Tomēr, vērīgāk papētījis, atklāju kaut ko briesmīgu. Krekls man bija uzvilkts uz kreiso pusi un sapogāts otrādi — skaidra liecība, ka tie, kuri mani apģērbuši, neko nav sajēguši no zemiešu veļas. Turklāt no zeķes man vēl izbira steigā tur atstātā iesaiņojuma draza. Man pietrūka elpas, bet tieši šajā mirklī ietrinkšķē- jās tālrunis.
   —   Zvanu jums jau ceturto reizi, — ierunājās jau­niņā sekretāre no KKSK, — profesors Razuls gribētu ar jums šodien tikties.
   —   Kas? Profesors? — es atkārtoju, ar vislielāko piepūli sakopodams domas. — Labi. Bet cikos?
   —   Kad jūs vēlaties, kaut vai tūlīt.
   —   Braucu pie viņa nekavējoties, /— es pēkšņi izlēmu, — un … un lūdzu sagatavot man aplēsi!
   —   Vai tad jūs jau aizbraucat? -4- brīnījās sekre­tāre.
   —   Jā, nevaru vairs uzkavēties. /Jūtos slikti, — es paskaidroju un noliku klausuli. /
   Pārģērbies nogāju lejā. Pēdējie notikumi bija mani tā ietekmējuši, ka pat nenodrebēdams nosaucu pro­fesora adresi, lai gan tieši tajā brīdī, kad iekāpu eboretā, meteors sagrāva viesnīcu gabalu gabalos. Viņš dzīvoja pilsētas nomalē, patīkamā, sudrabaini mirdzošā paugurainā apvidū. Eboretam liku pieturēt krietnu gabalu no profesora mājas, jo pēc nervu sasprindzinājuma, ko biju piedzīvojis pēdējās stun­dās, man gribējās pastaigāties kājām. Iedams pa ceļu, ieraudzīju maza auguma pavecu ardrītu, kurš lēnām stūma pārsegtus rateļus. Viņš laipni sveicināja mani, es atbildēju. Kādu brīdi gājām blakus. Aiz ceļa līkuma parādījās dzīvžogs, kas apjoza profesora māju — no turienes cēlās pret debesīm dūmu stabs.
   Ardrīts, kas soļoja man blakus, paklupa, bet zem rateļu pārvalka atskanēja balss:
   —   Vai esam jau klāt?
   —   Vēl ne, — vecais ardrīts atbildēja.
   Mazliet pabrīnījos, taču neko neteicu. Kad pienā- cām tuvāk dzīvžogam, mani pārsteidza, ka dūmi paceļas tieši no tās vietas, kur vajadzētu būt profe­sora mājai. Ieminējos par to rateļu stūmējam. Viņš piekrītoši pamāja ar galvu.
   —  Jā, pirms kāda stundas ceturkšņa tur nokrita meteors.
   —   Ko es dzirdu!!! — šausmās iesaucos. — Cik briesmīgi!
   —   Tūlīt atvedīs gmazas mašīnu, — vecais ardrīts paskaidroja. — Ziniet, šeit pilsētas nomalē viņi nesteidzas. Ne tā kā mēs.
   —   Vai esam jau klāt? — zem pārvalka atkal atska­nēja tā pati ķērkstošā balss.
   —  Vēl ne, — rateļu stūmējs atbildēja un pievērsās man: — Varbūt jūs būsiet tik laipni un atvērsiet man vārtiņus?
   Neapzināti izpildīju viņa lūgumu un apjautājos:
   —   Vai jūs arī pie profesora …?
   —   Jā, atvedu rezervi, — ardrīts atbildēja, pacel­dams pārvalku. Elpu aizturējis, es noskatījos uz lielu, rūpīgi pārsietu aizsaini. Vienā vietā papīrs bija ieplēsts — no turienes manī vērās dzīva acs.
   —   Jūs pie manis … a-ā … tas esat jūs … — no saiņa ieķērkstējās vecišķa balss, — es tūdaļ … tūdaļ … pagaidiet, lūdzu, lapenē …
   —   Jā … jā .. . steidzos turp … — es izdvesu. Vecais ardrīts ripināja savu nastu tālāk, bet es pagriezos sāņus, pārlēcu pāri žogam un, ko kājas nes, aizjozu uz kosmodromu. Pēc stundas jau traucos zvaigžņotajās tālēs. Ceru, ka profesors Razuls neļau­nojas uz mani.

Par dievticības sludināšanu uz citām planētām Divdesmit otrais ceļojums

   Pašreiz man daudz darba, kārtoju retumus, ko esmu pārvedis no maniem ceļojumiem uz vistālāka­jiem Visuma nostūriem. Jau sen esmu nolēmis šo savā ziņā vienreizējo kolekciju nodot muzejam, un aizvakar fondu glabātājs man paziņoja, ka šim nolū­kam iekārtojot veselu zāli.
   Ne jau viss pārvestais man ir vienādi dārgs; daži priekšmeti modina gaišas atmiņas, citi liek atcerēties draudīgus un briesmu pilnus notikumus, taču visi kopumā vienādā mērā apliecina manu piedzīvojumu patiesīgumu.
   Pie eksponātiem, kuri izraisa sevišķi intensīvas atmiņas, pieder zobs, kas novietots zem stikla kupola uz maza spilventiņa; tam ir divas lielas saknes, un- pats tas pilnīgi vesels; es to izlauzu rautā, ko bija sarīkojis Oktopuss, memnogu valdnieks Urtamas planētā; tur tika pasniegti izsmalcināti, taču nedzir­dēti sīksti ēdieni.
   Tāpat goda vietu manā krājumā ieņem divās nevie­nādās daļās pārlūzusi pīpe; tā man izkrita no raķe­tes, kad lidoju pāri klinšainai planētai Pegaza zvaigznājā. Tā kā pazudušās pīpes man bija ļoti žēl, es pusotras dienas pavadīju, to meklēdams ar dziļām aizām izvagotā klinšainā apvidū.
   Drusku tālāk mazā kārbiņā glabājas olis zirņa lie­lumā. Ar to saistītie notikumi ir sevišķi interesanti. Dodamies ekspedīcijā uz Kserūziju, vistālāko zvaig­zni NGC 887 dubultmiglājā, es mazliet biju pārvēr­tējis savus spēkus; brauciens bija tik ilgs, ka es atra­dos tuvu sabrukumam; jo sevišķi mani nomocīja ilgas pēc Zemes, un nekur raķetē es nevarēju rast miera. Diezin, kā tas būtu beidzies, bet tad ceļojuma divi simti sešdesmit astotajā dienā es pēkšņi sajutu, ka man kaut kas grauž kreisajā kājas pēdā; novilku kurpi un ar asarām acis izpurināju no zeķes akmen­tiņu, visīstāku zemes zvirgzdu graudiņu, kas droši vien bija man iebiris apavā, kad kosmodromā es iekāpu raķetē. Piespiedis pie krūtīm šo sīciņo, taču tik dārgo dzimtās planētas drupačiņu, es garā atspirgu un aizlidoju līdz savam mērķim; šī piemiņa man ir īpaši dārga.
   Tālāk uz samta spilventiņa ieraudzīju parastu apdedzināta māla dzeltensārtu, mazliet iesprēgājušu, vienā galā apdrupušu ķieģeli; ja es nebūtu bijis pie­tiekami apķērīgs un man nepalīdzētu laimīga apstākļu sagadīšanās, šā ķieģeļa dēļ es nekad vairs nebūtu atgriezies no sava brauciena uz Medību Suņu miglāju. Šo ķieģeli biju paradis ņemt līdzi savos ceļojumos pa izplatījuma visaukstākajiem apvidiem; es to uz kādu laiku mēdzu ielikt atomu dzinējā, līdz ķieģelis pamatīgi sakarsa, bet pirms atdusas ieliku ķieģeli gultā. Piena Ceļa augšējā kreisā kvadrātā, kur Oriona zvaigžņu mākonis saplūst ar Strēlnieka zvaigznājiem, es, lidodams ar mazu ātrumu, biju lie­cinieks divu milzīgu meteoru sadursmei. Ugunīgās eksplozijas varenā aina uz tumsas fona mani tā satrauca, ka es paķēru dvieli, lai noslaucītu pieri, aiz­mirsis, ka iepriekš dvielī biju ievīstījis ķieģeli. Spē­cīgā vēzienā metu roku pie deniņiem un gandrīz sadragāju sev galvaskausu. Par laimi, man parastais reakcijas ātrums vēl laikā ļāva novērst draudošās briesmas.
   Līdzās ķieģelim atrodas neliels koka šķirstiņš — tajā ir mans kabatas nazītis — daudzu manu ceļo­jumu pastāvīgais līdzgaitnieks. To, cik ļoti nazītis man ir mīļš, var apliecināt notikums, kuru tūlīt pastāstīšu, jo tas patiešām ir tā vērts.
   No Satelīnas es aizlidoju divos pēcpusdienā ar briesmīgām iesnām. Vietējais ārsts, pie kura es biju griezies pēc palīdzības, ieteica man amputēt degunu.
   Planētas iedzīvotājiem šāda operācija ir tīrais nieks, jo viņiem deguni ataug tāpat kā mums nagi. Sašutis par šādu priekšlikumu, es tieši no viņa steidzos uz kosmodromu, lai aizlidotu uz tādiem debesu apvi­diem, kur medicīna ir labāk attīstīta. Ceļojumā pie­redzēju ķezu pēc ķezas. Jau pašā sākumā, kad biju attālinājies no planētas tikai kādus deviņi simti tūkstoš kilometrus, es uztvēru kādas raķetes izsau­kuma signālus un pa radio pajautāju, kas tur lido. Man atbildēja ar to pašu jautājumu. — Tu pasaki pirmais! — es diezgan skarbi atcirtu, jo mani kaiti­nāja svešinieka nekaunība. — Tu pasaki pirmais! — atkal skanēja atbilde. Šāda ķircināšanās mani tā saniknoja, ka es īstā vārdā nosaucu nezināmā ceļo­tāja nekaunību. Viņš nepalika man parādā; mēs sākām apsaukāties aizvien sirdīgāk, līdz es pēc minūtēm piecpadsmit, augstākā mērā sašutis, atjē­dzos, ka nekādas citas raķetes tuvumā nav, bet balss, kuru es dzirdu, ir tikai mana paša radiosignālu atbalss, kas atlidoja no Satelīnas mēness, kuram es šajā mirklī lidoju garām. Es mēnesi nepamanīju tāpēc, ka man bija pievērsta tā aptumšotā puse, kur toljrīd valdīja nakts.
   Pēc kādas stundas, gribēdams nomizot sev ābolu, atklāju, ka man nav kabatas nazīša. Tūlīt atcerējos, kur es to pēdējo reizi biju turējis rokā — tas notika Satelīnas kosmodroma bufetē, kur es nazīti noliku uz slīpas letes, bet no turienes tas droši vien būs noslī­dējis kaktā uz grīdas. Es tik skaidri to iztēlojos, ka nazīti būtu varējis-atrast ar aizvērtām acīm. Pagriezu raķeti atpakaļ un tikai tad aptvēru, kādas grūtības man radīsies: visa debess mudžēt mudžēja mirgojošos zvaigžņu spietos, un es nezināju, kur meklēt Satelīnu. Tā ir viena no tūkstoš četri simti astoņdesmit planētām, kas riņķo ap Eripelazas sauli. Turklāt lie­lākai daļai no tām ir vēl savi pārdesmit pavadoņu
   krietnas planētas lielumā, tā ka orientēties kļūst vēl grūtāk. Noraizējies mēģināju izsaukt Satelīnu pa radio. Man atbildēja vairāki desmiti staciju, kas visas runāja reizē, radīdamas šausmīgu kakofoniju. Šeit man lasītājam jāpaskaidro, ka Eripelāzas sistēmas iedzīvotāji ir tikpat laipni, cik neakurāti, un Satelī­nas Vārdu viņi devuši kādiem divi simtiem dažādu planētu. Nolūkojos pa logu sīku spīdeklīšu miriādos; uz viena no tiem atradās mans nazītis, taču, šķiet, vieglāk būtu atrast adatu siena kaudzē nekā vaja­dzīgo planētu šajā zvaigžņu pūznī. Beigu beigās paļāvos uz laimīgu nejaušību un traucos uz planētu, kas atradās tieši pretī manas raķetes priekšgalam.
   Jau pēc stundas ceturkšņa nolaidos kosmodromā. Tas bija uz mata tāds pats, no kāda es pulksten divos biju startējis, un tāpēc, nopriecājies par savu veiksmi, devos tieši uz bufeti. Cik rūgta tomēr bija mana vil­šanās, kad, par spīti visrūpīgākajiem meklējumiem, es nazīti neatradu. Brīdi padomājis, secināju, ka to vai nu kāds pievācis, vai arī es atrodos uz pavisam citas planētas. Aprunājies ar iezemiešiem, pārliecinā­jos, ka pareizs ir otrs pieņēmums. Es biju nolaidies Andrigonā, uz vecas, sabirzušas un izkurtējušas planētas, kuru jau sen būtu vajadzējis izņemt no apgrozības, taču par to neviens neliekas ne zinis, jo planēta atrodas nomaļus no galvenajiem raķešu ceļiem. Raķešu ostā man jautāja, kuru Satelīnu es meklējot, jo šīs planētas esot sanumurētas. Tagad es biju galīgā dimbā, jo īstais numurs man bija piemir­sies. Pa to laiku, saņēmuši ziņu no kosmodroma administrācijas, ieradās vietējie varas pārstāvji, lai mani svinīgi apsveiktu.
   Izrādījās, ka tieši šī diena andrigoniešiem bija ļoti svarīga — visās skolās notika gatavības eksāmeni. Viens no valdības pārstāvjiem apjautājās, vai es negribētu pagodināt šo notikumu ar savu klātbūtni;
   tā kā viņi mani bija ļoti viesmīlīgi uzņēmuši, es neva­rēju lūgumu noraidīt. Tādā kārtā mēstieši no kosmo­droma ar pidlakiem (tie ir lieli, čūskām līdzīgi bez- kāju rāpuļi, kurus šeit visnotaļ izmanto kā jājam- dzīvniekus) devāmies uz pilsētu. Stādījis mani priekšā jauniešiem, kas šeit bija sapulcējušies lielā skaitā, un skolotājiem kā no Zemes ieradušos augsti godājamu viesi, valdības pārstāvis tūlīt izgāja no zāles. Skolotāji nosēdināja mani pie apsklandas (galda paveids) un atsāka pārtrauktos eksāmenus. Skolēni, kurus mana klātiene bija satraukusi, sākumā stostījās, bet es tos iedrošināju ar laipnu smaidu, vie­nam otram arī pasacīdams ko priekšā, tā ka sākotnē­jais stingums drīz izgaisa. Uz beigām viņi atbildēja aizvien labāk. Tad komisijas priekšā nostājās jauns andrigonietis, apaudzis ar tik skaistiem tripujiem (austeru pasuga, kas tiek izlietota kā apģērbs), kādus es sen nebiju redzējis, un sāka atbildēt uz jautāju­miem ar neparastu daiļrunību. Ar patiku klausījos viņā, konstatēdams, ka zināšanu līmenis šeit visumā ir augsts.
   Pēkšņi eksaminētājs pajautāja:
   — Vai jūs varētu pierādīt, kāpēc dzīvība uz Zemes nav iespējama?
   Viegli paklanījies, jauneklis uzsāka izsmeļošu, loģiski veidotu izklāstu, kurā neapgāžami pierādīja, ka Zemes lielāko daļu klāj auksti, milzum dziļi ūdeņi, kuros pastāvīgi peld ledus kalni un tāpēc to temperatūra ir tuvu nullei; ka ne tikai polāros apvi­dos, bet arī plašā apkaimē valda briesmīgs mūža sals un ka nakts tur ilgst pusgadu bez pārtraukuma; ka pat siltāka klimata joslās, kā tas ar astronomisko instrumentu palīdzību droši noskaidrots, sauszemi ilgus mēnešus klāj sasaluši ūdens tvaiki, tā sauca­mais sniegs, kas biezā kārtā apsedz kalnus un iele­jas; ka Zemes lielais Mēness rada paisumus un bēgu­
   mus, kas izraisa kontinentu eroziju; ka bieži vien pla­nētas lielas platības aizsegtas ar mākoņiem un tādēļ tītas pustumsā, kāds fakts novērojams ar spēcīgām optiskām ierīcēm; ka atmosfērā rodas briesmīgi cik­loni, taifūni un vētras, un visi šie apstākļi kopumā neļauj uz Zemes pastāvēt nekādai dzīvības formai. — Bet ja kādas būtnes, — jaunais andrigonietis ska­nīgā balsī pabeidza, — mēģinātu izkāpt uz Zemes, tās nenovēršami tiktu saplacinātas un ietu bojā, jo turienes atmosfēras milzīgo spiedienu, kurš jūras līmeņa augstumā ir viens kilograms uz kvadrātcen­timetru jeb 760 milimetru dzīvsudraba staba, neviens nespētu izturēt.
   Tik izsmeļošu atbildi komisija uzņēma ar vispārēju atzinību. Aiz pārsteiguma sastindzis kā sālsstabs, ilgāku laiku sēdēju nekustēdamies un tikai tad, kad eksaminētājs uzdeva jau nākamo jautājumu, es iesaucos:
   —   Piedodiet, godātie andrigonieši, bet… bet es esmu ieradies tieši no Zemes, jūs taču dzirdējāt, kā tiku jums stādīts priekšā …
   Iestājās neērts klusums. Mans netaktiskais izlē­ciens skolotājus bija dziļi aizvainojis, un viņi tikai ar pūlēm apvaldījās, bet jaunieši, kuri vēl neprot tik veiksmīgi noslēpt sašutumu kā vecākā paaudze, nolū­kojās manī ar klaju nepatiku. Beidzot eksaminētājs ledainā balsī paziņoja:
   —   Piedodiet man, atbraucēj, bet vai tu neizvirzi mūsu viesmīlībai pārlieku augstas prasības? Vai tev nav gana ar tik svinīgu sagaidīšanu, goda azaidu un cieņas apliecinājumiem? Vai tevi vēl neapmierina tas, ka tu tiki pielaists pie Augstās abitūrijas apsklandas, tev tā nepietiek, un tu prasi, lai mēs tevis dēļ tīši izmainītu …skolu programmu?!
   —  Bet… Zeme patiešām ir apdzīvota … — es apmulsis noburkšķēju.
   — Ja arī tas ir tiesa, — eksaminētājs noteica, uz mani noskatīdamies, it kā es būtu caurspīdīgs, — tas runātu pretim dabas likumiem.
   Uzskatīju, ka šie vārdi ir apvainojums manai dzim­tajai planētai un tāpēc, ne no viena neatvadījies, tūlīt steidzos prom, uzkāpu mugurā pirmajam ceļā sastap­tajam pidlakam, aizjāju uz kosmodromu un, nokratī­jis no kājām Andrigonas putekļus, startēju, lai tur­pinātu meklēt savu nazīti.
   Tā es pēc kārtas nolaidos uz piecām Lindenblada grupas, kā arī stereopropiešu un melacjaniešu planē­tām, uz Kasiopejas saules planetārās sistēmas septi­ņiem lieliem debess ķermeņiem, apmeklēju Osteriliju, Averanciju, Meltoniju un Laternīdu, visus Lielā spi­rālveida miglāja atzarojumus Andromēdā, Plezjo- maha, Gastroklancija, Eitrēmas, Simenoforas un Paralbīdas sistēmas, bet nākamajā gadā rūpīgi pār­meklēju visus Saponas un Melenvagas zvaigznājus, kā arī Eritrodonijas, Arenoidas, Eodocijas, Artenūri- jas un Stroglona planētas ar visiem tā astoņdesmit pavadoņiem, kuri reizēm ir tik mazi, ka grūti uz tiem nosēdināt raķeti; Mazajos Greizajos Ratos es neva­rēju izkāpt, tāpēc ka tur tieši tajā laikā bija inventa­rizācija, bet pēc tam pienāca kārta Cefeidām un Arde- nidām, un tik tiešām man nolaidās rokas, kad aiz pār­skatīšanās vēlreiz ierados Lindenbladā. Tomēr meklējumus es nepārtraucu, bet gan, kā tas pienākas īstam pētniekam, lidoju tālāk. Pēc trim nedēļām pamanīju kādu planētu, kura ārkārtīgi atgādināja manis meklēto Satelīnu; sirds man iepukstējās strau­jāk, kamēr aizvien šaurākā spirālē es riņķoju ap to, veltīgi meklēdams pazīstamo kosmodromu. Jau gri­bēju pagriezt raķeti atpakaļ Visuma tālēs, kad ievē­roju, ka lejā kāda sīka būtne māj man ar rokām. Izslēdzis dzinēju, es ātri noplanēju un nosēdināju raķeti pie gleznaina klintāja, uz kura pacēlās prāva, no tēstiem akmeņiem būvēta ēka. Man pretim skrēja liela auguma sirmgalvis baltā dominikāņu mūka tērpā. Kā izrādījās, tas bija Lacimona tēvs, kurš pār­zināja visas misiones tuvējos zvaigznājos seši simti gaismas gadu rādiusā. Sajā apvidū ietilpst aptuveni pieci miljoni planētu, no tām divi miljoni četri simti tūkstoši ir apdzīvotas. Uzzinājis, kāpēc esmu iegrie­zies šajā pusē, Lacimona tēvs apliecināja man savu līdzjūtību, vienlaikus izteikdams prieku par manu ierašanos, jo, pēc viņa vārdiem, es biju pirmais cil­vēks, kurš šeit parādījies pēdējo septiņu mēnešu laikā.
   — Es tā esmu pieradis pie šajā planētā dzīvojošo meodracitiešu paražām, — viņš teica, — ka vairākas reizes gadījies sevi notvert pie kādas viņu dīvainī­bas: ja gribu vērīgāk ieklausīties, tad paceļu rokas augšup, kā to dara viņi… (meodracitiešiem, kā zināms, ausis atrodas padusē).
   Lacimona tēvs izrādījās ļoti viesmīlīgs; abi kopā mēs ieturējām pusdienas, kas sastāvēja no vietējiem ēdieniem (sautētas švukstenes drebenī un uztercēti drumļi, bet saldajā ēdienā liesenes — sen es kaut ko tādu nebiju baudījis), un pēc tam izgājām misiones nama lievenī.
   Mēļa saule izstaroja tīkamu siltumu, krūmos dzie­dāja pterodaktiļi, no kuriem planēta mudžēt mudž, bet dominikāniešu preors stāstīja man par savām nedienām, sūrodamies par grūtībām, ar kurām misio­nes darbs saduras šajos apvidos. Tā, piemēram, piec- metieši, svelmīgās Antilēnas iedzīvotāji, kuriem salst jau 600 grādu temperatūrā, ne dzirdēt negribot par paradīzi, toties elle ar tās ērtībām (verdoša darva, uguns liesmas) viņos izraisot dzīvu interesi. Turklāt nekādi neesot noskaidrojama problēma, kurus no viņiem varētu uzņemt priesteru kārtā, jo piecmetieši iedaloties nevis divos, bet gan piecos dzimumos, un ar šo sarežģīto jautājumu teologi nevarot tikt nekādā galā.
   Es izteicu savu līdzjūtību. Lacimona tēvs paraus­tīja plecus.
   —   Tas jau vēl ir nieks. Bžutieši, piemēram, uzskata piecelšanos no miroņiem par tikpat ikdienišķīgu parā­dību kā apģērbšanos un neparko negrib atzīt to par brīnumu. Dartridiešiem Egilijā nav ne roku, ne kāju, un pārkrustīties viņi varētu tikai ar asti, bet es pats neko šajā ziņā nevaru izlemt un tāpēc gaidu atbildi no apustuliskās galvaspilsētas, bet Vatikāns klusē jau otro gadu … Un vai jūs esat dzirdējis par draus­mīgo likteni, kāds piemeklējis nabaga Oribazija tēvu no mūsu misiones?
   Es neko par to nebiju dzirdējis.
   —   Tad paklausieties. Jau Urtamas pirmatklājēji nezināja, kā vien sacildināt tās apdzīvotājus, varenos memnogiešus. Valda uzskats, ka šīs saprātīgās būt­nes pieder pie visatsaucīgākiem, vislaipnākiem, vis- labsirdīgākiem un visnesavtīgākiem radījumiem visā Kosmosā. Tādēļ cerēdami, ka šādā augsnē mestā ticī­bas sēkla lieliski sazels, mēs nosūtījām pie memnogie- šiem Oribazija tēvu, piešķirdami viņam bīskapa nosaukumu in partibus infidelium[1] kad oribazija tēvs ieradās Urtamā, memnogieši viņu uzņēma tā, ka labāk nemaz nevarēja vēlēties; viņi sirsnīgi par to rūpējās, cienīja, uzklausīja katru viņa vārdu, katru vēlmi nolasīja no acīm un tūdaļ izpildīja, dieva vārdu uztvēra kā iztvīkusi zeme ūdens lāsi, ar vārdu sakot, pilnīgi paļāvās viņam. Vēstulēs, kuras Oriba­zija tēvs man rakstīja, viņš, nabadziņš, nevarēja vien tos gana cildināt… .
   Pie šiem vārdiem dominikāniešu tēvs ar mūka tērpa piedurkni norausa no acīm asaru.
   —   Tik labvēlīgā vidē Oribazija tēvs nenogurstoši, dienu un nakti sludināja tā kunga vārdu. Izskaidro­jis memnogiešiem Veco un Jauno derību, Parādīšanās grāmatu un Apustuļu vēstules, viņš pievērsās svēto dzīves pārstāstiem, ar īpašu dedzību attēlodams svēto mocekļu ciešanas. Nabadziņš … tā allaž bijusi viņa aizraušanās …
   Pārvarēdams satraukumu, Lacimona tēvs drebošā balsī turpināja:
   —   Tālab viņš stāstīja tiem par svēto Jāni, kurš iemantoja mūžīgu svētlaimi pēc tam, kad bija dzīvs izvārīts eļļā, par svēto Agnesi, kura ticības dēļ ļāva nocirst sev galvu, par daudzām bultām caururbto svēto Sebastjanu, kurš pacieta šaušalīgas mocības, lai pēc tam paradīzē viņu sveiktu eņģeļu dziedāšana, par svētajām jumpravām, kuras sacirstas gabalos, nožņaugtas, saraustītas uz rata un cepinātas uz lēnas uguns. Bet viņi pacieta visas mocības ar sajūsmu, saprazdami, ka šādā kārtā iemanto sev vietu pie pes­tītāja labās rokas. Kad viņš bija tiem izstāstījis daudz tamlīdzīgu atdarināšanas cienīgu svēto dzīves stāstu, memnogieši, kas visu laiku klausījās ar lielu aizrau­tību, savā starpā saskatījās, bet vislielākais no viņiem bikli pavaicāja:
   —   Diženo priesteri, sludinātāj un cienījamo tēv, pasaki mums, lūdzams, ja vien tev labpatiksies paze­moties līdz taviem grēcīgajiem kalpiem, vai debesu valstībā nonāk visu to dvēseles, kuri gatavi izciest mocības?
   —   Par to nevar būt šaubu, mans dēls! — Oribazija tēvs atbildēja.
   —   Tā-ā-ā? Tad jau labi… — memnogietis gari novilka. — Bet vai tu, mūsu dvēseļu tēv, arī gribētu nokļūt debesu valstībā?
   —   Tā ir mana viskvēlākā vēlēšanās, mans dēls.
   —   Un svēto kārtā arī tev gribētos tikt? — memno­gietis tincinājis tālāk.
   —   Mans labais dēls, kurš gan to negribētu, bet kur nu man, grēciniekam, iekļūt tādā augstā godā; mums visiem spēkiem jāpūlas un nerimtīgi vislielākajā sirds pazemībā jātiecas, lai nonāktu uz šā ceļa …
   —   Tātad tu vēlētos iekļūt svēto kārtā? — memno­gietis vēlreiz gribēja pārliecināties, paskubinoši nolū­kodamies uz saviem biedriem, kuri pamazītēm jau sarosījās, lai pieceltos.
   —   Nu, protams, mans dēls!
   •— Tad mēs tev palīdzēsim!
   —   Kādā vīzē, manas mīļās avis? — Oribazija tēvs smaidīdams vaicājis, jo viņu iepriecinājusi uzticīgā ganāmpulka vientiesīgā dedzība.
   Tad memnogieši smalkjūtīgi, bet stingri satvēruši viņu zem padusēm un teikuši:
   —   Tādā vīzē, dārgo tēv, kādu tu mums nule mācīji!
   Vispirms viņi Oribazija tēvam nodīrājuši no mugu­ras ādu un jēlo vietu apzieduši ar darvu, kā to Īrijā darījis bende svētajam Hiacintam, tad nocirtuši viņam kreiso kāju, kā pagāni izrīkojušies ar svēto Pafnuciju, pēc tam uzšķērduši vēderu un tur iegrū­duši salmu vīkšķi, kā tas bija atgadījies svētlaimīga­jai Normandijas Elizabetei, vēlāk uzsprauduši viņu uz mieta kā emalkitieši svēto Hugo, salauzuši viņam visas ribas kā sirakuzieši svētajam Padujas Heinri- ham un cepinājuši uz lēnas uguns kā burgundieši Orleānas jaunavu. Pēc visa tā viņi atpūtušies, nomaz­gājušies un sākuši liet kvēlas asaras par savu nomo­cīto dvēseļu ganu. Tieši šajā brīdī es, apbraukādams visas savas diecēzes zvaigznes, ierados viņu draudzē. Kad uzzināju par notikušo, mati man saslējās stāvus. Rokas lauzīdams, es iesaucos:
   —   Nelietīgie ļaundari! Elles soda jums ir par maz! Vai jūs saprotat, ka esat iegrūduši savas dvēseles mūžīgā pazušanā?!
   —   Kā nu ne, — viņi šņukstēdami atbildēja, — saprotam gan!
   Tad piecēlās vislielākais memnogietis un sacīja man šādus vārdus:
   —   Godājamo tēv, mēs labi apzināmies, ka tiksim pazudināti un cietīsim lielas mokas līdz pasaules galam, un arīdzan mums vajadzēja izcīnīt šaušalīgu dvēseles cīniņu, iekams apņēmāmies to izdarīt, taču Oribazija tēvs mums allažiņ atgādināja, ka nav nekā tāda, ko krietns Kristus kalps neizdarītu sava tuvākā labā, ka savam tuvākajam jāatdod viss un viņa dēļ uz visu jābūt gatavam, un tā mēs ar vislielāko izmisumu sirdī atsacījāmies no atpestīšanas, raizēdamies tikai par to, lai Oribazija tēvs iemantotu mocekļa kroni un tiktu iecelts svēto kārtā. Nespēju tev izsacīt, cik grūti mums tas nācās, jo pirms Oribazija tēva ierašanās neviens no mums pat mušai nebija nodarījis pāri. Mēs aizvien un aizvien no jauna lūdzām viņu apžēlo­ties, ceļos nometušies pūlējāmies panākt, lai viņš kaut nieciņu mīkstinātu un atlaistu no ticības baušļu bar­guma, bet Oribazija tēvs uz visstingrāko apgalvoja, ka mīlamā tuvākā labā jādara viss, ne uz ko nerau­goties. Un tad jau mēs vairs nespējām viņam atteikt. Mēs pilnīgi apjēdzām, ka salīdzinājumā ar šo svēto vīru esam niecīgi un nenozīmīgi radījumi un ka viņa labā mums jābūt gataviem uz vislielāko pašaizlie­dzību. Un tikpat kvēli mēs ticam, ka viss ir izdarīts labi un Oribazija tēvs tagad uzkāpis debess valstībā. Teitan, cienījamo tēv, mums ir maisiņš ar naudu, ko esam savākuši kanonizācijas procesam, jo Oribazija tēvs, atbildot uz mūsu jautājumiem, sīki paskaidroja, ka tā tas esot vajadzīgs. Mums jāapliecina, ka esam pielietojuši tikai viņa iemīļotos spīdzināšanas paņē­mienus, par kuriem viņš pats mums tik aizrautīgi tika stāstījis. Domājam, ka Oribazija tēvam tie būs tīkami, bet viņš ietiepīgi spirinājās un sevišķu pretes­tību izrādīja tad, kad vajadzēja rīt izkausētu svinu. Taču mēs nepielaižam tādu iespēju, ka godājamais dieva vīrs mums būtu mācījis vienu, bet domājis ko citu. Brēka, kādu viņš sacēla, liecināja tikai par viņa būtības zemākās, miesīgās daļiņas nepatiku, un mēs, paturēdami prātā mācību, ka miesa jāpazemo, lai toties jo augstāk paceltos dvēsele, neuzdrīkstējāmies to ņemt vērā. Vēlēdamies Oribazija tēvu atbalstīt, mēs viņam atgādinājām paša sludinātos principus, bet viņš mums atbildēja ar kādu gluži nesaprotamu un neizskaidrojamu vārdu; mēs nezinām, ko tas nozīmē, jo neatradām to ne dievvārdu grāmatās, kuras viņš mums bija izsniedzis, ne svētajos rakstos.
   Beidzis savu stāstījumu, Lacimona tēvs norausa no pieres lielas sviedru lāses, un mēs abi ilgāku laiku sēdējām klusēdami, līdz sirmais dominikānietis bei­dzot atkal ierunājās:
   •— Sakiet nu, kā šādos apstākļos lai strādā dvēseļu gans?! Vai atkal šāds gadījums! — Lacimona tēvs ar delnu uzplāja vēstulei, kas bija izklāta uz galda. — Hipolita tēvs ziņo no Arpetūzas, nelielas planētas Svaru zvaigznājā, ka turienieši esot pilnīgi pārstājuši doties laulībā, nedzemdinot vairs bērnus, un viņiem draudot pilnīga iznīcība!
   —   Kāpēc tā? — es izbrīnījies jautāju.
   —  Tāpēc, ka, izdzirdējuši par miesīgas satuvināšanās apgrēcību, viņi sāka tik nevaldāmi alkt pēc atpes­tīšanas, ka visi zvērēja saglabāt šķīstību un to arī dara! Jau divi tūkstoši gadu baznīca sludina, ka dvē­seles glābšana ir svarīgāka par pasaulīgajām vaja­dzēšanām, taču neviens, pasargi dievs, to neuztvēra burtiski! Bet šie arpetuzieši visi kā viens izjutuši ta kunga aicinājumu un bariem vien iestājas klosteros;
   viņi priekšzīmīgi izpilda visus reglamenta punktus, lūdz dievu, gavē un mērdē miesu, bet rūpniecība un lauksaimniecība tajā pašā laikā panīkst, sācies bads, un planētai draud iznīcība. Es par to aizrakstīju uz Romu, bet, kā jau parasti, atbildes nav …
   —  Jā, sludināt dievticību uz citām planētām ir visai riskanti, — es piezīmēju.
   Lacimona tēvs ieveda mani savā kabinetā. Vienu tā . sienu aizņēma liela zilgana zvaigžņotās debess karte, kuras labā puse bija aizlīmēta ar papīru.
   —  Redziet! — viņš norādīja uz aizsegto pusi.
   —   Ko tas nozīmē?
   —   Postu un nedienas, mans dārgais. Galēju postu. Šos apvidus apdzīvo neparasti inteliģentas būtnes. Tās sludina materiālismu, ateismu un skubina veltīt visas pūles zinātņu un tehnikas attīstībai, lai uzlabotu dzī­ves apstākļus uz planētām. Nosūtījām pie viņiem mūsu visgudrākos misionārus, salezjaniešu, benediktiniešu, dominikāniešu, jā, pat jezuitu ordeņu tēvus, kvēlus dievvārdu sludinātājus, runātājus, no kuru mutes šķita tekam medus, bet viņi visi, itin visi atgriezās jau kā ateisti!!
   Lacimona tēvs nervozi piegāja pie galda.
   —   Pie mums bija Bonifacija tēvs, atceros viņu kā vienu no visdievbijīgākajiem mūkiem, pie zemes
   krustveidā noplacis, dienas un naktis viņš pavadīja lūgšanās, pīšļi un putekļi viņam bija viss, kas no šīs pasaules, viņš nezināja citas nodarbības kā rožukroņa vārstīšana un lielākas līksmības par mesi, bet pēc triju nedēļu ilgas uzturēšanās tur, — teikdams šos vārdus, Lacimona tēvs norādīja uz kartes aizlīmēto daļu, — viņš iestājās Politehniskā institūtā un sarak­stīja, lūk, šo grāmatu! — Lacimona tēvs pacēla un ar riebumu nometa uz galda biezu sējumu. Izlasīju tā virsrakstu: «Par līdzekļiem raķešu lidojumu dro­šības paaugstināšanai».
   —   Iznīcīgās miesas viņš vērtē augstāk par nemir­stīgās dvēseles glabāšanu?! Nosūtīju trauksmes pil­nus ziņojumus, un šoreiz apustuliskā galvaspilsēta nevilcinājās ar atbildi. Sadarbojoties ar amerikāņu vēstniecības speciālistiem Romā, Vatikāna akadēmija izstrādājusi šos te sējumus, — Lacimona tēvs piegāja pie liela šķirsta un atvēra to — tas bija pilns ar biezām, in quarto* formāta grāmatām.
   —   Šeit ir ap divi simti sējumu, kuros sīki jo sīki izklāstīti tie varmācības, terora, suģestijas, šantāžas, piespiešanas, hipnozes, saindēšanas, spīdzināšanas un nosacīto refleksu paņēmieni, kādus viņi pielieto, lai izdeldētu ticību dievam. Mati man saslējās stāvus, kad es ar to visu iepazinos. Tur ir fotoattēli, liecības, pro­tokoli, lietišķie pierādījumi, aculiecinieku izteikumi un dievs vien zina kas vēl. Netieku gudrs, kā gan viņi to visu tik žigli paveikuši un kāds varens spēks ir amerikāņu tehnikai, bet, manu dārgo viesi… īste­nība ir daudz briesmīgāka!
   Lacimona tēvs pienāca klāt un, apsvilinādams man ausi ar savu karsto elpu, sāka čukstēt:
   —   Es dzīvoju tepat uz vietas, tāpēc orientējos la­bāk … cienījamais. Viņi nevienu nemoka, nepielieto spaidus, nespīdzina, neieskrūvē galvā nekādas skrū­vītes, tikai vienkārši māca, kas ir Visums, kā radu­sies dzīvība, kā attīstījusies apziņa un kā zinātne pielietojama vispārības labā. Viņi tik skaidri spēj pierādīt visas pasaules tīri materiālo būtību, it kā tā būtu tikpat vienkārša patiesība kā divreiz divi ir četri. No visiem maniem misionāriem ticību dievam saglabāja vienīgi Servacija tēvs, un arī tikai tāpēc, ka viņš ir pilnīgi kurls un nevarēja dzirdēt, ko viņam teica! Jā, tas ir ļaunāks par spīdzināšanu, dārgo cie­miņ! Man šeit bija jauna mūķene no karmelitāniešu ordeņa, apgarots, tikai debesu valstības lietām node­vies bērns; viņa nepārtraukti gavēja, mērdēja miesu, bija apzieģelēta ar tā kunga zieģeli, redzēja parādī­bas, sazinājās ar svētajiem, sevišķi bija iemīļojusi svēto Melāniju un no visas sirds centās tai līdzinā­ties; bet tas vēl nav viss — palaikam viņai parādījās pat ercenģelis Gabriels … Kādu dienu viņa devās u z turieni, — Lacimona tēvs pamāja uz kartes labo pusi. — Es mierīgu prātu to atļāvu, jo viņa bija nabaga garā, bet tādiem pieder debesu valstība; kolīdz cilvēks sāk domāt — kas, un no kurienes, un kā, — tūdaļ atveras ķecerības bezdibeņi. Es biju drošs, ka viņu gudrības argumenti manu mūķeni neietekmēs. Bet kas notika? Tikko viņa tur ieradās, pēc pirmās publiskās svēto parādīšanās, kas bija saistīta ar reliģisku ekstāzi, viņu atzina par neiras- tēniķi vai kā to nu sauc, un sāka ārstēt gan ar pel- dēm, gan ar darbiem dārzā, iedeva viņai kaut kādas tur rotaļlietas, kaut kādas lelles, un, ja jūs zinātu, kādā stāvoklī viņa pēc četriem mēnešiem atgriezās!
   Lacimona tēvs nodrebēja.
   —   Kas viņai bija noticis? — es līdzjūtīgi apvaicā­jos.
   —  Viņa mitējās redzēt parādības, iestājās raķešu pilotu kursos un ar pētnieku ekspedīciju aizlidoja uz
   Galaktikas centru, nabaga bērns! Nesen dzirdēju, ka viņai esot parādījusies svētā Melānija, un sirds man ietrīsējās līksmā cerībā, bet tad izrādījās, ka viņa sapnī redzējusi tikai savu krustmāti. Patiesi es jums saku: posts, bēdas un pagrimums. Ir gan vientiesīgi šie amerikāņu speciālisti, atsūtīdami man piecas ton­nas grāmatu un citādu literatūru, kurā aprakstīti ticības ienaidnieku briesmudarbi. O, ja vien viņi gribētu vajāt reliģiju, slēgtu dievnamus un izklīdi­nātu dievlūdzējus, bet diemžēl nekas tāds nenotiek, viņi atļauj visu: gan noturēt dievkalpojumus, gan atvērt garīgās skolas, tikvien, ka paši izplata savas atziņas un teorijas. Kādu laiku izmēģinājām šo metodi, — Lacimona tēvs uzmeta skatienu kartei, — bet tā nedeva rezultātus.
   —   Piedodiet, kādu metodi?
   —  Nu, aizlīmējām šo Visuma daļu ar papīru un ignorējām tās pastāvēšanu, bet tas neko nelīdzēja. Pašlaik Romā runājot par krusta kara sarīkošanu, lai aizstāvētu reliģiju.
   —   Un ko jūs par to domājat?
   —  Vispār, nebūtu jau par ļaunu, jā uzspridzinātu planētas, nopostītu pilsētas, sadedzinātu grāmatas, bet pašus izdeldētu, līdz pēdējam, tad varbūt izdotos glābt mācību par sava tuvākā mīlestību, bet kas gan dosies šādā krusta karā? Memnogieši? Varbūt arpe- tuzieši? Taisni smiekli nāk, bet kļūst arī baigi!
   Iestājās mēms klusums. Dziļā līdzjūtībā uzliku roku uz izmocītā priestera pleca, lai viņu stiprinātu drau­dzīgā apskāvienā, bet šajā mirklī kaut kas man izslī­dēja no piedurknes, iezibējās un nokrita uz grīdas. Kas gan spētu aprakstīt manu prieku un pārsteigumu, kad pazinu savu nazīti. Izrādījās, ka tas visu laiku mierīgi glabājies aiz jakas iedrēbes, kur bija ieslī­dējis no caurās kabatas.

Bžutieši Divdesmit trešais ceļojums

   Profesora Tarantogas pazīstamajā grāmatā «Kosmozooloģija» es izlasīju par planētu, kas griežas ap Erpejas dubultzvaigzni un ir tik maza, ka, ja visi tās iedzīvotāji reizē izietu no mājām, viņi citādi neva­rētu novietoties uz tās, kā tikai paceļot vienu kāju. Lai gan profesoru Tarantogu uzskata par atzītu auto­ritāti, šis apgalvojums man likās pārspīlēts, un es nolēmu to pārbaudīt.
   Ceļā man atgadījās dažādi piedzīvojumi — pie 463. maiņzvaigznes man sabojājās dzinējs, un raķete sāka krist lejup uz zvaigzni; tas mani uztrauca, jo šās cefeīdas temperatūra ir apmēram 600 000 grādu Celsija. Svelme pieauga ar katru mirkli un beidzot kļuva tik neizturama, ka varēju strādāt, tikai ierau­sies mazajā ledusskapī, kur parasti glabāju pārtikas produktus. Tā patiešām bija dīvaina apstākļu sagadī­šanās, jo man nekad nebija ne prātā nācis, ka es varētu atrasties līdzīgā situācijā. Laimīgi novērsis defektu, es jau bez šķēršļiem aizlidoju līdz Erpejai. Šī dubultzvaigzne sastāv no divām saulēm: viena ir liela, sarkana kā krāsns spelte, ar ne visai augstu temperatūru, bet otra — zilgana un izstaro šausmīgu karstumu. Pati planēta patiešām bija tik maza, ka atradu to tikai ar lielām grūtībām, kad krustām šķēr­sām biju pārmeklējis visu apkārtējo izplatījumu. Pla­nētas iedzīvotāji bžutieši mani uzņēma ļoti viesmī­līgi.
   Apbrīnojami skaisti šeit ir abu sauļu kartejie lekti un rieti; ārkārtīgi jauki ir arī to aptumsumi. Pusi diennakts spīd sarkanā saule, un tad visi priekšmeti izskatās kā asinīs mērcēti, otrā diennakts pusē pie debesīm ir zilgā saule, un tās spožums tik spēcīgs, ka visu laiku jāstaigā ar pievērtām acīm, taču arī tad viss ir pietiekami skaidri saredzams. Nemaz nepazī­dami tumsu, bžutieši zilgās saules apmirdzēto dien­nakts daļu sauc par dienu, bet sarkanās — par nakti. Vietas uz planētas patiešām ir nedzirdēti maz, taču bžutieši, ļoti inteliģentas būtnes ar lielām zināšanām, jo sevišķi fizikas jomā, lieliski tiek galā ar šīm grūtī­bām, lai gan veids, kādu viņi pielieto saspiestības pārvarēšanai, ir diezgan neparasts. Katram planētas iedzīvotājam attiecīgā iestādē ar precīza rentgenapa- rāta palīdzību izgatavo tā saucamo atomveidolu, tas ir, sīku rasējumu, kurā uzrādītas itin visas materiālās daļiņas, olbaltumvielu molekulas un ķīmiskie savie­nojumi, no kuriem sastāv viņa organisms. Kad pie­nāk laiks atdusēties, bžutietis pa mazām durtiņām ielien speciālā aparātā, un tur viņu izputekšņo sīkos atomos. Tādā veidā aizņemdams ļoti maz vietas, viņš pavada nakti, bet no rīta, nosacītā stundā modinātājs pulkstenis iedarbina aparātu, un tas pēc «atomveidola» pienācīgā kārtībā un secībā atkal savieno visas daļiņas, pēc tam durtiņas atveras un, šādā kārtā atkal dzīvē atgriezies bžutietis, pāris reižu nožāvājies, dodas uz darbu.
   Bžutieši nevarēja vien man noslavēt šā ieraduma labās puses, pasvītrodami, ka, pateicoties tam, viņi ir pasargāti no bezmiega, nakts murgiem, lietuvē­niem un rēgiem, jo aparāts, saskaldot viņu miesu atomos, atņem tai dzīvību un apziņu. Līdzīgu proce­dūru viņi pielieto arī daudzos citos gadījumos, pie­mēram, ārstu un iestāžu uzgaidāmās telpās, kur nav izvietoti krēsli, bet gan mazas aparātu kārbas ro­žainā un zilgā krāsā, tāpat vēl dažās sēdēs un sapul­cēs, ar vārdu sakot, visur tur, kur cilvēks garlaikojas, ļaujas dīkdienībai un, gluži neko nedarīdams, ar savas pastāvēšanas faktu tikai veltīgi aizņem vietu. Tajā pašā dīvainajā veidā bžutieši ieraduši ceļot: ja kāds grib kur nokļūt, tas uz kartītes uzraksta adresi, uzlīmē to uz mazas kasetītes, noliek to zem aparāta,pats ielien tajā un, atomos saputekšņots, iebirst kasetītē. Uz planētas pastāv speciāla, mūsu pastam līdzīga iestāde, kas šādas kasetītes izsūta pēc uzrādī­tajām adresēm. Ja kāds ļoti steidzas, tad uz attiecīgo vietu pa telegrāfu paziņo viņa atomveidolu un tur aparātā to reproducē. Pašu bžutieša oriģinālu šajā laikā pārputekšņo un nodod arhīvā. Šāds telegrāfisks ceļojuma veids kā ļoti ātrs un vienkāršs, ir visai vili­nošs, lai gan reizēm savienots ar zināmām briesmām. Tieši tajā laikā, kad es tur ierados, presē plaši tika aprakstīts kāds pavisam dīvains, tikko noticis gadī­jums. Jaunam bžutietim, vārdā Termofels, vajadzēja doties uz planētas otru puslodi, lai tur salaulātos. Ar alkainu, mīlētājam piedodamu nepacietību tiekda­mies pēc iespējas ātri nokļūt pie izredzētās, viņš devies uz pastu un ticis pārtelegrafēts; tūlīt pēc tam telegrāfists aizsaukts kādā neatliekamā lietā, bet dar­binieks, kurš viņu aizvietojis, nezinādams, ka Termo­fels jau ir nosūtīts, pārtelegrafējis viņa atomveidolu otrreiz, un tagad ilgās tvīkstošās līgavas priekšā nostājušies divi Termofeli, abi tik līdzīgi viens otram kā divas ūdens lāses. Nav aprakstāms šausmīgais ap­jukums un mulsa, kāda tagad pārņēmusi nelaimīgo lī­gavu un visus kāzu viesus. Mēģinājuši pierunāt vienu no abiem Termofeliem, lai tas ļautos pārputekšņoties atomos un tādā kārtā izbeigtu nepatīkamo incidentu, taču viss bijis veltīgi, jo katrs no viņiem ietiepīgi apgalvojis, ka viņš un tikai viņš esot īstais un vie­nīgais. Lieta nonākusi līdz tiesai un izskatīta dažādās instancēs. Jau pēc manas aizlidošanas ticis pasludi­nāts augstākās tiesas spriedums, tāpēc es nevaru pasacīt, kā viss šis gadījums beidzies. [3]
   Bžutieši sirsnīgi nopūlējās pierunāt mani, lai arī es izmēģinātu viņu atdusas un ceļojumu veidu, apgalvo­dami, ka iepriekš pārstāstītajam gadījumam līdzī­gas kļūmes esot ārkārtīgi retas un ka visā šajā pro­cedūrā neesot nekā mīklaina vai pārdabiska, jo, kā labi zināms, dzīvie organismi sastāv no tās pašas matērijas, no kuras radušies visi apkārtējie priekš­meti, tāpat kā planētas un zvaigznes; atšķirība meklē­jama vienīgi materiālo daļiņu savienojumā un izkār­tojumā. Es šos argumentus ļoti labi sapratu, taču pierunāties neļāvos.
   Kādu vakaru piedzīvoju ko sevišķu. Biju aizgājis ciemos pie pazīstama bžutieša, aizmirsis viņu iepriekš pa tālruni brīdināt par savu ierašanos. Istabā, kurā iegāju, neviena nebija. Meklēdams namatēvu, es pēc kārtas atvēru vairākas durvis (šeit viss bija neiedo­mājami saspiests, taču bžutiešu dzīvokļos tas ir gluži normāli), līdz beidzot, pavēris kādas mazākas durti­ņas, ieraudzīju kaut ko līdzīgu ledusskapja iekšienei, taču tur nekā nebija, izņemot uz plauktiņa noliktu kas­tīti ar palsu pulveri. Neko nedomādams, iebēru to saujā, bet tad, dzirdot durvis atveramies, satrūkos un izkaisīju pulveri uz grīdas.
   —   Ko tu dari, godājamo svešzemniek! — iesaucās namatēva dēlēns, ienākdams istabā. — Uzmanies, tu taču izbārstīji manu tēti!
   Izdzirdis šādus vārdus, es briesmīgi izbijos un šaus­mās vai sastingu, taču zēns mani nomierināja:
   —   Nekas, nekas, neraizējieties!
   Izskrējis laukā, viņš pēc maza brīža atgriezās, nes­dams prāvu ogles gabalu, turziņu ar cukuru, drusciņu sēra, mazu nagliņu un sauju parasto smilšu, sabēra to visu kasetē, aizvēra durtiņas un nospieda slēdzi. Izdzirdēju kaut ko dobjai nopūtai vai čamstināšanai līdzīgu, tad durtiņas atkal atvērās un tajās dzīvs un
   vesels, par manām izbailēm smaidīdams, parādījās mans bžutietis.
   Vēlāk sarunā es iejautājos, vai neesmu nodarījis viņam ko jaunu, izbārstīdams daļu viņa miesas matē­rijas, un pie reizes arī painteresējos, kā viņa dēls tik viegli bija varējis vērst par labu manu tūļīgo izrīcību.
   — Eh, tas taču nieks vien ir, — viņš paskaidroja. — Tu gluži nekā ļauna man netiki nodarījis! Tev taču, mīļo svešzemniek, vajadzētu zināt fizioloģisko pētījumu rezultātus; tie pierāda, ka visi mūsu ķer­meņa atomi pakļauti nemitīgai apmaiņai; vieni savie­nojumi izirst, bet citi rodas no jauna; zudums tiek kompensēts, uzņemot ēdienus un dzērienus, kā arī elpojot: to visu kopumā dēvē par vielmaiņu. Atomi, no kuriem vēl pirms gada bija veidots tavs ķermenis, jau sen to pametuši un klīst nezkur; nemainīga sagla­bājas vienīgi organisma vispārējā struktūra, mate­riālo daļiņu savstarpējais izkārtojums. Tajā paņē­mienā, ar kādu dēls papildināja mana ķermeņa atjau­nošanai nepieciešamo vielu krājumu, nav nekā nepa­rasta, jo mūsu organisms taču sastāv no oglekļa, ūdeņraža, skābekļa, slāpekļa un drusku dzelzs, bet viņa atnestās substances satur tieši šos elementus. Es tevi lūdzu, ielien aparātā, un tu pats pārliecinā­sies, cik šī procedūra vienkārša …
   No sākuma es laipnā namatēva uzaicinājumu no­raidīju; tad vēl kādu laiku svārstījos, vai nevajadzētu tomēr pieņemt priekšlikumu, līdz beidzot pēc sīvas iekšējas cīņas drosmīgi nolēmu to izmēģināt. Rent­gena kabinetā mani caurskatīja un izgatavoja mana ķermeņa atomveidolu, un es atkal devos pie sava pa­ziņas. Iespraukties aparātā man bija pagrūti, jo mie­sās esmu diezgan brangs, un laipnajam namatēvam vajadzēja man palīdzēt; durtiņas izdevās aizdarīt tikai ar visas ģimenes kopējiem spēkiem. Atslēga noskrapšķēja, un iestājās tumsa.
   To, kas notika tālāk, neatceros. Jutu tikai, ka man ir ļoti neērti un plaukta mala spiež ausi, taču, iekams paguvu izkustēties, durtiņas atvērās un es izrausos laukā. Tūlīt apvaicājos, kāpēc eksperiments tika atlikts, bet namatēvs, laipni smaidīdams, apgalvoja, ka es kļūdoties. Neviļus palūkojies sienas pulkstenī, pārliecinājos, ka patiešām aparātā esmu pavadījis divpadsmit stundas, gluži neko neapzinoties. Kā vie­nīgā sīka neērtība atzīmējams tas, ka mans kabatas pulkstenis rādīja to stundu, kurā es tiku iegājis apa­rātā, jo arī pulkstenis, tāpat kā es pats, bija sabirzis atomos un tāpēc, protams, nevarēja iet.
   Bžutieši, ar kuriem mani saistīja aizvien sirsnīgāku simpātiju saites, pastāstīja vēl par citiem aparāta izmantošanas veidiem: pie viņiem pastāv tāds iera­dums — ja kāds izcils zinātnieks nopūlas ap neatri­sināmu problēmu, viņš vairākus desmit gadus uztu­ras aparātā, pēc tam tiek atjaunots un, laukā iznācis, painteresējas, vai attiecīgā problēma ir jau atrisi­nāta; ja tas nav noticis, viņš atkal pārputekšņojas atomos un rīkojas tā, kamēr sagaidījis savu.
   Pēc pirmā veiksmīgā eksperimenta es kļuvu tik drošs, ka līdz šim nepazīstamais atpūtas veids man iepatikās aizvien vairāk, un es ne tikai naktis, bet arī katru brīvu mirkli pavadīju atomos sabirzušā stā­voklī; to varēja izdarīt gan parkos, gan arī uz ielas, jo visur izvietoti vēstuļu kastītēm līdzīgi aparāti ar nelielām durtiņām. Tikai jāatceras nostādīt modinā­tāju uz noteiktu laiku; izklaidīgas personas to reizēm aizmirst, un tad tās aparātā varētu pavadīt veselu mūžību, tāpēc darbojas speciāli kontrolieri, kuri ik mēnesi pārbauda visus aparātus.
   Kad mans uzturēšanās laiks šajā planētā tuvojās beigām, es jau biju kļuvis par aizrautīgu šās bžu­tiešu paražas entuziastu un, kā jau atzīmēju, pielietoju to ik uz soļa. Par šo vājību man diemžēl nācās dārgi samaksāt. Tā kādu reizi aparāts, kurā es atra­dos, sabojājās un, kad no rīta modinātājs ieslēdza kontaktu, es gan tiku momentāli atveidots, taču ne savā ierastajā, bet gan Napoleona Bonaparta izskatā, ietērpts imperatora mundieri, ar trīskrāsainu Goda Leģiona lenti pār krūtīm, zobenu pie sāniem, mir­dzošu trejstūreni galvā, ar scepteri un valstsābolu rokā, un šādā veidā parādījos saviem pārsteigtajiem bžutiešu draugiem. Viņi man ieteica nekavējoties likt sevi pārveidot tuvākajā nesabojātā aparātā, jo, dibi­noties uz autentisku atomveidolu, tas neradītu gluži nekādas grūtības, taču pēkšņi pati šī ideja man bija apriebusies, un es apmierinājos ar to, ka liku tikai trejstūreni pārveidot ierastā ausainē, zobenu — galda piederumu komplektā, bet scepteri un ābolu — lietussargā. Kad es jau sēdēju pie raķetes stūres un planēta bija palikusi mūžīgā tumsā tālu aiz manis, man pēkšņi ienāca prātā, ka esmu rīkojies vieglprā­tīgi, atsacīdamies no tik taustāmiem pierādījumiem par manu vārdu patiesīgumu, taču bija jau par vēlu.

Indiotu planēta Divdesmit ceturtais ceļojums

   Tūkstoš sestajā dienā pēc tam, kad biju atstājis Nereidas miglāja lokālo sistēmu, uz raķetes ekrāna pamanīju traipu, ko mēģināju noslaucīt ar zamša gabaliņu. Tā kā man cits nekas nebija darāms, es tīrīju un spodrināju ekrānu kādas četras stundas, līdz apjaudu, ka šis traips ir ļoti ātri riņķojoša pla­nēta. Aplidojis nepazīstamajam debess ķermenim apkārt, es ar lielu izbrīnu konstatēju, ka tās plašos kontinentus klāj regulāri raksti un ģeometriskas figū­ras. Ievērodams nepieciešamo piesardzību, es nolai­dos plaša tuksneša vidū. To klāja nelieli, apaļīgi plā­ceņi, kuru diametrs varēja būt kāda pusmetra garumā; tvirti, zaigojoši, it kā noslīpēti, tie rindās stiepās uz visām pusēm, izveidodami figūras, ko agrāk biju pamanījis no prāva augstuma. Izdarījis sākotnējos pētījumus, es nekavējoties nosēdos pie stūres un, pacēlies augšup, aiztraucos zemu virs pla­nētas virsmas, meklēdams izskaidrojumu šiem plāce­ņiem, kuri mani bija ļoti ieintriģējuši. Divas stundas ilgajā lidojumā es citu pēc citas atklāju trīs milzīgas, skaistas pilsētas; vienā no tām nolaidos uz laukuma, bet pilsēta bija pilnīgi neapdzīvota; nami, torņi, lau­kumi — viss bija kā izmiris, nekur nekādu dzīvības pēdu, nekādu vardarbības vai stihiskas katastrofas pazīmju. Aizvien vairāk izbrīnījies un samulsis, lidoju tālāk. Ap pusdienas laiku atrados virs augstas pla­kankalnes. Ieraudzījis kādu mirdzošu celtni, pie kuras bija manāma kaut kāda kustība, es tūlīt tur nosēdos. Akmeņainā līdzenumā pacēlās pils, kas likās esam izkalta no viena dimanta gabala; uz tās zeltai­niem vārtiem veda platas marmora kāpnes, bet to piekājē rosījās vairāki desmiti man nepazīstamu būtņu. Piegājis tuvu klāt, ielūkojos vērīgāk un nonācu pie secinājuma, ka tām — ja vien acis mani neviļ — jābūt dzīvām, pat vēl vairāk — tās bija tik līdzīgas cilvēkiem (jo sevišķi no tālienes), ka es šīs būtnes nosaucu par animal homitiiforme[4]; šis apzīmējums man jau bija gatavs, jo lidojuma laikā es sagudroju daždažādus nosaukumus, lai tie vajadzības gadījumā būtu pie rokas. Animal homitiiforme — tas patiešām bija trāpīgs apzīmējums, jo šīs būtnes staigāja uz divām kājām, tām bija rokas, galva, acis, ausis un mute; tiesa gan, mute atradās pieres vidū, ausis — pazodē (turklāt pa pārim katrā pusē), bet acu bija vesels desmits, un tās līdzīgi krellēm bija izvietotas uz vaigiem, taču tādam ceļotājam kā es, kurš savos lidojumos bija atklājis visdīvainākos radījumus, šīs būtnes likās pārsteidzoši līdzīgas cilvēkiem.
   Ievērodams saprātīgu distanci, es jautāju, ko viņi dara. Neviens man ņeatbildēja, tikai visi turpināja cītīgi lūkoties dimanta spoguļos, kas bija izvietoti uz kāpņu apakšējās pakāpes. Es mēģināju viņus atraut no šīs nodarbības vienu, otro un trešo reizi, bet, redzē­dams, ka tam nav ne mazāko panākumu, nepacietīgi sapurināju vienu no tiem aiz pleca. Tad visi pagriezās un, it kā nupat būtu mani ieraudzījuši, ar redzamu izbrīnu ņēmās blenzt gan uz mani pašu, gan uz raķeti, bet tad uzdeva vairākus jautājumus, uz kuriem es labprāt atbildēju. Tā kā viņi ik mirkli pār­trauca sarunu, lai ielūkotos dimanta spoguļos, es bai­dījos, vai man izdosies viņus tuvāk iztaujāt, līdz bei­dzot panācu, ka viens no tiem apņēmās kārtīgi atbil­dēt uz maniem jautājumiem. Šis indiots (kā viņš paskaidroja, viņi saucoties par indiotiem) apsēdās ar mani mazliet attālāk uz akmeņiem. Es nopriecājos, ka tieši viņš ir mans sarunu biedrs, jo, kā liecināja vaigos izvietoto visu desmit acu mirdzums, viņam pie­mita izcils saprāts. Atmetis ausis uz pleciem, viņš man šādā veidā attēloja savu dzimtsbiedru vēsturi:
   — Svešo ceļinieki Tev jāzin, ka mēs esam tauta ar ilgu un slavenu vēsturi. Šīs planētas iedzīvotāji jau kopš senlaikiem iedalīti spiritos, cieneņos un čakleņos. Spiriti gremdējās apcerē, lai izprastu Diženo Indu, kurš apzinātas radīšanas aktā radījis indiotus, devis tiem par mājvietu šo planētu un savā neizpro­tamā žēlastībā iededzis tiem naktī zvaigznes, bet die­nai pielāgojis Saules uguni, lai tā dotu mums gaismu un izlietu pār mūsu cilti labdarīgu siltumu. Cieneņi noteica nodevas, pamācīja mūs valsts likumu nozī­mes izpratnē un gādāja par fabrikām, kurās pieticīgā pazemībā strādāja čakleņi. Un tā visi kopīgiem spē­kiem pūlējās vispārības labā. Mēs dzīvojām saticībā, mierā un saskaņā, un mūsu civilizācija uzplauka aiz­vien košāk. Gadsimtiem aizritot, izgudrotāji radīja mašīnas, kas atviegloja darbu, un tur, kur senatnē vaiga sviedros sūri pūlējās simtiem čakleņu, tur vēlāk pie mašīnām bija vajadzīgi tikai daži. Mūsu zināt­nieki aizvien vairāk pilnveidoja mašīnas, un tauta par to nevarēja vien nopriecāties, taču turpmākie noti­kumi pierādīja, cik rūgti mums savā līksmībā nācās vilties. Jo, raugi, kāds no mūsu augsti mācītajiem konstruktoriem radīja Jaunās mašīnas, kas bija tik lieliskas, ka strādāja pilnīgi patstāvīgi, bez jebkādas uzraudzības. Un tas bija posta sākums. Jaunās mašī­nas ieviešot fabrikās, daudz jo daudz čakleņu zaudēja darbu, bet, tā kā tie tad vairs nesaņēma algu, tiem draudēja bada nāve …
   —   Piedod, godājamais indiot, — es pavaicāju, — bet kas notika ar peļņu, kuru deva fabrikas?
   —  Tas taču skaidrāks par skaidru, — mans sarunu biedrs attrauca, — peļņu saņēma likumīgie īpašnieki, cieneņi. Un tā, kā jau es tev teicu, iznīcība drau­dēja …
   —  Bet ko tu runā, cienījamo indiot! — es neatlai- dos. — Būtu taču vienkārši jāpārvērš fabrikas kopus īpašumā, un Jaunās mašīnas jums būtu kļuvušas par svētību!
   Tikko es to biju pasacījis, indiots sāka drebēt, satraukti samiedza savas desmit acis un smailēja ausis, pārbaudīdams, vai kāds no viņa biedriem, kas rosījās pie kāpnēm, nav dzirdējis manus vārdus.
   —   Diženā Indas desmit degunu vārdā, es tevi, atbraucēj, lūdzu nerunāt tik briesmīgas ķecerības, kas ir nekrietna vēršanās pret mūsu brīvību pamatiem! Iegaumē, ka mūsu augstākais likums, ko sauc par pilsoņu brīvās iniciatīvas principu, nosaka, ka nevienu nedrīkst paverdzināt, piespiest vai kaut tikai paskubināt darīt kaut ko tādu, ko viņš pats nevēlas.
   Kurš tad gan būtu iedrošinājies cieneņiem atņemt fabrikas, ja viņiem labpatikās izbaudīt savas īpaš­nieku tiesības? Tas būtu visdrausmīgākais brīvības ierobežojums, kādu vien varētu iedomāties. Un tā, kā jau tiku tev teicis, Jaunās mašīnas ražoja milzum daudz ārkārtīgi lētu preču un teicamu pārtikas pro­duktu, bet čakleņi itin neko nepirka, jo viņiem nebija nekādu līdzekļu …
   —   Paklau, manu indiot, — es iesaucos. — Tu taču neapgalvosi, ka čakleņi tā rīkojās labprātīgi? Kur tad bija jūsu brīvestība, jūsu pilsoņu tiesības?
   —   Ak, cienījamo atbraucēj, — nopūzdamies atbil­dēja indiots, — tiesības visnotaļ bija spēkā, bet tajās teikts tikai par to, ka pilsonis drīkst darīt ar savu īpašumu un savu naudu, ko vien grib, bet nevis par to, kur viņam tos ņemt. Čakleņus neviens nenomāca, neviens viņus ne uz ko nespieda, gluži pretēji, viņi aizvien bija pilnīgi brīvi un varēja darīt, ko vien grib, taču viņi ne tikai ka nepriecājās par tik pilnīgu brīvību, bet gan mira kā mušas … Stāvoklis kļuva ar katru dienu draudīgāks; fabriku noliktavās līdz pašām debesīm krājās preču kalni, ko neviens nepirka, bet pa ielām klunkuroja ģilteņiem līdzīgi galīgā postā nokļuvušo čakleņu bari. Valdošais Aug­stais Stulbināls, spiritu un cieneņu likumdevēja sapulce, veselu gadu savās sēdēs sprieda, kā novērst šādu ļaunumu. Stulbināla locekļi turēja garas runas, ar viskvēlāko centību meklēdami dilemmas atrisinā­jumu, taču visi viņu pūliņi bija veltīgi. Jau pašā apspriežu sākumā kāds Stulbināla loceklis, kas bija uzrakstījis pazīstamu darbu par indiotu brīvības pamatiem, pieprasīja, lai Jauno mašīnu konstrukto­ram atņemtu zelta lauru vainagu un izdurtu deviņas acis. Spiriti tam pretojās un Diženā Indas vārdā lūdza apžēlot izgudrotāju. Četrus mēnešus Stulbināls nodarbojās ar šo jautājumu, pūlēdamies noskaidrot, vai Jauno mašīnu konstruktors pārkāpis valsts pamatlikumus vai ne. Sapulces sašķēlās divos grupē­jumos, kas savstarpēji sīvi cīnījās. Sai ķildai beidzot darīja galu arhīvos izcēlies ugunsgrēks, kurā sadega visi sēžu protokoli, bet, tā kā bez tiem neviens no Stulbināla augstajiem locekļiem nevarēja atcerēties, kāds bija viņa viedoklis šajā jautājumā, lieta izbeidzās pati no sevis. Pēc tam tika izvirzīts projekts pierunāt cieneņus — fabriku īpašniekus, lai viņi vairs nebū­vētu Jaunās mašīnas; šajā nolūkā Stulbināls radīja jauktu komisiju, taču tās lūgumiem un pierunām ne­bija ne mazāko rezultātu. Fabriku īpašnieki atbildēja, ka Jaunās mašīnas strādājot lētāk un ātrāk par čak- leņiem un ka viņu dedzīgākā vēlēšanās ir ražot tieši šādā kārtā. Augstais Stulbināls turpināja apspriedes. Tika izstrādāts likumprojekts, pēc kura fabriku īpašniekiem zināmu nelielu daļu sava ienākuma vajadzētu atdot čakleņiem, taču arī to noraidīja, jo, kā pareizi atzīmēja arhispirits Uzpūslis, šāda bez­maksas līdzekļu izsniegšana čakleņiem demoralizētu un pazemotu viņu dvēseles. Pa to laiku ražoto preču kalni joprojām auga, līdz beidzot tie sāka gāzties pāri fabriku mūriem, un ap tiem, draudīgus saucie­nus izbrēkdami, sāka pulcēties izbadējušos čakleņu bari. Spiriti vislielākā sirds labvēlībā veltīgi nopūlē­jās čakleņiem ieskaidrot, ka šādā kārtā viņi pārkāpj valsts likumus un uzdrīkstas pretoties neizprotama­jiem Indas lēmumiem, ka viņiem savs liktenis jāpa­cieš pazemībā, jo, nomērdējot miesu, viņu dvēseles paceļas neaptveramos augstumos un saņem atmaksu debesīs. Taču čakleņi šos gudrās pamācīšanas vārdus neuzklausīja, un, lai apvaldītu viņu ļaunās iekāres, vajadzēja izsaukt bruņotas sardzes vienības.
   Tad Augstais Stulbināls uzaicināja sava vaiga priekšā Jauno mašīnu konstruktoru un teica tam šādus vārdus:
   «Augsti mācītais vīrs! Lielas briesmas apdraud mūsu valsti, jo čakleņu masās rodas dumpīgas, nozie­dzīgas domas. Viņi tiecas izdeldēt mūsu skaisto brī­vību un grib ar varmācību gāzt brīvās iniciatīvas tie­sības! Mums jāsasprindzina visi spēki brīvības aiz­stāvēšanai. Rūpīgi apsvēruši visas iespējas, esam nonākuši pie pārliecības, ka mēs ar šo uzdevumu netiksim galā. Pat ar tikumiem visbagātīgāk apveltī­tais, vispilnīgākais un galīgākais indiots paļaujas jūtām, mēdz būt svārstīgs, subjektīvs, var kļūdīties un nespēj pieņemt lēmumus reizē tik sarežģītā un cildenā jautājumā. Tāpēc tev sešu mēnešu laikā jāuz­būvē Pārvaldes Mašīna, kura visu precīzi izspriestu, būtu stingri loģiska, augstākā mērā objektīva, nepa­zītu svārstīšanos, emocijas un bailes, kas parasti apduļķo dzīvu saprātu. Lai šī mašīna būtu tikpat objektīva, cik objektīva ir saules un zvaigžņu gaisma. Kad tu to būsi uzcēlis un iedarbinājis, mēs tai nodo­sim varas slogu, kas mūsu gurdajiem pleciem ir par smagu.»
   «Lai notiek, Augstais Stulbināl,» konstruktors atbildēja. «Bet kādam jābūt Mašīnas darbības pamat­principam?»
   «Tam neapšaubāmi jābūt pilsoņu iniciatīvas brī­vības principam. Mašīna nedrīkst nevienam neko aizliegt vai pavēlēt; tā, protams, drīkst grozīt mūsu dzīves nosacījumus, taču tam allaž jānotiek ierosinā­juma veidā, atstājot mums izvēles iespēju, lai mēs brīvi varētu izšķirties par vienu no tām.»
   «Lai notiek, Augstais Stulbināl!» konstruktors attrauca. «Taču šie norādījumi attiecas galvenokārt uz Mašīnas darbības veidu, bet es jautāju, kādam vajadzētu būt tās gala mērķim. Pēc kā šai Mašīnai jātiecas?»
   «Mūsu valstij draud haoss; izplatās jukas un necieņa pret likumiem. Lai Mašīna ievieš dzīvē,
   nostiprina un nosaka uz planētas Pilnestīgu un Absolūtu Kārtību.»
   «Notiks, kā jūs esat sacījuši!» konstruktors pazi­ņoja. «Sešu mēnešu laikā es uzbūvēšu Brīvprātīgo Absolūtās Kārtības Izplatītāju. Ķeroties pie šā darba, es no jums atvados …»
   «Pagaidi vēl!» iesaucās viens no cieneņiem. «Mašī­nai, kuru tu radīsi, jādarbojas ne tikai_pilnīgi bez jebkādiem misekļiem, bet arī vēl tīkamā kārtā, tas ir, tai jāmodina jauka jušana, kas apmierinatu pat visizsmalcinātākās estētiskās prasības …»
   Konstruktors paklanījās un klusēdams aizgāja. Saspringti strādādams, viņš ar izdarīgu asistentu ' bara palīdzību uzbūvēja Pārvaldes Mašīnu — to pašu, kuru tu, svešo atbraucēj, redzi pamalē kā tumšu traipu. Tā ir milzīgs apbrīnojamu dzelzs cilindru komplekss, kuros kaut kas nepārtraukti vibrē un kvēlo. Tās iedarbināšanas diena bija lieli valsts svētki; visvecākais arhispirits to ceremoniāli iesvē­tīja, bet pēc tam Augstais Stulbināls nodeva Mašīnai visu valsts varu. Tad Brīvprātīgais Absolūtās Kār­tības Izplatītājs gari nosvilpās un sāka darboties.
   Sešas dienas Mašīna strādāja augu diennakti; dienā virs tās pacēlās dūmu mutuļi, bet naktī ap to pletās spoža atblāzma. Zeme drebēja simt sešdesmit jūdžu rādiusā. Tad atvērās tās cilindru divviru dur­vis, un pa tām bariem vien pasaulē izbira mazi, melni automāti, kuri, kā pīles zvalstīdamies, skriešus izklīda pa visu planētu, nokļūdami tās visnomaļākajos nostū­ros. Kur vien šie automāti ieradās, tie sapulcējās pie fabriku noliktavām un, laipnā un saprātīgā kārtā runādamies, pieprasīja daždažādas preces, tūlīt par tām samaksādami skaidrā naudā. Nedēļas laikā visas noliktavas bija tukšas un cieneņi — fabriku īpašnieki, atviegloti nopūzdamies, teica: «Nudien, mūsu kon­struktors uzbūvējis lielisku Mašīnu!» Patiesi, bija ko
   nobrīnīties, redzot, kā šie automāti izlietoja sapirktās preces: tie ietērpās brokātā un atlasā, ar kosmētiskām triepēm iezieda sev asis, smēķēja tabaku, lasīja grā­matas, pie skumjākām vietām liedami sintētiskas asa­ras, jā, tie pat iemanījās mākslīgā veidā arī iebaudīt dažādus gardumus (tiesa gan, pašiem automātiem no tā nekāda labuma nebija, jo tos darbināja elek­triskā strāva, toties jo izdevīgāk tas bija ražotājiem). Vienīgi čakleņu masas neizrādīja gluži nekāda prieka, bet gan otrādi, viņu vidū sākās aizvien spīvāka kurnē­šana. Bet cieneņi ar cerībām gaidīja, ko Mašīna darīs tālāk, un gaidīt nenācās ilgi.
   Savākusi milzīgus marmora, alabastra, granīta un kalnu kristāla krājumus, vara bluķus, maisiem zelta un sudraba, kā arī jaspīda plāksnes, tā dārdēdama un drausmīgus dūmu blāķus izvirdama, uzcēla tādu pili, kādu neviena indiota acis līdz šim nebija skatīju­šas, — lūk, šī Varavīksnes Pils, atbraucēj, paceļas tavā acu priekšā!
   Es palūkojos. Patlaban saule iznāca no mākoņiem, un tās stari atmirdzēja pulētajās sienās, uzdzirkstī­dami safīra liesmās un koši sarkanos atspīdumos. Ap celtnes šķautnēm un bastioniem šķita nolīstam trīso­šas, vieglas varavīkšņu straumes, bet slaidiem tor- nīšiem rotātais un zelta plāksnēm klātais jums lies­moja vienās ugunīs. Kā apburts vēroju brīnumaino ainavu, bet mans indiots turpināja:
   — Vēsts par šo brīnišķīgo celtni izplatījās pa visu planētu. No visattālākajiem nostūriem sāka plūst šurpu īsti svētceļotāju gājieni. Kad nepārskatāmi bari bija sapulcējušies apkārtējos klajumos, Mašīna atdarīja savas metāla lūpas un teica šādus vārdus:
   «Lobju mēneša pirmajā dienā es atvēršu Varavīk­snes Pils jaspīda vārtus, un tad ikviens indiots, alga viena, slavens vai nezināms, varēs pēc patikas ienākt pilī un izbaudīt visu, kas viņu tur sagaida. Līdz tam brīvprātīgi apvaldiet savu ziņkāri, tāpat kā jūs vēlāk brīvprātīgi to varēsiet remdināt.»
   Un patiesi, Lobju mēneša pirmās dienas rītā gaisu šķēla sudraba fanfaru skaņas un, dobji iedžinkstēda- mies, atvērās Pils vārti. Pūlis sāka plūst pa vārtiem kā palojoša upe, kas bija trīskārt platāka par šoseju, kura savieno abas mūsu galvaspilsētas — Debiliju un Aloronu. Augu dienu brāzmoja indiotu masas, taču apkārtējā līdzenumā to nekļuva mazāk, jo no tālienes saplūda aizvien jaunas iedzīvotāju straumes. Mašīna tos sagaidīja ļoti viesmīlīgi; melnie automāti, sprauk­damies caur pūli, iznēsāja atspirdzinošus dzērienus un sātīgus ēdienus. Tā tas turpinājās piecpadsmit dienas. Tūkstoši, desmiti tūkstošu, jā, beidzot jau mil­joni indiotu bija saplūduši Pilī, taču neviens no tur iegājušiem vairs neatgriezās.
   Viens otrs pabrīnījās, ko tas varētu nozīmēt un kur īsti paliek tādas tautas masas, taču šīs atsevišķās bal­sis noslāpa maršu mūzikas dārdoņā; automāti čakli rosījās, dzirdinādami izslāpušos un ēdinādami izsal­kušos, sudraba kuranti pils torņos iezvanīja laika miju, bet, naktij iestājoties, kristāla logi paloja žil­binošā mirdzumā. Beidzot pārskatāmie iedzīvotāju bari jau bija stipri noplakuši, un vairs tikai daži simti uz Pils marmora kāpnēm pacietīgi gaidīja savu kārtu. Bet tad pēkšņi atskanēja šausmīgs kliedziens, pārspē­dams bungu dārdoņu: «Nodevība! Klausieties! Pils nav nekāds brīnums, bet velnišķīgas lamatas! Kas spēj, lai glābjas! Posts mums! Posts!»
   «Posts!» atsaucās pūlis uz Pils kāpnēm, apgriezās un metās bēgt uz visām pusēm. Neviens viņus neaiz­kavēja.
    Nākamajā naktī vairāki drosmīgi čakleņi pielavījās klāt Pilij. Atpakaļ atnākuši, viņi pastāstīja, ka Pils aizmugurējā siena lēnām atvērusies un pa to izbiru­šas neskaitāmas kaudzes spīdošu aplīšu. Melnie auto­māti izvedot tos klajā laukā un sakārtojot dažādās figūrās un rakstos.
   Kad to izdzirdēja spiriti un cieneņi, kādreizējie Stulbināla locekļi (uz Pili viņi nebija gājuši, jo tiem neklājās jaukties vienkāršo iedzīvotāju pūlī), viņi tūlīt sapulcējās un, alkdami uzminēt mīklu, izsauca zinātnieku, kurš bija konstruējis Mašīnu. Viņa vietā ieradās dēls, ar sadrūmušu skatienu vērdamies vis­apkārt un veldams prāvu caurspīdīgu apli.
   Cieneņi, aiz nepacietības un sašutuma nespēdami novaldīties, sāka visādi nopulgot zinātnieku, veltī­dami viņam visniknākos lāstus. Jauneklim viņi uzdeva veselu gūzmu jautājumu, pieprasīdami paskaidrojumu, kāds ir Varavīksnes Pils noslēpums un ko Mašīna izdarījusi ar tur iegājušiem indiotiem.
   «Neiedrošinieties nozākāt mana tēva piemiņu!» ar sašutumu attrauca jauneklis. «Viņš konstruēja Mašīnu, stingri ievērodams jūsu priekšrakstus un vēlmes; pēc Mašīnas iedarbināšanas viņš, tāpat kā mēs visi, nevarēja zināt, ko tā darīs tālāk: vislabā­kais pierādījums viņa neziņai ir tas, ka viņš pats kā viens no pirmajiem iegāja Varavīksnes Pilī.»
   «Bet kur viņš ir tagad?!» vienā balsī iesaucās Stul­bināla locekļi.
   «Lūk, šeit,» ar sāpēm balsī atbildēja jauneklis, parādīdams spīdošo apli. Izaicinoši noskatījies uz vecajiem Stulbināla locekļiem, viņš, veldams par spī­došo apli pārvērsto tēvu, aizgāja, un neviens viņu neaizturēja.
   Stulbināla locekļi dusmās un satraukumā nodre­bēja, bet tad, būdami pārliecināti, ka Mašīna neiedro­šināsies nodarīt viņiem kādu ļaunumu, indiotu himnu dziedādami un tādējādi garā stiprinādamies, kopīgi devās laukā no pilsētas un drīz vien nonāca pie dzelzs nezvēra.
   «Nekrietnele!» uzkliedza viens no vecākajiem cie- neņiem. «Tu esi mūs piekrāpusi un nonievājusi mūsu likumus! Tūdaļ liec apstāties saviem katliem un skrū­vēm! Un neiedrošinies turpmāk darīt kaut ko neliku­mīgu! Ko tu esi izdarījusi ar tev uzticēto indiotu tautu, atbildi!»
   Kolīdz viņš beidza, Mašīna mitējās darboties. Dūmi izklīda debesīs, iestājās pilnīgs klusums, tad pavērās metāla lūpas un iedunējās pērkona grāvie­niem līdzīga balss:
   «0, cieneņi, un arī jūs, spiriti! Esmu indiotu vald­niece, ko jūs paši esat aicinājuši dzīvē, un man jāat­zīstas, ka mani stipri kaitina domu juceklība un prāta trulums, ko es sadzirdu jūsu pārmetumos! Vispirms jūs prasāt, lai es nodibinu kārtību, bet pēc tam, kad esmu sākusi to darīt, apgrūtināt manu darbu! Jau trīs dienas kopš Pils ir tukša; iestājies pilnīgs apsī­kums, un neviens no jums netuvojas jaspīda vārtiem, tādējādi kavējot mani lielā veikuma izpildē. Bet es jums sacīt saku, ka nerimšos, iekams nebūšu to nove­dusi līdz galam!»
   Šos vārdus izdzirdot, visi Stulbināla locekļi nodre­bēja kā viens vīrs un iesaucās:
   «Par kādu kārtību tu runā, bezgode! Ko tu esi izdarījusi ar mūsu brāļiem un tuviniekiem, pārkāp­dama valsts likumus?!»
   «Kas par muļķīgu jautājumu!» Mašīna atcirta. «Par kādu kārtību es runāju? Palūkojieties uz sevi, cik nejēdzīgi veidots ir jūsu ķermenis; no tā laukā slejas visādas ekstremitātes, dažs no jums ir pārāk liels, cits mazs, viens resns, otrs atkal tievs … Jūsu kustības ir haotiskas, jūs apstājaties, blenžat uz kaut kādiem ziediem un mākoņiem, bezmērķīgi klunkuro- jat pa mežu, tajā visā nav ne graša no matemātiskas harmonijas! Es, Brīvprātīgā Absolūtās Kārtības Izplatītāja, apmainu jūsu kuslos, vājos ķermeņus pret solīdām, skaistām, paliekamām formām, no kurām pēc tam izkārtoju acij tīkamas simetriskas figūras un ideāli regulārus rakstus, tādējādi ieviešot uz planētas pilnestīgas kārtības elementus …»
   «Briesmone!!!» spiriti un cieneņi ierēcās. «Kā tu iedrošinies mūs nogalināt?! Tu mīdi kājām mūsu liku­mus, iznīcini mūs, slepkavo!»
   Atbildot Mašīna nicīgi notrinkšķēja un sacīja:
   «Es taču jau teicu, ka jūs pat nespējat loģiski seci­nāt. Vai tad jūs neapjēdzat, ka es ievēroju jūsu liku­mus un brīvību. Es radu kārtību, nepielietojot spaidus, varmācību un paverdzināšanu. Kas pats to nevēlē­jās, varēja Varavīksnes Pilī arī nenākt; bet ikvienu, kas tur ieradās (es atkārtoju — pats pēc savas privā­tās iniciatīvas), es pārradīju, pārvērsdama viņa ķer­meņa matēriju tādā pilnveidotības pakāpē, ka šajā veidolā tas pastāvēs mūžīgi mūžos. Es jums to garan­tēju.»
   Kādu laiku valdīja klusums. Pēc tam, sačukstēju­šies savā starpā, Stulbināla locekļi secināja, ka liku­mība nav tikusi pārkāpta un viss nemaz nav tik ļauni, kā pirmajā mirklī bija licies. «Mēs paši», cieneņi prā­toja, «tādu noziegumu nekad nebūtu izdarījuši, tomēr visa atbildība gulstas uz Mašīnu; tā aprijusi milzīgu daudzumu čakleņu, kuri bija gatavi uz visu, un tagad dzīvajos palikušie cieneņi kopīgi ar spiritiem varēs šai saulē baudīt mieru un slavēt Diženā Indas neiz­protamos lēmumus. Nelaidīsimies, viņi teica, Vara­vīksnes Pils tuvumā, un tad nekas ļauns mums neat- gadīsies.»
   Visi gribēja jau izklīst, kad Mašīna atkal ieru­nājās:
   «Iegaumējiet labi, ko es jums tagad sacīšu. Uzsāk­tais darbs man jābeidz. Nevienu no jums es negribu piespiest, pārliecināt vai pierunāt uz kaut kādām izdarībām; arī turpmāk es jums atstāšu pilnīgu ini­
   ciatīvas brīvību, tomēr teikšu atklāti: ja kādam no jums iegribēsies, lai viņa kaimiņš, brālis, paziņa vai kāds cits no tuvākajiem tiktu pacelts Apļveida Saska­ņotībā, tad lai paaicina melnos automātus, kuri neka­vējoties ieradīsies un atbilstoši viņa pavēlei attiecīgo indiotu nogādās uz Varavīksnes Pili. Tas ir viss.»
   Iestājās klusums, bet cieneņi un spiriti nolūko­jās cits uz citu ar pēkšņām aizdomām un satrau­kumu. Arhispirits Uzpūslis, drebošu balsi paceldams, paskaidroja Mašīnai, ka tā rūgti maldās, tiekdamās visus viņus pārstrādāt mirdzošos plāceņos; tas varētu notikt tikai tad, ja tāda būtu Diženā Indas griba, taču, lai to izzinātu un izdibinātu, vajadzīgs daudz laika. Tālab viņš ierosināja, lai Mašīna savu lēmumu atliktu uz septiņdesmit gadiem.
   «Es nevaru to darīt,» Mašīna atbildēja, «jo man jau izstrādāts sīks plāns pēdējā indiota pārvēršanai; es jums galvoju, ka gatavoju planētai vislieliskāko nākotni, kāda vien iedomājama; tā būs harmoniska pastāvēšana, kura, manuprāt, patiktu arī tam jūsu pieminētajam Indam, par kuru man nekas tuvāk nav zināms; vai jūs arī viņu nevarētu atvest uz Varavīk­snes Pili?»
   Mašīna pārstāja runāt, jo tuvumā neviena vairs nebija. Cieneņi un spiriti bija aizbēguši uz mājām, lai katrs, savās četrās sienās ieslēdzies, ļautos pārdo­mām par savu turpmāko likteni; bet, jo vairāk viņi domāja, jo lielākas bažas viņus pārņēma; ikviens bai­dījās, ka kaimiņš vai paziņa, kuram nebūtu uz viņu labs prāts, varētu paaicināt šurp melnos automātus, un neredzēja nekādas citas izejas, kā vien pašam to izdarīt pirmajam. Drīz nakts klusumu pārtrauca klie­dzieni. Ar izbailēs saverkšķītām sejām pa logiem izlie­kušies, cieneņi tumsā meta izmisīgus saucienus, un ielās tūlīt atskanēja neskaitāmu dzelzs automātu soļu klinkšķēšana. Dēli lika vest uz Pili savus tēvus, vec­
   tēvi — mazdēlus, brālis nodeva brāli, un tā vienas nakts laikā tūkstošiem cieneņu un spiritu saruka līdz niecīgajai saujiņai, kuru tu, svešo ceļiniek, redzi savā priekšā. Rītausma ieraudzīja laukus, pārklātus ar mi- riadiem harmoniskos ģeometriskos rakstos izkārto­tiem spīdošiem aplīšiem, kuri ir mūsu māsu, sievu un radinieku pēdējās pēdas. Pusdienas laikā nogranda Mašīnas pērkona balss:
   «Gana! Uz brīdi remdiniet savu degsmi, o, jūs cie­neņi, un jūs, vēl neizdeldēto spiritu paliekas. Es slēdzu Varavīksnes Pils vārtus — taču ne jau uz ilgu laiku — to es jums apsolu. Izsīkuši jau visi sagata­votie raksti Absolūtās Kārtības Izplatīšanai, un man kādu brīdi jāpadomā, lai radītu jaunus, un tad jūs atkal varēsiet rīkoties saskaņā ar jūsu brīvo un nepie­spiesto gribu.»
   Teicis šos vārdus, indiots palūkojās uz mani platām acīm un klusāk piebilda:
   —  Mašīna to paziņoja pirms divām dienām… Tagad mēs esam šeit sapulcējušies un gaidām …
   —   O, godājamo indiot! — es iesaucos, ar delnu piegludinādams savus aiz šausmām stāvus saslēju- šos matus. — Tas ir briesmīgs un gluži neticams stāsts! Tomēr pasaki man, es tevi ļoti lūdzu, kāpēc jūs nesacēlāties pret šo mehānisko briesmoni, kurš gandrīz jūs visus izdeldējis, kāpēc ļāvāties, ka jūs piespiež…
   Indiots pietrūkās kājās. Viss viņa augums pauda vislielāko sašutumu.
   —   Neapvaino mūs, ceļiniek! — viņš man uzklie­dza. — Es redzu, ka tu runā pārsteidzīgi, tāpēc tev piedodu … Apdomā labi visu, ko es tev stāstīju, un tu neapšaubāmi nonāksi pie vienīgi pareizā secinā­juma, ka Mašīna ievēro brīvās iniciatīvas pamatus un, lai gan tas varētu izklausīties mazliet dīvaini, lieti noderējusi indiotu tautai, jo nevar būt taisnības tur, kur likums pasludina visaugstāko brīvību, bet kāds ierosinātu aprobežot brīvību par labu sla …
   Indiots nepaguva pabeigt savu sakāmo, jo atska­nēja drausmīga čerkstoņa un jaspīda vārti majestā­tiski atvērās. To redzot, visi indioti pietrūkās kājās un skriešus devās pa kāpnēm augšā.
   —   Indiot! Indiot! — es saucu, bet mans sarunu biedrs tikai atmāja ar roku un izkliegdams: — man nav vairs laika! — lieliem lēcieniem steidzās citiem pakaļ un pazuda Pils iekšienē.
   Es tā nostāvēju ilgāku laiku, tad ieraudzīju ierindā sastājušos melnos automātus, kuri pietipināja pie Pils sienas, atdarīja aizvaru un izripināja pa to garu virkni saulē skaisti zaigojošu aplīšu. Pēc tam viņi aizvāca tos klajā laukā un tur ņēmās pabeigt kāda raksta aizsākto zīmējumu. Pils vārti vēl aizvien bija plaši atvērti; pagājos dažus soļus uz priekšu, lai ielū­kotos iekšā, bet man pār muguru noskrēja nepatīkami šermuļi.
   Mašīna pavēra metāla lūpas un aicināja mani iekšā.
   —   Es taču neesmu indiots! — es attraucu.
   Apcirties apkārt, steigšus metos pie raķetes un jau pēc īsa brīža rīkojos ar stūrēm, galvu reibinošā ātrumā aiztraukdamies debesu dzīlēs.

KOSMISKIE KARTUPEĻI UN CITI Divdesmit piektais ceļojums

   Viena no galvenajām raķešu maģistrālēm Lielo Greizo Ratu zvaigznājā savieno Mutrijas un Latridas planētas. Šis ceļš ved garām Tairijai — akmeņainam debess ķermenim, kuram ceļotāju vidū ir vissliktākā slava, jo ap to virmo vesels spiets klinšu bluķu. Šis ap­vidus atgādina sākotnējo draudīgo haosu — planētas disks tikai laiku pa laikam pavīd akmens mākoņu plaisās, bet, klints bluķiem saduroties, nemitīgi zib­snī ugunis un grand dārdoņa.
   Pirms dažiem gadiem šīs trases piloti sāka stāstīt par kādiem drausmīgiem radījumiem, kas, pēkšņi iznirstot no putekļu un dūmu mākoņa, kurā tinusies Tairija, uzbrūkot raķetēm, aptinot tās ar gariem taus­tekļiem un mēģinot ieraut savās tumšajās migās. Līdz šim viss beidzies laimīgi, lai gan pasažieriem vaja­dzējis pārdzīvot briesmīgas izbailes. Mazliet vēlāk izplatījās vēsts, ka šie paši radījumi esot uzbrukuši kādam ceļotājam, kurš, skafandru uzvilcis, pusdienas atpūtas laikā pastaigājies pa raķetes virsmu. Šajās nevalodās bija daudz pārspīlējumu, jo minētais ceļo­tājs (starp citu, es viņu labi pazīstu) bija aplējis skafandru ar tēju un tāpēc izkāris to pa lūku žāvēša­nai, bet šajā brīdī atjoņojuši savādi, lunkani radī­jumi, paķēruši skafandru un aiztraukušies prom.
   Beidzot uz apkārtējām planētām sākās tāds satrau­kums, ka speciāla ekspedīcija pārmeklēja Tairijas apkaimi. Daži tās dalībnieki apgalvoja, ka Tairijas mākoņu dzīlēs esot pamanījuši kaut kādus čūskveidī- gus, astoņkājiem līdzīgus radījumus, taču tas nebija pārbaudīts, un pēc mēneša ekspedīcija, neiedrošinā­damās iedziļināties Tairijas klinšu mākoņu drūmajos novados, neko nenoskaidrojusi, atgriezās uz Latridu. Vēlāk tika izsūtītas arī citas ekspedīcijas, taču neviena no tām nedeva nekādus rezultātus.
   Beidzot pazīstamais zvaigžņu traperis, drosmīgais Ao Murbrass, devās uz Tairiju ar diviem skafandros ieģērbtiem suņiem, lai medītu noslēpumainos radī­jumus. Pēc piecām dienām, līdz nāvei pārguris, viņš atgriezās viens pats. Kā Murbrass stāstīja, Tairijas tuvumā no miglāja pēkšņi izniruši daudz šo nezvēru un ar taustekļiem apvijušies ap viņu un suņiem; varo­nīgais mednieks izvilcis dūci un, ar to uz visām pusēm cirzdams, atbrīvojies no nāvējošiem apskāvie­niem, bet viņa suņi diemžēl gājuši bojā. Uz Murbrasa skafandra kā iekšpusē, tā ārpusē bija saglabājušās cīņas pēdas, bet vairākās vietās pie tā bija pieķērušās kaut kādas zaļganas stiegrainiem stublājiem līdzīgas plēksnes. Zinātnieku komisija, rūpīgi izpētījusi šīs paliekas, nosacīja, ka tās pieder uz Zemes labi pazīs­tamam daudzšūnu organismam, proti, runa bija par Solanum tuberosum, daudzsēklu bumbuļaugu ar čemuros sakopotiem piecskaitļa ziediem un sazarotu stublāju, tas ir, augu, ko spānieši 16. gadsimtā no Amerikas ieveduši Eiropā. Jau šis paziņojums satrauca visus prātus, bet grūti pat aprakstīt, kas notika, kad zinātnisko terminoloģiju kāds bija pār­tulkojis ikdienišķā valodā, un izrādījās, ka Murbrass uz sava skafandra atvedis visparastāko kartupeļu lakstu paliekas.
   Drošsirdīgais zvaigžņu traperis jutās līdz sirds dziļumiem aizvainots, kad kļuva zināms, ka viņš čet­ras stundas cīnījies ar — kartupeļiem, un pieprasīja, lai komisija atsauktu šo nekrietno apmelojumu, tomēr zinātnieki atbildēja, ka viņi nevarot savā slēdzienā grozīt neviena vārda. Sākās vispārējs satraukums. Izveidojās kartupeliešu un antikartupeliešu nomet­nes — vispirms Mazo Greizo Ratu, bet pēc tam arī Lielo Greizo Ratu zvaigznājā —, kas savstarpēji apmainījās ar vissīvākiem apvainojumiem. Tas viss tomēr nobāla salīdzinājumā ar to, kas notika, kad strīdā iejaucās filozofi. No Anglijas, Francijas, Aus­trālijas, Kanādas un Savienotajām Valstīm sapulcē­jās visizcilākie atziņas teorijas speciālisti, kā arī tīrā saprāta piekritēji, un viņu pūliņu rezultāti patiesi bija apbrīnojami.
   Pēc jautājuma vispusīgas izpētes fizikālisti pazi­ņoja: ja divi ķermeņi A un B kustas, tad vienādi pareizi ir sacīt, ka A kustas attiecībā pret B, vai B — attiecībā pret A. Tā kā kustība ir relatīva, tad vien­alga, vai mēs sakām, ka cilvēks kustas attiecībā pret kartupeli, vai kartupelis — attiecībā pret cilvēku. Līdz ar to jautājums, vai kartupeļi spēj kustēties, zaudē jēgu, bet visa problēma ir šķietama, tas ir, vis­pār tās nemaz nav.
   Semantiķi paziņoja, ka viss atkarīgs no tā, kā mēs izprotam vārdus «kartupelis», «ir» un «kustīgs». Tā kā izšķīrēja nozīme piešķirama operatīvajam saiklim «ir», tas sīki izpētāms. Pēc tam viņi ķērās pie Kosmis­kās Semasioloģijas Enciklopēdijas radīšanas, pirmos četrus sējumus veltīdami vārda «ir» operatīvās nozī­mes iztirzāšanai.
   Neopozitīvisti paziņoja, ka tieši mums doti ir nevis kartupeļu laksti, bet gan juteklisko iespaidu saišķi — tāpēc viņi radīja loģiskus simbolus, kuri apzīmēja «iespaidu saišķis» un «kartupeļu saišķis», kā arī sastādīja speciālu sintaktisku skaitļošanas sistēmu, kurā bija tikai algebriskas zīmes un, izrakstījuši veselu tintes jūru, nonāca pie matemātiski precīza un absolūti neapšaubāma rezultāta, ka 0 = 0.
   Akvinas Toma piekritēji paziņoja, ka dievs tāpēc radījis dabas likumus, lai varētu izdarīt brīnumus, jo brīnums nav nekas cits kā dabas likumu pārkāpums, bet, kur nav likuma, tur nav arī ko pārkāpt. Minētajā gadījumā kartupeļi kustas tāpēc, ka tāda ir Visaug­stākā griba, taču skaidri nevar pasacīt, ka tā nav nolādēto materiālistu blēdīšanās, kuri cenšas diskre­ditēt baznīcu; tālab jānogaida Vatikāna Augstākās Kolēģijas lēmums.
   Neokantisti paziņoja, ka priekšmeti ir gara veido­jums, bet nevis izzināmi objekti; ja saprāts radīs kustīga kartupeļa ideju, tad kustīgs kartupelis arī eksistēs. Taču tas ir tikai sākotnējais iespaids, jo mūsu gars ir tikpat neizzināms kā tā veidojumi; tālab mums nekas nav zināms.
   Holisti-plurālisti-beheiveristi-fizikālisti paziņoja: kā mums māca fizika, likumsakarība dabā ir tikai sta­tistiska. Tāpat kā pilnīgi precīzi nevar paredzēt atse­višķa elektrona ceļu, tā arī droši nav zināms, kā iztu­rēsies atsevišķs kartupelis. Līdzšinējie novērojumi māca, ka cilvēks miljoniem reižu racis kartupe|us, taču nav izslēgts, ka vienā gadījumā no miljarda notiks otrā-di un kartupelis raks cilvēku.
   Profesors Urlipans, vienpatis domātājs no Rasela un Reihenbaha skolas, visus šos secinājumus pakļāva iznīcinošai kritikai. Viņš apgalvoja, ka cilvēks negūst jutekliskus iespaidus, jo neviens taču neuztver galda juteklisko iespaidu, bet gan tikai pašu galdu; bet, tā kā, no otras puses, mums zināms, ka par ārējo pasauli mums nekas nav zināms, tad nav ne ārpa­saulē pastāvošu priekšmetu, ne juteklisku iespaidu. «Nav nekā,» sludināja profesors Urlipans. «Bet, ja kāds domā citādi, tas maldās.»
   Tātad par kartupeļiem nekas nav pasakāms, taču aiz gluži citiem iemesliem, nekā to apgalvo neokan­tisti.
   Kamēr profesors Urlipans strādāja bez pārtrau­kuma, neiziedams no mājām, kur viņu uz ielas gai­dīja antikartupelieši ar sapuvušiem tupeņiem, jo iekveldinātās kaislības bija aptumšojušas visu cil­vēku prātus, uz skatuves uznāca jeb, pareizāk sakot, uz Latridas nolaidās profesors Tarantoga. Nepie­griezdams vērību neauglīgām ķildām, viņš bija nolē­mis noslēpumu izpētīt sine ira et studio[5], kā klājas īstam zinātniekam. Pētījumus viņš uzsāka, apmeklē­dams apkārtējās planētas, kur ievāca informāciju no vietējiem iedzīvotājiem. Tādā kārtā viņš noskaidroja, ka mīklainie radījumi pazīstami ar nosaukumiem: kartupi, kaptiņi, buļvas, bimbaži, zemes pupas, tupeņi, rāceņi, ķēpuļi, bullīši, bambuļi, pampaļi, zemes āboli, buļbas; tas viņam lika daudz ko apsvērt, jo, kā no vārdnīcām redzams, visi šie apzīmējumi ir parastā kartupeļa sinonīmi.
   Ar apbrīnas cienīgu neatlaidību un nepārspējamu kvēli Tarantoga centās piekļūt problēmas kodolam, un pēc pieciem gadiem viņš jau bija izstrādājis teo­riju, kas visam sniedza izskaidrojumu.
   Pirms daudziem, daudziem gadiem Tairijas apvidū uz meteoru rifa bija uzskrējis kāds kuģis ar kartu­peļu kravu Latridā dzīvojošiem kolonistiem. Pa apvalkā izsisto caurumu visa krava izbirusi. Kuģis tika novilkts no rifa, glābšanas raķetes to aizbuksējušas uz Latridu, un pats notikums drīzi vien aizmir­sās. Bet uz Tairijas virsmu nobirušie kartupeļi pa šo laiku saasnojuši un sākuši sparīgi augt. Tomēr apstākļi to veģetācijai šeit bijuši nedzirdēti grūti: no augšas laiku pa laikam brāzusi akmens zvirgzdu krusa, sašķaidīdama jaunos asnus un pat iznīcinā­dama veselus augus. Sekas bijušas tādas, ka izdzīvo­juši tikai visizveicīgākie kartupeļi, kuri pratuši attie­cīgi pielāgoties un rast sev patvērumu. Tādā kārtā izveidojusies veiklo kartupeļu šķirne sākusi vairoties aizvien raženāk. Pēc daudzām paaudzēm, kad kartu­peļiem apnicis nometnieku dzīves veids, tie paši sevi izrakuši un sākuši klejotāju eksistenci. Reizē ar to izzudis arī lēnīgums un pasivitāte, kas raksturīgi Zemes kartupeļiem, kuri tikuši piejaucēti, pateicoties rūpīgai kopšanai un kultivēšanai. Kļūdami arvien mežonīgāki, tie beidzot pārvērtušies par plēsoņām. Tam ir dziļš pamatojums viņu cilts rakstos. Kā zināms, kartupeļi, Solanum tuberosum, ir tuvinieki kaķeņu ģintij, bet kaķis savukārt ir rada tīģerim un, savvaļā nokļuvis, var pārvērsties par plēsoņu. Tā arī tas noticis ar kartupeļiem Tairijā. Kad planēta tiem kļuvusi par šauru, atkal sākusies krīze; kartupeļu jauno paaudzi urdījusi darbošanās dziņa un tie kāro­juši paveikt kaut ko nebijušu, augu valstij nedzirdētu. Pavērsuši lakstus pret debesīm, kartupeļi ieraudzī­juši tur lidojošos akmens bluķus un nolēmuši apmes­ties uz tiem.
   Mēs novirzītos pārāk tālu, ja es šeit gribētu pilnā apjomā izklāstīt visu profesora Tarantogas teoriju, pēc kuras kartupeļi vispirms iemācījušies lidot, pli­vinot lakstus, bet vēlāk pacēlušies ārpus Tairijas atmosfēras, lai apmestos uz tās apkaimē riņķojošiem klinšu bluķiem. Jo vieglāk tas bija izdarāms tāpēc, ka kartupeļi saglabāja augu vielmaiņu un ilgāku laiku varēja uzturēties izplatījumā, iztikdami bez skābekļa un dzīvībai nepieciešamo enerģiju iegūdami no saules stariem. Beidzot kartupeļi kļuvuši tik nekaunīgi, ka sākuši jau uzbrukt planētas tuvumā lidojošām raķetēm.
   Jebkurš cits pētnieks Tarantogas vietā būtu publi­cējis tik lielisku hipotēzi un atdusējies uz lauriem, bet profesors nosprieda nemest mieru, iekams nebūs notvēris vismaz vienu no plēsīgajiem kartupeļiem.
   Tādā kārtā pēc teorētiskā atrisinājuma vajadzēja nākt praktiskajam, kas nemaz nebija vieglāks. Bija zināms, ka plēsīgie kartupeļi uzglūn raķetēm milzīgo klinšu bluķu plaisās, bet meklēt tos virmojošā akmens labirintā būtu tas pats, kas doties pašnāvībā. No otras puses, Tarantoga negribēja plēsīgo kartupeli nogali­nāt, bet gan sagūstīt dzīvu, sveiku un veselu. Kādu laiku viņš loloja plānu sarīkot medības ar dzinējiem, taču galu galā kā nepiemērotu atmeta arī šo pro­jektu un izplānoja pavisam citu, kuram bija lemts viņa vārdu padarīt vēl slavenāku. Viņš nolēma tos notvert uz ēsmu. Šajā nolūkā profesors Latridā mācību līdzekļu veikalā nopirka vislielāko globusu, kāds vien tur bija atrodams — skaisti nolakotu lodi, kuras caurmērs bija seši metri. Vēl viņš iegādājās lielāku daudzumu medus, kurpnieku piķa un zivju līmes, to visu labi sajauca vienādās attiecībās un ar šādā veidā sagatavoto vielu notriepa globusa virsmu. Pēc tam Tarantoga piesēja globusu garā virvē pie raķetes un aizlidoja Tairijas virzienā. Pielidojis tai pietiekami tuvu, viņš paslēpās aiz tuvējā miglāja malas un izmeta virvi ar ēsmu. Viss plāns pamatojās uz kartupeļu lielo ziņkārību. Pēc kādas stundas viegla dreboņa liecināja, ka ēsmai kāds tuvojas. Piesardzīgi palūkojies, profesors ieraudzīja, ka vairāki kartupeļi, lakstus vicinādami un bumbuļus lēnām purinādami, dodas uz globusa pusi, droši vien tajā pārliecībā, ka tā ir kāda nepazīstama planēta. Pēc kāda brīža tie kļuva drošāki un uztupās uz globusa, pielipdami pie tā virsmas. Profesors aši parāva virvi, piesēja to pie raķetes astes un aizlidoja Latridas virzienā.
   Grūti aprakstīt entuziasmu, ar kādu šeit sagaidīja izcilo pētnieku. Uz ēsmas notvertos kartupeļus ar visu globusu iesprostoja būrī un izstādīja publikas apskatei. Niknuma un panikas pārņemtie kartupeļi skaldīja gaisu ar lakstiem un spārdījās ar bumbu­ļiem, taču tas viņiem, protams, neko nelīdzēja.
   Kad zinātnieku komisija nākamajā dienā devās pie Tarantogas, lai viņam pasniegtu goda diplomu un lielo atzinības medaļu, profesoru tie v.airs nesastapa. Veiksmīgi pabeidzis savu darbu, viņš naktī bija aiz­lidojis nezināmā virzienā.
   Sīs pēkšņās aizbraukšanas cēlonis man labi zināms. Tarantoga steidzās, jo pēc deviņām dienām mums abiem vajadzēja sastapties uz Cerulejas. Kas attiecas uz mani, tad es tajā pašā laikā traucos uz norunāto planētu no Piena Ceļa pretējā gala. Mūsu nolūks bija kopīgi doties ekspedīcijā uz vēl neizpētīto Galaktikas atzarojumu, kurš stiepās aiz tumšā mig­lāja Orionā. Mēs ar profesoru personīgi toreiz vēl nebijām pazīstami; tiekdamies iegūt savam vārdam uzticīga un punktuāla cilvēka reputāciju, es no dzi­nēja pūlējos izspiest maksimālo jaudu, taču diemžēl, kā tas bieži atgadās, kad mēs sevišķi steidzamies» tā arī šoreiz manus aprēķinus izjauca neparedzēts nega­dījums: kāds sīks meteors iztriecās cauri degvielas tvertnei un iestrēga izpūtes caurulē, to aizsprosto­dams. Daudz nedomādams, es uzvilku skafandru, paņēmu spēcīgu lukturi un vajadzīgos instrumentus un izgāju ārpus kabīnes. Nopūlēdamies ar knaiblēm izvilkt meteorītu, es neviļus nogrūdu lukturi, kas aiz- traucās krietni tālu un sāka patstāvīgi virzīties izpla­tījumā. Aizbāzu caurumu tvertnē un atgriezos kabīnē. Dzīties pakaļ lukturim es nevarēju, jo biju zaudējis gandrīz visu degvielas krājumu, tā ka tikko varēju aizlidot līdz tuvākajai planētai, Procitijai.
   Procitieši ir saprātīgas un cilvēkiem ļoti līdzīgas būtnes; vienīgā, turklāt ne visai būtiskā atšķirība no mums — kāju zem ceļgaliem tiem nav, bet zemāk atrodas ritentiņi, ne jau mākslīgi, bet tādi, kas veido ķermeņa daļu. Viņi pārvietojas ļoti ātri un veikli, apmēram tā, kā cirkū braucēji uz vienriteņa. Zinātne Procitijā ir plaši attīstīta, tās iedzīvotāji jo sevišķi aizraujas ar astronomiju; zvaigžņu pētniecība šeit tik izplatīta, ka ikviens, alga viena, vecs vai jauns, vienmēr nēsā sev līdzi portatīvu teleskopu. Lietošanā ir vienīgi saules stundeņi, un publiska ielūkošanās mehāniskā pulkstenī tiek uzskatīta par smagu morālu pārkāpumu. Visai izplatītas uz planētas ir arī civili­zācijas labierīcības. Atceros, ka tolaik, kad ciemojos pie viņiem pirmo reizi, es piedalījos kādā banketā, kas bija sarīkots par godu vecajam Maratilitecam, turie­nes slavenajam astronomam. Es sāku ar viņu pārru­nāt kādu astronomijas problēmu. Profesors man opo­nēja, un diskusijas tonis ar katru mirkli kļuva asāks. Sirmgalvis ieurbās manī ar niknu skatienu, un tā vien likās, ka viņš jebkuru brīdi eksplodēs. Bet tad slavenais astronoms pēkšņi pietrūkās un izmetās laukā no zāles. Pēc piecām minūtēm vecais vīrs atgriezās un nosēdās atkal man blakus, bet tagad jau laipns, smaidīgs un piemīlīgs kā bērns. Ieintriģēts es vēlāk apjautājos, kā tik neticamā kārtā bija varējis izmainī­ties viņa noskaņojums.
   —   Kas tur ko brīnīties, — man atbildēja procitietis, ar kuru es runāju, — vai tad tu to nezini? Pro­fesors izmantoja iztraktuvi.
   —   Kas tā tāda?
   —   Sīs iestādes nosaukums atvasināts no vārda «iztrakoties». Ja kādam uznāk dusmas vai arī uz citu rodas ļauns prāts, tad tāds ieiet nelielā, ar korķa paklājiem izklātā kabīnē un tur ļauj vaļu savām jūtām.
   Kad es šoreiz nolaidos Procitijā, jau no gaisa ieraudzīju, ka ielās soļo iedzīvotāju bari, mādami ar lampioniem un prieka saucienus izkliegdami. Atstā­jis raķeti mehāniķu ziņā, devos-uz pilsētu. Tur uzzi­nāju, ka pašlaik godinot jaunatklātu zvaigzni, kas pagājušo nakti parādījusies pie debesīm. To izdzir­dējis, es kļuvu domīgs, bet, kad pēc sirsnīgas sasvei­cināšanās Maratilitecs mani palūdza pie sava spēcīgā refraktora, es, aci pie tā objektīva piespiedis, tūlīt sapratu, ka jaunatklātā zvaigzne nav nekas cits kā mans izplatījumā klīstošais lukturis. Es to procitie- šiem nepasacīju, bet vieglprātīgi nospriedu izlikties, ka esmu labāks astronoms nekā viņi un, aši galvā ap­lēsis, cik ilgi darbosies luktura baterijas, sapulcēta­jiem iedzīvotājiem skaļā balsī paziņoju, ka jaunā zvaigzne izstaros baltu gaismu sešas stundas, pēc tam tā sāks dzeltēt, kļūs sarkanīga un beidzot pavisam nodzisīs. Šim pareģojumam neviens negribēja ticēt, bet Maratilitecs ar viņam piemītošo straujumu iesau­cās, ka tas nav iespējams, bet, ja tas tomēr notiks, tad viņš esot gatavs apēst pats savu bārdu.
   Zvaigzne sāka dzist laikā, kuru biju paredzējis; kad vakarā ierados observatorijā, es tur sastapu grupu noraizējušos asistentu, kuri man pastāstīja, ka Maratilitecs, dziļi aizskarts savā lepnumā, ieslēdzies kabinetā, lai izpildītu savu pārsteidzīgo solījumu. Es nobijos, ka tas varētu kaitēt vecā vīra veselībai, un mēģināju caur aizslēgtajam durvīm sazināties ar viņu, taču viss bija veltīgi. Piespiedis ausi pie atslē­gas cauruma, izdzirdēju skaņas, kuras apstiprināja asistentu vārdus. Bezgala apmulsis, uzrakstīju viņam vēstuli, kurā visu izskaidroju, iedevu to asistentam, lūgdams vēstuli pasniegt profesoram tūlīt pēc manas aizlidošanas, un, cik vien ātri spēdams, devos uz kos­modromu. Es biju spiests tā rīkoties, jo nebija zināms, vai profesors pirms sarunas ar mani pagūs izmantot iztraktuvi.
   Aizlidoju no Procitijas vienos naktī tādā steigā, ka galīgi aizmirsu parūpēties par degvielu. Nolidoju kādu miljonu kilometru no planētas, un tvertnes jau bija tukšas,-bet es kļuvu par avariju cietušu kosmo­nautu, kura kuģis nevarīgi klīst izplatījumā. Tikai trīs dienas bija palikušas līdz termiņam, kad bija norunāta mana sastapšanās ar Tarantogu.
   Ceruleja pa logu bija skaidri redzama spīdam ne­pilnu trīs simti tūkstoš kilometru attālumā, taču es tikai varēju nolūkoties uz to nevarīgā niknumā. Tā, raugi, mazs cinītis dažkārt gāž lielu vezumu!
   Pēc kādas stundas pamanīju, ka planēta palēnām kļūst lielāka — pievilkšanas spēka ietekmē mans ku­ģis sāka tai tuvoties aizvien straujāk, līdz beidzot krita jau kā akmens. Pūlēdamies neuztraukties, es nosēdos pie stūrēm. Planēta bija samērā maza un tuksnešaina, taču citādi piemīlīga. Saredzēju oāzes ar vulkānisku apsildi un tekošu ūdeni. Vulkānu bija diezgan daudz; tie nemitīgi izverda uguni un dūmu mutuļus. Ar stūrēm manevrēdams, es jau planēju atmosfērā, pūlēdamies pēc iespējas samazināt ātru­mu, taču tas tikai nedaudz varēja aizkavēt nokriša­nas bridi. Pēkšņi, brāžoties pāri kādai vulkānu kopai, man uzplaiksnīja jauna doma, acumirklī to apsvēru, bet tad izmisīgā apņēmībā pavērsu raķetes priekšgalu lejup un kā pērkons spēros vislielākā vulkāna rīklē, kas bija pavērta tieši zem manis. Pēdējā mirklī, kad kvēlojošais krāteris jau grasījās mani aprīt, izveicīgā manevrā parāvu raķetes priekšgalu augšup un šādā stāvoklī iegrimu bezdibenī, kurā dārdēja lava.
   Risks bija liels, taču citas izejas neredzēju. Cerēju, ka briesmīgais spars, ar kādu mana raķete traucās krāterī, izraisīs jaunu izverdumu — un nebiju mal­dījies. Nodārdēja grāviens, likdams notrīsēt krātera sienām, un kopā ar vairākas jūdzes garu uguns, lavas, pelnu un dūmu stabu es tiku izmests debesīs. Stūrēju tā, lai nokļūtu tieši Cerulejas kursā, un tas man arī lieliski izdevās.
   Jau pēc trim dienām biju tur, nokavēdams norunāto termiņu tikai par divdesmit minūtēm. Tomēr Taran­togu es vairs nesastapu — viņš bija aizlidojis, atstā­dams man tikai vēstuli uz pieprasījumu.
   Dārgo kolēģi! — viņš rakstīja. — Apstākļi spiež mani ne­kavējoties doties prom. Tāpēc ierosinu sastapties kaut kur tālāk — neizpētīto apvidu dzīlēs. Tā kā turienes zvaigznēm nav nosaukumu, sniedzu jums orientēšanās datus: lidojiet taisni, aiz zilgās saules pagrieziēties pa kreisi, bet aiz nākamās, oranžās, pa labi; tur redzēsiet četras planētas, uz trešās, skaitot no kreisās, mēs sastapsimies. Gaidu!
   Jums uzticīgais
   Tarantoga.
   Uzņēmis degvielu, es mijkrēslī startēju. Ceļu veicu nedēļas laikā un, nokļuvis nepazīstamajos apvidos, bez grūtībām atradu vajadzīgās zvaigznes un, stingri izpildīdams profesora norādījumus, astotās dienas
   rītā ieraudzīju planētu, uz kuras bija paredzēta tik­šanās. 5o masīvo debess ķermeni klāja zaļa, pinkaina kažokāda — tie bija milzīgi tropiski džungļi. Tāda aina mani mazliet mulsināja, jo nezināju, kā lai atrodu Tarantogu. Paļāvos tomēr uz viņa atjautību un nebiju kļūdījies. Traukdamies tieši planētas vir­zienā, es vienpadsmitos priekšpusdienā ziemeļu pus­lodē pamanīju kaut kādus neskaidrus rakstus, kurus izlasot man aizrāvās elpa.
   Es aizvien esmu atgādinājis jauniem, nepieredzē­jušiem astronautiem: neticiet, ja kāds jums mēģina iestāstīt, ka, tuvojoties planētai, viņš izlasījis tās nosaukumu; šādi nostāsti nav nekas cits, kā parastās kosmiskās anekdotes. Taču šoreiz, sev par lielu pār­steigumu, uz zaļā biezokņa fona redzēju skaidri izla­sāmu uzrakstu:
   Nevarēju gaidit. Tiksimies uz nākošās planētas.
   Tarantoga.
   Burti bija kāda kilometra lielumā, citādi, protams, es tos nevarētu saskatīt. Bezgala izbrīnījies un iein­triģēts par to, kā gan profesors uzvilcis šos gigan­tiskos burtus, es nolaidos zemāk. Tagad jau sare­dzēju, ka burtu līniju veido plaša zemē nogāztu un salauzītu koku josla, kas skaidri izdalās uz neskartā biezokņa fona.
   So mīklu neatminējis, es saskaņā ar man atstāto norādījumu joņoju uz nākamo planētu, kas bija ap­dzīvota un civilizēta. Mijkrēslim iestājoties, nolaidos kosmodromā. Veltīgi taujāju pēc profesora; arī šoreiz viņa paša šeit nebija, bet tikai man atstāta vēstule.
   Dārgo kolēģi, — viņš rakstīja, — (oti atvainojos, ka esmu jūs pievīlis, bet sakarā ar steidzami kārtojamām ģimenes lietām man diemžēl nekavējoties jādodas mājup. Lai kaut kādā mērā gandarītu jūsu vilšanos, es kosmodroma pār­valdē uz jūsu vārda atstāju sūtījumu — izņemiet to, lūdzu, un pārskatiet, tur ir manu pēdējā laika pētījumu rezultāti. Jūs droši vien interesē, kādā veidā es uz iepriek­šējās planētas varēju jums atstāt rakstītu paziņojumu. Tas bija loti vienkārši. Sī planēta pašreiz atrodas tādā attīstības stadijā, kas atbilst Zemes akmeņogļu periodam, un to apdzīvo milzu ķirzakas, starp citu, drausmīgi atlan- tozauri četrdesmit metru garumā. Nolaidies uz planētas, es pieļāvijos pie liela atlantozauru bara un kaitināju briesmoņus tik ilgi, kamēr tie metās man virsū. Tad metos bēgt pa mežu ar tādu aprēķinu, lai mana skrējiena maršruts izveidotu vajadzīgos burtus, bet nezvēru bars, aiz manis joņodams, nogāza un sašķaidīja kokus. Tādā veidā radās astoņdesmit metru plata stiga. Tas, ticiet man, bija pavisam vienkārši, lai gan mazliet nogurdinoši, jo man vajadzēja noskriet vairāk nekā trīsdesmit kilometru, turklāt visai raitā tempā.
   No sirds nožēlodams, ka arī šoreiz mums neizdevās personīgi satikties, spiežu jūsņ vīrišķīgo roku un pie rei­zes izsaku vislielāko atzinību jūsu drosmei un krietnu­mam.
   Tarantoga.
   P. S. Kvēli iesaku jums vakarā aiziet uz koncertu — tas tiešām ir lielisks.
   T.
   Paņēmu pārvaldē atstāto sūtījumu, liku aizvest to uz viesnīcu, bet pats devos uz pilsētu. Tā izskatījās diezgan dīvaina. Planēta griežas tik ātri, ka visas diennakts pārmaiņas norisinās vienas stundas laikā. Tas rada tik lielu centrbēdzes spēku, ka brīvi noka- rināts svērtenis attiecībā pret planētas virsmu neat­rodas stateniskā stāvoklī, kā tas ir uz Zemes, bet veido 45 grādus lielu leņķi. Tāpēc arī visas mājas, torņi, mūri, ar vārdu sakot, visas celtnes tāpat ir no­šķiebtas par 45 grādiem attiecībā pret planētas vir­smu, un tas rada cilvēka acij diezgan neparastu ainavu. Ielas vienā pusē nami it kā atgāzušies augš­pēdus, bet otrā pusē noslīguši kņūpus un nokarājas
   gājējam virs galvas. Planētas iedzīvotājiem, lai viņi nekristu, dabiskās piemērošanās ceļā viena kāja izvei­dojusies īsāka, toties otra garāka; turpretī, cilvēkam ejot, uz vienas kājas jāpietupstas, kas pēc zināma laika jūtami traucē un nogurdina. Tā es pamazītēm steberēju, un, kad nonācu pie celtnes, kur vajadzēja notikt koncertam, tur zāles durvis jau pašlaik slēdza ciet. Steigšus paguvu vēl nopirkt biļeti un aši ieklunkuroju iekšā.
   Tikko biju apsēdies, diriģents paklaudzināja ar zizlīti, un visi apklusa. Orķestra mūziķi rosmīgi sa­kustējās, spēlēdami man nepazīstamus instrumentus, kas izskatījās pēc lejkannas caurumotajam snīpim līdzīgām taurēm; diriģents sparīgi cilāja priekšējās ekstremitātes, palaikam tās paplezdams, it kā liktu spēlēt «piano», bet mani pārņēma aizvien lielāks izbrīns, jo nedzirdēju nevienas, pat ne visklusākās skaņas. Nemanot sāņus pablenzdams, kaimiņu sejās redzēju atplaiksnāmies sajūsmu; arvien vairāk ap- mulsdams un uztraukdamies, es slepšus paurbināju ausis, taču arī tas neko nelīdzēja. Beidzot nospriedis, ka esmu zaudējis dzirdi, klusītiņām paskrubināju nagu pret nagu, bet šo tikko jaušamo troksnīti es uztvēru jo skaidri. Tādējādi, nezinādams, ko par to visu domāt, nosēdēju līdz beigām, ar izbrīnu vērodams vispārējus estētiskas baudas apliecinājumus. Nobrāz- moja aplausu vētra; diriģents paklanījās, tad atkal paklaudzināja ar zizlīti, un orķestris sāka izpildīt simfonijas nākamo daļu. Apkārt visi bija sajūsmā; dzirdēju daudzus šņaukājamies, ko vajadzēja uzska­tīt par dziļa aizkustinājuma pazīmi. Beidzot sākās vētrains fināls — es to varēju secināt tikai no diri­ģenta trauksmainajiem žestiem un raupjajām sviedru lāsēm, kas tecēja pa mūziķu pierēm. Atkal nogranda aplausi. Kaimiņš pavērsās pret mani un izsacīja savu atzinību simfonijai un tās izpildītājiem. Kaut ko zem
   deguna nopurpinājis, es visdziļākā neizpratnē izlavījos uz ielas.
   Biju jau aizgājis vairākus desmitus soļus no koncertnama, kad mani kāds it kā paskubināja uzmest acis tā fasādei. Tāpat kā citas celtnes, tā asā leņķī bija nolīkusi pāri ielai. Pašā priekšā rēgojās liels uz­raksts «Pilsētas Olfaktorija», bet zemāk bija iztipi­nātas afišas uz kurām izlasīju:
   ODONTRONA MUSKATA SIMFONIJA
   I. Preludium Odoratum II. Allegro Aromatoso III. Andante Olens
   Viesizrādes diriģē slavenais degunists
   HRANTRS
   Pikti nolamājos un, uz papēža apcirties, steidzos uz viesnīcu. Par to, ka estētiskais baudījums man bija gājis secen, es Tarantogu nevainoju, jo viņš nevarēja zināt, ka mani vēl aizvien moka briesmīgās iesnas, ko biju iemantojis uz Satelīnas.
   Lai sevi gandarītu par piedzīvoto vilšanos, tūlīt pēc atgriešanās viesnīcā atraisīju man atstāto sūtījumu. Tajā bija skaņu kinoaparāts, filmu disks un šāda satura vēstule:
   Dārgo kolēģi!
   Jūs droši vien atceraties, telefona sarunu, kāda mums bija, Jums uzturoties Mazajos, bet man — Lielajos Greizajos Ratos. Es Jums toreiz teicu, ka uzskatu par iespējamu tādu būtņu eksistenci, kuras spēj dzīvot augstā temperatūrā uz kvēlojošām, pusšķidrā stāvoklī esošām planētām, un ka man ir nodoms sākt pētījumus šajā virzienā. Toreiz Jums labpatika izsacīt šaubas, vai šāds pasākums izdosies. Seit Jūs atradīsiet pierādījumus, ka tas ir paveikts. Izvēlējies kvēlojošu planētu, es ar raketi pielidoju cik vien iespējams tuvu tai klāt, bet pēc tam uz tās virsmas nolaidu asbesta auklā iesietu ugunsdrošu kinoaparātu un mikrofonu; tādā veidā izdarīju daudzus interesantus uzņēmumus. Nedau­dzus paraugus atļaujos pievienot šai vēstulei.
   Jums uzticīgais
   Tarantoga.
   Es iedegos tādā ziņkārē, ka tūlīt pēc vēstules izla­sīšanas ieliku filmu aparātā, norāvu no gultas pa­lagu, uzkāru to pie durvīm un, gaismu nodzēsis, iedarbināju projektoru. Sākumā uz improvizētā ek­rāna ņirbēja tikai krāsaini plankumi, atskanēja čerk­stošas skaņas un it kā degošu pagaļu sprakstoņa, bet pēc tam attēls kļuva asāks.
   Pamalē rietēja saule. Okeāna virsma virmoja, un pa to lēkāja sīkas, zilgas liesmiņas. Ugunīgie mākoņi nobālēja; tumsa kļuva aizvien biezāka. Iedegās pir­mās, bālās zvaigznes. Dienas darbos nogurdināts, jaunais Svelmietis nokabinājās no savas uzass, lai baudītu novakares pastaigu. Viņam nekur nebija jāsteidzas; vienmērīgi savu čīkstu vārstīdams, viņš ar baudu ieelpoja spirgtos, tīkami smaržojošos sakai­tēta amonjaka mutuļus. Aizvien biezākā tumsā tikko saredzams, kāds viņam tuvojās. Svelmietis sasprin­dzināja osteni, bet tikai pašā pēdējā brīdī jauneklis pazina savu draugu.
   —   Cik jauks vakars, vai ne? — Svelmietis ieru­nājās. Viņa draugs, dīdīdamies no vienas ejenes uz otru un pa pusei no liesmām izslējies, teica:
   —   Patiesi jauks. Salmiaks šogad padevies varen lekns, vai ne?
   —  Jā, raža, šķiet, būs lieliska.
   Svelmietis gausi nolīgojās, pagriezās uz vēdera un, visus skatekļus izbolījis, blenza zvaigznēs.
   —   Zini ko, draudziņ, — viņš pēc brīža ierunājās, — katru reizi, kad es noraugos nakts debesīs tā kā pašreiz, manī aizvien vairāk nostiprinās pārliecība, ka tur tāltālu ir citas, mūsējai līdzīgas pasaules, kur tāpat dzīvo saprātīgas būtnes …
   —   Kas šeit runā par saprātu?! — tuvumā atska­nēja balss. Abi jaunekļi ar mugurām pagriezās uz to pusi, lai redzētu atnācēju. Viņi ieraudzīja sačerve- lējušos, bet vēl spēcīgo Liesmoņa augumu. Sirmais zinātnieks majestātiski virzījās tuvāk, bet vīnogu ķekariem līdzīgie pēcteči bija jau pieblīduši un uz viņa platajiem pleciem laida jau pirmos dīgstus.
   —   Es runāju par saprātīgām būtnēm, kas dzīvo citās pasaulēs … — Svelmietis paskaidroja, godbi­jīgā sveicienā paceldams tvarsteņus.
   —   Svelmietis runā par saprātīgām būtnēm, kas dzīvojot citās pasaulēs? … — zinātnieks atkārtoja. — Saki nu viens! Citās pasaulēs!!! Ai, Svelmieti, Svelmieti. Ar ko gan tu nodarbojies, jaunekli? Palai­dis fantāziju savā vaļā? Nu, ko tur… es priecājos … tik jaukā vakarā jau drīkst… Tiesa, pašlaik gan kļuvis krietni vēsāks, vai jūs nejūtat?
   —   Nē, — abi jaunekļi reizē atbildēja.
   —  Jā, protams, protams. Jauna uguns, kā gan citādi. Taču pašreiz ir tikai astoņi simti sešdesmit grādu; man būtu vajadzējis paķert līdzi dubultlavas uzmetni. Jā, vecums. Tātad tu saki, — pret Svelmieti pagriezies ar muguru, viņš atsāka, — ka arī citās pasaulēs dzīvo saprātīgas būtnes? Un kādas tās, tavuprāt, būtu?
   —   Noteikti tas nav pasakāms, — jauneklis nedroši atbildēja. — Domāju, ka dažādas. Tāpat nav izslēgts, ka uz saltākām planētām varētu rasties dzīvi orga­nismi no tā saucamām olbaltumvielām. :
   —  Kur tu ko tādu esi dzirdējis? — Liesmonis sir­dīgi iesaucās.
   —   No Uzvirmoņa. Viņš ir tas pats jaunais bioķī­mijas students, kurš …
   —   Jaunais plānprātiņš, tu gribēji sacīt! — Liesmonis sirdīgi iesaucās. — It kā no olbaltumvielām varētu rasties dzīvība?! Dzīvas būtnes no olbaltum­vielām? Tev nav kauna melst tādas blēņas, tavam skolotājam dzirdot?! Raugi, kādi ir nezināšanas un iedomības augļi, kas šodien tik plaši izplatījušies! Vai tu zini, ko vajadzētu izdarīt ar tavu Uzvirmoni? Apslacīt viņu ar ūdeni! Jā, jā!
   —   Bet, godājamais Liesmoni, — iedrošinājās kādu vārdu bilst Svelmieša draugs. — Kādēļ Uzvirmoni tik nežēlīgi sodīt? Vai tu mums nepasacītu, kā varētu izskatīties citu planētu iemītnieki? Vai tie nevarētu ar tā saucamo kāju palīdzību turēties stateniskā stā­voklī un tāpat arī pārvietoties?
   —   Kur tu ko tādu esi dzirdējis?
   Svelmietis pārbijies klusēja.
   —   Uzvirmonis … — viņa draugs izdvesa.
   —  Lieciet mani beidzot mierā ar šo savu Uzvirmoni un viņa izdomātām blēņām! — zinātnieks uzbrēca. — Kājas! Padomājiet tik! It kā jau pirms divdesmit piecām ēzēm es matemātiski nebūtu pierādījis, ka divkājaina būtne tūlīt pēc tās rašanās noveltos visā garumā! Es izgatavoju pat attiecīgu modeli un rasē­jumu, bet kāda jums, dīkdieņiem, gar to daļa? Kam līdzinās citu planētu iemītnieki? Es tieši neatbildēšu, apsvēri pats, mācies domāt. Vispirms viņiem jābūt apveltītiem ar tādiem orgāniem, kuri dod iespēju uz­ņemt amonjaku, vai ne? Kāda ierīce šim uzdevumam ir vēl piemērotāka par čīkstu? Vai viņiem nevajadzētu pārvietoties puslīdz blīvā un puslīdz siltā vidē, tādā kā mūsējā? Skaidrs, ka vajadzētu, vai ne? Nu redzi! Bet to vislabāk izdarīt ar ejenēm. Līdzīgi izveidotos arī maņu orgāni — redzenes, zvīnuļj un tverstules. Ne tikai pēc savas uzbūves tiem jālīdzinās mums, piecmešiem, bet arī pēc sava vispārējā dzīves veida. Ir taču skaidrs, ka piecmetība uzskatāma par mūsu ģimenes dzīves pamatvienību — pamēģini iztēlē iedo­māties ko citu, nopūlies, cik vien gribi, bet es galvoju, ka nekā labāka tu nesagudrosi! Tātad — lai dibinātu ģimeni un radītu pēcnācējus, jāapvieno Dada, Gaga, Mama, Fafa un Haha. Veltīgas paliks savstarpējās simpātijas, veltīgi visi plāni un sapņojumi, ja pie­trūks kauču viens no šiem piecu dzimumu pārstāv­jiem, īstenībā šāda situācija diemžēl gan reizēm rodas, un tad mēs runājam par četreņu drāmu jeb nelaimīgu mīlestību … Tātad —, secinot bez jebkā­diem aizspriedumiem un balstoties tikai uz zinātnes faktiem, pielietojot precīzu loģikas instrumentu un spriežot objektīvi, saskaņā ar skaidra saprāta liku­miem mēs nonākam pie neapgāžama slēdziena, ka ikvienai saprātīgai būtnei jābūt līdzīgai piecmetim … Jā, tā gan. Nu, ceru, ka esmu jūs pārliecinājis?

No Ijona Klusa atminam

   IZDEVĒJA PIEBILDE. Stingri ņemot, šim piezīmēm nav sakara ar zvaigžņu ceļojumiem. Un tomēr es tās pie­vienoju Ijona Klusā kopotajiem rakstiem, jo šīs piezīmes ir vērtīgs dokuments, kas ar jaunām iezīmēm kuplina nopelniem bagātā zvaigžņu ceļotāja tēlu.
   Ijons šo ciklu nav ne pierakstījis, ne autorizējis; tā ir izlase no stenogrammām, ko izdevējs saglabājis, bet vēlāk sagatavojis publicēšanai, papildinot tās ar draugu atmi­ņām, kuri piektdienu vakaros mēdza sapulcēties pie Ijona Klusā.

I-Korkorana elektrosmadzenes

   Vai gribat, lai es atkal kaut ko pastāstu? Jā. Redzu, ka Tarantoga jau paņēmis savu stenogrammu blok­notu … Pagaidi, profesor. Man patiesi nav ko stās­tīt. Ko? Nē, nē, es nejokojos. Turklāt — vai tad galu galā man nevarētu rasties patika vienu vakaru ciest klusu kopā ar jums? Kāpēc? Eh, kāpēc! Dārgie draugi, es nekad par to neesmu ieminējies, bet Kos­mosu pirmām kārtām apdzīvo tādas pašas būtnes kā mēs. Ne tikai cilvēkveidīgas, bet tādas, kas līdzi­nās mums kā viena ūdens lāse otrai. Puse no apdzī­votām planētām — tās ir tādas pašas Zemes, drusciņ lielākas, drusciņ mazākas, ar vēsāku vai tropiskāku klimatu, bet kas nu tās par atšķirībām? Un to iemīt­nieki … Arī tur sastopamie cilvēki — jo tie galu galā tomēr ir cilvēki — tik lielā mērā līdzinās mums, ka atšķirības tikai pasvītro vienādību. Kāpēc es par viņiem neesmu stāstījis? Kas tur ko brīnīties? Pado­mājiet paši. Tu noraugies zvaigznēs. Prātā nāk dažādi notikumi, atmiņā uznirst visādi tēli, taču vis­labprātāk es pakavējos pie neparastiem. Tie var būt briesmīgi vai dīvaini, dažbrīd rēgaini vai pat smiek­līgi, taču ar visu to nekaitīgi. Bet nolūkoties zvaig­znēs, mani dārgie, un apzināties, ka uz šīm sīkajām, zilgajām dzirkstīm — kad esi tur spēris kāju — tāpat valda nekrietnība, bēdas, neziņa un posts, ka arī tur — tumši zilajās debesīs bez sava gala daždažādu graustu, pieķēzītu pagalmu, netīrumu noteku, sa­slauku kaudžu, ar nezālēm aizaugušu kapsētu … vai patiesi pēc Galaktikas apmeklējuma mēs lai stāstītu kaut ko tādu, kas atgādina pauninieka likstas, kuras pieredzētas, blandoties pa provinces mazpilsētām? Kurš gan vēlētos dzirdēt šādus nostāstus? Un kurš tiem noticētu? Tādas domas rodas, kad cilvēks ir ne­lāgā omā vai arī izjūt neveselīgu tieksmi klāt vaļā visu, kas uz sirds. Tātad — lai neviena neskumdinātu un nepazemotu — nerunāsim šoreiz par zvaigznēm. Nē, nē, es neklusēšu. Citādi jūs uzskatītu sevi par pieviltiem. Esmu ar mieru kaut ko pastāstīt, bet tas nebūs par ceļojumiem. Galu galā kaut ko esmu piere­dzējis arī tepat uz Zemes. Profesor, — vari sākt pie­rakstīt, protams, ja tev_tā patīk.
   — Kā jau jums zināms, pie manis reizēm ierodas pavisam dīvaini apmeklētāji. Es no tiem izvēlēšos noteiktu kategoriju: neatzītus izgudrotājus un zināt­niekus. Nezinu, kāpēc, bet es viņus aizvien esmu pie­vilcis — līdzīgi magnētam. Paskatieties, Tarantoga smīn. Bet es nerunāju par viņu, viņš taču nav neat­zīts izgudrotājs. Šodien es runāšu par tādiem, kuriem nav veicies vai, pareizāk sakot, veicies pārāk labi: viņi sasnieguši savu mērķi un tad varējuši atskarst, ka veltīgi pēc tā tiekušies. Protams, viņi negrib to atzīt. Nevienam nezināmi, dzijā vientulībā viņi ietie­pīgi turas pie savas neprātīgās iedomas, kuru tikai popularitāte un sekmes dažreiz — ārkārtīgi reti — padara par progresa faktoru. Skaidrs, ka lielum lie­lais vairums no tiem, kuri ieradušies pie manis, pie­derēja pie pelēcīgā apmāto bara; tos bija apsēdusi kāda viena ideja, kas turklāt nemaz nebija pašu atrasta, bet gan pārmantota no iepriekšējām paau­dzēm kā, piemēram, perpetuum mobile[6] meklētāji; viņu ieceres bija nabadzīgas, to atrisinājums triviāls, acīm redzami bezjēdzīgs, un tomēr viņos gruzdēja tā nesavtīguma kvēle, kas sadedzina dzīvi un aizvien no jauna skubina atsākt jau iepriekš neveiksmei lemtus pūliņus. Nožēlojami ir šie tizlie ģēniji, pundurīgā gara titāni, kurus daba laidusi pasaulē kroplā veidā, taču tajā pašā laikā, it kā ļauni zobodamās, viņu beztalantīgumam piešķīrusi Leonardo da Vinči cie­nīgu jaunrades neatlaidību; dzīvē viņiem lemts pie­redzēt vienaldzību vai iz_smieklu, un vienīgais, ko šo darboņu labā iespējams izdarīt, ir — stundu vai pāris pacietīgi viņos noklausīties un kļūt par dzirdētās monomānijas līdzdalībnieku.
   Šajā barā, kuru tikai pašu muļķība pasarga no izmisuma, retumis parādās arī citādi cilvēki — es negribu viņus nosaukt vārdā, ne arī izteikt par viņiem spriedumu, to jūs varēsiet izdarīt paši. Pirmais tēls, kas man, šos vārdus izrunājot, uznirst acu priekšā, ir profesors Korkorans.
   Es ar viņu iepazinos pirms gadiem deviņiem vai desmit. Tas notika kādā zinātniskā konferencē. Mēs tikai īsu brīdi bijām tērzējuši, kad viņš ne no šā, ne no tā (ar mūsu sarunas tematu tam nebija ne mazākā sakara) pēkšņi iejautājās:
   —   Vai jūs ticat rēgiem?
   Pirmajā mirklī nodomāju, ka tas ir ekscentrisks joks, bet tad atcerējos, ka biju dzirdējis nevalodas par viņa īpatnībām, tikai neatcerējos, kādi nozīmē tās tika stāstītas — pozitīvā vai negatīvā. Tāpēc uz labu laimi paskaidroju:
   —   Es par šo jautājumu neesmu domājis.
   Neviena vārda par rēgiem vairs nebilzdams, viņš atgriezās pie iepriekšējā temata. Ieskanējās jau zvans, pavēstīdams debašu turpinājumu, kad viņš pēkšņi pieliecās — Korkorans bija krietni garāka auguma nekā es •— un teica:
   —   Ijon Klusais, jūs esat mana tipa cilvēks. Jums nav aizspriedumu. Varbūt es alojos, taču esmu gatavs riskēt. Atnāciet pie manis, — un viņš pasniedza man vizītkarti. — Pirms tam, lūdzu, piezvaniet pa tāl­runi, jo citādi es nevienam neatsaucos un neviena nelaižu iekšā. Bet galu galā, kā jūs pats vēlaties…
   Vēl tajā pašā vakarā, vakariņodams kopā ar Savi- nelli, pazīstamo juristu, kurš bija specializējies kos­miskās tiesībās, es pajautāju, vai viņš nepazīst kādu profesoru Korkoranu.
   —   Korkoranu! — jurists iesaucās ar viņam piemī­tošo temperamentu, ko bija sakāpinājusi otrā pudele Sicīlijas vīna. — Šo aptaurēto kibernētiķi? Kas ar viņu noticis? Veselu mūžību neesmu par viņu dzir­dējis!
   Paskaidroju, ka tuvāk par Korkoranu neko nezinu, tikai neviļus man ausīs nācis viņa vārds. Nospriedu, ka šāds paskaidrojums Korkoranam būtu bijis pa prātam. Vīnu iebaudot, Savinelli man pastāstīja visā­das baumas. No tām varēja izlobīt, ka Korkorans jaunībā bijis daudzsološs zinātnieks, lai gan jau tolaik parādījis pilnīgu cieņas trūkumu pret vecākiem kolēģiem, turklāt šī īpašība robežoju., aroganci, bet pēc tam kļuvis par taisnībā- Halle bija par vienu no tiem, kuriem gandarījumu sa gЈla gau- tas, ka viņi saka cilvekiem acīs savas domas, gail Pie tas fakts, ka šādā veidā visvairāk ļauna tie nodara' paši sev. Kad Korkorans jau līdz nāvei bija nokaiti­nājis savus profesorus, kolēģus, un viņam aizvērušās visas durvis, viņš negaidot saņēmis lielu mantojumu, kļuvis bagāts, ārpus pilsētas nopircis kādu graustu un pārbūvējis to sev par laboratoriju. Tur viņš esot mitinājies kopā ar robotiem, jo savā tuvumā cietis tikai šādus asistentus un palīgus. Varbūt viņš tur kaut ko arī atklājis, tomēr zinātnisko žurnālu slejas Korkoranam nav bijušas pieejamas. Taču viņš par to nelicies ne zinis. Ja Korkorans šajā laikā arī uzturējis kādus sakarus ar citiem cilvēkiem, tad tikai tāpēc, lai pēc tam, kad attiecības ar tiem jau kļuvušas kaut cik draudzīgas, neparasti rupjā kārtā, bez jebkāda redzama iemesla, tos apvainotu un atgrūstu. Kad pro­fesors nācis jau krietni gados un šī derdzīgā nodar­bība viņam apnikusi, tad kļuvis par pilnīgu vientuļ­nieku. Pajautāju Savinelli, vai viņam kaut kas zināms par to, ka Korkorans ticot rēgiem. Tieslietu pratējs, vīnu sūkdams, aiz smiekliem gandrīz vai aizrijās.
   — Viņš? Ticot rēgiem?! — Savinelli izsaucās. — Godātais draugs, viņš taču netic pat cilvēkiem!!!
   Pavaicāju, kā to saprast. Savinelli atbildēja, ka tas saprotams pilnīgi burtiski: Korkorans, pēc viņa vārdiem, esot solipsists un ticot tikai pats savai eksistencei, bet visus citus uzskatot par fantomiem, miegā redzamiem rēgiem, un tieši tāpēc tik nekrietni esot izturējies pat pret saviem tuvākajiem draugiem: ja jau dzīve ir sava veida sapnis, tad atļauts viss. Piezīmēju, ka šāda loģika ļauj ticēt arī rēgiem. Savi­nelli atvaicāja, vai man esot zināms kāds kibernētiķis, kurš tiem ticētu. Pēc tam mūsu saruna ievirzījās citās sliedēs, bet ar dzirdēto pietika, lai es justos ieintriģēts. Tā kā esmu ātras izdarības cilvēks, pie­zvanīju Korkoranam jau nākamajā dienā. Klausuli paņēma robots. Pateicu, kas es esmu un kādā sakarā zvanu. Korkorans man piezvanīja tikai aiznākamajā dienā, vēlu vakarā — es jau posos gulēt. Viņš man paziņoja, ka varu ierasties kauču vai šovakar. Pulk­stenis bija pāri desmitiem. Atbildēju, ka tūlīt būšu klāt, saģērbos un aizbraucu pie viņa. Laboratorija bija liela, drūma celtne netālu no šosejas. Es to biju redzējis jau vairāk reižu un domāju, ka tā ir kāda veca fabrika. Pašreiz tā slīga tumsā. Nevienā no bie­zajā mūra sienā dziļi ielaistajiem kvadrātveida logiem neredzēja ne visniecīgākā gaismas stariņa. Lielais laukums, kas pletās starp dzelzs sētu un vār­tiem, arī bija neapgaismots. Vairākkārt paklupu uz kaut kādiem sarūsējušiem, bļarkstošiem skārda gaba­liem un sliežu dzelzīm, tā ka līdz tikko saredzamajām durvīm nonācu jau tīri sapīcis. Piezvanīju man norā­dītajā veidā. Pēc vairāk nekā piecu minūšu ilgas gai­dīšanas durvis beidzot atvēra pats profesors. Viņš bija ģērbies pelēkā, ar skābēm izēdinātā laboratorijas uzsvārcī un izskatījās šausmīgi izģindis, kaulains, ar milzīgām acenēm un sirmām ūsām, kurām viena puse bija krietni īsāka, it kā apkrimsta.
   — Lūdzu, nāciet man līdzi, — viņš bez jebkāda ievada aicināja. Pa garu, vāji apgaismotu gaiteni, kurā bija sasviestas kaut kādas mašīnas, mucas un balti noputējuši cementa maisi, viņš mani aizveda līdz lielām tērauda durvīm. Virs tām dega spoža spuldze. Profesors izņēma no kabatas slēdzeni, atvēra durvis un pirmais iegāja iekšā. Es viņam sekoju. Pa spirālveida dzelzs kāpnēm nokļuvām otrā stāvā. Tur pletās liela rūpnīcas halle ar stiklotu jumolu. Nedau­dzās neapsegtās spuldzes to neapgaismoja, tikai pus­tumsā pasvītroja halles milzīgos izmērus. Halle bija tukša, nedzīva un pamesta; augstu zem jumola gau­doja vējš; lietus, kas bija sācis līt, man nonākot pie Korkorana mitekļa, cirtās tumšajās, nespodrajās logu rūtīs, un vietumis pa jumolā izsistajiem stikliem lejup šļācās ūdens. Korkorans, liekas, neko rļo visa tā ne­manīja; viņš gāja man pa priekšu, skārda galerijas grīdai zem kājām dunot; atkal aizslēgtas tērauda durvis — aiz tām gaitenis; it kā bēgot pa roku galam nekārtīgi gar sienmalēm izsvaidīti, ar biezu putekļu kārtu klāti instrumenti; tad vajadzēja nogriezties sāņus, un mēs gājām pārmaiņus gan augšup, gan lejup, garām samudžinātām transmisiju siksnām, kas līdzinājās saskretušām čūskām. Mūsu gājiens, ļaujot man nojaust, cik milzīgi plaša ir laboratorijas celtne, turpinājās vēl labu laiku; pāris reižu pilnīgi tumšās vietās Korkorans mani brīdināja uzmanīties no kāda pakāpiena, citu reizi Uzsauca pieliekties, līdz beidzot apstājās pie kādām rupji nokniedētām, šķiet, uguns­drošām, tērauda durvīm, kas likās būt pēdējās šajā virtenē: viņš tās atvēra, un es ievēroju, ka atšķirībā no visām iepriekšējām šīs nemaz neiečīkstējās, it kā to viras būtu nesen ieeļļotas. Iegājām augstā, gan­drīz pilnīgi tukšā zālē. Korkorans nostājās tās vidū, kur betona klons bija gaišāks, it kā šajā vietā kādreiz būtu stāvējusi mašīna, no kuras tagad bija palikuši pāri tikai pamatnes siju gali. Gar sienām stateniski stiepās resni stieņi, tāpēc šeit izskatījās kā zvēru būrī. Man prātā pavīdēja viņa jautājums par rēgiem … Pie stieņiem bija piestiprināti izturīgi plaukti ar balstiem, bet uz tiem novietotas vairākas ķeta lādes; jūs droši vien zināt, kādi izskatās tie dārgumu šķirsti, kurus, pēc nostāstiem, zemē ierok jūras laupītāji? Tieši tādas, ar izliektiem vākiem, bija šīs lādes, bet pie katras no tām karājās ar celofānu pārvilkta kar­tīte, līdzīga tiem uzrakstiem, kādi parasti redzami slimnīcās pie gultām. Augstu zem jumola dega nopu­tējusi spuldze, taču tās gaisma bija pārāk vāja, lai es varētu izlasīt uzrakstus uz šīm kartītēm. Lādes bija novietotas divās rindās, viena virs otras, bet viena no tām stāvēja atsevišķi, augstāk par citām; atceros, ka saskaitīju tās, un to bija divpadsmit vai četrpadsmit, skaidri vairs nezinu.
   —   Klusais, — rokas uzsvārča kabatās sabāzis, profesors griezās pie manis, — kādu mirkli ieklausie­ties, kas šeit notiek. Bet pēc tam es jums paskaidrošu tuvāk — dzirdat!
   Korkorans izskatījās neparasti nepacietīgs — tas bija acīm redzams. Sākdams runāt, viņš tajā pašā mirklī gribēja piekļūt pie jautājuma serdes, lai viss jau būtu aiz muguras un beidzies. It kā jebkuru cita cilvēka sabiedrībā pavadītu mirkli viņš uzskatītu par veltīgi izšķiestu.
   Aizvēru acis un kādu brīdi stāvēju nekustīgi, vai­rāk gan aiz pieklājības nekā aiz ziņkāres ieklausīda­mies tikko jaušamajās skaņās, kuras sākumā nemaz nebiju pamanījis. Patiesībā arī tagad gandrīz neko nedzirdēju. Kaut kas līdzīgs elektriskās strāvas sanē- šanai spoļu tinumos, taču, jūs varat man ticēt, tā bija tik vāja, ka mirstošas mušas balss būtu skaidri saklausāma.
   —   Nu, ko jūs dzirdat? — Korkorans jautāja.
   —   Patiesībā tikpat kā neko, — es atzinos, — kaut kādu zuzēšanu… bet varbūt tā ir tikai džinkstoņa ausīs …
   —   Nē, tā nav džinkstoņa ausīs … Klusais, klau­sieties uzmanīgi, jo man nepatīk atkārtoties. Es to saku tāpēc, ka jūs mani nepazīstat. Es neesmu ne rupjš tēvainis, ne smerdelis, par kādu mani izdau­dzinājuši, es tikai nevaru paciest idiotus, kuriem des­mit reižu jāatkārto viens un tas pats. Ceru, ka jūs pie tādiem nepiederat.
   —  Redzēsim, — es atbildēju. — Lūdzu, profesor, turpiniet…
   Viņš pamāja ar galvu un, norādīdams uz dzelzs lādēm, teica:
   —   Vai jūs kaut ko sajēdzat no elektronsmadzenēm?
   —   Vienīgi tik daudz, cik nepieciešams navigā­cijā, — es atbildēju. — Teorijā esmu pavājš.
   —   Tā jau es domāju. Bet tas nekas. Paklausieties, Klusais. Šajās lādēs atrodas vispilnīgākās elektron- smadzenes, kādas jebkad pastāvējušas. Vai jūs zināt, uz ko dibinās to pilnestība?
   —   Nē, — es patiesīgi atzinos.
   —   Uz to, ka šīs smadzenes nekam nekalpo, ka tās absolūti nekam nav lietderīgas, nekur nav izmanto­jamas, ka tās, vārdu sakot, ir Leibnica monādas, ko esmu iemiesojis darbā, ietērpis materiālā formā …
   Es gaidīju, bet viņš turpināja runāt, pie kam apkār­tējā puskrēslā viņa sirmās ūsas izskatījās kā pie lūpām plandošs bālgans naktstauriņš.
   —   Katrā no šīm lādēm ir apziņu radoša elektro­niska sistēma. Gluži kā mūsu smadzenes. Tā gan izveidota no citiem materiāliem, taču princips ir tas pats. Bet ar to tad arī visa līdzība beidzas. Mūsu smadzenes — lūdzu, ielāgojiet! — pieslēgtas, tā sa­kot, ārpasaulei ar jutekļu orgānu — acu, ausu, deguna, ādas un tā tālāk — palīdzību. Toties tei- tan, — viņš ar pastieptu pirkstu norādīja uz lādēm, — «ārpasaule» atrodas turpat, iekšā …
   —   Kā tas iespējams? — es iejautājos. Manī mig­laini kaut kas sāka atplaiksnīties; šī noģieda nebija skaidra, taču lika pārskriet tirpām.
   —  Pavisam vienkārši. Kālab mēs zinām, ka mums ir tieši tāds un ne citāds ķermenis, tieši tāda seja, ka mēs stāvam, ka turam rokā grāmatu, ka ziedi smaržo? Tālab, ka noteikti impulsi iedarbojas uz mūsu jutekļiem un pa nerviem smadzenēs nonāk zināmi kairinājumi. Iedomājieties, Klusais, ka es varētu uz jūsu ožas nervu iedarboties gluži tādā pašā veidā kā smaržojoša neļķe — ko jūs tad sajustu?
   —   Protams, neļķu smaržu, — es atbildēju, bet profesors pamāja ar galvu, it kā nopriecādamies, ka esmu pietiekami atjautīgs, un turpināja:
   —   Bet, ja es to izdarīšu ar visiem jūsu nerviem, tad jūs sajutīsiet nevis ārpasauli, bet gan to, ko ES pa jūsu nerviem telegrafēju jūsu smadzenēm … vai tas skaidrs?
   —  Skaidrs.
   —   Nu redziet. Šīm lādēm ir receptororgāni, kuri darbojas līdzīgi mūsu redzei, ožai, dzirdei, taustei un tā tālāk, — tikai vadi no šiem receptoriem nav pie­slēgti ārpasaulei kā mūsu nervi, bet gan šim bung- veida cilindram tur kaktā. Vai jūs neesat to pama­nījis?
   —   Nē, — es atzinos. Patiesi, dziļi kaktā, vertikāli uzsliets, stāvēja liels bungveida cilindrs, varbūt kā­dus trīs metrus diametrā. Tas atgādināja dzirnak­meni, un pēc krietna brīža es ievēroju, ka cilindrs tikko manāmi griežas.
   —   Tas ir viņu liktenis, — profesors Korkorans mierīgi paskaidroja. — Viņu liktenis, viņu pasaule, viņu eksistence — viss, kas viņiem pieejams un izzi­nāms. Tur atrodas speciālas lentes ar elektrisko kai­rinājumu ierakstiem; tie atbilst tām simts vai divi simti miljardiem parādību, ko cilvēks novēro ar iespai­diem visbagātākajā mūžā. Ja jūs paceltu cilindra vāku, tad ieraudzītu tur tikai spīdīgas lentes, kas izraibinātas ar baltām līkloču līnijām. Šīs līnijas atgādina pelējuma rakstus uz celuloida, bet patiesībā tās ir dienvidu tveicīgās naktis un viļņu čalas, zvēru augumu apveidi un medību norises, bēres un dzīres, ābolu un bumbieru aromāts, sniegputeņi, ģimenes
   vidū pie degoša kamīna pavadīti vakari, panika uz grimstoša kuģa klāja, locekļu konvulsijas slimības lēkmē, kalnu virsotnes, kapsētas un rēgaini murgi. Ijon Klusais — tur ir vesela pasaule!
   Es klusēju, bet Korkorans, dzelžainā tvērienā manu plecu sagrābis, teica:
   —   Sīs lādes, Klusais, pievienotas mākslīgai pasau­lei. Sai, — viņš norādīja uz pirmo no malas, — lie­kas, ka tā ir septiņpadsmitgadīga meitene ar zaļām acīm, rudiem matiem un Venērai līdzīgu augumu. Viņa ir kāda valstsvīra meita .. . iemīlējusies jauneklī, kuru tā gandrīz katru dienu redz pa logu … un šis puisis kļūs par viņas lāstu. Seit, otrā lāde — tas ir kāds zinātnieks. Viņš gandrīz jau izstrādājis vispā­rējās- gravitācijas teoriju, kas atvedināma no viņa pasaules — no cilindra dzelzs sienās ieslēgtās pasau­les —, un gatavojas cīņai par savu atklājumu, pats atrazdamies pilnīgā vientulībā, ko vēl smagāku vērtīs redzes trūkums, jo viņš kļūs akls, Klusais … bet tur augstāk mīt garīgās kolēģijas loceklis, kurš pārdzīvo sava mūža vissmagākās dienas, jo zaudējis ticību savas dvēseles nemirstībai; un tur, aiz sienas redzams … bet es taču nevaru jums izklāstīt visu manis radīto būtņu dzīves gaitas …
   —   Vai drīkstu jūs pārtraukt? — es iejautājos.
   —  Man gribētos zināt. . .
   —   Nē! Jūs nedrīkstat! — Korkorans uzbrēca.
   —  Neviens nedrīkst! Tagad runāju es! Jūs vēl nenieka neesat apjēdzis. Jūs droši vien domājat, ka tur, tajā cilindrā fiksēti dažādi signāli līdzīgi ierakstiem gra­mofona platē, ka notikumi sakārtoti, tāpat kā adatas atdzīvinātā mūzika skaņu platē, ka lādes noteiktā secībā atveido jau iepriekš līdz galam paredzētu pār­dzīvojumu kompleksus. Bet tas nav tiesa! Nav tiesa! — viņš griezīgi kliedza, tā ka atbalsīs ieļerkstē- jās jumta skārds. — Sā cilindra saturs viņiem ir tas
   pats, kas jums pasaule, kurā jūs mītat! Kad jūs ēdat, guļat, uzceļaties, ceļojat, apciemojat vecus ērmus, jums taču nenāk ne prātā, ka tas viss varētu būt tikai gramofona plate, kuras ierakstu jūs saucat par īste­nību!
   —   Bet… — es neatlaidos.
   —   Klusējiet! — viņš uzbrēca. — Nepārtrauciet! Tagad runāju es!
   Nodomāju, ka tiem, kas viņu saukā par smerdeli, ir lielā mērā taisnība, tomēr man vajadzēja vērīgi ieklausīties, jo viņa stāstījums patiesi bija kaut kas nedzirdēts. Viņš kliedza tālāk:
   —  Manu dzelzs lāžu liktenis nav iepriekš no sā­kuma līdz galam nosacīts, jo notikumi tur, cilindrā, izkārtoti paralēlu lenšu rindās, un vienīgi selektors, darbodamies saskaņā ar aklas nejaušības likumsaka­rībām, izlemj, no kuras lenšu sērijas receptors jeb­kurā nākamajā mirklī smels jutekliskos iespaidus. Protams, tik vienkārši, kā es jums šeit skaidroju, tas nav, jo lādes pašas zināmā mērā spēj ietekmēt recep- tora kustības, un pilnīgi nejauša selekcija notiek tikai tad, kad manis radītās būtnes izturas pasīvi… un tomēr tām ir brīva griba, kas ierobežota ar tiem pašiem faktoriem kā mūsējā. Personības strukturālās īpatnības, kaislības, iedzimta kroplība, ārējie apstākļi, inteliģences pakāpe, — es nevaru šeit iedziļināties visās detaļās …
   —   Ja tas pat arī tā būtu, — es aši ierunājos, — tad kāpēc viņi neapzinās, ka ir dzelzs lādes, nevis rud­mate meitene vai garīdz …
   Tik vien es paspēju pasacīt, kad viņš jau atkal mani pārtrauca:
   —   Neizliecieties par ēzeli, Klusais. Jūs sastāvat no atomiem, vai ne? Bet vai jūs šos atomus jūtat?
   —   Nē.
   —  Sie atomi sagrupējas olbaltumvielu molekulas. Vai jūs tās jūtat?
   —   Nē.
   —   Katru mirkli, diena vai nakts, jūs caurstrāvo kosmiskais starojums. Vai jūs to jūtat?
   —   Nē.
   —   Tātad — kā gan lai manas lādes sajustu, ka tās ir dzelzs kastes, ēzelis tāds?! Tāpat kā jums šī pasaule ir autentiska un vienīgā, tāpat viņiem auten­tisks un vienīgi reāls ir tas saturs, kurš no cilindra plūst uz viņu elektronsmadzenēm … Viņu pasaule, Klusais, ieslēgta šajā cilindrā, bet viņu ķermeņi — mūsu īstenībā tie pastāv tikai kā relatīvi nemainīgi caurumiņu grupējumi perforētās lentēs — atrodas pašās lādēs, ieslēgti tajās … Tā tur pēdējā no otra gala uzskata sevi par neparasti daiļu sievieti. Varu jums precīzi pasacīt, ko viņa redz, kaila aplūkodama sevi spogulī. Kādas rotas viņai patīk. Kādus stiķus viņa pielieto, lai savaldzinātu vīriešus. Es to visu zinu, jo pats ar sava LIKTEŅGRAFA palīdzību esmu viņu radījis, viņas — mums iedomātu, bet viņai pašai pilnīgi reālu — veidolu, tikpat reālu, ar seju, zobiem, sviedru smaku, ar dunča dūriena rētu uz lāpstiņas kaula, ar matiem un tajos iespraustām orhidejām, cik reālas jums šķiet jūsu paša rokas, kājas, vēders, kakls un galva! Es ceru, ka jūs nešaubāties par savu eksistenci … ?
   —   Nē, — es mierīgi atbildēju. Neviens un nekad nebija uz mani tā kliedzis, un tas varētu būt pat uz­jautrinoši, bet profesora vārdi mani bija pārāk satrie­kusi, jo es, neredzēdams pamata tiem neticēt, tos uz­skatīju par patiesiem, un tāpēc šajā brīdī nevarēju piegriezt vērību viņa uzvedībai.. .
   —   Klusais, — profesors ierunājās drusku apvaldī- tākā balsī, — es jums teicu, ka šeit ir arī zinātnieks — tā lāde, kas atrodas tieši iepretim jums. Viņš pētī savu pasauli, bet nekad — saprotiet, nekad viņam nenāks ne prātā, ka viņa pasaule nav reāla, ka viņš tērē laiku un spēkus, lai izzinātu to, kas nav nekais cits kā sērija spolīšu ar tajās uztītām filmu lentēm, bet viņa rokas, kājas, acis, viņa paša aizvien vairāk satumstošās acis ir tikai ilūzija, ko viņa elektriskajās smadzenēs izraisījusi attiecīgi izvēlētu impulsu izlā­dēšanās. Lai to aptvertu, viņam vajadzētu iziet ārpus savas dzelzs lādes, tas ir, ārpus sevis paša, un mitē­ties domāt ar savām smadzenēm, bet tas ir tikpat neiespējami, kā jums uztvert šīs saltās, smagās lādes pastāvēšanu citādi kā vien ar taustes un redzes palī­dzību.
   —   Bet, pateicoties fizikai, es zinu, ka sastāvu no atomiem, — es attraucu. Korkorans kategoriskā kus­tībā pastiepa roku augšup.
   —   Arī viņam tas ir zināms, Klusais. Viņam ir sava laboratorija, bet tajā atrodas visi aparāti, kādi vien pazīstami viņa pasaulē.. . viņš ar teleskopu novēro zvaigznes un pētī to kustību, tajā pašā laikā uz sejas juzdams okulāra vēso spiedienu — nē, ne jau šobrīd. Pašreiz, pēc sava paraduma, viņš izgājis vientuļajā dārzā, kas plešas ap laboratoriju, lai pagozētos sau­lītē, jo viņa pasaulē pašlaik tā tieši tagad uzlec …
   —  Bet kur ir citi cilvēki — tie, kuru vidū viņš dzīvo? — es jautāju.
   —   Citi cilvēki? Protams, katra no šīm lādēm, no šīm būtnēm, sastopas ar citiem cilvēkiem … bet tie visi atrodas cilindrā … Es redzu, ka jūs vēl arvien nevarat saprast! Varbūt jums to uzskatāmāku darīs piemērs — lai arī patālu stāvošs. Jūs sapņos sasto- paties ar dažādiem ļaudīm — dažkārt pat ar tādiem, kurus nekad neesat redzējis un nepazīstat, un sapņos ar tiem sarunājaties, vai nav tā?
   —   Jā, ir gan …
   —   Sos cilvēkus radījušas jūsu smadzenes. Bet, redzēdams sapni, jūs to nezināt. Lūdzu, neaizmirstiet, ka tas ir tikai piemērs. Ar viņiem, — profesors pa­stiepa roku, — ir citādi, viņi paši nerada ne savus tuviniekus, ne svešus ļaudis — tie visi ir cilindrā, baru bariem, un, ja kādreiz, sacīsim, manam zināt­niekam uznāktu patika iziet ārpus sava dārza un pa­tērzēt ar pirmo garāmgājēju, tad jūs, paceļot cilindra vāku, redzētu, kā tas notiek: viņa jutekliskais recep- tors saņemtā impulsa ietekmē mazliet novirzīsies no sava līdzšinējā ceļa, pāries uz citu lenti un sāks uz­tvert to, kas tur atrodas; es saku «receptors», bet patiesībā tie ir simtiem mikroskopisku strāvas uztvē­rēju, jo, tāpat kā jūs pasauli uztverat ar redzes, ožas, taustes un līdzsvara orgānu palīdzību, ta viņi savu «pasauli» iepazīst, pateicoties atsevišķiem jutekļu pievadiem, atsevišķiem kanāliem, un tikai viņu elek- tronsmadzenes visus šos iespaidus sakausē vienā kopumā. Bet tās jau ir tehniskas detaļas, Klusais, kurām nav būtiskas nozīmes. Varu jums apgalvot, — kopš tā brīža, kad mehānisms tika iedarbināts, vaja­dzīga bija tikai pacietība un nekas vairāk. Palasiet filozofu darbus, Klusais, un jūs pārliecināsieties, cik maz var paļauties uz mūsu jutekļu iespaidiem, cik tie ir nedroši, mānīgi un kļūdaini, bet nekā cita taču mums nav; un tāpat, — viņš ar paceltu roku turpi­nāja, — ir ar viņiem. Taču tāpat kā mūs, arī viņus tas nekavē mīlēt, iekārot, ienīst, viņi tāpat var pie­skarties cilvēkiem, lai tos skūpstītu vai nogalinātu … un tādējādi šīs manis radītās būtnes savā aizmūžī- gajā dzelžainajā sastingumā ļaujas kaislībām un iekārei, kļūst neuzticīgas, ilgojas, sapņo…
   —   Un jūs domājat, ka tam visam nav jēgas? — es aši ievaicājos, bet Korkorans nolūkojās manī ar savām skaudrajām acīm. Ilgu laiku viņš neat­bildēja.
   —   Jā, — beidzot profesors ierunājās, — labi, ka esmu jūs šeit atvedis, Klusais … Visi tie idioti, ku­riem tiku rādījis savas ierīces, sāka šķendēties par manu cietsirdību … Bet ko jūs gribējāt sacīt?
   —   Jūs viņiem piegādājat tikai izejmateriālu, — es paskaidroju, —. izstrādātu impulsu veidā. Tāpat kā mums tos piegādā ārējā pasaule. Kad es stāvu un nolūkojos zvaigznēs, tad tas, ko es jūtu un domāju, pieder vienīgi man, bet ne pasaulei. Ar viņiem, — es norādīju uz lādēm, — ir tāpat.
   —   Tiesa gan, — profesors sausi attrauca. Viņš bija saknūpis un tāpēc izskatījās mazāks. — To pasakot, jūs man esat aiztaupījis garum garos skaidrojumus. Jūs laikam jau saprotat, kāpēc es viņus esmu radījis?
   —   Liekas gan. Bet es gribētu, lai jūs pats man to pasacītu.
   —   Labi. Kādreiz — tas bija ļoti sen — es šaubījos, vai reālā pasaule maz pastāv. Es toreiz vēl biju bērns. Kurš gan, Klusais, nav pieredzējis, cik, tā sakot, Jau­nas var būt apkārtējās lietas? Mēs nespējam sameklēt kādu sīkumu, lai gan atceramies, kur to pēdējo reizi esam redzējuši, līdz beidzot atrodam to kaut kur pa­visam citā vietā, un mums ir tāda sajūta, it kā būtu apkārtējo pasauli pieķēruši ļaundarībā, kaut kādā paviršībā, nevīžībā … pieaugušie tad, protams, pa­skaidro, ka tā bijusi kļūdīšanās, un tādā kārtā nomāc bērna dabisko neuzticību … Vai arī tas, ko mēdz dēvēt par le sentiment du dejā vu[7] — sajūta, ka neap­šaubāmi jaunā, pirmo reizi pieredzētā situācijā esi atradies jau kādreiz agrāk… Dibinoties uz šo parā­dību, radušās veselas metafiziskas sistēmas, piemē­ram, par dvēseļu pārvietošanos, reinkarnāciju. Vai arī tālāk: sērijas likums, reti sastopamu parādību atkārtošanās, kas tik bieži notiek pārveidā, ka ārsti savā valodā tam pat devuši nosaukumu: duplicitas casuum. [8] Beidzot… rēgi, par kuriem jums jau esmu apjautājies. Domu lasīšana, levitācija un — pats gal­venais — ar mūsu zināšanu pamatprincipiem visne- saskaņojamākie, visneizskaidrojamākie, tiesa, gan ļoti retie nākotnes paredzēšanas gadījumi… šis feno­mens, kas aprakstīts jau kopš vissenākajiem laikiem, lai gan tas liekas pilnīgi neiespējams un jebkurš zināt­nisks pasaules skatījums to noraida … Kas tad viss īsteni ir? Ko tas nozīmē? Vai jūs sacīsiet, vai nē…? Jums tomēr pietrūkst drosmes, Klusais… Labi. Paskatieties …
   Piegājis tuvāk plauktiem, viņš norādīja uz kādu visaugstākā vietā atsevišķi novietotu lādi.
   — Šeit ir manas pasaules ārprātīgais, — profe­sors teica, seju smaidā sašķiebdams. — Vai jūs varat iedomāties, cik tālu viņš nogājis savā ārprātā, kurš to atšķīris no visiem pārējiem? Viņš nodevies pētīju­miem, lai pierādītu, ka viņa pasaule ir tikai maldi. Es taču, Klusais, nekad neesmu apgalvojis, ka uz šo viņa pasauli varētu droši paļauties. Ka tā būtu pilnīga. Visprecīzākais mehānisms reizēm var sabojāties — vai nu caurvējš salīgo vadus, tos uz brīdi sakļaudams kopā, vai arī veltnī iekļūst kāda skudriņa … un, ziniet, ko tad šis ārprātīgais nodomā? Ka telepātiju izraisa lokāls pie divām dažādām lādēm piederošu vadu īssavienojums… Ka nākotnes paredzēšana atgadās tad, kad izkustināts receptors no īstās lentes pēkšņi pārlec uz tādu, kurai vajadzētu sākt atritinā­ties tikai pēc daudziem gadiem. Ka sajūta, it kā tagad pirmreizēji notiekošais būtu pieredzēts jau agrāk, rodas, selektoram aizķeroties, bet, ja tas ne tikai ietrīsas savā vara gultnī, bet sāk svārstīties līdzīgi svārsteklim, sacīsim, tāpēc, ka to izkustinājusi… skudriņa, tad viņa pasaulē risinās brīnumaini un neizskaidrojami notikumi — kāds pēkšņi iesvilstas neprātīgās izjūtās, kāds sāk pareģot nākotni, apkār­tējie priekšmeti sakustas paši par sevi vai apmainās vietām… taču vispirmām kārtām šajās ritmiskajās kustībās izpaužas … sērijas likums! Retas un dīvai­nas parādības sagrupējas rindās… un tad viņa neprāts, ko baro šādi, pēc vispārības domām, nenozī­mīgie fenomeni, savu kulminācijas punktu sasniedz apgalvojumā, kura dēļ viņu drīz vien ieslodzīs ārprā­tīgo namā, un proti, ka viņš pats ir tikai dzelzs lāde, tāpat kā visas citas apkārtējās būtnes, ka cilvēki ir tikai pieputējušas, vecas laboratorijas kaktā izvieto­tas ierīces, bet pasaule ar visiem tās vilinājumiem un drausmām — tikai māns. Un tad viņš iedrošinās iztēloties pat dievu, Klusais, dievu, kurš agrāk, būdams vēl vientiesīgs, darījis brīnumus, bet vēlāk pasaule pāraudzinājusi savu radītāju, ieskaidrodama, ka vienīgais, ko tam atļauts darīt, ir — neiejaukties, nepastāvēt, neko negrozīt paša radītajā pasaulē, jo paļauties var tikai uz tādu dievību, kura nav piesau­cama … Piesaukta tā izrādās nevarīga un bezspē­cīga … Bet vai jūs, Klusais, zināt, ko domā šis viņa dievs?
   — Jā, — es atbildēju. — Ka arī viņš ir gluži tāds pats. Bet tad jau iespējams, ka tās pieputējušās labo­ratorijas īpašnieks, kurā MES esam salikti uz plauk­tiem, pats arī ir tikai lāde, ko uzbūvējis cits, vēl aug­stāka ranga zinātnieks, oriģinālu un fantastisku kon­cepciju izstrādātājs … un tā tālāk līdz bezgalībai. Ikviens no šiem eksperimentētājiem ir dievs, savas pasaules, savu lāžu un viņa likteņa radītājs, kuram pakļauti savi Ādami un savas Ievas, bet pats viņš savukārt pakļauts citam, hierarhijas kāpnēs augstāk stāvošam dievam. Tāpēc jūs to visu esat darījis, pro­fesor .. .
   — Jā, — viņš piekrita. — Bet, reiz jūs to esat pasa­cījis, tad jums zināms tikpat daudz, cik man, un tālā­kai sarunai vairs nav nozīmes. Tencinu, ka jūs esat atnācis, un reizē atvados.
   Tā, draugi, beidzās šī neparastā pazīšanās. Es nezinu, vai Korkorana lādes vēl darbojas. Var jau būt •— tad tās sapņo savu dzīvi ar laimes mirdzumu un nedienu postu, kas ir tikai filmu lentēs ierakstītu impulsu kopums. Bet Korkorans, beidzis dienas dar­bus, katru vakaru dodas augšup pa dzelzs kāpnēm, citas pēc citām atslēdz tērauda durvis ar lielo slē­dzeni, ko viņš nēsā skābju izēstā uzsvārča kabatā … Un stāv tur tumsā un putekļos, ieklausīdamies klusajā strāvas sanoņā un tikko jaušamajā zuzēšanā, ar kādu gausi griežas cilindrs … slīd lentes … piepildās lik­tenis. Un man šķiet, ka viņš, par spīti saviem vārdiem, tad izjūt tieksmi iejaukties, žilbinošā vis­varenībā parādīties tai pasaulei, kuru pats radījis, lai palīdzētu kādam, kas sludina atpestīšanu; ka viņš kailās spuldzes nespodrajā gaismā svārstās, vai nevajadzētu glābt kādu dzīvību, pasargāt kādu mīles­tību, bet tāpat arī esmu pārliecināts, ka viņš nekad to nedarīs. Viņš pārvarēs kārdinājumu, jo grib būt dievs, bet vienīgā mums zināmā dievības izpausme ir — klusu ciešot, piekrist katrai cilvēka izrīcībai, katram noziegumam. Un nav tai augstāka gandarījuma, kā vērot no paaudzes paaudzē atkārtojošos dzelzs lāžu dumpi, kad tās, saprāta piesātinātas, domās secina, ka dieva nav. Tad viņš klusībā pavīpsnā un iziet, noslēgdams aiz sevis visas durvis, bet tukšumā dzir­dama vienīgi klusā, mirstošas mušas balsij līdzīgā strāvas sanoņa.

II-Dekantors un dvēsele

   Pirms kādiem sešiem gadiem, pēc atgriešanās no ceļojuma, kad atpūta un mājas dzīves naivā tecējuma ērtības man jau bija apnikušas, taču vēl ne tik lielā mērā, lai es sāktu gudrot par jauniem braucieniem, vēlu vakarā, kad es neviena vairs negaidīju, ieradās kāds cilvēks, iztraucēdams mani atmiņu rakstīšānā.
   Tas bija vīrs spēka gados, ar rūsganiem matiem un tik briesmīgi šķielējošām acīm, ka grūti bija lūko­ties viņa sejā, turklāt viena acs viņam izskatījās zaļa, otra — brūna. Tas vēl vairāk pasvītroja sevišķo izteiksmi — it kā viņa sejā būtu apvienotas divu atšķirīgu cilvēku pazīmes, no kuriem viens ir bikls un nervozs, bet otrs — dominējošais — nekautrīgs un vērīgs ciniķis; no tā radās dīvains sajaukums, jo vienu brīdi viņš vērās manī ar savu brūno, nekustīgo, it kā izbrīnās pilno aci, bet otru — ar zaļo, samiegto un tāpēc it kā zobgalīgo.
   —   Klusais, — viņš teica, kolīdz bija spēris soli manā kabinetā, — jums droši vien uzplijas visādi diedelētāji, krāpnieki un puskoka lēcēji, mēģinādami jūs apkrāpt vai iestāstīt jums visādas blēņas, vai ne?
   —   Patiešām, •— es atbildēju, — reizēm gadās gan … un ko jūs vēlētos?
   —   Šajā ļautiņu barā, — atnācējs turpināja, nemi­nēdams ne savu vārdu, ne arī paskaidrodams, kāpēc viņš īsti ieradies, — laiku pa laikam vajadzētu būt kādam, kaut vienam uz tūkstoti, patiesi neatzītam ģeniālam cilvēkam. Tas izriet no statistikas neapgā­žamajiem likumiem. Šāds cilvēks esmu tieši es. Mans uzvārds ir Dekantors. Esmu salīdzināmās ontoģenēti- kas profesors, ordinārs profesors. Šobrīd katedras man nav, jo tam man neatliek laika. Turklāt citu mācīšana ir visnotaļ neauglīga nodarbība. Neviens nevienam neko nevar iemācīt. Taču, par to nav vērts muti dzesēt. Mani nodarbina problēma, kurai esmu veltījis četrdesmit astoņus savas dzīves gadus, līdz pašreiz nonācu līdz tās atrisinājumam. -
   —  Arī man ir maz laika, — es piezīmēju. Šis cil­vēks man nepatika. Viņa izturēšanās bija nekautrīga, ne tāda kā fanātiķiem, bet, ja man jāizvēlas, tad es dodu priekšroku pēdējiem. Turklāt bija skaidrs, ka viņš pieprasīs pabalstu, bet es esmu skops, un man pietiek drosmes to atzīt. Tas nenozīmē, ka es ar saviem līdzekļiem negribētu atbalstīt kādu pasākumu, bet daru to nelabprāt, pārvarēdams iekšēju pretestību, un it kā pret savu gribu, jo rīkojos tā, apzinādamies, ka citādi rīkoties nedrīkst.
   Tālab pēc brīža es piebildu:
   —  Varbūt jūs paskaidrosiet, ko īsti vēlaties? Pro­tams, es jums neko nevaru apsolīt. Jūsu vārdos mani pārsteidza viens apstāklis. Jūs teicāt, ka savai pro­blēmai esot veltījis četrdesmit astoņus gadus, bet, pie­dodiet, cik vecs jūs īsti esat?
   —  Man ir piecdesmit astoņi gadi, — viņš vēl dzedrāk attrauca.
   Atnācējs vēl aizvien stāvēja pie krēsla, it kā gaidī­dams manu uzaicinājumu apsēsties. Skaidrs, ka es viņu uzaicinātu, jo piederu pie laipnajiem skopuļiem, taču tas, ka viņš gaidīja tik demonstratīvi, mani maz­liet kaitināja, bez tam, kā jau minēju, viņš man no paša sākuma šķita nesimpātisks.
   —  Ar šo problēmu, — atnācējs turpināja, — es sāku nodarboties desmit gadu vecumā. Jo es ne tikai esmu ģeniāls cilvēks, bet biju arī ģeniāls bērns.
   Es pie līdzīgiem lielībniekiem biju pieradis, taču tādas ģeniālitātes man bija jau mazliet par daudz. Sakniebu lūpas.
   —   Klausos, — es teicu. Ja ledains tonis spētu paze­mināt temperatūru, tad pēc šiem vārdiem no gries­tiem nokarātos stalaktīti.
   —   Mans izgudrojums ir dvēsele, — Dekantors paziņoja, nolūkodamies manī ar savu tumšāko aci, bet otra, zobgalīgā, tajā pašā laikā vērās kaut kādās tikai tai vien redzamās groteskās ainās griestos. Viņš to paziņoja tā, it kā teiktu: «Esmu izdomājis jauna veida zīmuļu dzēšgumiju.»
   —   A-ā. Tātad dvēseli, — es gandrīz vai sirsnīgi piebalsoju, jo tāda formāta nekaunība sāka mani pēkšņi uzjautrināt. — Dvēseli, jā? Un jūs to izgudro­jāt? Interesanti gan — bet jau agrāk es par to tiku dzirdējis. Varbūt no kāda jūsu paziņas?
   Es strupi aprāvu, bet viņš pablenza manī ar savām briesmīgi šķielējošām acīm un klusi ierunājās:
   —   Ziniet ko — norunāsim vienu. Jūs ar savu izsmieklu atturēsieties, sacīsim, minūtes piecpadsmit. Pēc tam varēsiet izzoboties, cik vien uziet. Norunāts?
   —   Norunāts, — agrākajā, sausajā tonī piekritu. >— Es klausos.
   Viņš nebija vienkāršs krāpnieks, — tāds man tagad radas iespaids. Viņa tonis bija pārāk kategorisks. Krāpniekam nav tādas noteiktības, kāda piemita viņam. «Viņš drīzāk ir ārprātīgais,» es nodomāju.
   —   Sēdieties, lūdzu, — es noburkšķēju.
   —   Viss ir pavisam vienkārši, — paziņoja cilvēks, kurš uzdevās par profesoru Dekantoru. — Cilvēki tic dvēseles pastāvēšanai jau tūkstošiem gadu. Filozofi, dzejnieki, reliģiju dibinātāji, priesteri, baznīca atkārto visus iespējamos argumentus, lai pieradītu, ka tā pastāv. Saskaņā ar vieniem ticējumiem tā ir no ķer­meņa šķirta nemateriāla substance, kura pēc cilvēka nāves saglabā tā identitāti, saskaņā ar citiem — šādu uzskatu izstrādājuši Austrumu domātāji — tā ir sava veida entelehija, kam nepiemīt individuālas personī­bas iezīmes. Bet ticība tam, ka cilvēkā viss neizbei­dzas ar agoniju, ka no viņa kaut kas paliek pāri arī pēc nāves, gadsimtiem ilgi nesatricināta saglabāju­sies cilvēku prātos. Šodien mēs zinām, ka nekādas dvēseles nav. Pastāv tikai nervu šķiedru tīkls, kurā risinās zināmi ar dzīvību saistīti procesi. Tas, ko šāda tīkla īpašnieks sajūt, viņa apziņas modrība — tad arī būtu dvēsele. Tā tas ir — vai, pareizāk sakot, bija līdz tam laikam, kamēr parādījos es. Vai, precīzāk, iekams es pats sev nepateicu: dvēseles nav. Tas ir pierādīts. Un tomēr pastāv vajadzība pēc nemirstīgas dvēseles, tieksme pēc mūžīgas eksistences, alkas pēc savas per­sonības bezgalīga turpinājuma laikā, par spīti tam, ka viss lemts bojā ejai un iznīcībai. Sīs alkas, kas cilvēcē gruzd kopš tās rašanās mirkļa, ir pat pārlieku reālas. Tāpēc vietā ir jautājums: kāpēc nevarētu šo tūksto­šiem gadu ilgo sapņu un bažu koncentrāciju apmieri­nāt? Sākotnēji es apsvēru iespēju padarīt nemirstīgu cilvēku miesu. Bet šo variantu drīz vien atmetu, jo būtībā tas nebija nekas cits kā aplamu un nedibinātu cerību paildzinājums, jo negadījumos un katastrofās varētu bojā iet arī nemirstīgie, turklāt tas radītu virkni grūti atrisināmu problēmu, piemēram, pārap­dzīvotību, bez tam bija arī citi apsvērumi, kuru dēļ es nolēmu izgudrot dvēseli. Tikai dvēseli vien. Kāpēc — es sev teicu — nevarētu to konstruēt tā, kā mēs kon­struējam lidmašīnu? Agrāk taču nebija arī lidmašīnu, bija tikai sapņi par lidošanu, bet tagad tās ir. Līdz ar to problēmas atrisinājums principā bija atrasts. Viss pārējais bija tikai atbilstošu zināšanu, līdzekļu un pietiekamas pacietības jautājums. Tas viss man bija, un tāpēc šodien varu jums paziņot: dvēsele pastāv. Katrs var to iegūt, turklāt nemirstīgu. Es varu to producēt individuāli katram cilvēkam, snie­dzot visas pastāvības garantijas. Mūžīga? Patiesībā šis vārds neko nenozīmē. Taču mana dvēsele — manis konstruētā dvēsele spēs pastāvēt vēl pēc Saules nodzišanas. Pēc Zemes apledošanas. Apveltīt ar dvēseli es varu jebkuru cilvēku, bet tikai dzīvu.
   Mirušiem dvēseli piešķirt es nevaru. Tas nav manās spējās. Pavisam kas cits — dzīvajie. Tiem profesors Dekantors spēj piegādāt nemirstīgu dvēseli. Protams, ne jau par velti. Tā ir komplicētas tehnoloģijas, sarež­ģīta un darbietilpīga procesa produkts, tāpēc tā arī izmaksā dārgi. Nokārtojot masveida ražošanu, izmaksa pazeminātos, bet pagaidām dvēsele izmaksā krietni vairāk par lidmašīnu. Ņemot vērā, ka runa ir par mūžību, cena būtu uzskatāma par samērā zemu. Es pie jums nācu tāpēc, ka pirmās dvēseles konstruē­šana pilnīgi izsmēlusi visus manus resursus. Es iero­sinu dibināt kopā ar jums akciju sabiedrību ar nosau­kumu «NEMIRSTĪBA»; jūs to finansētu, saņemot kā atlīdzību 45 procentus tīrās peļņas, kā arī akciju kontrolpaketi. Akcijas būtu nominālas, bet sabiedrī­bas valdē es sev rezervētu …
   —   Piedodiet, — es viņu pārtraucu, — redzu, ka jūs esat ieradies ar visai sīki izstrādātu šā uzņēmuma plānu. Bet vai jūs nevarētu man vispirms tuvāk ko paskaidrot par savu izgudrojumu?
   —   Skaidrs, ka varētu, — viņš attrauca. — Bet, kamēr mēs nebūsim parakstījuši notariāli apstipri­nātu līgumu, es jums, Klusais, varu sniegt tikai vis­pārēja rakstura informāciju, tāpēc ka, izdarot savus eksperimentus, esmu tā iztērējies, ka man neatlika naudas pat patentes samaksai…
   —   Labi. Man saprotama jūsu piesardzība, —• es viņam atbildēju, — taču arī jums jāsaprot, ka ne es, ne arī kāds finansists — starp citu, es neesmu finan­sists —, īsi sakot, neviens uz vārda jums neticēs.
   —   Protams, — viņš piekrita, izņemdams no kaba­tas baltā papīrī ievīstītu plakanu turzu, kas izskatī­jās kā cigāru kārbiņa, no tām, kurās ir tikai seši cigāri.
   —  Seit atrodas … kāda cilvēka dvēsele, — viņš paziņoja.
   —   Vai es drīkstu uzzināt, kas ir šis cilvēks? — es pavaicāju.
   —   Jā, — mirkli vilcinājies, viņš atbildēja. — Ma­nas sievas dvēsele.
   Ar visai intensīvu neuzticību es nolūkojos šajā ar aukliņu pārsietajā, aizzīmogotajā kārbā, taču viņa uzstāšanās bija tik enerģiska un kategoriska, ka man pārskrēja kas līdzīgs tirpām.
   —   Vai jūs to neatvērsiet? — es jautāju, redzēdams, ka viņš kārbu tur rokās, zīmogu neaizskardams.
   —   Nē, — viņš atbildēja. — Pagaidām ne. Mana ideja, paskaidrojot to tādā vienkāršotības pakāpē, kas jau līdzinās patiesības izkropļošanai, bija šāda. Kas īsti ir mūsu apziņa? Kad jūs noraugāties uz mani, lūk, šajā pašā mirklī, savā ērtajā atzveltnī atlaidies, un baudāt labu cigāru, ar kuru jūs neuzskatījāt par vajadzīgu mani pacienāt, kad jūs saredzat manu augumu šās eksotiskās spuldzes gaismā, kad vien­laikus jūs nevarat izšķirties, vai uzskatīt mani par krāpnieku, prātā jukušu vai par neparastu cilvēku, kad beidzot jūsu acis uztver apkaimes gaismas un ēnu miju, bet nervi un muskuļi nepārtraukti sūta stei­dzīgas ziņas par savām izjūtām smadzenēm, — tad tas viss kopā sastāda, runājot teologu valodā, jūsu dvēseli. Mēs ar jums drīzāk teiktu, ka tas ir jūsu saprāta aktīvs stāvoklis. Jā, es atzīstos, ka apzīmē­jumu «dvēsele» lietoju aiz zināmas ietiepības, lai gan svarīgāks būtu tas, ka šis tik vienkāršais apzīmējums ir visiem saprotams, vai, sacīsim precīzāk, katrs cil­vēks domā, ka viņš, šo vārdu izdzirdis, zina, ko tas nozīmē. Mūsu materiālistiskais viedoklis, protams, padara par fikciju nemateriālas, bezķermenīgas dvē­seles pastāvēšanu un tāpat tukšā iedomā vērš arī tādu dvēseli, kura nebūtu tikai jūsu dzīvās personas acumirklīgā stāvokļa izpausme, bet veidotu kaut kādu nemainīgu, laikam pāri stāvošu un mūžīgu
   satvaru — tādas dvēseles, jūs man piekritīsiet, nekad nav bijis un nevienam no mums tādas nav. Jaunekļa dvēsele un sirmgalvja dvēsele gan saglabā identitā­tes iezīmes, ja runa ir par vienu un to pašu cilvēku, bet tālāk: dvēsele tajā laikā, kad viņš bija bērns, un tajā, kad uz nāvi slims viņš atrodas agonijas priekšvakarā, — tie ir ārkārtīgi atšķirīgi apziņas stā­vokļi. Bet, runājot par kāda cilvēka dvēseli, mums neapzināti prātā aizvien ir tas psihiskais stāvoklis, kad indivīds atrodas spēku pilnbriedā, ir veselīgs un spirgts — tāpēc es, protams, par savu mērķi izvēlē­jos tieši to, un mana sintētiskā dvēsele ir reiz uz mūžiem fiksēts normāla, spēkpilna cilvēka aktuālās tagadnības šķērsgriezums. Kā es to daru? Daru to tādējādi, ka noteiktā, šim nolūkam perfekti noderīgā vielā ar vislielāko, definitīvo precizitāti, atomu pēc atoma, vibrāciju pēc vibrācijas, atveidoju dzīvo sma­dzeņu konfigurāciju. Šī kopija ir samazinātā mērogā viens pret piecpadsmit. Tāpēc kārba, kuru jūs redzat, ir tik maza. Nedaudz papūloties, dvēseles apjomu varētu vēl vairāk samazināt, taču es neredzu nekāda racionāla motīva, lai to darītu, turpretī reizē ar to nesamērīgi pieaugtu ražošanas pašizmaksa. Tātad —• šajā materiālā tiek iemūžināta dvēsele; tā nav mode­lis, nedz arī sastindzis, nedzīvs nervu šķiedru tīk­liņš … kā man tas sākumā mēdza atgadīties, kad es vēl izdarīju eksperimentus ar dzīvniekiem. Šeit slē­pās vislielākās un, varētu gandrīz sacīt, vienīgās grū­tības. Bija taču jāpanāk, lai šajā materiālā tiktu saglabāta dzīva, jūtīga apziņa, kas spētu visaugstākā mērā brīvi domāt, izbaudīt nomodu un sapņus, ļau­ties vienīgi tai piemītošai iztēles rotaļai, būt mūžam mainīga un mūžam laika tecējumu atskārstoša, un vienlaikus nekad nenovecotos, bet materiāls, kurā tā izveidota, nenogurtu, nesāktu izirt un sabrukt — bija tādi brīži, Klusais, kad šis uzdevums man izlikās
   tikpat neatrisināms, kā tas droši vien jums liekas vēl tagad, un vienīgais trumpis, kuru es savā labā varēju izmantot, bija mana neatlaidība. Jā, es esmu neat­laidīgs. Tāpēc arī guvu sekmes …
   —   Pagaidiet… — es ierunājos, juzdams galvā vieglu reiboni, — tātad, kā jūs teicāt? Šeit, šajā kārbā ir materiāls objekts, vai ne? Kurā iekļauta cil­vēka apziņa? Bet kādā veidā tā var sazināties ar ārējo pasauli? Redzēt to? Dzirdēt un… — es apklusu, jo Dekantoram sejā parādījās neaprakstāma vīpsnā. Viņš vērās manī ar samiegtu zaļgano aci.
   —   Klusais, — viņš ierunājās, — neko jūs neesat sapratis… Kāda sazināšanās, kāds kontakts var pastāvēt starp partneriem, ja vienam no tiem lemts dzīvot mūžīgi? Cilvēce taču beigs pastāvēt ne vēlāk kā pēc piecpadsmit miljardiem gadu; ko pēc tam lai uzklausītu, ar ko lai sazinātos šī… nemirstīgā dvē­sele? Vai tad jūs neatceraties, ko es teicu — tā ir mūžīga? Laika posms, kurš apritēs līdz tam brīdim, kad Zeme būs apledojusies, kad visspilgtākās un vis­jaunākās no šodien mirdzošajām zvaigznēm būs izirušas, kad Kosmosā valdošie dabas likumi būs tik lielā mērā pārveidojusies, ka tas jau būs gluži kaut kas cits, mums pilnīgi neiedomājams, — šis laika posms nebūs pat niecīga tās pastāvēšanas daļiņa, jo tā pastāvēs mūžīgi. Reliģiskās mācības dara gluži prātīgi, nerunādamas par ķermenisko nemirstību, jo kam gan mūžībā var noderēt rokas vai kājas? Kam tās varētu kalpot pēc tam, kad zeme un ziedi būs gā­juši bojā un saules nodzisušās? Tāpēc es nepakavēšos pie šā triviālā aspekta. Jūs teicāt:. «Sazināties ar ārpasauli». Pieņemsim, ka šī dvēsele stātos kon­taktā ar ārpasauli kauču vai^ reizi simts gados, bet jau arī tad pēc viena biljona gadsimtu, lai sevī ietil­pinātu atmiņas par šiem kontaktiem, tai apjoma ziņā vajadzētu līdzināties veselam kontinentam … bet pēc triljona gadiem pat visas Zemeslodes tilpums izrādī­tos nepietiekams — un kas gan ir triljons salīdzinā­jumā ar bezgalību?! Tomēr mani atturēja nevis šīs tehniskās grūtības, bet gan to psiholoģiskās sekas. Domājoša personība, dzīvs cilvēka «es» šajā atmiņu okeānā pagaistu, kā asins lāse izplūst jūrā, .un kas gan šādā gadījumā būtu garantētā nemirstība …?
   —   Kā tad iznāk… — es nomurmināju, — jūs taču apgalvojat, ka … jūs sakāt… ka iestājas pilnīga atšķirtība …
   —   Protams. Vai tad es teicu, ka šajā kārbiņā ir viss cilvēks? Esmu runājis tikai par dvēseli. Iedomā­jieties, ka ar šo mirkli jūs vairs nesaņemat no ārienes nekādu informāciju, it kā jūsu smadzenes tiktu atda­lītas no ķermeņa, taču tās eksistē joprojām, dzīvības spēka pārpilnas. Jūs, protams, kļūsiet akls un kurls, zināmā nozīmē arī paralizēts, jo jūsu rīcībā taču vairs nebūs ķermeņa, taču pilnībā jūs saglabāsiet iek­šējo redzi, tas ir, saprāta skaidrību, domas lidojumu, jūs varēsiet spriest brīvi, attīstīt un veidot iztēli, izjust cerības, bēdas, priekus kā pārejošas dvēseles stāvokļa izmaiņas — un tieši tas arī dots šai dvēse­lei, kuru es nolieku uz jūsu rakstāmgalda …
   —   Tas ir drausmīgi… — es ierunājos. — Gad­simtiem ilgi… akls, kurls, paralizēts …
   —   Uz mūžu mūžiem, — viņš izlaboja manus vār­dus. — Es jau tik daudz esmu pateicis, ka varu pie­bilst tikai vienu. Centrs tam visam ir kristāls — noteikta paveida, dabā nesastopams kristāls, neatka­rīga viela, kura nestājas nekādos ķīmiskos vai fizis­kos savienojumos… tās nemitīgi vibrējošās moleku­lās ir ieslēgta domājoša un jūtoša dvēsele …
   —   Briesmoni… — es teicu klusā un mierīgā balsī, — vai jūs apjaušat, ko esat izdarījis? Bet, — es pēkšņi nomierinājos, — cilvēka apziņa taču nav atkārtojama. Ja jūsu sieva dzīvo, staigā un domā, tad šajā kristālā ietverta ne vairāk kā kaut kāda viņas kopija, kas taču nav viņa pati…
   —   Nē, — Dekantors attrauca, pašķielēdams uz balto kārbiņu. — Man jāpiebilst, ka jums ir pilnīga taisnība. Nav iespējams atveidot kāda vēl dzīvojoša cilvēka dvēseli. Tā būtu nejēdzība un paradoksāls absurds. Tas, kurš pastāv, protams, pastāv tikai vienu reizi. Turpinājums radāms vienīgi nāves mirklī. Starp citu, ja es atveidoju kāda cilvēka dvēseli, man nepie­ciešams precīzi izmeklēt tā smadzeņu uzbūvi, un šajā procesā dzīvās šūnas tik un tā iet bojā …
   —   Cilvēk … — es nočukstēju, — jūs … nogalinā­jāt savu sievu?
   —   Es viņai piešķīru mūžīgu dzīvošanu, — Dekan­tors izsliedamies atbildēja. — Bet tam nav nekāda sakara ar jautājumu, kuru mēs šeit pārspriežam. Tas, lūdzu piedodiet, attiecas tikai uz manu sievu, — viņš uzlika roku uz kārbas, — un mani pašu, kā arī uz tiesu iestādēm un policiju. Mēs runājam par gluži ko citu.
   Ilgāku laika sprīdi es nevarēju izrunāt neviena vārda. Pastiepu roku un ar pirkstu galiem pieskāros raupjā papīrā ievīstītajai kārbai; tā bija smaga kā svins.
   —   Labi, — es teicu, — lai būtu tā. Parunāsim par ko citu. Pieņemsim, ka es jums došu līdzekļus, kurus jūs pieprasāt. Bet vai jūs tiešām esat tik lētticīgs un domājat, ka atradīsies kaut vai viens vienīgs cilvēks, kurš ļaus sevi nogalināt, lai pēc tam viņa apziņa mūžu mūžos ciestu neizsakāmas mokas, saprotot, ka tai nav iespējams pat izdarīt pašnāvību!?
   —   Jā, ar nāvi tiešām radīsies zināmas grūtības, — pēc īsa brīža Dekantors man piekrita. Es ievēroju, ka viņa tumšā acs ir drīzāk dzeltena nekā brūna. — Tomēr jau sākumā varētu rēķināties ar tādas kategorijas cilvēkiem kā neārstējami slimie, dzīves smaguma nomāktie, fiziski nevarīgie sirmgalvji, kuriem tomēr saglabājušies visi garīgie spēki…
   —   Lai paglābtos no nemirstības, kādu jūs piedā­vājat, nāve nemaz nav jaunākā izeja, — es noburk­šķēju.
   Dekantors otru reizi pavīpsnāja.
   —   Es pasacīšu kaut ko tādu, kas jums varbūt izliksies jokains, — Dekantors teica, pie kam viņa sejas labā puse palika tikpat nopietna kā bijusi.
   —  Es personīgi nekad neesmu jutis vajadzību ne pēc dvēseles, ne arī pēc mūžīgas dzīvošanas. Tomēr cil­vēce šādus sapņus lolo tūkstošiem gadu. Es šo jau­tājumu esmu rūpīgi izstudējis, Klusais. Visas reliģi­jas allaž balstījušās uz vienu: uz mūžīgas dzīvošanas apsolījumu, uz cerību turpināt dzīvi arī pēc nāves. Es dodu tieši to, Klusais. Dodu mūžīgu dzīvošanu. Dodu pilnīgi drošu iespēju dzīvot arī pēc tam, kad pēdējā miesas kripatiņa būs satrūdējusi un sairuši pīšļos. Vai tas ir maz?
   —   Jā, — es attraucu, — tas ir maz. Jūs taču pats teicāt, ka tā būs nemirstība bez ķermeņa, bez tā spēka, tā sniegtajām baudām un dzīvās pieredzes…
   —   Neatkārtojieties, lūdzu, — viņš mani pārtrauca.
   —  Es varu jums uzrādīt visu reliģiju svētos rakstus, filozofu sacerējumus, dzejnieku vārsmas, teoloģiskus traktātus, lūgsnas un teiksmas, un nekur neesmu atradis ne pušplēsta vārda par ķermeņa mūžīgumu. Miesu neievēro, to pat nicina. Dvēsele un tās mūžīga pastāvēšana allaž bijusi mērķis un cerība. Dvēsele kā miesas pretmets un noliegums. Kā atbrīvošanās no fiziskām ciešanām, no pēkšņām nelaimēm, no sli­mībām un vecuma novītuma, no cīņas par visu to, ko savā gausajā plēnējumā un gruzdēšanā pieprasa šis pamazītēm sabrūkošais pavards, kuru mēs dēvējam par organismu; neviens un nekad nav sludinājis mie­sas nemirstību — līdz pat pasaules galam. Tikai dvē­selei vajadzēja tikt atpestītai un glābtai. Es, Dekan­tors, esmu to izglābis, mūžīgi mūžos. Es piepildīju sapņojumus — lai gan tie nebija manējie. Visas cil­vēces sapņojumus …
   —   Saprotu, — es viņu pārtraucu. — Jums, Dekan- tor, savā ziņā ir taisnība. Bet tikai tajā ziņā, ka jūs ar savu izgudrojumu pierādījāt šodien man, bet rīt varbūt pierādīsiet visai pasaulei, ka dvēsele nav vaja­dzīga. Un tāpat nav vajadzīga nemirstība, kuru slu­dina visi jūsu pieminētie svētie raksti, evaņģēliji, korāni, babiloniešu eposi, leģendas un teiksmas. Nemirstība cilvēkam neko nedotu. Vēl vairāk: es jums galvoju, ka ikviens cilvēks pret nemirstību, ar kuru jūs gribat viņu aplaimot, izjutīs to pašu, ko es: visdrausmīgākās bailes un riebumu. Jau doma vien, ka jūsu solījums attiecībā uz mani var piepildīties, vieš manī šausmas. Tātad jūs, Dekantor, esat pierādī­jis, ka cilvēce gadu tūkstošiem ilgi pati sevi mānī­jusi. Un jūs šo mānu esat sagrāvis …
   —   Jūs domājat, ka manis izgudrotā dvēsele nevienam nebūs vajadzīga? — šis cilvēks iejautājās mierīgā, bet pēkšņi it kā sagurušā balsī.
   —   Esmu par to pārliecināts. Es jums galvoju … Kā gan jūs varat domāt citādi? Dekantorl Vai tad jūs pats to gribētu? Jūs taču arī esat cilvēks!
   —   Es-jau jums paskaidroju. Nekad neesmu izjutis vajadzību pēc nemirstības. Tomēr es domāju, ka man tā ir izņēmuma veida novirze, ja jau cilvēce ir citādās domās. Es gribēju mierinājumu sagādāt tai, bet ne sev. Es meklēju problēmu, visgrūtāko, kāda vien iespē­jama, un maniem spēkiem atbilstošu. Es to atradu un atrisināju. Šajā nozīmē tā bija mans personīgs pasā­kums, bet tikai šajā; būtībā tā interesēja mani tikai kā noteikts uzdevums, kuru vajadzēja atrisināt, pie­lietojot atbilstošu tehnoloģiju un līdzekļus. Es bur­tiski pieņēmu to, ko bija rakstījuši visu laiku lielākie domātāji. Klusais, jūs taču būsiet lasījis… par bai­lēm, ka apziņa izzudīs, pagaisīs, nodzisīs tieši tad, kad tā ir visbagātāka, kad tā spētu nest visražīgākos augļus … ilga mūža nogalē. Visi to atkārtoja vienā balsī. Viņu sapnis bija — kļūt par mūžības daļu. Es to padarīju par mūžības daļu, Klusais, bet varbūt viņi …? Varbūt visizcilākie vienpatņi? Ģeniālie?
   Es papurināju galvu.
   —   Jūs varat pamēģināt. Bet es neticu, ka kauču viens vienīgs … Nē, tas nav iespējams.
   —   Kā tad tā? — Dekantors ieminējās, un pirmo reizi viņa balsī ietrīsējās kaut kas dzīvām jūtām līdzīgs. — Vai jūs domājat, ka tas … tas nekam nav noderīgs…? Ka neviens to negribēs? Kā tas var būt?!
   —   Jā, tā tas ir … — es apstiprināju.
   —   Neizspriediet to tik pārsteidzīgi, — viņš lūdzās. — Viss taču vēl ir manās rokās. Es varu kaut ko pie­lāgot, izmainīt… varu dvēselei piešķirt sintētiskus jutekļus … tiesa, tad gan mūžība ies zudumā, bet, ja jutekļi viņiem būtu svarīgāki… ausis … acis …
   —   Un ko šīs acis redzētu? — es pajautāju.
   Viņš klusēja.
   —   Zemes apledošanos … Galaktiku sabru­kumu … Zvaigžņu nodzišanu tumšā bezgalībā, vai ne? — es lēnām uzskaitīju.
   Viņš klusēja.
   —   Cilvēki nealkst pēc nemirstības, — pēc brītiņa es atkal atsāku. — Viņi vienkārši negrib mirt. Viņi grib dzīvot, profesor Dekantor. Grib zem kājām just zemi, redzēt virs galvas mākoņus, mīlēt citus cilvē­kus, būt kopā ar tiem un domāt par to. Un neko vai­rāk. Visas valodas par ko tādu, kas sniegtos pāri šīm tieksmēm, ir meli. Neapzināti meli. Es pat šaubos, vai atradīsies daudz tādu, kas jūs tik pacietīgi uzklau- situ, kā to daru es … nemaz nerunājot par tādiem … kuri būtu ar mieru …
   Dekantors vairākas minūtes stāvēja nekustīgi, blenzdams baltajā kārbā, kas atradās viņam priekšā uz galda. Pēkšņi viņš to satvēra un, viegli man ar galvu pamājis, devās uz durvīm.
   —   Dekantor!!! — es iesaucos. Viņš apstājās pie sliekšņa.
   —   Ko jūs gribat darīt… ar TO?
   —   Neko, — viņš salti atbildēja.
   —   Lūdzu… nāciet atpakaļ. Vēl brīdi… Tā to nevar atstāt …
   Kungi, es nezinu, vai viņš bija liels zinātnieks, bet liels nekrietnelis — katrā ziņā. Kaulēšanos, kāda tagad sākās, es negribu aprakstīt. Man tas bija jādara. Es zināju — ja ļaušu viņam aiziet, tad — pat gadījumā, ja es vēlāk uzzinātu, ka viņš melojis un viss viņa sacītais no sākuma līdz beigām bija tikai izdoma — tomēr kaut kur dvēseles dzīlēs … manas miesīgās, asinīm pulsējošās dvēseles dzīlēs plēnēs doma, ka varbūt kaut kur ar visādām drazām piestū­ķētā rakstāmgaldā, kādā atvilktnē starp veciem papī­riem nogrūsts cilvēka saprāts, šīs nelaimīgās, viņa nogalinātās sievietes apziņa. Un it kā tā visa vēl būtu par maz, viņš šo saprātu apveltījis ar visdraus­mīgāko, — es atkārtoju, — visdrausmīgāko, ko vien iespējams otram novēlēt, jo nav nekā šausmīgāka par mūžībai nolemtu vientulību. Šis vārds mums, pro­tams, neko neizsaka. Tāpēc pamēģiniet, kad būsiet pārnākuši mājās, atgulties tumšā istabā, kur jūs nedzirdēsiet nevienas skaņas un nemanīsiet neviena gaismas stara, un, acis aizvēruši, iztēlojieties, ka šādā galējā nekustībā, bez jebkādām, absolūti bez jeb­kādām, kauču vai visniecīgākām izmaiņām, jums jāpaliek dienu un nakti, tad atkal dienu, un tā paies nedēļas, kuru skaits jums sajuks, mēneši, gadi, gadsimti — un jūsu smadzenes pirms tam tikušas pakļautas tādai procedūrai, ka jums nebūs nekādu cerību atrast patvērumu kaut vai ārprātā. Jau iedo­mājoties vien, ka varbūt kāds nolemts šādām mokām, ar kurām salīdzinot visu pekles mocību visšaušalīgā­kie iztēlojumi ir tikai nevainīga bērnu rotaļa, mana dvēsele svila šausmu ugunīs. Bet mēs turpinājām savu drūmo kaulēšanos. Galvenais šeit bija viņa radī­tās apziņas iznīcināšana, bet summa, kuru viņš pie­prasīja — eh, nav vērts visu tik sīki… Pasacīšu tikai vienu: allaž esmu uzskatījis sevi par skopuli. Ja šodien es to apšaubu, tad tāpēc, ka … Bet ko nu tur. Ar vārdu sakot: tā nebija maksa. Tas bija viss, kas man toreiz piederēja. Nauda … jā. Saskaitījām to … bet tad viņš lika man nodzēst gaismu. Tumsā vis­pirms iečaukstējās papīrs, ko viņš noplēsa … un tad pēkšņi uz balta četrstūra fona (tā bija kārbā ieklātā vates kārta) līdzīgi šķidram dārgakmenim iezaigojās tikko manāma spozme … acīm aprodot ar tumsu, man likās, ka tas izstaro aizvien spēcīgāku zilganu atblāzmu, un tad, uz skausta sajuzdams viņa nevien­mērīgo, aizgūtnēm izdvesto elpu, es noliecos, paņēmu iepriekš pa rokai nolikto āmuru un vienā zvēlienā …
   Kungi, man liekas, ka viņš tomēr bija runājis pa­tiesību, jo, kad es zvēlu pirmo reizi, roka man attei­cās paklausīt, un ovālajā kristālā es izdrupināju tikai niecīgu robiņu … bet tomēr tas nodzisa. Sekundes daļā notika kaut kas līdzīgs mikroskopiskam bez- trokšņa izverdumam — miriādi mēļu puteklīšu uzvir­moja it kā izbailēs un izgaisa. Iestājās pilnīga tumsa. Tajā ieskanējās viņa dobjā, it kā nedzīvā balss:
   — Nav vajadzības vēl tālāk to iznīcināt, Klu­sais … tas jau ir noticis.
   Viņš paņēma kārbu no manām rokām, un tad es noticēju, jo pierādījums bija acīm redzams, turklāt — es to noģidu. Nevaru pasacīt, kādā veidā. Pagriezu slēdzi un, gaismas apžilbināti, mēs saskatījāmies kā divi noziedznieki. Abās svārku kabatās viņš sabāza banknošu paciņas un, ne vārda nesacīdams, aizgāja.
   Nekad vairs viņu neesmu redzējis un nezinu, kas ar viņu noticis — ar šo cilvēku, kurš bija sadomājis iz­gudrot nemirstīgu dvēseli. Bet es to nogalināju.

III-PROFESORS ZAZULS UN VIŅA DUBULTNIEKS

   Cilvēku, par kuru es tagad pastāstīšu, tiku redzējis vienu vienīgu reizi. Jūs nodrebētu, viņu ieraugot. Kuprains, nenosakāma vecuma sīkaļa, kura sejai uzplāts it kā pārāk plašs ādas lēveris — viss vienās grumbās un krokās; turklāt kakla muskuļi vienā pusē šķita pārāk īsi, jo galvu viņš turēja allaž noliektu sāņus, it kā būtu tiecies palūkoties uz savu kupri, bet tad pusceļā galvas kustību pārtraucis. Es nepateikšu nekā jauna, apgalvodams, ka saprāts reti kad iet roku rokā ar skaistumu, taču viņam, īstam kroplības iemie­sojumam, kurš neizraisa žēlumu, bet gan riebumu, vajadzētu būt vismaz ģēnijam, lai gan arī tad viņa parādīšanās cilvēkos izraisītu šausmas; tātad Zazuls… Jā, viņa vārds bija Zazuls. Biju par viņa šausmīgajiem eksperimentiem dzirdējis jau diezgan sen. Pateicoties presei, tos savā laikā pārsprieda pat visai plaši. Vivisekcijas apkarošanas biedrība mēģi­nāja pret viņu ierosināt vai arī pat ierosināja tiesas prāvu, taču nekas tur neiznāca. Kaut kā viņš izlocī­jās. Zazuls bija profesors — taču gan tikai vārda pēc, jo viņš stostījās un nespēja lasīt lekcijas. Jo sevišķi valoda viņam aizcirtās uztraukumā — un tas gadījās bieži. Viņš pie manis neatnāca. O, tas nebija šāds cilvēka tips. Drīzāk viņš būtu nobeidzies, nekā grieztos pie kāda. Es vienkārši kādā pastaigā piepil­sētas mežā apmaldījos; no sākuma tas man bija pat patīkami, bet tad pēkšņi sāka gāzt lietus. Gribēju zem kāda koka pagaidīt gāzmi pārejam, taču tā nemitējās. Debesis samācās aizvien tumšākas, tāpēc vajadzēja meklēt patvērumu, un es, pārskrējienos no viena koka uz otru krietni izmircis, beidzot izkļuvu uz grantētas taciņas, bet no Jurienes — uz aizlaistu, ar nezālēm aizaugušu, sen nelietotu ceļu, kurš mani aizveda līdz kādai ar mūra sētu apjoztai savrupmājai. Pie kādreiz zaļi krāsotajiem, bet tagad neganti sarūsējušiem vār­tiem rēgojās koka plāksnīte ar tikko salasāmu uzrakstu «NIKNI SUŅI». Man nebija īpašas vēlē­šanās sastapties ar plēsīgiem nezvēriem, taču lietus brāzmā citas izejas nebija, tāpēc, turpat krūmājā sameklējis pamatīgu bozi, devos uzbrukumā pret vār­tiem. Es šādu izteicienu lietoju tālab, ka tikai pēc krietnas nocīkstēšanās man izdevās tos atvērt, pie kam atskanēja ellišķīga ķērkšana. Nokļuvu nolaistā dārzā, kur tikko samanāmi bija kādreizējie celiņi. Dziļāk, lietus brāzmās šaustītu koku ielenkumā rēgo­jās augsta, tumša māja ar stāvu jumtu. Otrā stāvā blāvoja trīs ar baltiem aizkariem aizsegti logi. Vēl bija agra stunda, bet debesīs auļoja aizvien tumšāki mākoņi, tāpēc tikai dažu desmitu soļu attālumā no mājas pamanīju divas koku rindas, kas auga abpus verandai. Tās bija tūjas, kapsētu tūjas. Nodomāju, ka šīs mājas saimniekam jābūt diezgan drūma rakstura cilvēkam, bet suņus — neraugoties uz vārtos izlasīto brīdinājumu — nekur nemanīju. Pakāpies augšup un zem ārdurvju nojumes no lietus kaut cik pasargāts, es nospiedu zvana pogu. Iekšpusē kaut kas nopļerkšķēja, bet tad iestājās dziļš klusums. Pēc krietna brīža piezvanīju atkal, taču tāpat bez panākumiem, tāpēc sāku klauvēt — aizvien skaļāk un skaļāk, līdz beidzot kaut kur mājas iekšienē izdzirdēju šļūcošus soļus un nepatīkama, ķērkstoša balss jautāja: — Kas tur ir?
   Es atbildēju. Nosaucu savu vārdu nedrošā cerībā, ka varbūt tas šeit nebūs svešs. Cilvēks brīdi it kā apdomājās — tad beidzot nožvarkstēja atkabinātā važa, noklakšķēja atbīdītie aizšaujamie, un augstu pie priekšnama griestiem uzkarinātā kandelabra gaismā ieraudzīju gandrīz vai pundura augumu. Es šo cil­vēku tūlīt pazinu, lai gan tikai vienreiz — pat neat­ceros, kur — tiku redzējis viņa fotoattēlu, bet aiz­mirst viņu bija grūti. Viņš bija gandrīz pilnīgi plikpauris. Gar galvaskausu virs auss stiepās spilgti sarkana rēta, it kā pēc zobena cirtiena. Uz deguna rēgojās šķībi sagriezušās zelta acenes. Cilvēks mirk­šķināja acis — gluži kā no tumsas gaismā iznācis. Atvainojos, lietodams šādos gadījumos ierastos iztei­cienus, un tad apklusu, bet viņš joprojām stāvēja uz vietas, it kā viņam nebūtu ne mazākās patikas ļaut man spert kaut soli tālāk šajā lielajā, tumšajā mājā, no kurienes neatskanēja ne mazākais troksnītis.
   —  Jūs esat Zazuls, profesors Zazuls … vai ne? — es ierunājos.
   —  No kurienes jūs mani pazīstat? — viņš īgni noburkšķēja.
   Pasacīju kaut ko banālu, apmēram tādā garā, ka grūti nepazīt tik izcilu zinātnieku. Viņš noklausījās, savu vardes muti nicīgi saverkšķījis.
   —  Negaiss? — punduris ieminējās, atgriezdamies pie maniem iepriekš sacītajiem vārdiem. — Es dzirdu, ka ir negaiss. Un kas par to? Jūs varētu iet kur citur. Man tas nepatīk. Saprotiet, ciest nevaru!
   Atbildēju, ka es pilnīgi viņu saprotu un nemaz negribu traucēt. Man pilnīgi pietiktu ar krēslu vai ķeblīti šeit, šajā tumšajā*priekšnamā; pagaidīšu tikai negaisu mazliet aprimstamies un iešu savu ceļu.
   Bet lietus pa īstam bija pieņēmies tikai tagad, ka­mēr es stāvēju šeit, šajā pamestajā augstajā priekš­telpā, kā milzīgas gliemežnīcas dibenā, ieklausīdamies no visām pusēm plūstošajā, stieptajā troksnī, kurš augstāko kāpinājumu sasniedza mums virs galvas neciešami skaļā jumta skārdu bļarkstoņā.
   —   Krēslu?! — viņš atkārtoja tādā balsī, it kā es būtu pieprasījis zelta troni. — Paskat tik, krēslu! Man priekš jums nekāda krēsla nav, Klusais. Man — man nav lieka krēsla. Es neciešu — un vispār uzskatu, jā, uzskatu, ka mums abiem būs labāk, ja jūs aizvāktos.
   Pāri plecam neviļus pametu skatienu uz dārzu — ārdurvis vēl vienmēr stāvēja vaļā. Krūmi un koki, viss bija sagriezies vienā, spēcīgos vēja brāzienos šaustītā un lietus šaltēs mirdzošā virpulī. Tad paska­tījos uz kuprīti. Es savā mūžā jau biju sastapies ar nelaipnību un pat rupjībām, taču ko tamlīdzīgu man vēl nebija gadījies pieredzēt. Lietus gāza kā ar spaiņiem, jumts stiepti dunēja, it kā pati dabas stihija gribētu mani stiprināt manā apņēmībā, bet tas bija lieki, jo manas kvēlās asinis jau sāka kūsāt. Vien­kārši sakot, es biju pēc velna noskaities. Atmezdams visas laipnības un pieklājīga toņa prasības, es strupi paziņoju:
   —   Es aizvākšos tikai tad, ja jūs spēsiet mani ar varu izmest, bet man jūs jābrīdina, ka neesmu no vārguļiem.
   —   Ko?! — viņš pīkstulīgi ieķērcās. — Nekauņa! Kā jūs iedrošināties, mana paša mājā!!!
   —   Jūs pats mani izprovocējāt, — es attraucu ledainā balsī. Un, tā kā jau biju aizkaitināts un viņa ķērkstoņa, kas tik nepatīkami iedarbojās uz dzirdi, mani galīgi izveda no pacietības, es vēl piebildu:
   —   Ir tādi uzvedības paveidi, Zazul, kuru dēļ vari dabūt kāvienu arī pats savās mājās!
   —   Tu, nekrietneli tāds!!! — viņš iespiedzās vēl spalgāk. Sagrābu viņu pie pleca, kas pieskārienā likās iztēsts no satrusējuša koka zara, un iešņācos:
   —   Es neciešu bļaustīšanos. Skaidrs? Vel viens lamu vārds, un jūs mani pieminēsiet visu mūžu, kaški tāds!!!
   Kādu brīdi man likās, ka patiešām sāksies tēsiņš, un es jau nokaunējos, jo kā gan es varētu pacelt roku pret kroplu cilvēku! Taču notika kaut kas tāds, ko es vismazāk biju gaidījis. Profesors pakāpās atpakaļ, atbrīvoja plecu no mana tvēriena un, vēl vairāk noliecis galvu, it kā gribētu pārliecināties, vai viņa kupris saglabājies neskarts, sāka derdzīgi čērkstošā balsī irgot. It kā es viņu būtu uzjautrinājis ar kādu dzirkstošu asprātību.
   —   Paskat, paskat, — viņš ierunājās, noņemdams acenes, — jūs gan esat sparīgs …
   Ar garu, nikotīnā apdzeltējušu pirkstu viņš no acs norausa asaru.
   —   Labi, — viņš nodžerkstināja aizsmakušā balsī, — tas man patīk. Jā, jā, tas man, tā sacīt, patīk. Nevaru ciest tikai šīs svētulīgās, saldās un liekulīgās blēņas, bet jūs atklāti pateicāt to, ko domājat. Es neciešu jūs, jūs neciešat mani, lieliski, mēs esam vien­līdzīgi, viss ir skaidrs, un jūs varat nākt man līdzi. Jā, jā, Klusais, jūs gandrīz mani pārsteidzāt. Mani, saki nu viens …
   Un šādā garā vēl kaut ko klukstēdams, viņš veda mani augšup pa čīkstošām, laika tecējumā nomelnē­jušām koka kāpnēm. Tās stiepās līkločiem gar milzīgi plašo, ar kailiem paneļiem apšūto kvadrātveida priekšnamu. Es klusēju, bet, kad bijām uzkāpuši otrā stāvā, Zazuls sacīja:
   —   Neko darīt, Klusais. Viesistabas vai salona man nav. Tāpēc vajadzēs jums visu parādīt, jo es guļu līdzās saviem objektiem, turpat ēdu un dzīvoju. Nāciet, tikai lieki nepļāpājiet.
   Viņš ieveda mani apgaismotā istabā, kuras logi bija aizklāti ar lielām papīra loksnēm — kādreiz tās bijušas tīras, bet tagad nejēdzīgi notrieptas un apķē­zītas ar lieliem tauku plankumiem. No vienas vietas tās izraibināja nospiestas mušas, tāpat palodzes izskatījās vai gluži melnas no beigtām mušām un pat uz durvīm, tās aizverot, es pamanīju svītrainus izzie- dumus un sažuvušas, asiņainas kukaiņu paliekas, it kā Zazulu būtu ielenkuši vai visas pasaules plēv­spārņi; bet, iekams es paguvu par to nobrīnīties, manu uzmanību piesaistīja citas šīs telpas ērmainī- bas. Istabas vidū atradās galds, pareizāk sakot, divi pastatņi, uz kuriem bija uzlikti parasti, tikai mazliet apēvelēti dēļi; uz tiem gubu gubām bija samestas grāmatas, papīri, nodzeltējuši kauli, taču visdīvainā­kās bija telpas sienas. Uz lieliem pavirši sanaglotiem plauktiem rindās bija saliktas bieza stikla pudeles un burkas, bet iepretim logam, kur plauktu nebija, to izveidotajā starptelpā stāvēja milzīgs stikla rezer­vuārs, kaut kas līdzīgs skapja lieluma akvārijam vai drīzāk — caurspīdīgam sarkofagam. No virsas to apsedza nevīžīgi uzmesta, netīra lupata, kuras apdriskātie galj sniedzās apmēram līdz stikla sienu vidum, taču man pietika ar to, ko ieraudzīju tā apak­šējā, neapsegtajā daļā, lai šausmās sastingtu. Visās burkās un pudelēs viegli zilgoja duļķains šķidrums, gluži kā anatomiskā muzejā, kur konservējošā spirtā iegremdēti dažādi līķu sekcijā iegūti kādreiz dzīvu cilvēku orgāni. Tāds pats, tikai apmēros milzīgs trauks bija arī šis no augšas ar lupatu pārsegtais rezervuārs. Tā drūmajās, zilgos atspīdumos viegli zaigojošās dzīlēs neizsakāmi lēnām, līdzīgi bezgala gausam svārsteklim, dibenu par centimetriem desmit neaizsniedzot, šūpojās divas ēnas, kurās es ar bez­galīgu riebumu un šausmām sazīmēju denaturātā izmirkušās, slapjās bikšu starās ieģērbtas cilvēka kājas …
   Stāvēju kā pārakmeņojies; arī Zazuls nekustējās;
   es vispār nedzirdēju viņa klātieni, tikai, paveroties viņam sejā, redzēju, ka viņš ir ļoti iepriecināts. Mans sašutums un riebums viņam sagādāja prieku. Rokas uz krūtīm kā lūgsnā sakļāvis, viņš aiz patikas kremšļojās.
   —   Ko tas nozīmē, Zazul! — es ar aizžņaugtu kaklu izdvesu. — Kas tas ir?
   Zazuls pagrieza man muguru; briesmīgais, smai­lais kupris — uz to nolūkojoties, man neviļus uzmācās bažas, vai kupris nepārplēsīs uzspīlētos svārkus — viņa soļu taktī viegli zvalstījās. Apsēdies krēslā ar savādu, sānis izliektu atzveltni (šausmīga bija šī kuprītim domātā mēbele), Zazuls pēkšņi ierunājās vienaldzīgā, pat garlaikotā balsī:
   —   Tas ir garš stāsts, Klusais. Jūs gribējāt pagai­dīt, kamēr aprimsies negaiss? Apsēdieties kaut kur un netraucējiet. Es neredzu iemeslus, kuru dēļ man vajadzētu jums ko stāstīt.
   —   Bet es redzu, — es atcirtu. Biju jau kaut cik nomierinājies. Klusumā, kurā varēja dzirdēt tikai lie­tus nerimtīgo plakšķēšanu, es piegāju viņam tuvāk un paziņoju:
   —   Ja jūs, Zazul, nepaskaidrosiet, ko tas viss no­zīmē, man vajadzēs spert soļus … kuri jums sagādās lielas nepatikšanas.
   Domāju, ka viņš eksplodēs, bet Zazuls pat nenodre­bēja. Izsmējīgi lūpas sašķiebis, viņš brīdi nolūkojās manī.
   . — Nu sakiet jūs pats, Klusais, pēc kā tas izskatās? Plosās negaiss, gāž lietus, bet jūs dauzāties pie manām durvīm, nelūgts ielaužaties manā mājā, drau­dat mani piekaut, bet, kad es padodos savai iedzim­tajai laipnībai un nopūlos jums visādi izdabāt, man ir tas gods dzirdēt jaunus draudus: tagad ne vairs par piekaušanu, bet nodošanu tiesai. Esmu zinātnieks,
   bet ne bandīts. Es tiesas nebaidos, vispār ne no kā nebaidos, Klusais.
   —   Tas ir cilvēks, — es teicu, tikpat kā nemaz neklausīdamies viņa vāvuļošanā, kas bija acīm redzami ņirdzīga, jo nešaubījos, ka esmu šeit ievests tīšām, lai es izdarītu baismīgo atklājumu. Pāri viņa galvai blenzu uz baismīgo dubultēnu, kas vēl aizvien liegi šūpojās zilgā šķidruma dzīlēs.
   —   Cilvēks gan, — Zazuls labprāt man piebalsoja. — Tik tiešām cilvēks.
   —   O, jums neizdosies izlocīties! — es viņam uzkliedzu.
   Zazuls vērās manī, un pēkšņi viņam kaut kas lēcās — viņš drebēja, ievaidējās — un mati man saslējās stāvus. Zazuls irgoja!
   —   Klusais, — mazliet nomierinājies, viņš teica, taču acīs viņam aizvien vēl zibsnīja velnišķīga ļau­numa dzirkstis, — vai jūs būtu ar mieru saderēt? … Es jums izstāstīšu visu par to, — viņš ar pirkstu^ norādīja uz rezervuāru, — un jūs pēc tam vairs negribēsiet pat matiņu uz galvas man aizskart. Aiz brīvas gribas, nepiespiests, protams. Nu ko, sade­rēsim?
   —   Vai jūs viņu nogalinājāt? — es vēl pajautāju.
   —   Zināmā mērā, jā. Katrā ziņā es viņu tur iesē­dināju. Vai jūs domājat, ka deviņdesmitsešprocentīgā spirta šķīdinājumā varētu dzīvot? Ka vēl varētu būt kāda cerība?
   Šī viņa apvaldītā, it kā jau iepriekš sadomātā lie­lība, pašpārliecinātā uzstāšanās, kad turpat līdzās atradās nogalinātā upura atliekas, mani atvēsinaja.
   —   Lai notiek, derības noslēgtas, — es salti pazi­ņoju. — Runājiet, lūdzu.
   —   Neskubiniet mani, — Zazuls teica tādā balsī, it kā viņš būtu princis, kuram labpaticis mani uzklausīt. — Es pastāstīšu, jo tas mani uzjautrina,
   Klusais. Tas patiesi bija jocīgs notikums, un tagad, to atstāstīdams, es gūšu gandarījumu, bet par jūsu draudiem man nospļauties. Es draudu nebīstos, Klu­sais. Bet lai tas paliek. Vai jūs esat dzirdējis Malle- negsa vārdu?
   —   Protams, — es atbildēju. Biju jau krietni atvē- sis. Galu galā es kaut kādā mērā esmu pētnieks un zinu, kad jāsaglabā aukstasinība. — Viņš publicējis pāris darbu par olbaltumvielu molekulu denaturē- šanu …
   —   Teicami, — Zazuls sacīja gluži profesoriskā tonī un uzmeta man acis jaunā ieinteresētībā, it kā beidzot būtu atklājis manī kādas iezīmes, kuru dēļ vērts izrā­dīt kaut vai cieņas ēnu. — Bez tam viņš izstrādāja lielo olbaltumvielu molekulu un olbaltumvielu māk­slīgo šķīdinājumu sintēzes metodi, turklāt tie bija dzīvi, to neaizmirstiet. Tie bija savdabīgi lipīgi recekļi… viņš tajos bija samīlējies. Katru dienu viņš tos baroja, ja varētu tā izteikties … jā, iebēra tiem cukuru, deva ogļūdeņražus, bet viņi, šie recekļi, šīs bezveidīgās proamēbas aprija visu līdz pēdējai kripa­tiņai un auga — vispirms Petri mazajās stikla bļo­diņas… tad viņš pārvietoja tās lielākos traukos… loloja tās, līdz visa laboratorija bija pārpildīta… dažas reizēm nobeidzās un sāka trūdēt, es domāju, tas notika sliktas diētas rezultātā, un tad viņš vai prātu zaudēja, uztraucies skraidīja apkārt ar savu bārdu, kuru laiku pa laikam neviļus iemērca iemīļo­tajā receklī… taču nekur tālāk netika. Jā, viņš bija pārāk liels muļķis, šeit viņam bija pārāk maz, — Zazuls ar pirkstu piedūra savai galvai, kuras plikais pauris auklā iekārtās un zemu nolaistās spuldzes gaismā blāvoja kā no dzeltenīga kaula izvirpots. — Bet pēc tam pie šā darba ķēros es. Daudz par to nerunāšu, jo tikai speciālistiem tas būtu apspriežams, bet tādi, kuri patiesi apjēgtu mana veikuma dižumu,
   vispār vēl nav piedzimuši… Ar vārdu sakot, es radīju olbaltumvielu m'akromolekulu, kuru var nostā­dīt atbilstoši noteiktam attīstības tipam tāpat, kā nostāda modinātāja stundeni … Nē, tas tomēr nav īstais piemērs. Par dvīņiem, kas attīstījušies no vie­nas olšūnas, jūs, protams, būsiet ko dzirdējis?
   —   Jā, — es atbildēju, — bet kāds tam sakars ar šeit notikušo …
   —   Tūlīt jūs to sapratīsiet. Apaugļotā olšūna sada­lās divās identiskās pusēs, no kurām rodas divi pil­nīgi vienādi indivīdi, divi jaundzimušie, divi kā spo­gulī atspoguļoti dvīņi. Tagad iedomājieties, ka pastāv iespēja, dibinoties uz pieauguša dzīva cil­vēka organisma precīzu izpēti, izveidot otru pusi tai olšūnai, no kuras viņš kādreiz cēlies. Tādā kārtā, lai gan ar daudzu gadu nokavēšanos, varētu šim cilvē­kam izgatavot savdabīgu dvīni… vai saprotat, Klusais … ?
   —   Nez vai, — es atbildēju. — Pat, ja tas būtu iespējams, jums būtu tikai viena olšūnas puse — tātad iedīglis, kurš tūlīt ietu bojā . ..
   —   Citiem varbūt, bet ne man, — viņš augstprātīgā vienaldzībā atcirta. — Šo sintētiski radītās olšūnas pusi, kas nostādīta noteiktam attīstības tipam, es ievietoju mākslīgā barotnē, un tur, inkubatorā, gluži kā mehāniskā dzemdē, ierosinu tās pārvēršanos embrijā — tādā tempā, kas ir simtkārt ātrāks par normālo augļa attīstību. Trijās nedēļās embrijs kļūst par bērnu; tālākās procedūras ietekmē šim bērnam pēc gada jau ir desmit bioloģisko gadu; vēl pēc čet­riem gadiem tas līdzinās četrdesmit gadu vecam cil­vēkam. Un to visu, raugi, esmu paveicis es …
   —   Homunkuls!! — es iesaucos. — Tas ir viduslaiku alķīmiķu sapnis … Es saprotu … Jūs apgalvojat — un pat, ja tā būtu! Apgalvojat, ka esat šo cilvēku radī­jis, ko?! Un jūs uzskatāt, ka jums ir tiesības viņu nogalināt?! Un ka es liecināšu jums par labu? O, jūs rūgti… rūgti maldāties, Zazul! …
   —   Tas vēl nav viss, — Zazuls vēsā mierā piebilda, un viņa galva šķita izaugam tieši no bezveidīgā kupra paugura. — Vispirms, protams, es izdarīju eksperimentus ar dzīvniekiem. Tur burkās man ir pa pāriem kaķi, truši, suņi — traukos ar baltām etiķe­tēm atrodas oriģinālie, īstie radījumi… bet traukos ar melnām etiķetēm — manis radītās dvīņveida kopi­jas … starp tiem nav nekādu atšķirību un, pārmainot etiķetes, jūs nevarēsiet pasacīt, kurš dzīvnieks radies dabiskā veidā, piedzimstot, un kurš izveidojies manā kolbā …
   —   Labi, — es nenocietos, — lai arī būtu tā … bet kāpēc jūs viņu nogalinājāt? Kāpēc? Vai viņš nebija … pie pilna saprāta? Varbūt nepietiekami attīstījies? Bet pat šādā gadījumā jums nebija tiesību …
   —   Lūdzu mani neapvainot! — Zazuls iešņācās. — Prāta spēju pilnestība, Klusais, attīstības pilnes- tība, kas absolūti precīzi atbilst visām oriģināla īpa­šībām ģenētiskajos ietvaros … bet viņā ietvertās psihiskās iespējas pat pārsniedz tās, kuras piemita bioloģiskajam prototipam … Jā, tas ir kaut kas vai­rāk nekā dvīņa atveidošana … šī kopija ir precīzāka par dvīni… profesors Zazuls pārspēja pašu Dabu. Pārspēja, vai jūs to apjēdzat?!
   Es klusēju, bet viņš piecēlās, piegāja pie rezer­vuāra, pastiepās pirkstgalos un vienā grābienā norāva apskrandušo lupatu. Es negribēju skatīties, bet galva pati no sevis pagriezās uz to pusi, un cauri stiklam, cauri duļķainajam spirta slānim ieraudzīju ļengani apžulgušo Zazula seju … viņa lielo, kā sai­nis peldošo kupri… viņa svārku stērbeles, kas šķid­rumā bija izplestas līdzīgi melniem, izmirkušiem spārniem … acābolu bālgano blāvojumu … viņa slapjās, sirmās, sapinkojušās bārdas lēkšķes… Es stāvēju kā elektriskās strāvas trieciena ķerts, bet viņš spiedza:
   —  Kā tas viegli uzminams,-svarīgi bija panākt, lai darbam būtu paliekama nozīme. Pat mākslīgi radīts cilvēks ir mirstīgs, tāpēc vajadzēja to izveidot palie­kamu, novērst sairumu, saglabāt kā pieminekli… jā, tas bija svarīgi. Tomēr, un tas jums jāzina, Klusais, starp mums radās būtiskas domstarpības, un gala iznākumā nevis es … bet VIŅŠ nokļuva tvertnē ar spirtu … viņš … viņš, profesors Zazuls, bet es, es — tieši es arī esmu …
   Viņš ieirgojās, bet es to vairs nedzirdēju. Man bija tāda sajūta, it kā es kristu bezdibenī. Novērsu acis no viņa dzīvās, nevaldāmā prieka izteiksmē saverk- šķītās sejas uz otro — mirušo, aiz stikla peldošo, kas atgādināja baigu zemūdens briesmoni… un nejau­dāju pavērt muti. Valdīja klusums. Lietus bija gan­drīz jau mitējies, tikai, it kā vējam līdzi traucoties, noteku caurulēs ieskanējās un tad atkal apklusa bēru zvani.
   —   Izlaidiet mani laukā, — es mēģināju pasacīt, taču pats nepazinu savu balsi.
   Aizvēru acis un dobji atkārtoju:
   —   Izlaidiet mani laukā, Zazul. Jūs esat uzvarējis.

IV-LAIKA MAŠĪNA

   Vēlā rudens pēcpusdienā, kad ielās jau iegūla tumsa un smidzināja vienmuļš, sīks, palss lietus, kas atmiņas par sauli vērsa gandrīz vai neticamas, un neviens neparko nebūtu pametis silto vietiņu pie kamīna, kur var sēdēt, vecās grāmatās gremdējoties (tajās nav vērts meklēt jau sen tik labi zināmo saturu, bet gan atskārsmi, kāds pats pirms daudziem gadiem esi bijis), — pie manām durvīm negaidot pie­klauvēja. Klauvējieni bija steidzīgi, it kā atnācējs, zvanam pat nepieskardamies, gribētu uzreiz likt saprast, ka viņa apmeklējumu diktējusi steiga, es pat sacītu — izmisums. Nolicis grāmatu, es izgāju gai­tenī un atvēru durvis. Tur ieraudzīju stāvam cilvēku, ģērbušos vaska drānas mētelī, pa kuru straumēm tecēja ūdens; seja viņam bija sašķiebta briesmīgā pārgurumā, un no vienas vietas to klāja spīdīgas lie­tus lāses. Viņš bija tā izmocījies, ka pat nepaskatījās uz mani. Ar abām aukstumā piesarkušajām, mitrajām rokām cilvēks atbalstījās uz prāvas kastes, kuru acīm­redzot pats bija pa kāpnēm uzstiepis otrā stāvā.
   —   Lūdzu, kas jums … — es ierunājos, bet tūlīt izlaboju, — ar ko varu jums palīdzēt?
   Atnācējs ar roku izdarīja nenoteiktu žestu un tur­pināja elsot; es sapratu, ka viņš grib savu kasti ieda­būt istabā, bet vairs nespēj, Paņēmu nešļavu aiz izmirkušajām, raupjajām auklām, ar ko tā bija pār­sieta, un ienesu gaitenī. Kad pagriezos atpakaļ, viņš stāvēja man turpat aiz muguras. Ar roku norādīju uz drēbju uzkaramiem, pēc tam atnācējs novilka mēteli, uzmeta uz plaukta platmali, kas bija tā izmirkuši, ka izskatījās pēc bezveidīga filca vīkšķa, un ļodzīgām kājām ienāca manā kabinetā.
   —   Ar ko varu jums pakalpot? — pēc krietna brīža es iejautājos. Noģidu, ka šis cilvēks ir vēl viens no maniem neparastajiem apmeklētājiem, taču viņš, arvien vēl uz mani neskatīdamies, ar mutautu slau­cīja seju un ietrīsējās no izmirkušo krekla aproču saltā pieskāriena. Aicināju viņu. apsēsties tuvāk pie kamīna, bet atnācējs pat neatbildēja. Sagrābis savu saini, no kura vēl lāsoja ūdens, nepazīstamais to stiepa, grūda un vēla, atstādams uz grīdas dubļainas pēdas, kas liecināja, ka viņš savā nezināmajā ceļā ne reizi vien to bija nolicis uz peļķēm klātās ietves, lai pats atvilktu elpu. Tikai pēc tam, kad kaste jau bija novietota istabas vidū un viņš visu laiku varēja to paturēt acīs, atnācējs pēkšņi it kā atskārta manu klātieni, paskatījās uz mani, noburkšķēja kaut ko nesaprotamu, pamāja ar galvu un, pārspīlēti lieliem soļiem aizslājis līdz tukšajam atzveltnes krēslam, iekrita tā izsēdētajā klēpī.
   Es nosēdos viņam iepretim. Diezgan ilgi mēs klu­sējām, bet es nezinu, kāpēc tas likās gluži dabīgi. Atnācējs nebija jauns, viņam varēja būt gadu piec­desmit. Viņa seja izskatījās nevienāda un pievērsa uzmanību ar to, ka tās kreisā puse bija mazāka, it kā augot atpalikusi no labējās, un tāpēc kreisās puses mutes kaktiņš, nāss un acs sprauga izveidojušies sīkāki, piešķirdami viņam mūžīgas nomāktības un pārsteiguma izteiksmi.
   —   Vai jūs esat Klusais? — viņš beidzot ierunājās, kad es to vismazāk gaidīju. Es pamāju ar galvu. — Ijons Klusais? Pazīstamais … zvaigžņu ceļo­tājs? — uz priekšu pieliecies, viņš drošības dēļ vēl pārvaicāja; un viņa acīs viedās neuzticība.
   —  Jā, — es apstiprināju. — Kurš gan cits varētu atrasties manā dzīvoklī?
   —   Es varēju sajaukt stāvus, — viņš nomurmināja, it kā domādams par kaut ko citu, daudz svarīgāku.
   Tad atnācējs piepeši pietrūkās. Aši viņš pieskārās saviem svārkiem, it kā gribētu tos nogludināt, bet tad, atskārtis, cik veltīgs ir šāds nodoms — nezinu vai vislielākie gludekļi un drēbnieku amatmeistaru pūliņi būtu ko līdzējuši līdz pēdējai iespējai noval­kātajam apģērbam —, izslējās un paziņoja:
   —   Es esmu fiziķis. Mans vārds ir Molteriss. Vai jūs esat par mani ko dzirdējis?
   —  Nē, — es atbildēju. Viņa vārds man patiesi bija pilnīgi svešs.
   —   Tam nav nekādas nozīmes, — viņš noburkšķēja vairāk sev nekā man.
   Cilvēks šķita drūms, bet drīzāk tas bija domīgums: viņš sevī apsvēra kādu jau agrāk pieņemtu lēmumu, kurš viņu bija atvedis pie manis, bet tagad viņš atkal bija sācis šaubīties. To es sapratu no mirkļiem, kuri man slepšus tika uzmesti. Radās iespaids, ka atnācējs mani ienīst par to, ko viņš grib, ko viņam vajag man pasacīt.
   —   Esmu izdarījis atklājumu, — aizsmakušā balsī viņš pēkšņi izmeta. — Izgudrojumu. Tāds vēl nav bijis. Nekad. Jūs varat man neticēt. Es neticu nevie­nam, tāpēc arī neprasu, lai man kāds ticētu. Pietiek ar faktiem. Es jums pierādīšu. Visu. Bet — es vēl neesmu pilnīgi…
   —   Jūs baidāties? — es ierunājos labvēlīgā, nomie­rinošā tonī. Sie izgudrotāji taču ir neprātīgi, jukuši, ģeniāli bērni. — Jūs bīstaties, ka varētu tikt apzagti, apkrāpti, vai ne? Neraizējieties. Šī istaba jau redzē­jusi visādus izgudrojumus vai par tiem dzirdējusi…
   —   Par tādu ne!!! — atnācējs kategoriski izgrūda, un viņa balsī, acu mirdzumā uz mirkli atplaiksnījās neizsakāms lepnums. Likās, it kā viņš būtu visas radības pavēlnieks. — Iedodiet man kādas griez­nes, — viņš pieprasīja jau atkal sadrūmušā balsī. — Vai arī nazi.
   Pasniedzu viņam no rakstāmgalda papīru nazi. Sparīgiem, plašiem vēzieniem viņš pārgrieza auklas, noplēsa papīru, saņurcīja un miklu un sagumzītu, šķiet, tīšā nevērībā nosvieda uz grīdas, it kā gribē­dams sacīt: «Tu vari izdzīt mani laukā, izlamāt par to, ka es notraipu tavu spožo parketu — ja vien tev pietiek drosmes padzīt cilvēku, kurš spiests tā paze­moties kā es!» Ieraudzīju gandrīz precīzas kubveida formas kasti, sanaglotu no ēvelētiem, melni lakotiem dēļiem; vāka viena puse bija melna, bet otra zaļa, un man ienāca prātā, ka viņam bija pietrūcis vienas krā­sas. Kaste bija aizslēgta ar šifra priekškaramo atslēgu. Aizsedzis to ar delnu, lai es neredzētu skaitļu kombināciju, Molteriss uzgrieza vajadzīgo šifru un, kad atslēga noknakšķēja, lēnām un piesardzīgi pacēla kastes vāku.
   Aiz smalkjūtības un negribēdams viņu izbiedēt, es biju atkal atsēdies atzveltņa krēslā. Nojautu — lai gan apmeklētājs to negribēja izrādīt —, ka viņš man par to ir pateicīgs. Vismaz viņš mazliet tā kā nomieri­nājās. Ar rokām iesniedzies kastē, Molteriss lielā pie­pūlē, vaigos un pierē saplūstot asinīm, izcēla no tās prāvu, melni oksidētu aparātu ar dažādiem aizsegiem, spuldzēm un vadiem — bet es taču no šādām ierīcēm neko nesajēdzu. Turēdams smago aparātu apskautu kā mīļotu sievieti, viņš aizžņaugtā balsī izdvesa:
   —  Kur ir… kontakts?!
   —   Tur, — ar roku norādīju viņam uz kaktu līdzās grāmatām, jo otrā kontaktā bija iesprausts galda spuldzes vads. Molteriss piegāja pie grāmatu plauk­tiem un piesardzīgi nolika smago aparātu uz grīdas. Atmudžinājis vienu no vadiem, viņš to iesprauda kon­taktā, bet pēc tam, attupies pie sava aparāta, sāka pārbīdīt slēdžus un nospiest pogas. Pēc brīža istabā ieskanējās tīkama, melodiska dūkoņa. Pēkšņi viņa sejā atplaiksnījās bailes, un viņš pieliecās pie kādas spuldzes, kura atšķirībā no citām joprojām bija tumša. Molteriss viegli ar pirkstiem uzsita spuldzei, bet, kad nekas neizmainījās, aši izvērsis otrādi visas kabatas, sameklēja skrūvgriezi, stieples gabaliņu, kaut kādas metāla knaibles un, pie aparāta ceļos nometies, steidzīgi, lai gan ievērodams vislielāko pre­cizitāti, sāka tanī rakņāties. Tumšajā spuldzē pēkšņi iezaigojās rožains mirdzums. Molteriss, liekas, pil­nīgi aizmirsdams, kur viņš atrodas, ar dziļu atvieg­lojuma nopūtu salika instrumentus atpakaļ kabatās, pieceļas un pavisam mierīgā balsī, it kā sacīdams kaut ko tādu kā «es šodien ēdu maizi ar sviestu», paziņoja:
   —   Klusais, tā ir laika mašīna.
   Es neatbildēju. Nezinu, vai jūs atskārstat, cik deli­kāta un grūta bija situācija, kādā es atrados. Sāda tipa izgudrotājus, kuri atklājuši mūžīgas dzīvības eliksīru, elektrisko nākotnes pareģotāju, vai, kā šajā gadījumā, laika mašīnu, visi, pie kuriem viņi grie­žas, lai tiem uzticētu savu noslēpumu, uzņem ļoti aizdomīgi. Tāpēc viņi ir dažādu kompleksu varā, viegli aizkaitināmi, bīstas no citiem cilvēkiem un vienlaikus nicina tos, jo saprot, ka bez palīdzības viņi nespēj iztikt. To apzinādamies, es līdzīgos gadī­jumos esmu spiests ievērot vislielāko piesardzību. Tomēr, lai ko es arī darītu, tas tik un tā tiktu uztverts no sliktās puses. Izgudrotāju, kurš meklē palīdzību, skubina izmisums, nevis cerība, un viņš sagaida nevis labvēlību, bet izsmieklu. Starp citu, labvēlība — to viņš mācījies no pieredzes — ir tikai ievads, kuram parasti seko atrunā ieslēpts nopulgojums, jo cik bieži gan viņam nācies sastapties ar mēģinājumiem ieskaidrot, ka pati izgudrojuma ideja ir aplama. Ja es sacītu: «Ai, cik tas lieliski! Jūs tiešām esat izgud­rojis laika mašīnu?» — viņš varbūt mestos man virsū ar dūrēm. Tas, ka es klusēju, viņu pārsteidza.
   —  Jā, jā, — viņš atkārtoja, izaicinoši abas rokas kabatās sabāzdams, — tā ir laika mašīna! Mašīna, kas dod iespēju veikt ceļojumu laikā. Vai jūs to sapro­tat?
   Es pamaju ar galvu, puledamies, lai tas neizskatī­tos pārspīlēti.
   Viņa uzstājība pagaisa tukšumā, izzuda, un brīdi viņš stāvēja ar apmulsušu sejas izteiksmi. Tā neiz­skatījās pat veca, bet bija vienkārši izmocīta un dzi­ļas nomāktības pilna; piesarkušās acis liecināja par daudzam jo daudzām nomodā pavadītām naktīm, plaksti bija pietūkuši, bet pie ausīm un zem apakšē­jas lupas palikušie spalvu kušķīši rādīja, ka bārdu viņš noskuvis tikai sakarā ar šo gadījumu, turklāt steigā un nepacietīgi, to pašu liecināja arī vaigam uzlipinātais melnais plāksteris.
   —   Jūs neesat fiziķis, vai ne?
   —   Nē.
   —   Jo labak. Būdams fiziķis, jus nenoticetu pat tam, ko redzēsiet pats ar savām acīm, jo šis te, — viņš norādīja uz aparātu, kas visu laiku klusītiņām murrāja kā miegains runcis (tā spuldzes uz sienām meta rožainu atspīdumu), — varēja rasties tikai pēc tam, kad bija atmesta visu to muļķību guba, ko viņi šodien mēdz dēvēt par fiziku. Vai jums būtu kāds priekšmets, no kura jūs bez nožēlas šķirtos?
   —   Kaut ko atradīšu, — es atbildēju. — Kas tas varētu būt?
   —   Vienalga. Akmens, grāmata, metāls — tikai nekā radioaktīva. Ne mazāko radioaktivitātes pēdu, tas ir svarīgi. Tas varētu izraisīt katastrofu. — Viņš vēl runāja, kad es jau biju piecēlies un piegājis pie rakstāmgalda. Kā jūs zināt, esmu pedants, un katram visniecīgākajam sīkumam pie manis ir sava nemai­nīga vieta, bet sevišķu vērību es piegriežu tam, lai grāmatu plauktos valdītu ideāla kārtība. Tālab jo vai­rāk mani pārsteidza kāds iepriekšējās dienas noti­kums: pēc brokastīm, tas nozīmē — jau kopš agra rīta, es strādāju pie rakstāmgalda, sacerēdams frag­mentu, kurš man sagādāja lielas grūtības, un, uz brīdi pacēlis galvu no papīriem, ar kuriem bija pie­blīvēts viss galds, es ieraudzīju pie plauktiem kaktā uz grīdas in octavo[9] formāta grāmatu tumšbrūnā iesējumā; tā gulēja sienmalē, it kā tur kāds to būtu nometis.
   Es piecēlos un paņēmu grāmatu. Pazinu to jau pēc iesējuma —• tā bija ik gada ceturksni iznākoša kos­miskās medicīnas žurnāla numurs, kas saturēja kāda diezgan patāla paziņas diplomdarbu. Nevarēju saprast, kā tas gadījies uz grīdas. Tiesa, kad nosēdos strādāt, biju iegrimis domās un īpaši nepārlūkoju istabu, bet es varētu zvērēt, ka, man ienākot kabi­netā, sienmalē uz grīdas nekā nebija, jo tas tūlīt būtu saistījis manu uzmanību. Galu galā tomēr vajadzēja secināt, ka būšu dziļāk iegrimis domās nekā parasti, tāpēc apkārtējie iespaidi uz laiku mani nav ietekmē­juši, un tikai vēlāk, kad uzmanības koncentrācija bija mazinājusies, manas līdz tam neredzīgās acis sama­nīja uz grīdas gulošo žurnālu. Citādi šo faktu neva­rēja izskaidrot. Noliku žurnālu atpakaļ plauktā un visu aizmirsu, bet tagad, kad Molteriss pieprasīja kādu priekšmetu, šī man gluži nevajadzīgā žurnāla tumšbrūnā muguriņa it kā pati no sevis ieslīdēja manā rokā, un es, ne vārda neteikdams, pasniedzu to viņam.
   Viņš to paņēma, pasvārstīja rokā, uz virsrakstu pat nepalūkojies, pacēla melno vāku savā aparātā un sacīja:
   — Pienāciet, lūdzu, tuvāk …
   Nostājos viņam līdzās. Molteriss nometās uz ceļiem, pagrieza kādu radioaparāta regulatoram līdzīgu kloķi, bet pēc tam nospieda tam blakus pla­kanu pogu. Gaisma istabā uz mirkli satumsa, kon­taktā, kurā bija iesprausts aparāta vads, ar savdabīgu spalgu sprakšķi uzdzirkstīja zilga uguntiņa, bet vai­rāk tomēr nekas nenotika.
   Nodomāju, ka atnācējs man izdedzinās visus dro­šinātājus, bet tad jau viņš aizsmakušā balsī iesau­cās:
   —   Uzmanību!
   Molteriss novietoja grāmatu aparātā plakaniski, un pēc tam nospieda tā sānos mazu, melnu slēdzi. Spul­dzes atkal iedegās normālā spožumā, un vienlaikus aparāta dibenā gulošās grāmatas tumšie kartona vāki apmiglojās. Kādā sekundes daļā tie kļuva dzidri, un man likās, ka cauri vākiem es saredzu lappušu bal­tos apveidus un kopā saplūstošās burtu rindas, taču tas viss ilga tikai mirkli, jo nākošajā sekundē grā­mata izplūda, pazuda un es redzēju vairs tikai aparāta tukšo, tumši oksidēto dibenu.
   —   Tā pārvietojusies laikā, — Molteriss noteica, uz mani nepaskatīdamies, un smagi piecēlās. Kā sīkas adatu smailes viņam uz sejas spīdēja sviedru lāsī­tes. — Jeb, ja tā jums labāk patīk, atjauninājusies …
   —   Pār cik? — es pajautāju. Sā jautājuma lietiš­ķība lika viņa vaigam mazliet noskaidroties. Sejas kreisā, mazākā, it kā atmirusī puse bija arī drusku tumšāka un, kā es tuvumā pamanīju, tā notrīsēja.
   —  Apmēram par vienu diennakti, — viņš at­bildēja. — Precīzi es vēl nespēju to nosacīt. Bet… — viņš aprāvās un pavērās manī.
   —   Vai jūs arī vakar bijāt šajā istabā? — viņš jau­tāja, neslēpdams, ar kādu sasprindzinājumu gaida manu atbildi.
   —   Jā, — es vilcinādamies atbildēju, jo pēkšņi man . radās tāda sajūta, it kā grīda aizslīdētu no kāju apak­šas. Es visu sapratu un pārsteigumā, kas nebija ne ar ko citu salīdzināms kā vien ar pilnīgi neticama sapņa izraisīto sajūtu, es saistīju abus faktus: tik neizskaidrojamo grāmatas parādīšanos vakardien precīzi tajā pašā vietā, sienmalē, — un pašreizējo eksperimentu.
   Es viņam to pateicu. Molteriss nesāka starot, kā tas būtu bijis sagaidāms, tikai vairākas reizes ar mutautu noslaucīja pieri, un es pamanīju, ka viņš ļoti svīst un ir mazliet nobālējis. Piebīdīju viņam krēslu, un arī pats apsēdos.
   —   Varbūt tagad jūs pasacīsiet, ko īsti no manis vēlaties? — es iejautājos, redzēdams, ka viņš ir nomierinājies.
   —   Palīdzību, — Molteriss noburkšķēja. — Atbal­stu — nē, ne jau, ubagu dāvanu. Lai tas būtu … nosauksim to par avansu uz sagaidāmās peļņas rēķina, kurā jūs piedalītos. Pārvietošanās laikā … jūs pats saprotat… — viņš aprāvās.
   —   Jā, — es atbildēju. — Man liekas, jums nepie­ciešama prāvāka summa?
   —   Ļoti prāva. Redziet, tas saistīts ar lielu ener­ģijas patēriņu, turklāt laika tēmēklis — ierīce, kas ļautu objektu precīzi pārcelt tajā laika posmā, kuru esam izvēlējušies, — prasīs vēl daudz darba.
   —   Cik ilgi? — es iejautājos.
   —   Vismaz vienu gadu …
   —   Labi, — es atbildēju. — Es saprotu. Tikai, redziet, man vajadzētu meklēt… trešo personu palī­dzību. Vienkārši sakot, atrast finansistus. Vai jums būtu iebildumi…
   —   Nē… skaidrs, ka ne, — viņš paskaidroja.
   —   Labi. Spēlēsim ar atklātām kārtīm. Vairums cil­vēku, būdami manā vietā, pēc tā, ko jūs parādījāt, nospriestu, ka tas ir triks, veikla acu apmānīšana. Bet es jums ticu. Ticu un darīšu visu, kas manos spēkos. Tam, protams, nepieciešams zināms laika sprīdis. Pašreiz esmu ļoti aizņemts, turklāt — man vajadzēs aprunāties…
   —   Ar fiziķiem? — viņš izmeta, saspringti ieklau­sīdamies manos vārdos.
   —   Nē, kāpēc. Es redzu, ka jums šis punkts ir ļoti vārīgs — nē, nē, lūdzu, nesakiet neko. Es neko nejau­tāju. Man vajadzētu aprunāties, lai izvēlētos vispie­mērotākos cilvēkus, kuri būtu ar mieru …
   Es aprāvos. Un arī Molterisam šajā mirklī droši vien atplaiksnījās tā pati doma, kas man, jo acis viņam iedzirkstījās.
   —  Klusais, — viņš ierunājās, — ne ar vienu jums nav vajadzīgs aprunāties … es pats jums pasacīšu, pie kā griezties …
   —   Ar savas mašīnas palīdzību, vai ne? — es pie­bildu. Molteriss uzvaroši pasmaidīja. — Skaidrs! Kā gan man tas agrāk neienāca prātā … esmu gata­vais ēzelis … Bet vai jūs jau kādreiz esat pārvieto­jies laikā? — es pajautāju.
   —   Nē. Mašīna darbojas tikai neilgu laiku, kopš pagājušās piektdienas. Esmu tajā pārvietojis tikai runci…
   —   Runci? Un ko — vai tas atgriezās?
   —   Nē. Tas pārvietojies nākotnē, aptuveni par pie­ciem gadiem, laika skala vēl nav pilnīgi precīza. Lai precīzi nosacītu apstāšanās mirkli, jāizstrādā dife- renciators, kurš koordinētu virmojumu lauku. Bet pagaidām tunelēšanas kvantu efekta izraisītā desin- hronizācija …
   —   Diemžēl neko nesaprotu no tā, ko jūs man skaid­rojat, — es viņu pārtraucu. — Bet kāpēc jūs pats neesat pamēģinājis?
   Tas man izlikās savādi — lai nesacītu vairāk. Mol­teriss samulsa.
   —   Biju nodomājis, bet… redziet… es … nam­saimnieks noslēdza man elektrisko strāvu … svēt­dien.
   Seja, pareizāk sakot, tās normālā, labā puse viņam tumši pietvīka.
   —   Esmu parādā īres maksu, tāpēc… — viņš nomurmināja. — Bet, protams … tagad… Jā, jums ir taisnība. Es tūlīt. Iekāpšu šeit, vai redzat? Iedar­bināšu aparātu un … pārcelšos nākotnē. Uzzināšu,
   kas finansējis pasākumu, noskaidrošu šo cilvēku uzvārdus, un tad jūs varēsiet tūlīt, bez kavēšanās …
   To sacīdams, viņš jau atbīdīja šķērssienas, kas sadalīja aparāta iekšieni vairākos nodalījumos.
   —   Pagaidiet, — es iebildu, — nē, tā es negribu. Jūs taču nevarēsiet atgriezties, ja aparāts paliks šeit, pie manis.
   Molteriss pasmaidīja.
   —   Ai, nē, — viņš attrauca. — Es pārvietošos laikā kopā ar aparātu. Tas ir iespējams, jo aparātam ir divi regulācijas varianti. Redziet, kur variometrs. Ja es kādu pārvietoju laikā un gribu, lai aparāts paliek savā vietā, tad lauks fokusējams šajā mazajā telpā zem vārstuļa. Bet, ja gribu pārvietoties pats, tad lauks tiek paplašināts, lai tas aptvertu visu aparātu. Tikai jaudas patēriņš tad būs lielāks. Cik ampēru ir jūsu drošinātājiem?
   —   Nezinu, — es atbildēju, — bet baidos, ka tie neizturēs. Jau pirmīt, kad jūs … nosūtījāt šo grā­matu, gaisma satumsa.
   —   Tas ir sīkums, — viņš noteica, — es drošinā­tājus apmainīšu pret spēcīgākiem, protams, ar jūsu atļauju …
   —   Lūdzu.
   Molteriss ķērās pie darba. Viņam kabatās bija vai veselas elektrotehniskās darbnīcas iekārta. Pēc desmit minūtēm viss bija kārtībā.
   —   Es dodos ceļā, — viņš teica, atgriezdamies istabā. — Man liekas, ka vajadzētu pārvietoties vis­maz par gadiem trīsdesmit.
   —   Kāpēc tik daudz? Kam tas vajadzīgs? — es iejautājos. Mēs abi stāvējām pie melnā aparāta.
   —   Pēc dažiem gadiem kaut ko zinās tikai speciā­listi, — Molteriss paskaidroja, — bet pēc gadsimta ceturkšņa jau katrs bērns par to mācīsies skolā. Tad es no katra uz ielas sastapta pretimnācēja varēšu uzzināt, kā sauc tos cilvēkus, kuri palīdzējuši reali­zēt šo izgudrojumu.
   Molteriss pasmaidīja, papurināja galvu un ar abām kājām iekāpa aparātā.
   —   Gaisma uz mirkli satumsīs, — viņš brīdināja, — bet par to neuztraucieties. Drošinātāji noteikti iztu­rēs. Toties… atgriešanās gan var sagādāt zināmas grūtības …
   —   Kāpēc?
   Viņš man uzmeta ašu skatienu.
   —   Vai jūs mani kādreiz šeit jau neesat redzējis?
   —   Ko jūs sakāt? — es nesapratu.
   —   Nu … vakar vai pirms nedēļas, varbūt arī pirms kāda mēneša … vai pat gada … Vai patiesi neesat mani redzējis? Šeit, šajā kaktā — vai tur nav pēkšņi parādījies cilvēks, kas, tāpat kā es tagad, ar abām kājām stāvēja šādā aparātā?
   —   A-ā! — es iesaucos. — Tagad saprotu … Jūs baidāties, ka atgriežoties varat nokļūt ne pašreizējā tagadnībā, bet jau aizritējušā pagājībā? Nē, nekad neesmu jūs redzējis. Tiesa, es gan pārrados no ceļo­juma tikai pirms deviņiem mēnešiem, bet pirms tam māja bija tukša …
   —   Vienu mirkli… — Molteriss saspringti teica, pūlēdamies kaut ko atcerēties. — Es pats lāgā nezinu, — beidzot viņš paskaidroja, — bet, ja es kād­reiz būtu šeit bijis, sacīsim, tajā laikā, kad māja, kā jūs sakāt, bija tukša, tad taču man pašam to vaja­dzētu zināt, atcerēties to, vai ne?
   —   Nav sacīts, — es steigšus attraucu, — tas ir laika cilpas paradokss; jūs toreiz varējāt būt kur citur un darīt ko citu — jūs, kas esat no tā laika posma; bet, nevēlēdamies nokļūt pagājušajā laikā, jūs no pašreizējā mirkļa, no tagadnības …
   —   Nu, — viņš noteica, — galu galā tas nav tik svarīgi. Ja es pat atvirzīšos pārāk tālu atpakaļ laikā,
   varu izdarīt labojumu. Sliktākajā gadījumā es drusku aizkavēšos. Tā kā tas ir pirmais mēģinājums, tad, lūdzu, paciešaties …

   Molteriss pieliecās un nospieda pirmo pogu. Gaisma mirklī pietumsa, un aparāts paklusu iedžink- stējās augstā tonī, gluži kā pret kādu priekšmetu pie­sists stikla stienītis. Molteriss atsveicinādamies pacēla vienu roku, bet ar otru pieskārās melnajam slēdzim, tajā pašā laikā izsliedamies. Sajā mirklī spuldzes atkal iedegās pilnā spožumā, un es ierau­dzīju viņa veidolu izmaināmies. Drēbes viņam satumsa un sāka apmigloties, taču es tam nepiegriezu vērību, jo mani pārsteidza tas, kas notika ar viņa galvu: melnie mati, vēršoties caurspīdīgi, vienlaikus kļuva balti, viss augums it kā izplūda un reizē saruka, līdz beidzot, kad tas kopā ar aparātu pazuda man no acīm un es paliku viens tukšajā istabas kaktā ar tukšu grīdu un neredzēju nekā cita kā tikai baitu kailu sienu ar kontaktu, kurā vairs nekas nebija iesprausts, — kad es viens tā stāvēju ar pavērtu muti un kaklā iestrēgušu šausmu kliedzienu, man acu priekšā vēl rēgojās briesmīgā pārmaiņa, ko nule biju redzējis, jo viņš, draugi, laika plūsmas aizrauts un izzuzdams, novecoja galvu reibinošā ātrumā, gadu desmitu ilgām pārvērtībām norisinoties dažās sekun­des daļās! Ar ļenganām kājām aizgāju līdz atzveltņa krēslam, atbīdīju to, lai labāk saredzētu tukšo, spilgti apgaismoto kaktu, apsēdos un sāku gaidīt. Tā es nosēdēju cauru nakti, līdz pat rītam. Draugi, kopš tā brīža pagājuši septiņi gadi. Man liekas, ka Molte­riss nekad vairs neatgriezīsies, jo, ar savu ideju aiz­rāvies, viņš bija piemirsis kādu ārkārtīgi vienkāršu, pat elementāru apstākli, kuram — nezinu, vai aiz nezināšanas, vai arī aiz nevērības — secen paiet visi fantastisko hipotēžu autori. Ir taču skaidrs, ka ceļo­tājam laika plūsmā, ja viņš tajā pārvietosies par divdesmit gadiem, par tikpat daudz gadiem jākļūst vecākam — jo kā gan citādi tas varētu būt? Viņi visu iztēlojušies tādējādi, ka tagadnes cilvēks varētu tikt pārcelts nākotnē un viņa pulkstenis rādīs šīs pārcelšanās brīdi, turpretī visi pārējie pulksteņi vis­apkārt rādīs nākotnes laiku. Bet tas, protams, nav iespējams. Lai tā notiktu, tad viņam vajadzētu it kā iziet ārpus laika un tādā kārtā traukties uz nākotni, lai tad, izvēlējies piemērotu brīdi, atkal tajā atgriez­tos — no ārpuses… it kā pastāvētu kaut kas tāds, kas atrodas ārpus laika. Bet nav ne tādas vietas, ne tāda ceļa, un nelaimīgais Molteriss pats ar savām rokām tika iedarbinājis mašīnu, kura viņu nogali­nāja — ar vecumu, jā, ne ar ko citu, un, kad tā apstā­jās tur, izvēlētajā nākotnes punktā, tajā vairs atra­dās tikai nosirmojis, sarucis līķis …
   Bet tagad, draugi, nāk visbriesmīgākais. Laika mašīna apstājusies kaut kur nākotnē, bet šī māja kopā ar šo dzīvokli, ar šo istabu, ar šo tukšo kaktu taču arī pārvietojas laikā — protams, tikai tajā vie­nīgajā veidā, kāds mums pieejams, — līdz beidzot galu galā sasniegs to mirkli, kurā apstājusies mašīna, un tad tā atkal parādīsies tepat, šajā baltajā kaktā, bet kopā ar to — pats Molteriss … viss, kas no viņa būs palicis pāri… Par to nevar būt nekādu šaubu.

   [2] grāmata 1/4 loksnes formātā. Tulk. piez.