Latviešu tautas piedzīvojumi

Latviešu tautas piedzīvojumi

   Pirmais izdevums 1959. g. - Daugava
   Otrais izdevums 1974. g. - Ceļinieks
   Trešais izdevums 1976. g.
   Ceturtais izdevums 1987. g. - ALA
   Piektais izdevums 1990. g. - "Jāņa sēta" (iespiests ar autora atļauju)
   Ilustrējis Gvido Brūveris Kartes zīmējis Normunds Broks
   Latvijas Mākslinieku savienības klubs "Jāņa sēļa" t. 210139; 210172
   Iespiests r/a "Latvijas karte" Papīra formāts 84 x 124/32 Tirāža 50 000 Pasūtījuma Nr. 27 Licenze Nr. 000019 līgumcena.
   Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis
   Latviešu tautas piedzīvojumi ir stāsts par to, kā pirms daudziem gadu tūkstošiem Skandinā­vijas ledus izveidoja to zemi, ko ģeografijas kartēs tagad sauc par Latviju.
   Tie stāsta par to, kā latviešu sentēvi, lauzdamies uz ziemeļiem, nonāca šinī zemē un sasniedza Baltijas jūru.
   Tie stāsta par neskaitāmām cīņām, ko viņi izcīnīja šinī zemē un ārpus tās — grūti atrast otru zemi, kuras dēļ būtu tik daudz karots. Vairākas reizes latviešu va­raskārajiem kaimiņiem izdevās uz laiku ieņemt šo zemi, bet neviens nespēja to paturēt. Atkal un atkal cēlās latviešu vīri, bi ar ieročiem rokās atbrīvotu savu tēvu zemi.
   Daudz senu varonīgu tautu vairs nav. Drošsirdīgie goti, kas kādreiz ieņēma seno Romu, ir izgaisuši bez miņas. No vandaļiem un btirgundiem ir pāri palikuši tikai dažu apgabalu nosaukumi — Andalūzija Spānijā un Bitrgundija Francijā. Lielā ģermāņu tauta franki atstājuši tikai savu vārdu — Francija. Tā tas noticis arī ar daudzām citām tautām. Latviešu kareivīgo brāļu tautu, senos prūšus, vāciešiem gadu simteņu gaitā iz­devās pārvācot. Prūsija deva vāciešiem vēlāk viņu la­bākos karavīrus, un 19. gadu simtenī tā apvienoja lielāko dalii vāciešu vienā valstī.
   Arī latviešu tauta cieta lielus zaudējumus gadu sim­teņu ilgajās cīņās, bet viņa nepadevās un izturēja. Tā­pēc ir gods būt par šīs tautas locekli, Mūsu uzdevums, lai kur mēs atrastos, ir cīnīties par mūsu tautas pastā­vēšanu un viņas tiesībām. Šī cīņa ir mūsu laime, jo dod mērķi mūsu dzīvei. Nelaimīgi ir cilvēki, kam nav šādu lielāku mērķu. Nicināti no visiem ir ļaudis, kas izvairās no cīņas un nodod savu tautu.
   Kur radies latviešiem šis spēks izturēt un beigās uz­varēt? Tas nav bijis tikai viņu roku un muskuļu spēks vien, bet lielā mērā viņu spēcīgais gars un gaišais prāts. Mēs nezinām otras tautas, kam būtu tik daudz senu dziesmu, kur ielikta senā tautas gudrība un vērojumi. Nav daudz tautu, kas tā centušās pēc skolām un izglī­tības kā latvieši. To apliecina un apbrīno arī sveštau­tieši. Mēs par to varam būt lepni.
   Bet mīlēt savu tautu nenozīmē nonicināt citus. Katrai tautai ir kaut kas vērtīgs un īpatnējs. Tieši daudzo un dažādo tautu dēļ mūsu pasaule ir tik interesanta. Pavi­sam nožēlojams un nepievilcīgs būtu dārzs, kur augtu tikai vienas šķirnes puķes.
   Daudzās cīņas, kas izcīnītas dažādo tautu starpā, ne vienmēr novedušas pie mūžīga naida. Daudzi no lat­viešu tautas senajiem ienaidniekiem ir kļuvuši tagad tās draugi.
   Šis stāsts pārspēj dažu labu dēku un piedzīvojumu romānu, un tomēr tas ir tikai stāsts par kādas tautas un valsts likteni.
   Par to stāsta ,,Latviešu tautas piedzīvojumi".
SATURA RĀDĪTĀJS
   PRIEKŠVĀRDS
   SENIE LAIKI
   1           Ziemeļu ledus izveido latviešu zemi 13
   2           Lielais ceļojums uz ziemeļiem ' 5
   3           Zemkopji un karavīri 17
   4           Aizmirstie piedzīvojumi 20
   5           Mirdzošie ieroči / 22
   6           Citi laiki, citi ieroči 24
   7           Robežas un kaimiņi 26
   8          Tautas ceļo, latgaļi ienāk Latvijā 28
   9           Divās frontēs 30
   10           Senās latvieSu ciltis 31
   11           Kurši - latvieSu vikingi 33
   12           KurSi turpina uzbrukt 36
   13           Bagātā Zemgale 37
   14           Latgaļi sardzē pret austrumiem 39
   15           Pārkrievotie vikingi vada krievu uzbrukumus 40
   16           Krievu veltīgā ciņa 42
   17           Vācieši soļo uz austrumiem 44
   VIDUSLAIKI
   18           Lībieši nomazgā kristību Daugavā 51
   19           Kā radās teika par Imantu 54
   20            Bīskaps Alberts gatavojas uzbrukumam 56
   21            Skaldi un valdi 58
   22           TālavicSi slēdz bīstamu savienību 61
   23            Jersikas pēdējais karalis 65
   24            KuiSi un zemgaļi nojauS briesmas 69
   25            Pāvests grib dibināt brivas latvieSu valstis 72
   26            Viestura cīņas 75
   27           Zobenbrāļu iznicināšana 77
   28           Jaunas elpas un miera līgumi
   29           Zemgales karalis Nameisis
   30            Uguns un nakts
   31           LatvieSi un igauņi vienā valsti
   32           Ar zobenu un arklu 92
   33           Bruņinieki kļūst lauksaimnieki 94
   34           "Viru vai ķīlu" 96
   35           LatvieSi Rīgā 98
   36           Leiši sadragā ordeņa armiju 100
   37           Livonijas kārtas un "zemes dienas" 102
   38           Tatāru varas mantinieks 103
   39           Bruņinieki un zemnieki satriec krievus un tatārus 105
   40            Pēc Pletenberga uzvaras 1 " '
   41            Jāņa Briesmīgā asias darbi '' 0
   42            Izpārdošana Māras zemē 112
   JAUNIE LAIKI
   43            Kur zobeni zemi dala 117
   44            Dokuments, ko neviens nav redzējis 119
   45            Cīņa par ļaužu dvēselēm 121
   46            Jaunas cerības posta laikā 123
   47            Vidzemnieki kļūst zviedra karaļa pavalstnieki 125
   48            Bet muižnieki vēl turas 128
   49            Zemnieku karalis Kārlis XI 130
   50           Grāmata ar krustu un latvieSu Mozus 133
   51            Svētās Māras paspārnē 135
   52            Kurzemes kuģi izbrauc pasaules jūrās 137
   53            "Par varenu, lai būtu hercogs" 140
   54            Gaisma no Kurzemes I42
   55            Lielā sazvērestība 144
   56            LatvieSu atbalsts jaunajam karalim 147
   57            "Vidzemē nav vairs ko postīt" 150
   58            Augstā spēle austrumos un "Melnais jātnieks" Vidzemē 153
   59            Muižnieku varas un "Šķidrās maizes" laiki 15 5
   60            "Nu nāk latvju pestītājs!" 158
   61            LatvieSu cīņas Rīgā un nemieri Vidzemē 161
   62            Kāda valsts iet bojā 164
   63            "Vecais zirgs ar jauniem sedliem" 167
   64            Kā gāju putni 170
   65            Ko Baltijas vācieSi neredz 173
   66            LatvieSi sāk atgūt savu zemi 175
   VISJAUNAKIE LAIKI
   67            Eiropas tautas mostas 181
   68            Jaunie latvieSu vadoņi 183
   69            Jaunlatviešu ciņa 187
   70            Vadību pārņem Rīgas latvieši 190
   71            LatvieSi atrod savu karogu 192
   72            Tautas karoga nesēji 195
   73            Krievi atklāj savus īstos nolūkus 200
   74            Jauni laiki, jaunas domas 202
   75            Ceļa soma ar bīstamu saturu 205
   76            Cīņas nojauta gadsimtu mijā 208
   77            LatvieSu Lielā revolūcija 210
   78            Tauta pārņem varu 212
   79            "Bēgot noSauts…" 216
   80            Zaudējumi un ieguvumi 218
   81            Latvija kļūst kaujas lauks 220
   82            "Pulcējaties zem latvieSu karogiem!" 224
   83            Cik vērts ir latvieSu strēlnieks? 228
   84            Strēlnieku bataljoni kļūst par pulkiem 231
   85            Izklīdinātie un apspiestie 234
   86           Gatavošanās uzbrukumam 236
   87            Strēlnieki pārrauj vācu fronti 238
   88            Dvēseļu putenis 242
   89            Februāra revolūcija un pavēle Nr. 1 245
   90            Strēlniekiem jāglābj bēgoSā krievu armija 250
   91            Par vienotu Latviju 253
   92            Lielais pārgājiens 255
   93            Gals un sākums 258
   94            "Latvijas pilsoņi!…" 261
   95            Tie, kas neSaubās 264
   96            Lielniecisma tvaikos 266
   97            Līgumu un sazvērestību laikmets 270
   98            Apvērsums Liepājā un "baltais tenors" Rīgā 274
   99            Muižnieki zaudē cīņu 277
   100           Daugavas sargi un Lāčplēša diena 281
   101           Strēlnieki satriec cara virsnieku pulkus 286
   102           Latvija slēdz mieru ar divām lielvalstīm 289
   104           Pieminiet sveSumā raktos! 296
   105           Likums, kas nostiprina valsti 300
   106           Tēvzemes tCvu darbs 303
   107           Latvija kļūst likumīgi atzīta valsts 306
   108            Doma par lielo Baltijas savienību 309
   109           Latvijas lats 311
   110           Zemes atjaunotāji 313
   111           Jaunā rūpniecība 316
   112           Līdzīgi saulei 320
   113           Tie, kas dod skaistumu dzīvei 323
   114           Valsts bruņotie speķi 326
   115           Demokrātiskais laikmets 330
   116           Pasaules grūtie laiki 333
   117           ApvCrsuma priekšvakarā 336
   118            15. maija apvērsums 339
   119           Prezidenta Ulmaņa laikmets 341
   120            Hitlers tirgojas ar tautu brīvību 345
   121           Pirmais solis uz padoSanos 348
   122           Stajins pievāc laupījumu 352
   123           Padomju vergu valstī 355
   124            1941. gada jūnija notikumi 359
   125            LatvieSi "Austrumzeme" 363
   126           LatvieSi Austrumu fronte 367
   127           Neuzvarētā Kurzeme 371
   128            Divas pasaules 376
   NOSLĒGUMS
Lasītājiem Tēvzemē
   "Latviešu tautas piedzīvojumu" četri izdevumi (un divi ' saīsināti izdevumi) ir iznākuši ārzemēs - Zviedrijā, Kanādā un ASV.
   Šī grāmata ir lielā mērā palīdzējusi mūsu izkliedētajiem tautiešiem saglabāt savas vēstures apziņu. Bez šīs apziņas cilvēkam draud mankurta - bezatmiņas un bezgribas pakalpiņa liktenis.
   Sī grāmata visumā atbilst vidusskolas kursam Latvijas vēsturē. Autors ir centies pēc skaidrības un vienkāršības, un spraiguma latviešu tautas vēsturiskās pieredzes tēlojumā. Pēc iespējas ir norādīts, kā svarīgas vēstures norises atspoguļojušās mūsu literatūrā. Tas ir īpatnējs darbs, kam nav paraugu ne mūsu, ne ārzemju vēstures rakstniecībā. Var ari teikt, ka tas ir rakstīts ar vēsu prātu un karstu sirdi, mīlestībā pret savu tautu, tās vēstures un kultūras mantojumu.
   Piektais izdevums iznāk Latvijā. Autors cer, ka tautieši tēvzemē saņems to ar vērīgu prātu un atsaucīgu sirdi. Tauta, kas apzinās savu ilgo gājumu dažādo laikmetu griežos, savus sasniegumus un pametumus, savu vienreizējo īpatnību un lielo kultūras mantojumu, nekad neļaus sevi ierakstīt bez vēsts zudušo skaitā.
   Uldis Ģērmanis,
   Stokholmā
   1990. gada pavasarī
   vēstures zin. doktors

Uldis Ģermānis Latviešu tautas piedzīvojumi


SENIE LAIKI

   „Nāc līdzi, Vidvut, manu jauno brāl, Lai tev no kalna rādu viņus laikus . .." (J. Medenis)

1.ZIEMEĻU LEDUS IZVEIDO LATVIEŠU ZEMI

   Mūsu tēvu zeme dabūja savu tagadējo izskatu pirms daudziem tūkstošiem gadu, kad gaiss bija kļuvis tik auksts un mitrs, ka šo laiku mēs tagad saucam par ledus laikmetu.
   Neviens pētnieks vēl nav varējis izskaidrot, no ku­rienes šis aukstums cēlās. Kaut kas neparasts bija noticis vai nu ar sauli, vai ar pašu zemi, jeb ar gaisa okeānu, kas apņem to.
   Pāri Ziemeļeiropai un Viduseiropai — līdz tagadē­jai Berlīnei klājās varena ledus sega. Domā, ka tā sasniegusi pat vairāku kilometru biezumu. Šis ledājs bija vispirms izcēlies Skandinavijas kalnos un tad lēni, bet nemitīgi plūdis uz priekšu.
   Rievas un švīkas Zviedrijas klintīs vēl tagad rāda ledāja virzienu. Tas nesa sev līdz un dzina sev pa
   priekšu milzīgus smilšu, māla un akmei u daudzumus. Tādā ceļā Skandinavijas granīta un gneisa gabali no­kļuva mūsu zemē. Daži no tiem bija pat krietnas zem­nieka mājas augstumā, un ļaudis senos laikos sauca tos par velna jeb milžu akmeņiem, jo nezināja, kā tie cē­lušies.
   Zvēri un cilvēki glābās Eiropas dienvidos, bet arī tur bija aukstāks nekā tagad. Skarbi vēji pūta no zie­meļiem un nesa sev līdz putekļu un smilšu mākoņus, jo zeme ledāja tuvumā bija kaila un neaizsargāta. Šie putekļi nogūlās Dienvideiropas stepēs — tā radās tur tagad tik auglīgā zeme.
   Gadu tūkstoši pagāja, un pamazām atkal kļuva sil­tāks. Milzīgā ledus sega sāka kust, un spēcīgas ūdens straumes izgrauza plašas ielejas, meklējot ceļu uz jūru. Citās vietās, ledus atliekām izkūstot, radās neskaitāmi ezeri. Ledāja sadzītās lielās smilšu un akmeņu kaudzes palika un veidoja pakalnus un augstienes. Dažās vietās tās aizsprostoja ceļu senajām upēm, un tām vajadzēja lauzt sev jaunu gultni. Radās krāces un ūdens kritumi. No kūstošā ledāja mutuļoja straujas „ledus upes", kas nesa līdz nogludinātus un ūdenī noslīpētus oļus, smiltis un mālus. No tiem izcēlās gareni oļu uzkalni, smilšu un mālu nogulumi.
   Pazūdot ledus smagajai segai, zeme vietām pacēlās augstāk un tur, kur agrāk bija jūra, radās sauszeme. Daudz un dažādu notikumu pilna bija daba šajās tāla­jās dienās.Tie bija mūsu zemes jaunības gadi—strauji un nemierīgi. Tāpat tas bija pārējās zemēs ap Baltijas jūru.
   Tanī laikā radās mūsu līdzenumi un augstienes, un daudzie ūdeņi.
   Tas viss notika vairāk nekā pirms 10.000 gadiem.
   Ledus segai kūstot un pazūdot pāri Bal­tijas jūrai uz ziemeļiem, mūsu zemē ieradās pirmie ieceļotāji. Tie bija tādi, kas bija pieraduši pie aukstuma un tāpēc sīksti un izturīgi. Tikai tādi toreiz varēja ap­mesties šinī zemē, jo laiks joprojām bija vēss. Vēl tur­pat netālu ziemeļos atradās kūstošā ledus siena.
   Paši pirmie ieradās augi un stādi, kādus tagad var atrast Ziemeļeiropas un Ziemeļamerikas tundrās. Tie bija ķērpji un sūnas, mazi sagriezušies purva bērziņi un dažādi krūmāji. Šie tundras augi ceļoja uz zieme­ļiem, atdodami savu veco mājvietu tādiem, kam labāk derēja siltums.
   Tā Eiropas augi, ledājam dilstot, bija sakustējušies. Viņi devās tālā ceļā, lai atkal ieņemtu zemi, kas bija kļuvusi brīva no ledus. Viņu priekšpulks bija šie mazie, neizskatīgie, bet sīkstie un bezbailīgie tundras augi.
   Arī mūsu dienās augu ceļošana nav beigusies (viens no pazīstamākiem ceļotājiem, piemēram, ir egle), bet to vairs nevar salīdzināt ar šo seno — lielo ceļojumu.
   Šis ceļojums sacēla kājās arī dzīvnieku valsti. Zvēri jau no senseniem laikiem bija saraduši katrs ar zinā­miem stādiem un kokiem. Un viņi sekoja saviem klusa­jiem, vecajiem paziņām pa pēdām.
   Tāpēc tie bija tundras zvēri un dzīvnieki, kas citiem pa priekšu ienāca mūsu zemē. Tur bija polārais zaķis, polārā lapsa, daudzi sīkāki zvēriņi, putni un pats gal­venais — ziemeļbriedis.

2.LIELAIS CEĻOJUMS UZ ZIEMEĻIEM

   „Pirms vel sniegs bij sācis kust, Nāca sīki gāju putni." (J. Rainis)
   Bet pakaļ ziemeļbriedim uz ziemeļiem devās viņa
   mednieks. Tā pirmie cilvēki nonāca tagadējā Latvijā. Mums ir pierādījumi par šo cilvēku dzīvi mūsu zemē no vidējā akmens laikmeta (apm. 7000.—3000. g. pr. Kr.).
   Gaiss turpināja kļūt arvien siltāks. Priede un bērzs steidzās ieņemt plašus apgabalus uz ziemeļiem. Tiem sekoja vesela rinda lapu koku — ozols, liepa, goba, alksnis, apse, kļava, osis, lazda u. c. Tundrai bija jātur­pina ceļot tālāk, līdz tā sasniedza savu tagadējo apvidu. Arī ziemeļbriedim bija jāaiziet. Staltradzis briedis, alnis, stirna, mežcūka, meža vērsis (sumbrs) ieradās ganīties Latvijas mežos un mežu pļavās. Vilks, lapsa, lūsis tiem sekoja, arī brūnais lācis iečāpoja viņiem līdz.
   Daļa seno mednieku turpināja savu ceļu uz zieme­ļiem, bet citi palika uz vietas. Viņi labprāt apmetās upju un ezeru krastos, jo bija reizē mednieki un zvejnieki. No koka, kaula, raga un akmens tie taisīja savus iero­čus un rīkus. Viņi bija pieradinājuši suni, kas tos pavadīja medībās un palīdzēja sargāt viņu apmetnes. Citu mājlopu tiem nebija, arī zemi viņi nemācēja kopt.
   Vairākas viņu apmetnes no jaunā akmens laikmeta (3000.—1500. g. pr. Kr.) ir atrastas mūsu zemē. No tām mēs varam spriest par šo mednieku ieročiem un dzīves veidu. Mēs zinām arī, ka viņi prata gatavot māla traukus, ko tie izrotāja, iespiežot mālā mazas bedrītes. Tāpēc šos izrotājumus sauc par bedrīšu un zobiņu jeb ķemmes ornamentu.
   Līdzīgus darba rīkus un traukus zinātnieki ir atra­duši ļoti plašā apgabalā: apmēram no Vislas upes līdz Jeņisejai Sibirijā. Tāpēc jādomā, ka tā bija. viena un tā pati tauta jeb radniecīgas ciltis, kas apdzīvoja šo lielo telpu, kaut arī viņi, kā jau mednieki, dzīvoja ļoti izkliedēti.
   Bet šie mednieki un zvejnieki nebija vēl latviešu sen­tēvi. Tikai trīs tautas tagadējā Eiropā (somi, igauņi un ungāri) un dažas tautiņas Padomju Savienībā ir cēlu­šās no šīm senajām ciltīm, ko mēs tagad saucam par somiem-ugriem.
   „Runāj' cirvji, runāj' kapli, Pah brāļi nerunāja." (Tautas dz.) 3

3.ZEMKOPJI UN KARAVĪRI

   Kādreiz, pirms kādiem 4000 gadiem (ap 2000. g. pr. Kr.), Eiropā atkal bija jaužams nemiers. Ap šo laiku par jaunu sakustējās kāda tautu saime, kas jau agrāk bija sūtījusi izceļotājus no sava vidus.
   Šo pirmtautu tagad mēdz saukt par indoeiropiešiem. Tie bija viņi, kam bija lemts ieņemt Eiropas lielāko daļu un aiziet līdz Irānai un Indijai. Par viņu pēcnā­cēju savstarpējo radniecību liecina līdzība šo tautu valodās. Ar laiku izklīstot uz visām debess pusēm, tie nāca sakaros ar citām tautām un arvien vairāk atsve­šinājās viens no otra.
   Ja šodien latvieši satiekas, piemēram, ar angļiem, frančiem, vāciešiem vai krieviem, tad tie nevar saprast viens otra valodu. Un tomēr viņi ir šo seno indoeiro­piešu tālie radinieki.
   Neviens nevar pateikt, kur īsti atradās šīs pirmtau- tas dzimtene, un kā šī tauta izcēlās. Tikai tik daudz ir zināms, ka sākumā tie nedzīvoja ne pārāk tālu uz dien­vidiem, ne uz ziemeļiem. Par to liecina vārdi indoeiro­piešu tautu valodās, kas apzīmē augus, dzīvniekus, darba rīkus.
   Senvēstures pētnieki (arehaiologi) ir atklājuši, ka ap otro gadu tūkstoti pr. Kr. kāda jauna tauta ienāk
   Latvijas rietumu un dienvidu daļā — tagadējā Kur­zemē un Zemgalē. Tajā laikā tur parādās ieroči, darba rīki un trauki, kas ir pavisam citādi kā senajiem med­niekiem un zvejniekiem. Atnācēji neizrotāja savus traukus, iespiežot mālā mazas bedrītes, bet viņu orna­ments atgādina auklas nospiedumu. Tāpēc to sauc par auklas ornamentu. Viņiem līdzi bija akmens kapļi, un tas rāda, ka tie prata kopt zemi. Bez tam ir uzglabāju­šies viņu cirvji. Tiem ir slaida, skaista forma, meistara rokas darināta, un tie ir rūpīgi noslīpēti. Skatoties no sāniem, viņi atgādina laivu, un tos parasti apzīmē par laivas cirvjiem. Šie cirvji nebija domāti malkas skal­dīšanai — tic bija kaujas cirvji.
   Tauta, kas ieradās mūsu zemē, bija reizē zemkopji un karavīri. Šīs īpašības viņi saglabāja cauri gadu tūkstošiem. Līdzīgas senlietas no šī laikmeta atrastas arī tagadējā Lietuvā un Prūsijā.
   No šiem seno laiku zemkopjiem un karavīriem vēlāk izcēlās baltu tautas — latvieši, leiši un senie prūši.
   Tā, pirms 4000 gadiem, mūsu sentēvi jeb pirmbalti ienāca tagadējā Latvijā. Viņiem radniecīgas ciltis ir izplatījušās vēl tālāk uz ziemeļiem, jo laivas cirvji ir atrasti, piemēram, arī Somijā. Bet ziemeļu apgabali galu galā nonāca somu-ugru rokās.
   Gadu tūkstošiem balti un somi-ugri ir bijuši kaimiņi. Tie ir dzīvojuši gan miermīlīgi un daudz ko aizguvuši viens no otra, gan izcīnījuši sīvas cīņas savā starpā.
   Varbūt, ka šajās cīņās arī dzima tas naids un ilgie asins atriebības kari (,,vaidu laiki"), kas vēlāk gadu simteņiem plosījās latviešu un igauņu starpā.
   Taču pienāca reiz laiks, kad abas tautas apvienojās ieroču brālībā, lai kopīgi sargātu savu brīvību (skat. 97. un 99. nod.). Bet līdz tam vēl ceļš bija tāls.
   „Visapkārt kā noslēpums drūmi guļ sils, Tur glāiu kalns mirgo, tur ūdens pils." (J. Rainis)
   Nav neviena, kas mums varētu pastāstīt par šiem tautu pārgājieniem, viņu dēkām un piedzīvo­jumiem, satiekoties ar zvēriem un svešiem cilvēkiem lielajos mežos, kas toreiz klāja Eiropu. Neviens tur nav aprakstījis notikumus ilgajā akmens laikmetā, kas Zie- meļeiropā beidzās tikai ap 1500. g. pr. Kr. Eiropieši vēl neprata rakstīt.
   Mēs tagad savukārt neprotam daudz ko tādu, ko šie senie ļaudis prata un varēja. Mums būtu ilgi jāvin­grinās un jāmācās, lai mēs no tā materiāla, kas bija mūsu sentēvu rīcībā, varētu izgatavot sev ieročus un darba rīkus, un lai mēs neaizietu bojā cīņā ar dabas spēkiem, zvēriem un naidīgām ciltīm.
   Nav šaubu, ka atpūtas brīžos — varbūt jo sevišķi vakaros, kad viņi sēdēja pie saviem ugunskuriem, tie pārrunāja savus piedzīvojumus. Vecākie droši vien, tāpat kā tagad, atcerējās senos laikus un savu tēvu­tēvu cīņas un darbus. Radās seni stāsti, teikas un dziesmas. Bet gadu tūkstošu gaitā daudz kas aizmirsās, daudz kas pārveidojās, un nākošās paaudzes daudz ko nesaprata.
   Daži senseni izteicieni, domas un gudrības paglābās tautu valodās. Tiem, kam laimējas tos pareizi iztulkot, uz brīdi paveras kāda aina no aizgājušo paaudžu dzī­ves, viņu domām un uzskatiem. Bet tas ir tikai tik daudz, cik šķemba no nogrimuša kuģa.
   Tomēr, šķiet, mēs vēl šodien neesam brīvi no tā, ko pārdzīvoja un izjuta mūsu tālie ciltstēvi. Dažreiz miegā mūs pārņem pēkšņas bailes — mums liekas, ka mēs krītam it kā no augsta koka. Daudzreiz mūsu senčiem nācās pārnakšņot draudīgā mežā koku zaros, kad ap­kārt ložņāja plēsīgi zvēri. Nevajadzēja daudz, lai mie­gā pazaudētu līdzsvaru.
   Tāpat kādreiz bija liels risks vienam doties pāri lielākam klajumam. Ja tur uzbruka kāds, kas bija stip­rāks un plēsīgāks, tad grūti bija glābties un paslēpties. Dažus cilvēkus vēl tagad pārņem nesaprotamas bailes, ejot pāri kādam tukšam laukumam. Iespējams, ka at­miņas par sen aizmirstām dēkām vēl dzīvo kaut kur dziļi zem mūsu apziņas.
   Bieži vien, sveicinot otru cilvēku, mēs, neko nedomājot, drusku paceļam labo roku. Varbūt tā ir tā pati kustība, kas radās pirms gadu tūkstošiem, kad senais cilvēks pacēla labo (stiprāko) roku, lai rādītu, ka tanī neslēp­jas ierocis, un ka viņš tuvojas otram kā draugs.
   Uzticamākais liecinieks par vissenākajiem laikiem tomēr ir pati zeme. Tā ir gan klusa, bet tā neprot arī melot. Tur ir uzglabājušies seno cilšu ieroči un darba rīki. Zeme glabā arī viņu kaulus.
   Tādā kārtā ir saglabāta daļa no aizmirstiem laikiem un tautām, viņu cīņām un darbiem, viņu ceļiem un ro­bežām. Senvēstures pētnieki ir daudz un pacietīgi strā­dājuši, lai atraktu un noskaidrotu to, ko zeme pasargā­jusi no iznīcības un pazušanas. Zinātni, kas ar to no­darbojas, sauc par arehaioloģiju, kas latviski nozīmē — mācība par vissenākajiem laikiem.
   Tā ir mūsu tēvu zeme, no kuras mēs dabūjām zināt, ka mūsu sentēvi ienākuši viņas robežās kādreiz jaunajā akmens laikmetā.

4.AIZMIRSTIE PIEDZĪVOJUMI

   „Bet viņi (aisti, t. i. balti) pētī arī jūru, un vienīgie no visiem salasa seklās vietās un jūras krastā dzintaru …" (Romiešu vēsturnieks Tacits)
   simteņi nāca un gāja. Arvien vai­rāk līdumu bija radies mežu vidū. Jaunie atnācēji cirta un dedzināja un ar saviem akmens kapļiem uzplēsa nekad vēl neskarto zemi.
   Zvēri nemierīgi ostīja dūmus, kas cēlās no šiem izcirtumiem, un atkāpās dziļāk mežu biezokņos. Bet vakaros parasti apklusa kņada un troksnis ļaužu mīt­nēs. Tad ziņkārīgākie, kā lapsa un lācis, izlīda mež­malā, ošņāja un pētīja, un dažreiz sacēla kājās suņus, kas sargāja līdumnieku mantu un lopus.
   Taču mežu un purvu vēl bija daudz. To vidū cilvēku iekoptie lauki bija tikai kā mazas saliņas. Zvēriem vēl piederēja zemes lielākā daļa.
   Grūti bija ceļot tanīs laikos, kad nebija ne ceļu caur biezajiem mežiem, ne tiltu pār upēm un gravām. Bez­gala lēni un tikai gadījuma dēļ atklīda ziņas par citām zemēm un tautām, par jauniem notikumiem un atklā­jumiem.
   Vieglāk bija tikt uz priekšu pa upēm, nekā lauzties caur mežiem un purviem. Gadījās, ka enerģiski ļaudis ari toreiz uzņēmās tik lielu risku kā ceļošanu.
   Tie bija seno laiku tirgotāji, kas devās bīstamos ce­ļojumos, lai iegūtu mantas, kādu nebija pašu zemē.

5.MIRDZOŠIE IEROČI

   Ziemeļu zemēs bija daudz un dažādu zvērādu, Bal­tijas jūras krastos varēja atrast arī neredzētus dār­gus akmeņus. Tos izsvieda jūra pēc ziemeļu un zie­meļrietumu vētrām, un, kad tos pacēla un turēja pret gaismu, tie mirdzēja kā saule.
   Senie grieķi nosauca šo akmeni par „elektronu". No šī vārda arī cēlās tagad tik pazīstamais nosaukums ..elektrība". Jau vairāk kā 1000 gadus pirms Kristus šie skaistie un dārgie akmeņi bija nonākuši Grieķijā. Archaiologi ir tos atraduši karaļu kapos senajās Mikēnās.
   Mēs ,,elektronu" saucam par dzintaru un zinām, ka tas cēlies no sen bojā gājušu skuju koku sveķiem. Šos mežus reiz pārpludināja Baltijas jūra, un sveķi lēnām sacietēja un pārakmeņojās. Ne mazums sīku kukaiņu un augu bija nogrimuši šajos lipīgajos sveķos, pirms tos pārklāja jūra. Caurspīdīgais dzintars ir paglabājis viņus līdz mūsu dienām. Tie vēl tagad šajā akmenī izskatās kā dzīvi, lai gan no viņu nāves pagājuši sim­tiem tūkstošu gadu.
   Sevišķi bagāts ar dzintaru bija tas Baltijas jūras krasts, kuru pirmie sasniedza rietumu balti. No viņiem cēlās niknie karotāji un lielie jātnieki — senie prūši. Šo zemi vēl tagad sauc par Austrumprūsiju. No turie­nes pa Vislas upi gāja samērā labs ceļš uz Vidus- un Dienvideiropas zemēm.
   Kādreiz pie viņiem ieradās tirgotāji ar vēl nekad neredzētiem ieročiem un rotām. Kad šos ieročus krus­toja, tie skanēja ar nedzirdētu skaņu, bet saulē tie mirdzēja un žilbināja acis.
   Svešie tirgotāji bija ar mieru tos iemainīt pret dzin­taru un zvērādām* Arī vergus viņi ņēma pretī — ļau­dis, kas bija sagūstīti cīņās ar citām ciltīm. Bet viņi prasīja daudz par šiem mirdzošajiem ieročiem, kas nebija vairs darināti no akmens, bet metala. Šo metālu mēs tagad saucam par bronzu. Tādā kārtā pie Baltijas jūras sākās bronzas laikmets.
   Tas notikās apmēram ap to laiku, kad Ēģiptē valdīja
   varenais faraons Tutmess III, kuru mēdz saukt arī par Ēģiptes Napoleonu (apm. 1500. g. pr. Kr.). Ar zobena varu viņš izpleta savas valsts robežas līdz pat Eifrātas upei un Mazāzijas kalniem.
   Ļoti iespējams, ka ēģiptieši bija pirmie, kas, ceļojot caur Zīnaja pussalu, iemācījās kausēt vara rūdu. Var­būt tas notika kādā vakarā, sēdot pie ugunskura, kur nejauši bija iemesti daži rūdas gabali. Tiem ugunī kūstot, pelnos palika dažas spīdošas lodītes. Kāds as­prātīgs ēģiptietis vēlāk atrisināja noslēpumu, kā šīs spožās lodītes cēlušās.
   Bet varš bija mīksts metāls un nebija sevišķi derīgs ieročiem un darba rīkiem. Taču tas kļuva daudz cie­tāks, ja tam piekausēja drusku alvas. Šī lielā izgudro­tāja vārds mums nav zināms, bet viņa darba rezultāts — jaunais sakausējums, bija bronza.

6.CITI LAIKI, CITI IEROCI

   Ziemeļu zemēs bronzas laikmetu skaita apm. no 1500. līdz 500. gadam pr. Kr.
   „Viss atspīd padebesis Ar tērauda zobeniem". (Tautas dz.)
   Nk jau visi varēja iegādāties jaunos, mirdzošos ieročus un rotas. Gadu simteņiem ilgi vēl turpināja lietot arī no akmens darinātus rīkus. Gluži tāpat tas ir mūsu dienās. Arī tagad daudzi cilvēki strā­dā ar samērā vienkāršiem darbarīkiem, kamēr citi to paveic ar modernām mašīnām.
   Vecie akmens ieroči galu galā nemaz nebija tik slikti, salīdzinot ar jaunajiem. Tie, protams, bija neveiklāki un nebija tik skaisti, bet labs akmens cirvis bija tomēr cietāks par jaunp metālu.
   Tāpēc bronzas lietas daudziem nozīmēja tikai seviš­ķu greznumu. No šī metala tad arī gatavoja rotas lietas — sprādzes, aproces, gredzenus, saktas, adatas.
   Šīs lietas nekad nekļuva īsti lētas, jo varš un alva bija samērā reti metāli. Baltu zemēs tie nemaz nebija atrodami.
   Ja salīdzina daudz tūkstošu gadu ilgo akmens laik­metu ar bronzas laikmetu, tad pēdējais bija ārkārtīgi īss — tikai ap 1000 gadu.
   Dažādi ieroči un greznuma lietas no šī laika ir atras­tas visās seno baltu apdzīvotajās zemēs, bet visbagā­tākie atradumi tomēr ir Austrumprūsijā. Tas tāpēc, ka seno prūšu zeme bija tik bagāta ar dzintaru. To tad arī varēja izlietot apmaiņai pret bronzu.
   Spožo ieroču laikmetam ejot uz beigām, notika lie­lākas pārvērtības zemēs ap Baltijas jūru.
   Jau ilgāku laiku cilvēki manīja, ka ziemas kļūst ga­rākas un bargākas, bet vasarās īsākas un lietainākas. Skuju koki, sevišķi egle, sāka pamazām ieņemt vārī­gāko lapu koku vietu. Daži stādi un augi neizturēja laika pārmaiņu un iznīka, citi paglābās dienvidu nogā­zēs un vairāk aizsargātās vietās. Nedaudzi no tiem ir saglabājušies Latvijā līdz pat šim laikam, kā atmiņa par to seno un siltāko laikmetu, kad lielajos lapu koku mežos izgāja medībās vīri ar mirdzošiem šķēpiem un cirvjiem.
   Viņu pēcnācējiem vajadzēja vairāk drēbju un siltāku mājokļu. Daži zinātnieki domā, ka tas bija toreiz, kad garās bikses kļuva nevien modernas, bet arī nepiecie­šamas un kad kviešu vietā arvienu vairāk sēja izturī­gākos rudzus. Mēs tagad, par to runājot, mēdzam vien­kārši teikt: mainījās klimats. Tas notika ap 500. gadu pr. Kr.
   Tanī pašā laikā parādījās arī jauni ieroči. Tie ne­mirdzēja tik spoži kā agrākie, bet drūmi laistījās tumši iezilganā krāsā. Kaut kas draudīgs un noslēpumains bija šinī metālā, kas akmenī izšķīla spožas dzirkstis.
   Tā bija dzelzs, un ir pamats domāt, ka to vispirms sāka lietot Mazāzijā.
   Ap to laiku, kad senie grieķi smagās cīņās atsita peršu lielvalsts uzbrukumu, un varonīgais Spartas ka­ralis Leonīds krita pie Termopilu aizas, dzelzs kļuva pazīstama mūsu zemē.
   Vēl šodien mēs joprojām dzīvojam dzelzs laikmetā, lai arī tik daudz kas ir mainījies.

7 ROBEŽAS UN KAIMIŅI

   „Kas kait man nedzīvot Liela mela apakšā! Visapkārt oši, kļāvi, Vidū saule lidināja" (Tautas dz.)
   Jaunākajos laikos ir vairākkārt mēģi­nāts ģeogrāfiskās kartēs iezīmēt seno cilšu un tautu dzīves vietas, robežas un pārvietošanās virzienus. Ja salīdzina savā starpā zinātnieku zīmētās kartes, tad atklājas, ka tās bieži atšķiras viena no otras. Tas no­zīmē, ka vēl joprojām nav skaidrības par daudzām lietām, un uzskati tādēļ ir dažādi.
   Visa nelaime ir tā, ka seno laiku cilvēki neprata iz­gatavot ģeogrāfiskās kartes, un tāpēc mums daudz kas palicis nezināms, l'at tad, kad viņi jau mācēja darināt ieročus un darba rīkus no dzelzs, karšu zīmēšana tiem nebija pazīstama.
   Cik mums zināms, tad senie grieķi jau pirms Kristus dzimšanas sekmīgi nodarbojās ar ģeogrāfiju. Bet viņu mēģinājumi vēlāk netika turpināti, un pagāja vairāk nekā tūkstoš gadu, kamēr tos iesāka par jaunu.
   Senie grieķi arī zināja, ka kaut kur ziemeļos ir jūra, kuras krastā atrod dzintaru, bet īstas skaidrības par lieliem mežiem klāto Eiropas ziemeļu daļu viņiem ne­bija.
   Taču tāpat kā tagad, tā arī pagājušos laikos turie­nes tautām bija zināmas robežas un savi zināmi kai­miņi, ar kuriem iznāca visādas darīšanas, bieži vien — cīņas un strīdi.
   Senie balti nebija nekāda klaiņotāju tauta. Viņi sa­mērā maz pārvietojušies un jaukušies ar citām tautām. Tāpēc arī savās valodās un, piemēram, svētku parašās tie daudz ko saglabājuši no ļoti seniem laikiem. Ievēro­jami sveštautiešu zinātnieki tādēļ vēl tagad nodarbojas ar baltu valodu pētīšanu un to salīdzināšanu ar citām indoeiropiešu valodām.
   Var diezgan droši teikt, ka baltu vissenākās dzīves vietas atradās vairāk uz dienvidiem un austrumiem nekā vēlākās. Tā tad viņi visumā ir virzījušies uz zie­meļrietumiem.
   Bez tam ir skaidrs, ka agrāk viņi ieņēmuši daudz plašākus apgabalus nekā tagad. Austrumos dažas viņu ciltis dzīvojušas apmēram līdz tagadējai Maskavai. Par to liecina daudzu upju nosaukumi Krievijā un Baltkrievijā. Taču šie apgabali bija visai reti apdzīvoti, un vēlāk tur iespiedās svešas ciltis.
   Ļoti seni kaimiņi baltiem bija somu-ugru tautas, kas dzīvoja uz ziemeļiem un ziemeļaustrumiem no baltu dzīves vietām. Domā, ka tieši no baltiem somi-ugri ie­mācījās zemkopību, kas tiem agrāk bija sveša. Bet arī daudz cīņu tika izcīnīts šo tautu starpā.
   Uz dienvidiem no baltiem, mežainā un purvainā ap­gabalā starp Karpatu kalniem un Dņepras upi, šķiet,
   dzīvojuši senie slāvi (no tiem cēlās krievi, ukraiņi, baltkrievi, poļi, čechi, slovaki, serbi, kroati u. c.).
   Tās baltu ciltis, kas nonāca vistālāk uz rietumiem (senie prūši) — līdz Vislas upei, un kā pirmās sasnie­dza Baltijas jūru, vēlāk saskārās ar kādu no senajām ģermāņu tautām (no ģermāņiem cēlušies vācieši, anglo­sakši, dāņi, zviedri, norvēģi, holandieši u. c.). Tie, ar ko viņiem iznāca sastapties, saucās par gotiem un bija atceļojuši pāri jūrai no Skandinavijas. Tas bija noticis dažus gadu simteņus pirms Kristus dzimšanas.
   Kā prūši, tā goti bija ļoti kareivīgas tautas. Kad goti ap 200. gadu pēc Kr. devās tālāk uz dienvidaustru­miem līdz pat Melnajai jūrai, tiem līdzi aizgāja arī daļa senprūšu. — Goti izcīnīja daudzus karus pret vareno Romas valsti, un šais kaujās piedalījās arī daļa no kādas senprūšu cilts, ko sauca par galindiem. Kāds Romas ķeizars, lai izceltu savus nopelnus karā, 253. gadā lika uz naudas iekalt sev goda nosaukumu — „Galindicus'> (kas nozīmētu, ka viņš guvis uzvaras par galindiem).

8 TAUTAS CEĻO, LATGAĻI IENĀK LATVIJA

   barbaru pasaule pēkšņi varenā satraukumā Izlēja Gallijas klajos visas ziemeļu tautas . . ." (Sidonijs, 5. g. s.)
   Pirmajos gadu simteņos pēc Kristus ka­reivīgas tautas no Eiropas ziemeļu apgabaliem vairāk­kārt bija devušās uz dienvidiem. Tur atradās tā laika varenākā un bagātākā valsts — senā Roma, kas pār­valdīja visas zemes ap Vidusjūru. Ziemeļos un austrumos romieši mēģināja aizsargāt robežas, ko veidoja Donavas un Reinas upes. Vairākus gadu simteņus tas viņiem visumā izdevās.
   Bet šīs cīņas un kari ievadīja jaunu, nemierīgu laik­metu. Nākošajos gadu simteņos notika lielas pārvērtī­bas visā Eiropā. Tās atbalsojās arī zemēs ap Baltijas jūru.
   Bet 4. g. s. beigās romiešu robežas tika pārrautas, un svešas tautas sāka ieplūst Romas valstī. Iemesls šim pārrāvumam bija kādas neredzēti mežonīgas jātnieku tautas iebrukums Eiropā no austrumiem. Šie iebrucēji gandrīz visu savu dzīvi pavadīja zirgu mugurās, uz­brūkot un kaujot tos, kas tiem gadījās ceļā. Viņus sau­ca par huņņiern, un tie radīja tādas izbailes, ka veselas tautas pameta savas dzīves vietas un bēga uz rietumiem un dienvidiem, ielaužoties Romas valstī.
   Huņņu uzbrukums ievadīja tā saukto ,,lielo tautu staigāšanu", kas turpinājās vairākus gadu simteņus. Nemiers un nedrošība šajā laikā jūtama Eiropā, dau­dzas robežas mainījās un vairākas tautas (arī senie goti) aizgāja bojā asinainos karos.
   Senie slāvi, kas dzīvoja uz dienvidiem no baltiem, nonāca briesmīgo austrumu jātnieku varā. Kad huņņu varg. sabruka, citi stepju jātnieku pulki (avari) iebruka Eiropā. Tad slāvi pamazām sāka virzīties projām uz rietumiem un ziemeļiem.
   Rietumos viņi ieņēma plašus apgabalus līdz pat El- bas upei, kurus ģermāņu tautas bija pametušas ,,liela­jā tautu staigāšanā". Ziemeļos slāvi iespiedās baltu tautu austrumu apgabalos un nonāca saskarē ar so- miem-ugriem.
   Slāviem uzmācoties, kāda baltu cilts atstāja savas dzīves vietas austrumos no Latvijas tagadējās robežas un, virzoties gar Daugavu, ienāca Latgalē un austrumu Vidzemē. Tā viņi pievienojās tiem baltiem, kas jau senāk bija ienākuši Kurzemes un Zemgales dienvidu daļā.
   Šie jaunie atnācēji pazīstami ar latgaļu jeb letgaļu vārdu, un viņi atspieda somus-ugrus tālāk uz zieme­ļiem. Tas notika apmēram ap 600. gadu pēc Kr.
   Bet arī tās baltu ciltis, kas bija apmetušās Kurzemē un Zemgalē, turpināja spiesties ziemeļu virzienā.
   Tikai Kurzemes pussalas ziemeļu daļa un ziemeļrie­tumu Vidzeme palika somu-ugru rokās.

9 DIVAS FRONTES

   ,Јarkan' bija vakarpuse, Rīta puse sarkanāka." (Tautas dz.)
   Reizē ar slavu uzmākšanos no dien­vidiem un austrumiem, baltiem 7. gadu simtenī nācās izcīnīt kaujas arī pret uzbrucējiem no ziemeļiem un rietumiem. Tie bija tagadējo zviedru senči, kas šai laikā sāka mēģināt nostiprināties Baltijas jūras dien­vidu krastā.
   Turpmāk cīņas un sakari ar Skandinavijas tautām — zviedriem un dāņiem kļuva arvien dzīvāki. Līdz ar to uzglabājušās plašākasmn skaidrākas ziņas par baltu ciltīm, viņu nosaukumiem, kaujām un piedzīvojumiem, sevišķi pēc 800. gada.
   Skandinavu teikas, iekaltie uzraksti viņu kapu ak­meņos, ceļotāju un misionāru rakstītās liecības, kā arī izrakumi senajās nometņu un piļu vietās atklāj mums daudz no tā, kas līdz tam bija neskaidrs un nedrošs.
   Kaut arī tad vēl nav iespējams atbildēt uz visiem \ jautājumiem, taču šīs ziņas līdzīgi starmetim pāršķeļ vēstures tumsu, un mēs ieraugām gan ieroču zibēšanu, gan kuģus ar bruņotiem vīriem, kas šķērso Baltijas
   jūru. Mēs skatām savukārt mūsu sentēvus tālos jūras braucienos, uzbrūkot Skandinavijas krastiem, dzirdam trauksmes signālus un redzam dūmus paceļamies no degošām, svešām pilsētām.
   Ir pienācis laiks, kas atstājis drošas ziņas par sena­jām latviešu ciltīm, un varam tās saukt vārdos.

10 SENAS LATVIEŠU CILTIS

   ,,Daugav' abas malas Mūžam nesadalos: I Kurzeme, i Vidzeme, I Latgale mūsu." (j. Rainis)
   Sajā stāstā līdz šim runāts par senajiem baltiem, tāpēc ka tagad tā mēdz apzīmēt latviešu, leišu un seno prūšu senčus. Taču baltu nosaukums ir jauns vārds, kas radies tikai pagājušā gadu simtenī.
   Romieši, kas augsti vērtēja dzintaru, ko tie ieguva, tirgojoties ar senajiem baltiem, sauca tos par aistiem. Domā, ka šis vārds nozīmē ,,austrumu tautas", tas ir tautas, kas dzīvoja uz austrumiem no ģermāņiem. Kat­rā ziņā „aisti" ļoti līdzinās „austrumu" nosaukumam ģermāņu valodās (angļu ,,east", vācu un zviedru „ost").
   Slavenais romiešu vēsturnieks Tacits raksta (98. g. pēc Kr.), ka aisti kopj čaklāk savus laukus nekā ģer­māņi savā laiskumā. Viņi esot arī vienīgā tauta, kas vācot dzintaru.
   Taču mūsu sentēvi sevi nesauca ne par aistiem, ne par baltiem, bet dalī jās vairākās ciltīs ar dažādiem no­saukumiem. Sevišķi, sākot ar 9. g. s., viņiem nācās ar­vienu vairāk saskarties ar zviedriem un dāņiem. Tāpēc
   šinī laikā ziņas par senās Latvijas iedzīvotājiem kļūst skaidrākas un pilnīgākas.
   Latvijas ziemeļu novados — ziemeļrietumu Vidze­mē un Kurzemes pussalas ziemeļos joprojām dzīvoja kāda somu-ugru tauta, ko sauca par lībiešiem jeb līviem.
   Kurzemes lielākā daļa atradās rietumlatviešu cilts — kuršu rokās. Viņi arī devuši nosaukumu šim Latvi­jas apgabalam — Kursa, Kurzeme. Kuršiem bija lemts kļūt par drosmīgiem jūras braucējiem, un viņu vārds kļuva pazīstams tālu svešās zemēs. Kuršu novadi dien­vidos robežojās ar seno prūšu un dienvidaustrumos ar zemaišu (rietumleišu) apgabaliem.
   Uz austrumiem no kuršiem, tajā auglīgajā līdzenu­mā, pa kuru tek Lielupe ar tās pietekām, dzīvoja lepnie un bagātie zemgaļi. Varbūt šis vārds nozīmē „ziem- gaļi" — tie, kas no baltiem pirmie bija nonākuši vis­tālāk uz ziemeļiem. Zemgaļi kļuva slaveni ar savām cīņām pret krieviem un vāciešiem. Viņu karš ar pē­dējiem ilga turpat 100 gadu.
   Starp Zemgali un Daugavu atradās sēļu novadi. Do­mā, ka sēļi bija tuvi radinieki senajiem latgaļiem, kas dzīvoja Latgalē un austrumu Vidzemē. Latgaļu kaimi­ņi rietumos bija lībieši, ziemeļos — lībiešiem radniecī­gie igauņi, bet austrumos krievi (kriviči).
   Latgaļiem bija jākļūst par Latvijas austrumu robežu sargiem. Par viņu cīņām vēl tagad liecina daudzie pils­kalni viņu novados.
   No latgaļiem, sēļiem, zemgaļiem un kuršiem turp­mākajos gadu simteņos izveidojās latviešu tauta. Par latviešiem laika gaitā kļuva arī lībieši.
   Bet mūsu seno cilšu vārdi joprojām dzīvo Latvijas apgabalu nosaukumos.
   „Gotu zemē atradu Kuršu vira kapu, Sveicienam tur noliku Sārtu kļava lapu." (V. Strēlerte)
   Latgaļiem bi ja jāaizstāv senās Latvijas austrumu novadi pret krieviem, bet kuršiem nācās sar­gāt rietumu robežu. Šī robeža bija Baltijas jūra, un uzbrucējam tātad bija vajadzīga flote. Bīstamākie šai ziņā- bija zviedri un dāņi.
   Šīs tautas jau 6.—7. g. s. sāka mēģināt uzbrukt citu zemju piekrastēm. Viņu galvenais mērķis sākumā bija laupīšana, vēlāk arī iekarošana. Laupīšanu toreiz neuz­skatīja par negoda darbu, kā tas bija ar zagšanu. Zagli visi nicināja, bet veiksmīgs laupītājs bija varens un slavens vīrs. Tikai ja nebija iespējams laupīt, viņi daž­kārt arī tirgojās.
   Šos ziemeļniekus, kas tādā nolūkā devās pāri jūrai, sauca par vikingiem (varagiem, normaņiem). Laik­metu, kad viņu braucieni, laupīšana un iekarojumi no­tika sevišķi plašā mērā, apzīmē par vikingu laikmetu (800.—1050. g.).
   Bet svešas piekrastes vilināja arī kuršus. Cīnoties ar ziemeļu vikingiem, viņi paši kļuva par bezbailīgiem jūr­niekiem. Kuršu kuģi devās pāri jūrai un uzbruka kā dāņu, tā zviedru krastiem un salām. To viņi darīja, gan lai atriebtos par svešinieku uzbrukumiem, gan lai iegū­tu mantu, slavu un godu. — Ne par vienu latviešu cilti no šiem laikiem tk v tik daudz ziņu kā par kuršiem.

11.KURŠI - LATVIEŠU VIKINGI

   7. gadu simteņa vidū zviedriem izdodas nostiprināties Kursā, netālu no tagadējās Liepājas — Grobiņā (domā, ka tā bijusi rakstu liecībās minētā kuršu See- borg — Jūrpils). Tur tie uzceļ savu nometni jeb sen- pilsētu, kas pastāv līdz 8. gadu simteņa beigām (to at­raka 1930. gadā). Tad notiek spēcīgs kuršu uzbru­kums — zviedru senpilsētu ieņem un iznīcina. No tā laika Zviedrijā atrasti vairāki piemiņas akmeņi (rūnu akmeņi), kas celti varoņiem, kuri gājuši bojā „austru- mos". Zviedru vēsturnieks Birgers Nērmans domā, ka tie varētu būt krituši no kuršu zobena minētajā kaujā.
   Zviedru teikas stāsta, ka kurši iejaukusies arī pašu zviedru savstarpējās cīņās. — Kad divi valdnieki — Haralds un Rings sākuši karu, tanī piedalījušies arī cīnītāji no ,,austrumu zemēm". Haraldu, starp citu, atbalstījuši lībieši, bet Ringam nākuši palīgā kurši. Kaujā uzvarējis karalis Rings, un kļuvis valdnieks pār Haralda valsti. Tas varētu būt noticis ap 750. gadu (t. s. „Brovallas kauja"). Bet kad Rings kļuvis vecs un nekustīgs, viņa valsts samazinājusies. Kurši iebrukuši un laupīdami pārstaigājuši viņa zemi.
   853. gadā Kursai uzbrūk liela dāņu flote, lai pakļau­tu to Dānijas karalim Horicham I. Kamēr kurši sapul­cina savus karavīrus, kas atradās viņu nocietinātajās pilīs, dāņiem izdodas izcelt malā lielus spēkus. Notiek smaga kauja, kurā krīt puse no dāņu karavīriem. Tai pašā laikā kuršu flote izcīna arī uzvaru uz jūras un sagūsta pusi no dāņu kuģiem. Viņi iegūst lielu kara laupījumu, daudz zelta un sudraba. Pēc šīs sakāves dāņu karalis Horichs 1 pazaudē varu arī pašā Dānijā.
   Par kuršu uzvaru un viņu lielo laupījumu uzzina zviedra karalis Olovs, kas valda Birkas pilsētā. Nākošā gadā viņam izdodas negaidīti iebrukt Kursā un ieņemt Jūrpili, kas atradās piekrastē. Pēc tam viņš aplenc stipro Apūles pili. To gan neieņem, bet kurši spiesti izdot laupījumu un apsolās maksāt nodevas.
   Arī vēlāk zviedri mēģinājuši iekarot Kursu, bet nav spējuši to paturēt. Norvēģu karaļu teikas apraksta kādu sapulci Upsalā ap 1018. gadu. — Tiesas vīrs Torgnijs uzrunā zviedru karali, pārmet viņam augst­prātību un nespēju, sacīdams: ,,Ta karalis, kas mums tagad ir, neļauj runāt neko citu, kā tikai to, kas tam patīk. .. Nespējības un nevarības dēļ viņš ļauj iet zu­dumā tām zemēm, kas maksājušas nodevas." Starp ze­mēm, ko zviedri pazaudējuši, tiek minēta ar Kursa.
   Nevien zviedru un dāņu valdnieki karoja ar Kursu. Uz turieni bieži vien devās arī mazāki vikingu pulciņi, lai izmēģinātu roku. Tiem klājās ļoti dažādi. Līdz mūsu dienām ir uzglabājies nostāsts par Egila Skalagrima dēla piedzīvojumiem Kurzemē (10. g. s.).
   Egils ar saviem kara draugiem ir nodarbojies ar lau­pīšanu Baltijas jūrā. Pēc tam viņš izceļas Kursas kras­tā un noslēdz tirdzniecības līgumu. Vēlāk vikingi sāk laupīt im postīt. Kādās mājās tos pārsteidz apbruņoti kurši. Tie apšauda vikingus ar bultām un met uz tiem šķēpus. Tad kurši dodas tuvcīņā. Vikingi tiek ievainoti un sagūstīti. Egilu piesien pie mieta un iesloga pagra­bā. Bet naktī, kamēr kurši dzīro un svin savu uzvaru, Egils atbrīvojas 110 saitēm, atsvabina savus draugus un citus kuršu gūstekņus. Viņi nolaupa saimniekam sudrabu un citas vērtīgas mantas. Egils pielaiž mājai uguni un nogalina daļu no tiem, kas bēg 110 liesmām. Tad vikingi dodas uz Dāniju un laupa, kur vien tiem gadās izdevība.
   Taču ne visiem vikingiem laimējās tā kā Egilam. Daudzi uz visiem laikiem nonāca kuršu gūstā un palika par vergiem Kursā.
   Pēc 1000. gada vikingu uzbrukumi kļūst retāki. Dānijā un Zviedrijā sāk izplatīties kristīgā ti­cība, bet kurši joprojām turas pie saviem senajiem dieviem, jo baidās zaudēt neatkarību.
   Baznīcas vēsturnieks Brēmenes Ādams ap 1070. ga­du raksta par kuršiem: ,,. .. Tie ir pārāk nodevušies elku dievībai. Tur ir ļoti daudz zelta un sudraba un vislabākie zirgi. .. No visas pasaules dodas ļaudis pra­sīt viņu dievu pareģojumus, sevišķi no Spānijas un Grieķijas." (Šais apgalvojumos, protams, ir daudz pār­spīlējumu).
   Kuršu uzbrukumi dāņiem un zviedriem turpinās un pieaug arī pēc 1000. gada. Dažkārt viņi tos izdara kopā ar igauņiem.
   Dāņi bija tā iebaidīti, ka savās baznīcās mēdza skai­tīt lūgšanas: „Dievs, pasargi mūs no kuršiem!"
   Zviedri bija spiesti turēt novērotājus savā krastā, kas ar ugunskuriem signālizēja par igauņu un kuršu tuvošanos. Bet arī tas ne vienmēr spēja glābt.
   Zviedru tā laika lielāko un bagātāko pilsētu (tur at­radās arī karaļa naudas kaltuve) Sigtūnu igauņi un kurši izlaupīja un pilnīgi nopostīja 1187. gadā. Pēc šī uzbrukuma Sigtūna zaudēja savu nozīmi uz visiem laikiem, bet vēl līdz šai dienai tur uzglabājušās kādrei­zējo lielo akmens celtņu drupas.

12 KURŠI TURPINA UZBRUKT

   ,.Kristīgo Dievu kur postā tad piesauca baznīcās dāņi: — Sargi no kuršiem mūs, Dievs. — …" (K. Straubergs)
   Taču kurši un vikingi ne tikai kāvās savā starpā. Viņi arī tirgojās, slēdza līgumus un daudz ko aizguva viens no otra. Domā, ka vikingu laikos latviešu ciltis
   sākušas saukt savus valdniekus par „kungiem", tāpat kā zviedri un dāņi (zviedru „kung", „konung"), bet varenākos — par lielkungiem.
   Zviedru un dāņu mēģinājumi pakļaut Kursu neiz­devās. Kurši savu uzdevumu bija izpildījuši — nosar­gājuši senās Latvijas rietumu robežu un savu brī­vību.
   Varbūt tā ir nejaušība, bet arī jaunākajos laikos tieši 110 Kursas latvieši sāka savas valsts atbrīvošanu.

13 BAGĀTA ZEMGALE

   ,,Kur kviešu druvu bagāts līdzenums Starp Tērveti un Auci plaši klājas . . ." (E. Stērste) Sermlandes apgabalā Zviedrijā atrodas 900 gadu vecs rūnu akmens (no 11. g. s.) ar šādu ie­rakstu :
   ,,Zigrīda lika celt šo akmeni par piemiņu savam vīram Svenam. Viņš bieži buroja uz Zemgali greznā kuģī gar Kolkas ragu."
   Auglīgā zeme un tirdzniecība ar ārzemēm vairoja zemgaļu bagātību. Ja mūsu laikos Zemgales ļaudis pa­zīstami kā lepni un lielmanīgi, tad to pašu var vērot senajā Zemgalē.
   Viss šajā novadā bija varenāks un greznāks nekā citur. Zobeni un dunči garāki, kaujas cirvji smagāki, rotas lietas lielākas un krāšņākas. Daudz sudraba tur tika norakts zemē kara un nemieru laikos. Daļa no tā vēlāk ir atrakta — kādā vietā (Salgalē) atrastais sud­rabs svēra 6 kg.
   Lielupes lejas galā viņiem bija slavena osta, ko ap­meklēja ārzemnieku kuģi. Senos aprakstos to arī sauc viņu vārdā — „Zeingaļu osta".
   Ap 11. g. s. tie bez tam ieņēma un nocietināja par jaunu lībiešu stipro Daugmales pilskalnu, kas atrodas augšpus Doles salai pie Daugavas. Skaidrs, ka tas deva tiem jaunus ienākumus, jo Daugava vikingu laikos bija liels tirdzniecības ceļš. Pa Daugavu un Dņepru varēja nokļūt līdz Melnajai jūrai un tālāk līdz bagātajai Kon- stantinopolei (Bizantijai).
   Vikingi centās sagrābt savā varā galvenās upes, kas veda uz dienvidu zemēm, jo upes tais laikos bija labā­kie satiksmes ceļi. Pa tām tad plūda uz ziemeļiem gan laupīšanā, gan tirdzniecībā iegūtā nauda un mantas.
   Vairākkārt zviedri bija mēģinājuši ieņemt arī Zem­gali, bet bez panākumiem. Bagātība zemgaļus tomēr nebija izlutinājusi. Tie bija ne tikvien lepni vīri, bet arī nikni cīnītāji. Viņi bija arī vairāk apvienoti nekā citas latviešu ciltis.
   Nopietnas briesmas 1106./07. gadā Zemgalei drau­dēja no krieviem. Polockas valdnieks (kņazs) Vsesla- vičs ar lielu armiju iebruka viņu zemē. Par pašu karu ziņas nav uzglabājušās. Krievu chronika tikai aprak­sta tā iznākumu — zemgaļi asinaini satrieca krievu spēkus. 9000 krievu karavīru palika guļam kaujas lau­kā. Ar to arī pietika, lai krieviem pārietu vēlēšanās ieņemt Zemgali.
   Tas liecina, ka zemgaļiem tanī laikā bija nevien drošsirdīgi karotāji, bet arī gudri un spēcīgi valdnieki un karavadoņi. Tikai tā var saprast viņu lielo uzvaru pār krieviem.
   Ir zīmīgi, ka arī jaunākajos laikos daudzi spējīgi latviešu valstsvīri ir nākuši no šī Latvijas novada.

14 LATGAĻI SARDZĒ PRET AUSTRUMIEM

   „Margodama saule lēca, Margodama norietēja. Vai tie mani bāleliņi Krievu zemi dedzināja?" (Tautas dz.)
   Tagadējā Vidzeme un Latgale, kur ap­metās senie latgaļi, nav tik auglīga kā bagātais Zemga­les līdzenums. Totiesu šie novadi pieder skaistākiem Latvijā. Nekur nav tik daudz ezeru, pakalnu, ieleju, lielāku un mazāku upju kā latgaļu zemē.
   Nav brīnums, ka tur radās bez gala dziesmu un teiku. Daudz latviešu mākslinieku un dzejnieku cēlušies no šiem novadiem.
   Bet latgaļiem nebija lemts dzīvot mierā šajā skais­tajā zemē. Iemesli tam bija vairāki.
   Vairoties no krievu uzmākšanās, viņi ar kauju bija ienākuši Latgalē un Vidzemē. Daudz cīņu tiem bija jāizcīna ar somu-ugru ciltīm — igauņiem un lībiešiem, kas tiem centās aizsprostot ceļu. Gadu simteņiem ilgi plosījās vaidu (asinsatriebības) kari viņu starpā. To vēlāk veikli izmantoja sveši iebrucēji par postu latvie­šiem un igauņiem.
   Arī radniecīgie leiši cauri sēļu zemei'pa laikam devās sirot latgaļu novados.
   Tā cīnoties uz visām debess pusēm, latgaļi tomēr ilgu laiku sekmīgi nosargāja Latvijas austrumu robežu pret krieviem. Tas prasīja nevien drosmi, bet arī lielu darbu. Daudz nocietinātu piļu viņiem bija jāuzceļ, lai atsistu uzbrukumus. Vēl šodien var redzēt senos pils­kalnus, kur kādreiz atradušies viņu cietokšņi.
   Pagāja vairāki gadu simteņi kopš latgaļu ienākšanas
   Latvijā. Tad, vikingu laikmeta beigās (10.—11. g. s.), draudi no krieviem atkal pieauga. Dīvainā kārtā galve­nie vainīgie šoreiz bija zviedru vikingi. — Kā tas notika?
   „Droši tie brauca tālu pēc zelta un austrumu ceļā baroja ērgļus (ar kritušo līķiem). Nomira dienvidos, arabu zemē."
   Tā par vikingu braucieniem ir iecirsts kādā akmenī Zviedrijā (Gripsholmā) ap 1000. gadu.
   Galu galā zviedru valsts no vikingu cīņām un ieka­rojumiem nekā neieguva. Daudz vīru aizgāja bojā kaujās, bet tie, kas palika iekarotajās zemēs, sāka runāt svešajās valodās un pārtautojās. Viņu pēcnācēji pie­ņēma svešus vārdus, aizmirsa savu zemi un tautu.
   Bet, būdami labi cīnītāji un organizētāji, viņi deva lielāku spēku tām zemēm, kur tie apmetās un palika dzīvot. Viņu vēlākās paaudzes piedalījās cīņās arī pret savu tēvutēvu zemi.
   Tas arī saprotams, jo vikingiem trūka kāda augstā­ka, kopēja mērķa. Manta un nauda par tādu nevarēja būt, kaut arī par to bija dārgi jāsamaksā. Viņu likteni labi parāda ieraksts kādā zviedru rūnu akmenī (Aus- trumjētzemē) :

15 PĀRKRIEVOTIE VIKINGI VADA KRIEVU UZBRUKUMUS

   „Gullem, zemniekam, labam un krietnam, pieci bij dēli.
   Pie Fīris upes Asmunds krita, bezbailīgs kauslis.
   Galu ņēma Atsurs austrumos Grieķzemē.
   Halvdanu nosita Bornholmas salā, Kāri — pie Dandijas, un beigts ir Būe."
   Šie vikingi, kuriem neizdevās pakļaut ne Kursu, ne Zemgali, uzmetās par kungiem slavu ciltīm.
   Slāvi bija gan daudzi skaitā, bet vāji organizēti. Caur viņu zemi gāja abi galvenie vikingu ceļi uz bagā­tajiem dienvidiem — Volga, kas noveda līdz arabu zemēm un Dņepra, pa kuru nokļuva Grieķijā (Bi/.an- tijā). Cenzdamies pārvaldīt šos tirdzniecības ceļus, vi­kingi ar laiku palīdzēja nodibināt pārvaldi slavu valstij.
   Tā ka slāvi zviedrus sauca par „rūs" jeb ,,ros" (Viduszviedrijas piekrastes apgabalu sauc par Rfis- lāgenu), tad arī šī valsts dabūja ,,Rosijas" vārdu. Mēs to saucam par Krieviju, jo to slavu cilti, kas dzīvoja latgaļiem kaimiņos, sauca par krivičiem (krieviem).
   Samērā drīz vikingu vadoņi un viņu kara draugi pieņēma slavu valodu un ap 1000. gadu arī kristīgo ti­cību no grieķu priesteriem. Tā bija tā sauktā grieķu- katoļu ticība jeb pareizticība.
   Ieguvuši no vikingiem jaunu spēku un stingrāku kārtību, krievi atkal sāka uzmākties Latvijas austru­mu robežai.
   Uz austrumiem no latgaļu novadiem atradās Pliska- vas un Novgorodas pavalstis, bet uz dienvidaustru­miem — Polocka (austrumslavu valsts centrs tajā laikā bija Ķījeva).
   Divi svarīgi ceļi gāja caur latgaļu un lībiešu zemi — Daugava un Gauja. Pirmo centās pārvaldīt Polocka, otro — Pliskava un Novgoroda. Ar šīm trim krievu pa valstīm, ko vadīja pārkrievotie vikingi, tad arī iznāca sadurties kā latgaļiem, tā lībiešiem un igauņiem.
   Sakarā ar to pareizticība sāka izplatīties Latgalē, Vidzemē un Igaunijā.

16 KRIEVU VELTĪGA CĪNA

   „Diženie, raženie Pleskavas bajāri, Mūžam jums šai saulē neredzēt Krievmali. (A. Švābe)
   Latgaļi bija sīksta un izturīga cilts. Gadu simteņu ilgās cīņas pret dažādiem ienaidniekiem nespēja tos ne satriekt, ne pārtautot.
   Viņi bija atkāpušies no savām agrākajām dzīves vietām uz rietumiem, bet tur — pie Daugavas, Aiviek­stes un Gaujas, tie arī noturējās. Latgaļi arī deva savu vārdu vēlākajai latviešu valstij — Latvijai.
   Lai labāk aizsargātos, tiem vajadzēja apvienoties. Tā radās senās latgaļu karaļvalstis — Tālava un Jer­sika. Ziņas par to izcelšanos un pirmo valdnieku vārdi nav uzglabājušies. Skaidrāk šīs valstis parādās sākot ar 12. gadu simteni.
   Jersikas valdniekam klausīja tagadējā Latgale un daļa no Vidzemes — apmēram līdz Cēsīm. Galvaspil­sēta Jersika atradās pie Daugavas, uz dienvidiem no Pļaviņām.
   Ziemeļaustrumu Vidzemē bija Tālavas valsts. Cauri tai tecēja Gauja, un gāja svarīgs tirdzniecības ceļš uz austrumiem. Tālavas centrs bija Trikātas pils (ievēro­jama bija arī Beverīnas pils). Tur ap 1200. gadu valdī­ja latgaļu slavenais un bagātais valdnieks Tālivaldis. Abas lielākās latgaļu valstis dalījās vairākās pavalstīs. Tās pārvaldīja lielkungam padoti kungi.
   Pēc 1100. gada krievu chronikas stāsta par daudziem kariem ar latgaļiem, lībiešiem un igauņiem. Krievus vadīja pārkrievotie, pareizticīgie vikingi — viņu kungi. Tas bija Daugavas un Gaujas ceļš, ko tie centās iegūt savā varā.
   Krievi centās arī izplatīt pareizticību. Ja tas izdevās, tad jaunkristītiem uzlika nodevas, ko sauca par pareiz­ticības mesliem (no vārda „mest").
   Jaunā ticība arī pamazām iespiedās Tālavā un Jer­sikā. Ne tik viegli bija ar pareizticības mesliem. Ne latgaļi, ne igauņi tos negribēja maksāt, un izšķirīgi salauzt šo tautu pretestību krievi nespēja.
   1176./77. gada ziemā, kad purvi un ezeri aizsaluši, igauņi un latgaļi izdara stipru uzbrukumu Pliskavai, un krievi cieš lielus zaudējumus.
   1180. gadā Novgorodas kņazs Mstislavs Drošsirdī­gais ar 20.000 vīriem iebrūk Latgalē un Igaunijā. Šo­reiz tam izdodas piedzīt meslus.
   Bet jau pēc trīs gadiem latgaļu karaspēks atriebjas krieviem un noposta Pliskavas zemi.
   Visu 12. gadu simteni gar senās Latvijas austrumu robežu dun kaujas troksnis. Brīžiem krieviem ir panā­kumi, brīžiem tos pašus smagi sakauj.
   Tanī pašā laikā uz dienvidiem no Latvijas pieauga spēkā un apvienojās stiprā vadībā kāda latviešiem rad­niecīga cilts. Tie bija senie leiši. Nākošajā gadu sim-
   tenī viņi satrieca krievu varu rietumos. Plašus krievu apgabalus pievienoja leišu valstij — Lietuvai.
   Ap to pašu laiku Krievijas austrumu dalu ieņēma mongoļu jātnieku pulki — tatāri. Vairāk nekā 200 ga­dus austrumslavi palika viņu jūgā.
   Veltīgi tātad izrādījās krievu uzbrukumi senajai Latvijai.
   Apvienotās Lietuvas karalis centās pievienot sev arī radiniekus ziemeļos — latviešu ciltis. Varbūt būtu no­dibinājusies liela leišu un latviešu valsts. Tas tomēr nenotika. Šajā liktenīgajā laikā kāda sveša vara iejau­cās cīņās pie Baltijas jūras.

17 VĀCIEŠI SOĻO UZ AUSTRUMIEM

   Vikingu laiku beigās kāda dziesma arvienu biežāk atskanēja vācu zemēs. Tā sākās ar vār­diem :
   ,,Uz austrumiem gribam mēs jāt, Uz austrumiem gribam mēs doties.. ."
   Senie vācieši bija nemierīgi ļaudis. Lielajā tautu staigāšanā tie bija traukušies uz rietumiem un dienvi­diem. Tukšajos apgabalos starp Elbas un Oderas upēm nometās slavu ciltis (rietumslavi).
   Bet, sākot ar 9. g. s., vāciešiem kļuva par šauru rie­tumos. Viņi sāka atkal plūst uz austrumiem. Tas notika lielā mērā ar zobena un krusta palīdzību. Karavīriem sekoja vācu zemnieks ar arklu. Ceļa sagatavotāji un izlūki bieži vien bija vācu tirgotāji. Tāpat viņi palī- 44 dzeja iekarotājiem ar naudu.
   Tā vācu cilts, kas vadīja uzbrukumu austrumu ap­gabaliem, saucās par sakšiem. Raksturīgi, ka igauņu valodā vēl tagad ,,saksis" nozīmē vācieti. Sakši bija kareivīgi, bet rupjāki un mazāk mācīti nekā rietum- vāci. Tikai nesen tā laika Eiropas stiprākais valdnieks, ķeizars Kārlis Lielais (768.—814.), pēc niknas kauša­nās bija tos piespiedis kristīties. Taču drīz vien sakši ar augstprātību sāka skatīties uz tiem, kas vēl nebija kristīti (pagāni).
   Kari pret rietumslavu tautiņām bija nežēlīgi. .Slāvi sīksti pretojās un savukārt gāja pretuzbrukumos. To­mēr sakši neatlaidīgi spiedās uz priekšu — uz austru­miem. Vāciešiem bija labāks apbruņojums un moder­nāki cīņas paņēmieni. Pie tā viņi galvenā kārtā bija tikuši 10. gadu simtenī. Toreiz vācu apgabalus bieži postīja, laupīja un dedzināja kāda mežonīga jātnieku tauta — ungāri. Bailes no tiem Vācijā bija tik lielas, ka daudzi domāja — ir pienācis pasaules gals. Vācu karaspēks bija bezspēcīgs ungāru priekšā un tika vai­rākkārt briesmīgi sakauts. Tad vācu valdnieki pārvei­doja armiju. Tika radīti dzelzu bruņās kalti jātnieku pulki — bruņinieki. Ar to palīdzību beidzot atsita un­gārus.
   Šie smagās bruņās tērptie jātnieki salauza arī slavu pretestību, un, tāpat kā tanki mūsu dienās, izlauza ceļu caur pretinieku līnijām.
   „Spiešanos uz austrumiem" atbalstīja arī Romas ka­toļu baznīca. Kaut pagānus toreiz bija Dievam patī­kams darbs. Karus pret nekristītiem sauca par krusta kariem. Tie kļuva sevišķi plaši 12. un 13. g. s. Tai laikā domāja, ka pagāni ar varu „jāpiespiež ieiet īstajā baz­nīcā". Kara sauciens bija vienkāršs: ,,Kas negrib kris­tīties, tam jāmirst!"
   Vācieši labprāt uzņēmās iet krusta karos pret saviem kaimiņiem austrumos. Tādā kārtā varēja iegūt jaunu zemi, mantu un bez tam vēl — grēku piedošanu.
   Līdz 12. gadu simteņa beigām rietumslavi jau lielā mērā bija pakļauti vāciešiem. Pie Baltijas jūras kras­tiem seno slavu nocietinājumu vietā uzcēla vācu ostas, piem., Lībeku (1143. g.). Vācu kuģi sāka braukt ar­vien tālāk un tālāk uz austrumiem.
   Tirdzniecība deva lielus ienākumus. Vācieši centās to vienmēr paplašināt. Vācu tirgotāji no saviem jau­najiem atbalsta punktiem sāka iespiesties Zviedrijā, Dānijā, Norvēģijā un Baltijā.
   Ap 1160. gadu viņi apmetās Visbijas pilsētā Got- zemē. Bet gotzemieši (zviedri) jau sen tirgojās ar lī­biešiem, latviešu ciltīm un krieviem. Tie labi pazina senās Latvijas piekrasti, upes un ostas. Nav brīnums, ka tagad arī pirmie vācu kuģi iebrauca Daugavas grīvā.
   Tādā kārtā, pustūkstoš gadu pēc zviedriem un dā­ņiem, vācieši nonāca senās Latvijas krastos.

VIDUSLAIKI

   MĀRAS ZEME LĪDZ 1652. G.
   „Nolemts ir Baltijā ari Kristīgo ticību ievest . . (A. Pumpurs)

18 LĪBIEŠI NOMAZGA KRISTĪBU DAUGAVA

   Pēc 1160. gada vācu tirgotāji no Visbi­jas un Lībekas arvienu biežāk iegriezās Daugavas os­tās un tirgus vietās. Tur tie vispirms sastapās un tir­gojās ar lībiešiem, kas dzīvoja Daugavas lejas galā. Tāpēc vācieši šo zemi sāka saukt par Līvzemi — Liv- land, Livonia.
   Starp vācu precēm galveno vietu ieņēma sāls un dažā­di audumi. No lībiešiem viņi uzpirka zvērādas un vasku (no tā gatavoja baznīcas sveces).
   Vecās chronikas stāsta, ka tanī laikā Zēgebergas klosterī Vācijā dzīvojis kāds dievbijīgs mūks, vārdā Meinhards. Ar laiku viņš iestājās minēto tirgotāju dienestā. Toreiz, ar maz izņēmumiem, tikai garīdz­nieki prata lasīt un rakstīt. Jādomā, ka Meinhards iz­pildīja tirgotājiem rakstveža vietu un vadīja viņu dievkalpojumus.
   Viņš pamazām iemācījās lībiešu valodu un nolēma tiem sludināt Kristus mācību. Tā ka Daugavas lejas- gala lībieši atradās Polockas kņaza virskundzībā, tad bija jāizprasa atļauja šim valdniekam. To Meinhards arī dabūja. Tas notika ap 1180. gadu, tanī pašā laikā, kad Novgorodas valdnieks bija iebrucis igauņu un ziemeļaustrumu latgaļu zemēs 1111 piedzina pareizticības meslus.
   Lai piedabūtu lībiešus kristīties, Meinhards tiem solīja visādus labumus. Starp citu viņš apņēmās uzcelt
   mūra pilis aizsardzībai pret leišiem. Tādā kārtā tam izdevās nokristīt daļu no lībiešiem un viņu kungiem. Meinhards uzcēla Ikšķilē pirmo baznīcu un arī solītās mūra pilis.
   1186. gadā Brēmenes archibīskaps iecēla Meinhardu par pirmo lībiešu bīskapu Ikšķilē. Ar kristīšanu tomēr negribēja veikties. Kad pilis bija uzceltas, jaunkristītie atkal atkrita. Jaunā mācība tiem bija grūti saprotama un nespēja tos saistīt.
   Meinhards bija viņus kristījis ar Daugavas ūdeni. Pēc lībiešu domām no svešās ticības varēja atbrīvoties, ja viņi savukārt nomazgājās Daugavā. Tā arī lielākā dala kristīgo ticību atkal nomazgāja un aizsūtīja līdz ar viļņiem atpakaļ uz Vāczerni.
   Uz mūža beigām Meinhards bija nolēmis piespiest lībiešus kristīties ar varu. Kādā dienā viņš taisījās sle­peni atstāt Ikšķili un doties uz Gotzemi vākt krusta karotājus. Bet lībieši to bija uzzinājuši. Kad bīskaps devās uz kuģi, tie aizsprostoja viņam ceļu un, smīnē­dami, teica: „Sveiks, mācītāj! Cik maksā sāls un vad­mala Gotzemē?"
   Meinhards saprata, ka viņa nodoms atklāts. Viņš bija spiests palikt Ikšķilē, nekā nepanācis. 1196. gadā tas turpat mira, bet lībieši palika pie savas tēvutēvu ticības.
   Notikumus senajā Latvijā, sākot ar bīskapu Mein­hardu, nedaudz vēlāk savā chronikā aprakstīja kāds katoļu priesteris, ko sauca par Latviešu Indriķi—Hen- ricus de Lettis. No šī laika rakstu liecības par mūsu senajām ciltīm vispār ir daudz pilnīgākas nekā ag­rāk.
   Var teikt, ka Latvijā beigušies senie un sākušies viduslaiki.

19 KĀ RADAS TEIKA PAR IMANTU

   „Tam zelta pili snaužot,
   Tas zobens nesarūs,
   Kurš dzelzu bruņas laužot
   Kā liesma kļuvis būs." (Andrejs Pumpurs)
   Divus gadus pēc bīskapa Meinharda nāves vācu flote ar krusta karotājiem iebrauca Dau­gavā. Tos vadīja jaunieceltais bīskaps Bertolds. No šī brīža sākās vācu kari pret somu-ugru un baltu tau­tām, kas ilga simt gadus. Bez gala asinis tika izlietas šajā laikā, un tic, kas iesāka šos karus, nekad nepie­dzīvoja to beigas.
   Pirmie ar vāciešiem krustoja ieročus lībieši. Ber­tolds viņus uzaicināja kristīties, bet, kad tie atteicās, uzsāka kauju. Tas notika kādā vietā, ko sauca par Rīgu, netālu no kāda lībiešu ciema.
   Cīņā virsroku guva labāk bruņotie krusta karotāji, un lībieši sāka atkāpties. Bīskaps Bertolds uz zirga bija izrāvies priekšā pārējiem, lai vajātu pretiniekus. Šajā brīdī kāds lībiešu karotājs caururba viņu ar šķēpu. Tā krita otrais lībiešu bīskaps Bertolds, neko nesasniedzis. Tas notika 1198. gadā.
   No Indriķa chronikas ir zināms, ka tā cīnītāja vārds, kas nodūra Bertoldu, bija Imauts. Turpretī nav uzgla­bājies nekas par Imauta tālākajām gaitām.
   Kad vēlākos laikos sāka pētīt cīņas ar vācu iebru­cējiem, atkal tika ievērots Imauta vārds. Viņš tomēr savā laikā bija izjaucis bīskapa Bertolda iekarošanas plānus.
   Kāds latviešu tautas draugs, vācu rakstnieks Gar­lībs Merķelis, 600 gadus pēc minētās kaujas sarakstīja stāstu par Imauta cīņām ar vāciešiem, nosaukdams viņu nepareizi par Imantu.
   Pēc Merķeļa stāsta vācieši Imantu beigās uzveic ar viltu — viņu ievaino divkaujā ar saindētu zobenu. No šī ievainojuma Imants mirst, un lībieši, pazaudējuši savu vadoni, izmisumā bēg.
   Latviešu dzejnieks Andrejs Pumpurs pēc tam savu­kārt sarakstīja dzejoli „Imanta nevaid miris.. .", kas padarīja šo cīnītāju par visas latviešu tautas varoni. Vairākām latviešu paaudzēm tas atgādināja senās kau­jas, un bija uzmudinājums cīnīties par tautas brī­vību.
   Ka viņa šķēpa trieciens kādreiz nākotnē iegūs tik lielu nozīmi, tas Imautam 1198. gadā, protams, neva­rēja ienākt ne prātā.

20 BĪSKAPS ALBERTS GATAVOJAS UZBRUKUMAM

   „Tver mestri, bruņnieki un kalpi šķēpus riekšā,
   Un ceļas pamalē to nepārredzams bars." (J. Mcdenij)
   Abiem pirmajiem lībiešu bīskapiem ne­bija veicies. 1199. gadā Brēmenes archibīskaps iecēla trešo — savu radinieku Albertu.
   Alberts bija vairāk valstsvīrs nekā mācītājs. Viņš piederēja tiem viduslaiku garīdzniekiem, par kuriem rakstnieks Valters Skots saka, ka tie ir „vīri kā ozoli, kam Dieva svētie vārdi diezgan tāli". Viņš bija neat­laidīgs, gudrs un godkārīgs, un viņa plāni bija lieli.
   Alberts cerēja kļūt archibīskaps un reizē valdnieks jauniekarotajās zemēs. Viņš arī guva ļoti ievērojamus panākumus, kaut arī visi viņa sapņi nepiepildījās.
   Tas saprata, ka uzdevums nebūs viegls un nemaz nesteidzās tūlīt doties uz Baltiju. Veselu gadu viņš pa­vadīja ceļojumos un apspriedēs, lai sagatavotos uz­brukumam.
   Alberts apmeklēja Vācijas un Dānijas karaļus, ap­spriedās ar sakšu tirgotājiem un vāca krustnešus Vāci­jā un Visbijā.
   Dānijā toreiz valdīja karaļi no spēcīgās Valdemāru dzimtas. Šī valsts bija kļuvusi tik varena, ka Alberts neuzdrošinājās uzbrukt Baltijai bez dāņu piekrišanas. Ko Alberts solīja dāņu karalim-Knutam VI un viņu izveicīgajam archibīskapam Absalonam? Tas nav zi­nāms. Bet turpmākie notikumi rādīs, ka dāņi tomēr iejaucās vācu krusta karos Baltijā, lai arī sev gūtu kādus labumus.
   Vācu tirgotāji bija sajūsmināti par iekarošanas plā­niem. Tirdzniecības ceļi, kas gāja caur Latviju, bija jau agrāk vilinājuši vikingus un krievus. Tur gaidīja liela peļņa, un sakšu tirgoņi bija ar mieru dot naudu karavīru vākšanai un apbruņošanai. — Vēsture rāda, ka mūsu zemi jau no seniem laikiem iekārojuši visādi laimes meklētāji.
   Alberts panāca arī, ka katoļu baznīcas galva, Romas pāvests, 1199. gadā ar sevišķu rakstu (bullu) izsludi­nāja krusta karu pret Livoniju. Toreiz Svētajā krēslā sēdēja viens no visvarenākajiem pāvestiem — Inno- cents III (Nevainīgais). Visiem, kas piedalījās karā, tika apsolīta grēku piedošana.
   Dzejnieks Vilis Plūdonis, tēlodams krustnešu pulcē- šanos, tāpēc raksta:
   „No visādiem Vācijas vidiem Gan augsti, gan zemi salasās — Ar' zagļi un blēži pa vidiem."
   Tikai kad Alberts bija no visām pusēm nodrošinā­jies un savācis stipru karaspēku, tas ar 23 kuģiem devās uz Daugavas grīvu.
   Bija pienācis tā Kunga 1200. gads.

21 SKALDI UN VALDI

   ,,Daudzas slavenas lietas ir notikušas Livonijā, atgriežot pagānus." (Indriķa chronika)
   Ar kauju bīskaps Alberts 1200. gada iz­kāpj Daugavas krastā. Pēc pirmajām sadursmēm un lībiešu lauku nodedzināšanas noslēdz pamieru. Daļu lībiešu izdodas nokristīt.
   Tad Alberts ielūdz viņu kungus un vecākos uz dzī­rēm Rīgas ciemā. Paļaudamies uz pamieru un bīskapa aicinājumu, lībieši arī ierodas. To starpā ir arī Turai­das kungs Kaupo. Māju ar ielūgtajiem viesiem pēc bīskapa pavēles ielenc vācu krustneši, un tikai tagad lībieši atjēdzas, ka ievilināti lamatās.
   Ar viltu sagūstītajiem lībiešu vadoņiem bīskaps uz­stāda savus noteikumus: jāpiešķir vāciešiem zeme pie Rīgas ciema pilsētas celšanai, un jādod 30 dižciltīgi zēni par ķīlniekiem. Lībiešu vecākajiem nav glābiņa, un tiem jāizpilda Alberta prasības.
   Lībiešu zēnus aizved kuģī uz Vāciju, lai izaudzinātu par uzticamiem vācu piekritējiem. Bet vācieši nocieti­nās pie Rīdziņas upes ietekas Daugavā, kur jau atra­dās lībiešu ciems un osta, kā arī vācu tirgotāju apmet­nes no agrākiem laikiem. Pilsēta, kas tur izaug, dabū Rīgas vārdu.
   Par Rīgas dibināšanas laiku vācieši vēlāk pieņēma 1201. gadu un Albertu apzīmēja par pilsētas dibinātāju. Taču pilsētas parasti nemēdz dibināt. Tās izaug pama­zām izdevīgās vietās — no vecām tirgus vietām pie ūdens vai zemes ceļiem, vai arī ap senām nocietinājumu vietām. Tāpat tas bijis ar Rīgu. Cik veca īstenībā bija osta pie Rīdziņas upes, un kad tur sāka apmesties tir­gotāji, to grūti spriest. Jau minēts, ka arī bīskaps Ber­tolds krita vietā, ko sauca par Rīgu.
   Tomēr tikai no Alberta laikiem Rīga kļūst par gal­veno atbalsta punktu vācu iekarotājiem. Tam ir liela nozīme. Turpmākajās cīņās vāciešus vairākkārt smagi sakauj, bet nocietinātajā Rīgā tie vienmēr vēl atrod patvērumu.
   Lai Rīgai nebūtu sāncenšu tirdzniecībā, Alberts pa­nāk, ka pāvests 1201. gadā piedraud izslēgt no baznī­cas tos, kas apmeklēs Zemgaļu ostu. Visi tomēr ne­klausa aizliegumam. Šos tirgotājus bīskapa ļaudis vajā. Dažus, kas krīt viņu rokās, tie nogalina bez žēlastības.
   Bet Albertam ir daudz rūpju. Krustneši parasti pa­liek Livonijā tikai vienu gadu. Izkāvušies un saņēmuši par to grēku piedošanu, tie dodas atpakaļ. Tāpēc bīs­kapam vienmēr jāvāc jauni karapulki. Pavisam Alberts brauc 14 reizes uz Vāciju šādos noliikos.
   Lai tam būtu pie rokas pastāvīgs, apmācīts kara­spēks, tad 1202. gadā mūks Teodoriks (Alberts aiz­braucis uz Vāciju vākt krustnešus) nodibina „Kristus bruņnieku brālību". Tiem, kas tanī iestājas, jāsolās cīnīties ar neticīgiem un jādzīvo paklausībā, šķīstībā un nabadzībā. Virs bruņām tie nes baltu mēteli, kam uzšūts krusts un zobens sarkanā krāsā. Tāpēc šos Kris­tus bruņiniekus sāk saukt par zobenbrāļiem, viņu orga­nizāciju — par Zobenbrāļu ordeni.
   Bīskapam Albertam vēlāk ir daudz nepatikšanu ar šiem Dieva bruņniekiem. Ordenī sastājas dažādi pie­dzīvojumu meklētāji un ļaudis ar tumšu pagātni. Arī daudzi tirgotāju dēli kļūst par zobenbrāļiem. Tāpēc or­deni dažkārt zobgalīgi dēvē par „vācu tirgotāju bied­rību". Zobenbrāļu priekšnieku sauc par meistaru jeb mestru. Kāda kārtība valda ordenī, rāda tas, ka pirmo mestru Venno Kristus bruņinieki paši nosit. Arī nā­košajiem neklājas viegli.
   Tomēr ar krustnešiem un zobenbrāļiem vien Alber­tam nebūtu izdevies gūt lielākus panākumus. Bet viņš prot arī veikli izmantot senās Latvijas un Igaunijas ciltis un viņu savstarpējās cīņas savā labā.
   Par baltu un somu-ugru vaidu kariem ir jau minēts. Bez tam latviešu ciltis un viņu kungi dažkārt karo savā starpā. Veiklajam Albertam izdevību tā tad netrūkst. Viņš sabiedrojas te ar vienu, te ar otru, slēdz un lauž norunas, un viņa vara aug.
   Vācu pusē pāriet kristītais lībiešu lielkungs Kaupo. 1203. gadā viņu sūta uz Romu, kur to laipni pieņem pāvests un iztaujā par zemi, un ļaudīm Baltijā. Līdz pat savai nāvei Kaupo uzticīgi kalpo Albertam.
   1202. gadā vāciešiem izdodas noslēgt savienību arī ar ievērojamo zemgaļu karali Viesturu, kam kārtoja­mas vecas lietas ar lībiešiem un leišiem.
   Ar kristīto lībiešu un nekristīto zemgaļu palīdzību Alberts līdz 1206. gadam pakļauj visus Daugavas un Gaujas lībiešus. Polockas kņazs reizēm mēģina iejauk­ties cīņās pret vāciešiem, bet bez panākumiem. Vairā­kās lībiešu pilīs Alberts ieliek vācu bruņniekus.
   Vāciešu panākumi uztrauc dāņus. Viņu valdnieks Valdemārs II, saukts Uzvarētājs, sūta 1206. gadā savu ^ret Sāmu salu Igaunijā, bet cieš neveiksmi.
   Iekaroto Līvzemi Alberts veltī Svētajai Jaunavai Ma­rijai. Blakus „Livonijai" rodas otrs nosaukums — „Māras zeme" (Terra Mariana). Tā viduslaikos sauc Latviju un Igauniju. Mūsu dienās šai vārdā vēl jo­projām dēvē katoļticīgo Latgales novadu.

22 TĀLAVIEŠI SLĒDZ BĪSTAMU SAVIENĪBU

   „Tā nobeidzās Tālavas tālā slava,
   Tā nomira virsaitis Tālivalds." (Jānis Grīns)
   Alberts vēlējās nostiprināt savu vald­nieka stāvokli iekarotajās zemēs. 1207. gadā viņš no­dod Līvzemi Vācijas karaļa — Švābijas Fīlipa virs­kundzībā un aizsardzībā. Fīlips savukārt nodod to Albertam atpakaļ valdīšanā. Līdz ar to Livonijas bīskaps kļūst Vācijas karalim padots valdnieks — ka­raļa vasalis. Liela nozīme tam gan nav. Vācijas vald­nieku vara viduslaikos arvienu vairāk mazinās. Ne pavēlēt, ne palīdzību sniegt Livonijai tie nespēj.
   Tai pašā laikā arvienu uzstājīgāki kļūst zobenbrāļi — Alberta galvenais bruņotais spēks. 1207. gadā bīs­kapam jāpiekrīt, ka ]/ļ no visām iekarotajām zemēm iegūst Zobenbrāļu ordenis. Tas ir smags trieciens Albertam. Viņa cerības kļūt par vienīgo valdnieku ir iedragātas.
   Zobenbrāļi arī tūlīt sāk rīkoties paši uz savu roku. Viens no viņu lielākajiem panākumiem ir kara savie­nība, ko tie noslēdz ar Tālavas latgaļiem. Tas noticis ap 1207.—1208. gadu. Līguma slēgšanā piedalījušies latgaļu kungi Tālivaldis, Varidots un Rūsiņš. Vācieši
   iegūst tiesības celt vairākas nocietinātas pilis latgaļu novados.
   Kāpēc tālavieši sabiedrojās ar varaskārajiem un neuzticamajiem zobenbrāļiem? Jādomā, ka viņi gribēja galīgi sagraut igauņu pretestību ziemeļos. Latgaļi jau ilgi bija Vidzemē spiedušies uz priekšu, bet igauņi pre­tojās sīksti. Vācieši tanī laikā latgaļiem, acīmredzot, vēl nelikās bīstami. Ar to palīdzību bez tam varēja cerēt labāk atsist arī krievu un leišu uzbrukumus. To­mēr šī ieroču savienība bija domāta galvenā kārtā uz­brukumam. To rāda turpmākie notikumi.
   Tūlīt pēc savienības noslēgšanas sabiedrotie latgaļu, lībiešu un vācu karapulki iebrūk igauņu dienvidu no­vadā Ugaunijā (no „Ugaunijas" cēlies „Igaunijas" nosaukums latviešu valodā). Ar to iesākas gandrīz 20 gadu ilgais, nežēlīgais karš ar igauņiem. Daudz bries­mīgu un varonīgu darbu pastrādā šinī laikā, un daudz niknu, slavenu karotāju krīt cīņā.
   Igauņi sauc palīgā krievus no Pliskavas un Novgo- rodas, bet leiši izmanto vispārējo kaušanos un dragā visus, kas viņu sirotājiem gadās pa ceļam.
   Jau 1212. gadā latgaļi un lībieši sanaidojas ar mant­kārīgajiem zobenbrāļiem. Pāri zemei iet sauciens: „Esiet stipri un cīnieties, lai jums nebūtu jākalpo vā­ciešiem!"
   Soteklas pilskungs Rūsiņš, viens no agrākajiem līgu­ma slēdzējiem, tagad piedalās cīņā pret zobenbrāļiem. Vācieši viņu dēvē par drošsirdīgu kara vadoni, un arī Rūsiņš pats ir apzinājies savus daudzo kauju nopelnus. Indriķa ehronikā atzīmēts viņa izteiciens: „Nākamās paaudzes vēl ilgi daudzinās manus kara darbus."
   Šis bezbailīgais karotājs krīt negaidīti, savas pār­drošības dēļ. Gribēdams no Sateseles pils vaļņa sa­sveicināties ar savu bijušo draugu — Cēsu pils priekš­nieku, bruņnieku Bertoldu, Rūsiņš noņem bruņu cepuri. Tai brīdī kāda vācu bulta trāpa viņu pierē.
   Vīlušies zobenbrāļos, tālavieši 1214. gadā slēdz līgu­mu ar bīskapu Albertu. To izdara Tālivalža dēli. Tie atzīst bīskapa virskundzību un solās pāriet no pareiz­ticības katoļticībā.
   Nākošā gadā Tālavas valdnieka dēli, kopā ar bīskapa karavīriem, ielaužas Igaunijā. Mājās tie pārved bagātu laupījumu un nodod savam tēvam lielu daudzumu sud­raba (3 podus). Bet igauņiem izdodas slepeni nokļūt līdz Trikātas pilij un sagūstīt veco Tālivaldi, kad tas mazgājas pirtī. Šo notikumu izmantojis Jānis Grīns balādei „Tālivalda gals". Kad igauņi atprasa sudraba krājumus, Tālivaldis atbild:
   „Ha! Tas, kas pēc maniem dārgumiem kārs, Var kaulus iet lasīt, ko mūžam es sējis, Ar kuriem balts nokrustots Tālavas ārs."
   Saniknotie igauņi sadedzina savu veco pretinieku uz lēnas uguns. Tā 1215. gadā mirst Tālavas valdnieks, kam piederēja stiprās Trikātas un Beverīnas pilis. Viņa dēli Rameks un Druvvaldis steidz atriebties igau­ņiem, un vaidu kariem nav gala.
   Nākošajos gados igauņi sauc palīgā krievus, un bīskaps Alberts nolemj aicināt talkā dāņu karali Val­demāru II Uzvarētāju.
   1219. gadā dāņu flote izceļ karaspēku Ziemeļigau- nijā, un tas ieņem igauņu pili Lindanisu. Tās vietā uzceļ ,,Taani linn", kas igauņu valodā nozīmē—„Dāņu pils". No turienes radies Igaunijas galvaspilsētas Talli­nas nosaukums. Ziemeļigaunija nonāk dāņu karaļa varā.
   Drīz pēc tam latgaļu, lībju un vācu armija galīgi salauž Dienvidigaunijas pretestību. To sadala savā starpā bīskaps un zobenbrāļi 1224. gadā.
   Bet, šim cīņu posmam beidzoties, bijušie sabiedrotie vācieši ir uzkundzējušies arī Tālavai un sāk tur rīko­ties kā savās mājās, dalot latgaļu valsti savā starpā. Latgaļu kungi gan patur savas pilis, bet skaitās bīskapa apakšnieki (vasaļi).
   Lai pagaidām izlīgtu ar krieviem, vācieši atzīst Plis- kavas tiesības uz pareizticības mesliem Tālavā.
   Daudzi latgaļu kungi vēlāk jutās vīlušies un neap­mierināti. Ir zināms, ka kādi 40 no viņiem atstāja pilis un aizgāja uz Lietuvu, lai kopā ar savu brāļu tautu turpinātu cīņu pret svešniekiem.
   Tā vāciešiem ar līgumu palīdzību bija izdevies pa­mazām pakļaut sev Tālavas valsti un iegūt savā varā Gaujas tirdzniecības ceļu uz Pliskavu un Novgorodu. Izmantodami latgaļu un igauņu senos asinsatriebības karus, ienācēji bija uzmetušies abām tautām par kungiem.

23 JERSIKAS PĒDĒJAIS KARALIS

   Kritis bija Tālavas valdnieks Tālivaldis, viņa dēls Varibuls un pārdrošais karavadonis Rūsiņš. No ievai­nojuma cīņās pret igauņiem mira arī lībiešu lielkungs Kaupo.
   „ — Sarkans spīd zobens un krusts — tā uztraukti čukstēja puisēns — Krusts viņiem sarkans no kauna, bet zobens no izlietas asins — Dusmīgi attrauca vecais .. ." (V. Strēlcrte: Jersikas izpostīšana)
   Tanī laikā, kad bīskaps Alberts ar krusta karotājiem ierodas mūsu zemē, lielākajā latgaļu valstī — Jersikā, valda karalis Visvaldis. Viņam ir
   labas attiecības ar Lietuvu, jo tas apņēmis par sievu leišu princesi, lielkunga Daugeruša meitu. Ar Polockas kņazu Visvaldis ir noslēdzis savienību. Indriķa chro- nika dēvē tos par draugiem. Ļoti iespējams, ka Vis­valdis pats ir cēlies no kādas vikingu dzimtas līdzīgi Polockas valdniekam Valdemāram (Vladimiram). Jer­sikas valstī jau lielā mērā izplatījusies kristīgā ticība. Galvaspilsētā ir vairākas pareizticīgo baznīcas.
   Visvaldis, kopā ar Polockas kņazu, vairākkārt mē­ģina atbalstīt lībiešus cīņā pret vāciešiem. Tādēļ Indri­ķa chronikā, kas rakstīta, lai slavinātu Alberta darbus, par šo valsti teikts:
   , Jersika vienmēr bija slazdi un it kā liels ļaunais gars visiem šī Daugavas apgabala iedzīvotājiem."
   Bet iegūt savā varā Daugavas ceļu ir viens no Alberta lielākajiem mērķiem. Ne jau par velti vācu tirgotāji viņam palīdz ar naudu.
   Pēc Līvzemes iekarošanas Alberts uzkundzējas Kok­nesei, kas bija robežvalsts starp lībiešu un Jersikas no­vadiem. Kokneses kungs Vesceke tomēr negrib palikt vācu apakšnieks. 1208. gadā viņš apkauj vāciešus, kas ielikti Kokneses pilī, nodedzina to un aiziet trimdā uz krievu zemi.
   Vēl tai pašā gadā bīskaps ar lībiešu un latgaļu palīg­spēkiem dodas karā uz Sēliju, otrpus Daugavai. Sēļus apvaino, ka tie draudzējas ar leišiem un laiž viņu kara­spēku caur savu zemi. Sēļu galvenais cietoksnis, Sēl­pils, neiztur aplenkumu un padodas. Līdz ar to Sēlija ir bīskapa varā. Sēļi solās kristīties un atteikties no draudzības ar leišiem.
   Tagad Alberts ir gatavs triecienam pret Jersiku. Viņš sapulcina lielu armiju: tur ir lībiešu un viņam draudzīgo latgaļu karapulki, rīdzinieki un krustneši.
   1209. gada rudenī Alberta apvienotais karaspēks ar pēkšņu triecienu ielaužas Visvalža galvaspilsētā Jer­sikā. Indriķa chronika stāsta:
   ,,Karaliene tika sagūstīta un nodota bīskapam līdz ar jaunavām un sievām un visu savu pavadonību. Tā šai dienā viss karaspēks apmetās pilsētā, un, savākuši daudz laupījuma no visiem pilsētas kaktiem, viņi ie­guva gan tērpus, gan sudrabu, gan purpuru, gan daudz lopu, gan baznīcas zvanus, gan svētbildes, gan citas rotas un naudu, un, daudz mantu paņēmuši, aizveda sev līdz, pateikdamies Dievam, ka viņš tik pēkšņi pie­šķīris viņiem uzvaru par ienaidniekiem."
   Visvaldim izdodas laivā izglābties pāri Daugavai. Nākošajā dienā, kad viss pilsētā ir izlaupīts, bīskapa ļaudis aizdedzina Jersiku. Daugavas otrā krastā stāv Visvaldis ar nedaudziem pavadoņiem un noskatās, kā liesmas aprij viņa pilsētu. Pēc chronista liecībām Vis­valdis izmisumā izsaucies:
   „Ai, Jersika, mīļā pilsēta! Ai, manu tēvu mantojums! Ai, nenojaustais gals manai ciltij! Vai man! Jo esmu dzimis, lai redzētu savu pilsētu liesmās, lai redzētu savas tautas iznīcināšanu!"
   Tomēr gudrais aprēķinātājs Alberts nevēlas turpi­nāt karu ar Jersikas karali. Visvaldis var saukt palīgā Polockas valdnieku un savus leišu radiniekus, un tāpēc karam beigas grūti paredzēt. Bet bīskapa varā ir kara­liene un citi ievērojami gūstekņi. Viņš aicina karali uz Rīgu slēgt mieru un solās atdot tam gūstekņus. Tas palīdz, un Visvaldis ierodas Rīgā.
   1209. gada oktobrī bīskaps Alberts slēdz mieru ar Jersikas karali. Svinīgā sapulcē Visvaldis Pētera baz­nīcā nodod savu valsti Alberta virskundzībā. Tūlīt pēc tam Pētera baznīcas laukumā, daudzu liecinieku klāt­būtnē, bīskaps nodod Visvaldim atpakaļ valdīšanā trīs no viņa v īsts novadiem. Tam par zīmi Alberts viņam pasniedz trīs karogus.
   Visu to mēs zinām tik labi tāpēc, ka šis senais miera līgums ir uzglabājies līdz mūsu dienām.
   Tā Visvaldis no karaļa kļūst Alberta vasalis. Viņš atgriežas Jersikā un sāk atjaunot nopostīto pilsētu. Bet nelaimes nav beigušās. Viņa sievas tēvu, lielkungu Daugeruti, kādā ceļojumā sagūsta zobenbrāļi. To ap­vaino par mēģinājumu sabiedroties ar Novgorodu. Vā­cieši spīdzina Daugeruti, un tas mirst Cēsu pils pagra­bos 1213. gadā. Viņa nāvi apdziedājis J. Rainis „Dau- gavā" (nosaukdams to par Dangeruti):
   „Klausāt manu senu dziesmu, Senu laiku notikumu, Kā mīlēja leišu zemi Leišu lielkungs Dangerutis.. ."
   Arī Visvaldi apvaino līdzzināšanā, bet viņš nedodas vāciešiem rokā. 1214. gadā bīskapa bruņnieki izlaupa Jersiku.
   Par Visvalža mūža pēdējiem gadiem ziņu ir maz. Viņš spiests pamazām „atdāvināt" vāciešiem lielu daļu no saviem atlikušajiem novadiem. Jersikas pēdējais ka­ralis mirst starp 1230. un 1240. gadu. Domā, ka viņa pēcnācēji atstāja Jersiku un devās pie mātes radiem uz brīvo Lietuvu. Kāda chronika piemin ,,Visvalža pili" vēl 14. gadu simtenī netālu no tagadējās Kaunas.
   Daugava tagad ir vācu rokās, tāpat visas lībiešu, sēļu un latgaļu zemes. Rīgas vācu tirgotāji steidz slēgt tirdzniecības līgumus ar krieviem, lai ievāktu peļņu par pūliņiem.
   Katoļu mūki steidz pārkrisilt pareizticīgos latviešus. Vairāki pareizticīgie latviešu priesteri atstāj savu zemi. Tie bija izglītoti vīri, un viņu zināšanas turpmāk nāk par labu citām tautām. Maskavā glabājas tā sauktais .Jersikas evaņģēlijs" no 1270. gada. Tas ir ar lielu prasmi rakstīts rokraksts senslāvu valodā. Sējuma bei­gās atzīmēts:
   ,,(1270. gada 23. martā) Svētā mocekļa Ni- kona piemiņas dienā pabeigtas šīs grāmatas. Šai dienā bija zīmes pie saules. Šīs grāmatas rakstīju es, Jurģis, mācītāja dēls, saukts par Latvi. .."
   Jādomā, ka arī senajā Jersikā glabājās latviešu pa­reizticīgo mācītāju raksti un grāmatas. Bet tās aizgāja bojā, kad Alberta krusta karotāji 1209. gada rudenī aizdedzināja pilsētu un tās baznīcas.

24 KURŠI UN ZEMGAĻI NOJAUŽ BRIESMAS

   Bet dzirdams klusumā, ka ciema ļaudis kājās,
   Un dziedot tecila trin šķēpu tuvās mājās." (J. Medenis)
   Kurši un zemgaļi agrākās cīņās ir sakā­vuši visus uzbrucējus, gan vikingus, gan krievus. Šais latviešu zemēs ir daudz slavenu un drošsirdīgu vīru, kas ne labprāt atzīst arī savu valdnieku varu. Vistuvāk apvienotai valstij ir tikuši zemgaļi. Tomēr arī viņu valdniekam, Tērvetes Vieturam, vēl neklausa visi zemgaļu kungi.
   Ko par šiem notikumiem domāja brīvās latviešu ciltis — kurši un zemgaļi?
   Vācu iebrucēji ilgu laiku neaiztiek ne Kursu, ne Zemgali. Viesturs sadomā krustnešus izmantot pats saviem nolūkiem. 1202. gadā viņš sabiedrojas ar vācie­šiem un kopā ar tiem cīnās pret lībiešiem un leišiem. 1210. gadā viņš tomēr šo ieroču savienību izbeidz. Var­būt, ka Jersikas Visvalža liktenis tam atdara acis. Turp­māk Viesturs vada zemgaļu brīvības cīņas pret vācie­šiem.
   Kurši turpretī jau no paša sākuma nostājas pret vāciešiem. Viņiem vienīgiem ir spēcīga jūras flote. Tie nevar mierīgi noskatīties, ka vācu kuģi sāk braukt gar Latvijas krastiem. Kurši vairākkārt uzbrūk krustnešu kuģiem un nodara tiem zaudējumus, jo ir vairāk pie­dzīvojuši jūras kaujās.
   Lībiešu pamudināti, kurši sagatavojas uzbrukt vācu galvenajam cietoksnim — Rīgai. Šo notikumu dzejā apstrādājis V. Plūdonis („Kūri pie Rīgas 1210. ga­dā") :
   ,,Rīta vēsma Ventas grīvā Kūru kuģu burās dzied. Prom uz Rīgu kaujā sīvā Tie pret vāciem šodien iet. .."
   1210. gadā viņu flote iebrauc Daugavas grīvā. Tur noenkurojušies vairāki krustnešu kuģi. Kurši tos šo­reiz liek mierā, jo tiem lielāki nodomi. Viņi stūrē tieši uz Rīgu, lai pārsteigtu vāciešus ar pēkšņu triecienu. Tomēr vācieši ir jau brīdināti, un Rīgas torņu zvani sauc visus uz cīņu. Rīgas lībieši paliek uzticīgi vācie­šiem.
   Tad kurši sagatavojas pilsētas aplenkšanai. Viņi at­stāj kuģus Daugavā un sakārto savu karaspēku. Katrs karavīrs nes līdzi no koka dēļiem darinātu aizsargu pret rīdzinieku bultām un metamiem ieročiem. Par to Indriķa chronikā rakstīts:
   ,,Un kad saule apgaismoja šos baltos dēļus, tad no iem atspīdēja kā lauki, tā ūdeņi. Jo tas bija liels un stiprs karaspēks, un tas tuvojās pilsētai."
   Kauja pie pilsētas vaļņiem turpinās vairākas dienas, un abās pusēs ir kritušie. Tad kurši nolem j Rīgu aizde­dzināt un izkvēpināt tās aizstāvjus. Kad tie no visām pusēm jau sakūruši lielu uguni, vāciem no Ikšķiles un Salaspils ierodas palīgspēki. Atsteidzas arī bīskapam uzticīgais lībiešu lielkungs Kaupo ar saviem karavī­riem. Turpretī tie lībieši, kas solījušies nākt palīgā kuršiem, nokavējas. Kurši tagad ir apdraudēti no di­vām pusēm. Viņi pārtrauc aplenkšanu, savāc kritušos un pārceļas pār Daugavu.
   Vācieši tos vajāt tomēr neuzdrošinās. Vēl trīs dienas kurši paliek Pārdaugavā, kur tie sadedzina un apglabā kritušos cīnītājus. Pēc tam viņi sakāpj kuģos un dodas atpakaļ uz Kursu.
   Ar to beidzas bīstamākais uzbrukums Rīgai krusta karu laikā. Vāciešus izglābj tas, ka pārējās ciltis laikā neatbalsta kuršu kara gājienu.
   Paiet ilgs laiks, kamēr kuršu kuģi par jaunu dodas pret iebrucējiem. Šoreiz tos atbalsta zemgaļi. Trie­ciens vēršas pret nocietināto klosteri, ko vācieši uzcē­luši Daugavgrīvā. To ieņem un noposta 1228. gadā.
   Bet vācieši tai laikā ir jau paguvuši nostiprināties Austrumlatvijā un Igaunijā.
   1229. gadā savu nemierīgo dzīvi beidz Rīgas bīskaps Alberts. Trīsdesmit gadus no vietas viņš ir vadījis cīņu par Latvijas un Igaunijas iekaro­šanu. Šī vīra lielās spējas, veiklība un izmanība nav noliedzamas. Neapšaubāmi viņš ir panācis daudz. To­mēr Alberta pasākums joprojām ir tikai pusceļā. Arī par archibīskapu un vienīgo valdnieku Māras zemē vi­ņam nav izdevies kļūt. Bīskapa varai blakus ir radušās divas citas — zobenbrāļi un Rīgas pilsēta.
   Tas lielā mērā izskaidrojams ar to, ka Romas pā­vests Albertu ir atbalstījis tikai pa daļai. Svētajam Tē­vam ir pavisam citi nodomi nekā vāciešiem. Pāvests vē­las panākt nevien visu tautu piegriešanu katoļu ticībai, tas grib iegūt arī augstāko varu par visām valstīm un valdniekiem.
   Viņš arī vairākkārt sūta savus sūtņus (legātus) uz Livoniju. Tie kārto strīdus iekarotāju starpā un cenšas aizstāvēt jaunkristītos pret vācu varmācībām.
   Atkal un atkal šie pāvesta sūtņi atkārto: „Jaunkris- tītie ir Dieva bērni. Viņu dzīvi nedrīkst padarīt slik­tāku, nekā tā bijusi agrāk!" Nav šaubu, ka tie ir labi domāti aizrādījumi, un ka tā ir pāvesta vēlēšanās.
   Tai laikā, kad Alberts mirst, par pāvestu ir Gregors IX. Viņam ir plāns dibināt Latvijā neatkarīgas lat­viešu valstis, kas atzītu vienīgi pāvesta augstāko varu. Šo nodomu cenšas īstenot viņa sūtnis, beļģietis Ainas Bakluīns.

25 PĀVESTS GRIB DIBINĀT BRĪVAS LATVIEŠU VALSTIS

   „jaunkristitie ir Dieva bērni, un tos nedrīkst apspiest!" (Romas pāvests)
   1230. gadā viņš sāk apspriesties ar kuršiem. Gada beigās Ainas Balduīns pāvesta vārdā slēdz līgumu ar kuršu karali Lamekinu (Lamiķi), kas valdīja par Ban- davu, Ventavu un Piemari (Kursas novadi). Nedaudz vēlāk sūtnis noslēdz vēl otru līgumu ar citiem kuršu novadiem. Šie līgumi ir kuršiem ļoti izdevīgi, jo nodro­šina viņu neatkarību. Viņi apņemas kristīties, pieņemt pāvesta ieceltu bīskapu un dot kristīgo nodevas baznī­cai. Tie nodod savu valsti pāvesta aizsardzībā, bet Svē­tais Tēvs apsola tiem mūžīgu brīvību. Vācieši šais do­kumentos nemaz nav pieminēti.
   Tomēr nelaime ir tā, ka pāvesta rīcībā Latvijā nav bruņotu spēku. Vācieši ir jau tik tālu nostiprinājušies, ka tie atsakās ievērot pāvesta gribu. Nākošajā gadā zobenbrāļi iebrūk Kursā, nolaupa kuršiem viņu līgu­mus un spiež atzīt vācu virskundzību. Kurši uz vairā­kiem gadiem zaudē neatkarību un tiem jāslēdz ar vā­ciešiem daudz neizdevīgāki līgumi. Arī pāvesta sūtnis ir apdraudēts. Viņš spiests atstāt Māras zemi un do­das uz Romu.
   Tas rāda, ka vāciešiem galvenais ir iegūt mantu un varu, nevis izplatīt Kristus mācību.
   Latviešu līgumi ar Romu nāk par vēlu. Ja tas būtu noticis pirms vācu karaspēka ierašanās, tad latviešu ciltīm būtu bijis daudz vieglāk nosargāt savu neatka­rību.
   Tomēr var arī saprast viņu pieķeršanos senajai ticī­bai. Tā bija gaiša un skaista, un tāpat kā kristīgā ticī­ba mudināja uz krietnu un labu dzīvi. Par to daudz ziņu atro lams tautas dziesmās.
   Augstākais dievu vidū bija Debestēvs jeb Dievs, kas valdīja arī par zemi. Ļoti spēcīgs dievs bija Pērkons, kas trenkāja ļaunos garus — jodus u. c. Par cilvēku likteņiem lēma Laima un Kārta.