Lustīga dzīvošana

LUSTĪGA DZĪVOŠANA

LUSTĪGA DZĪVOŠANA


   LUSTĪGA DZĪVOŠANA

UZRUNA GRĀMATAS PIRCĒJAM

   Ja tev šī grāmata ir rokā,
   Bēdz prom! Ka nepaķer kāds cits!
   Te sakopoti tikai joki,
   Tā sakot — baigais deficīts.
   Daudz bēdu pasaulē un gaudu,
   Bet smieklu birums nav diez kāds.
   Nu smiesies tu par smiekla naudu
   Un vēl pie tam kā kutināts.
   Lai farizeji drūmi saka:
   — Vai tā var jokot? Kas nu būs?
   Nav mūsu iekārta tik švaka,
   No smiekliem viņa nesagrūs.
   Jel sargi, dievs, no muļķiem mūs!

1986 LAUKU DZĪVE RAIBĀS AINĀS

CITĀTU MĪĻOTĀJAM

   Cik reizes nav jau kladzināts,
   Nudien jau spriežas kaklā:
   —• Kā teica biedrs tāds un tāds,
   Mums jāstrādā vēl čaklāk.
   —   Kā teica biedrs tāds un tāds,
   Būs piens, ja netrūks siena.
   —   Kā teica biedrs tāds un tāds,
   Pēc katras nakts nāk diena … —
   Ko teica biedrs tāds un tads,
   To zinām mēs bez tevis.
   Tu pamēģini domāt pats,
   Ja dievs tev galvu devis.
   1983

PA KURU LAIKU?

   «Pa kuru laiku karavīri guļ?»
   Bij frontes vīriem kādreiz dziesma tāda.
   Es gribu citu dziesmu uzdziedāt:
   Pa kuru laiku priekšsēdētājs strādā?
   Nupat, nupat viņš galus savilkt sāk
   Ar sēšanu, ceļ trauksmi, strostē plenci…
   Bet telegramma klabēdama nāk:
   «Uz rajonu! Uz sporta konferenci!»
   Nupat viņš sāk ar kombainieriem spriest
   Par pļaušanu. Bet nav vēl pieņemts lēmums,
   Kad nākas atkal visu malā mest,
   Jo Rīgā sanāk dabas draugu plēnums.
   Kā histēriķi telefoni trīc:
   —  Cik novācāt, cik aparāt, cik iesēts? … —
   Un, tiklīdz jaunais pārskats parakstīts,
   Ir ieradies no centra svarīgs viesis!
   Kad beidzot velns to augsto viesi trenc
   Uz somu pirti vai pie sievas sāniem,
   No radio jau reportieri lenc:
   —  Kā, priekšsēdi, jums šogad iet ar plāniem?
   Un smaida viņš un atkal skaitļus min.
   (Viņš tos no gaisa veikli pagrābj delnā.)
   Un iespaids tāds, ka viņš it visu zin
   Un saņem algu, nedarot ne velna!
   1983

DŽIMBAI RūDI RASĀ!

   Čigāns Ādams govis gana,
   Dziesmu dungo basā:
   —  Varen plaša zeme mana,
   Džimbai rūdi rasā! —
   Saules brilles, pīckā rokā,
   Tranzistors pie sāniem …
   —  Nu, — es prasu, — kā tev sokas?
   Kā tev iet ar plāniem?
   —  Fermā tagad tādi plāni,
   Ka jedritvai micīt!
   Drīz būs jāieskrūvē krāni
   Govij katrā cicī.
   Vistas kā no lielgabala
   Olas ārā bliezis,
   Cūkai dos no viena gala,
   Otru galu griezīs.
   Agrāk ļaudis bija tievi,
   Dažs no bada pampa.
   Tagad visi, ak vai dieviņ,
   Tik tai māgā stampā.
   Ed un ēd, un vēl nav gana,
   Sviestu, ga]u prasa.
   Tad nu raujas ferma mana,
   Džimbai rūdi rasā! —
   Ādams, vienreiz muldēt sācis,
   Nevar beigt, kā rādās:
   —  Vai tu zini, kādēļ acis
   Govij skumjas tādas?
   Nabadzīte, neredz bulli,
   Kauču gaidīt gaida.
   Visi tikai slauc kā dulli,
   Tik tos pupus spaidal
   Var jau kapeiciņu savu
   Gūt ar darbu čaklu. —
   Ādams dēlam pirkšot «javu».
   — Ka tik nelauž kaklu.
   Jauniem visi celi brīvi,
   «Dod!» un «dod!» tik klaigā.
   Cel tu viņam gaišo dzīvi,
   Pats bez biksēm staigā.
   Tad nu raujos es pēc traka.
   Aiziet viss kā akā.
   Sieva katru rītu saka:
   «Pamaz naudas makā!»
   «Tu man dārgāka par zeltu!»
   Es šai dodu druku.
   «Ja es tevi gaisā celtu,
   Būtu beigts ar brukul» —
   Tā, lūk, dzīvo vecais Ādams,
   Dziesmu dūkdams basā,
   Garo pīcku plīkšķinādams, —
   Džimbai rūdi rasā!
   1970

SKATOS UN BRiNOS

   Kolhoza estrādes ansambli
   Televīzijā rāda.
   Vai no šiem solistiem kaut vai viens
   Tajā kolhozā strādā?
   Fabrikas hokeja komanda
   Laukumā sajūsmu raisa.
   Vai no šiem sportistiem kaut vai viens
   Zin, ko tai fabrikā taisa?
   Kantorī divdesmit dāmiņas
   Kafijas priekiem ļaujas.
   Bet fermā pusslima večiņa
   Pie divdesmit govīm raujas.
   1983

LAUKU DZĪVE RAIBAS AINĀS

   (Ķā las cilvēks aug un mainās)
   Vēl nesen kā ganu Trīna
   Suņu sēnēm mēdza spert —
   Tām, kas aug ap govju «mīnām».
   Nu tā zin, ko ēst, ko dzert,
   Stāsta citām tantēm miestā
   Un ar tādu smīniņu:
   —   Šampinjoni jācep sviestā,
   Jābauda ar vīniņu. —
   Tad, kad vilka šķidro gāzi,
   Grieta klaigāja: — Ak dies!
   Beigti lieli būs un mazi,
   Nu tā būda gaisā ies! —
   Tagad viņai cila dziesma:
   —   Lai to malku jupis rauj! —
   Un, kad beidzas zilā liesma,
   Pati Grieta zilu spļauj.
   Labs ar labu sasatika.
   Pirmais sāk nu skandināt:
   —  Man par bulli diploms tika —
   Var pa visu sienu klāt! —
   Otrs arī gluži priecīgs.
   Katrs izpelnās, ko var.
   —  Man par tejicm rakstiņš niecīgs,
   Bet pie tā vēl moskvičs ar. —
   Šodien nebrīnās pat avens —
   Vai nu tur ir brīnums kāds,
   Lopkopis ja sportists slavens,
   Kombainieris — deputāts.
   Kalniņmāte trešo reizi
   Atpūsties uz Sočiem brauks.
   Vecais Kalniņš lūr jau greizi:
   —  Vai tik radies nav kāds draugs?
   Gan pie Drāmas, gan pie Dailes
   Lauku autobusi stāv.
   Pilsētnieku mudž, ka bailes!
   —   Liekas biļetītes nav? —
   Kolhozniekiem labās vietas,
   Kolhozniekiem kasē blats …
   Es jau zinu šitās lietas,
   Esmu diedelējis pats!
   1975

Bet CitĀDi VIŅŠ CILVĒKS JAUKS

   Reiz kombainieris Jānis Stops
   Bij darbā apdzēries kā lops.
   Viņš meža malā auzas pļāva,
   Tad pēkšņi grāvim pāri rāva,
   Tik tikko nenožmiedza teļu
   Un sāka sētā novākt veļu.
   Sit priekšsēdētājs galdā dūres:
   — Nost šito pļēguru no stūres! —
   Bet Stops it mierīgs mājās guļ
   Un skalo rīkli: buļ, buļ, buļ…
   Kur pārliecības šim tik daudz?
   Kādēļ nekas to neuztrauc?
   Nav šoreiz atminējums grūts.
   Lec, protams, dusmās sirds no krūts,
   Ir priekšsēdētājs cilvēks ar,
   Bet sakiet — kas lai pļauj un ar?
   Un rītā viņš pie Stopa brauc
   Un laipni Stopu darbā sauc.
   Un Stops to zin, ka viņu sauks,
   Jo nevar palikt nekopis lauks,
   Un atkal piedzēries viņš brauks …
   Bet citādi viņš cilvēks jauks.
   1972

KLAUSIET TIKAI MANI!

   Kā tie lauku ļaudis
   Agrāk dzīvot spēja?
   īstā laikā ara,
   īstā laikā sēja
   Un, kad raža brieda,
   īstā laikā vāca.
   Nebija neviena,
   Kas tos gudri māca.
   Tagad pļerkst bez mitas
   Telefona zvani:
   —   Dariet tā un šitā!
   —   Klausiet tikai mani! —
   Bet, ja visus klausa
   Un ja visu maina,
   Un ja viss iet grīstē, —
   Darītāju vaina!
   —  Jāpilda ir, biedri,
   Norādījums vadošs,
   Bet kur jūsu galvas,
   Jūsu padoms radošs? —
   Ko tur daudz var domāt,
   Ko tur daudz var radīt,
   Ja no visām pusēm
   Tevi cenšas vadīt,
   Ja ar vienu vārdu,
   Ja ar vienu zvanu
   Jefiņš viens var izjaukt
   Visiem strādāšanu.
   Vai tad mūsu laukos
   Debilie vien dzīvo?
   Visi guļ uz krāsnīm
   Un tik dzer to sīvo?
   Bet tais kabinetos
   Visi izredzētie,
   Mūžam nemaldīgie
   Pravieši un svētie?
   Kā mums prakse māca,
   Rāda gads pēc gada,
   Mēs vistālāk tiekam,
   Kad mūs mazāk vada.
   Valmierā vai Valkā,
   Dobelē vai Aucē
   Priekšniecība laba,
   Kas vismazāk traucē.
   Arī raibai govij
   Tikai četri pupi.
   Tie, kas slauc to brūno,
   Nav nemaz tik glupi!
   1982

UN JA NU DZIEDĀT OTRĀDI?

   Ai, ka jaunie tagad steidzas,
   Ai, kā jaunie tagad skrien!
   («Vecais valsis»)
   Ai, kā vecie tagad steidzas,
   Ai, kā vecie tagad skrien!
   Visus jaunos nogrūž malā,
   Visās rindās pirmie lien.
   Ne kā toreiz, senos laikos,
   Rāmi brauca vectētiņš.
   Sen jau čupā līnijdroška,
   Samalts desās kumeliņš.
   Ai, kā vecie tagad danco,
   Ai, kā vecie tagad lec!
   Saņem pensiju un algu
   Un nemaz nav, pagāns, vecs.
   Lec kā toreiz zaļumballē,
   Puķi pogcaurumā sprauž.
   Tur, kur vecais pārlec pāri,
   Jaunais krīt un kāju lauž.
   Ai, cik veciem sirds vēl jauna,
   Ai, cik veciem spirgts vēl gars!
   Vai tad var to turēt jaunais,
   Ko vēl vecais šodien var?
   Strunts par visām līnijdroškām!
   Lai tie gadi iet un nāk,
   Mēs vēl paši rikšiem laižam
   Tā, ka jaunie nepanāk!
   1983

KĀ TU MAINIES, VALODIŅA!

   —   Kur tu ņēmi, bāleliņi,
   Tādu staltu kumeliņu?
   —   Pats to staltu audzināju,
   Sidrabā kaldināju!
   —   Kur tu ņēmi, tautu meita,
   Tādu košu villainīti?
   —   Pati audu, izrotāju
   Saules staru skaistumā! —
   Sasatika div' bāliņi,
   Garu ceļu nobraukuši:
   —   Labvakar, dievs palīdz!
   Vieglu soli kumeļam! —
   Tagad puisis puisim sauc:
   —  Vecīt, kur dod lētos vīnus? —
   Tagad meita meitai sauc:
   —   Kur tu grābi apelsīnus? —
   Sasaskrienas bāleliņi,
   Kam tie dzelža kumeliņi.
   Ko tad šie viens otram sauc?
   —   Skaties, ļurba, kur tu brauc!
   1980

KUPLEJAS PAR PALĪDZĪBU

   Tā jau tai pasaulē sagadās:
   Pūliņos paiet tie gadi,
   Tiklīdz ir iekrāts kāds mazumiņš,
   Sarodas nabaga radi.
   —   Palīdzi, palīdzi, roku sniedz! —
   Jāpalīdz, kur tu liksies.
   Kamēr tu viņiem kreklu diedz,
   Viņi tev novelk bikses.
   Tā jau tai pasaulē sagadās:
   Pūliņos paiet tie gadi,
   Sarodas bagātam novadam
   Kaimiņos nabaga radi.
   —   Palīdzi, palīdzi, roku sniedz! —
   Jāpalīdz, kur tu liksies.
   Kamēr tu viņiem kreklu diedz,
   Viņi tev novelk bikses.
   Tā jau tai pasaulē sagadās:
   Pūliņos paiet tie gadi,
   Tiklīdz pie turības tikusi valsts,
   Sarodas draugi un radi.
   —   Palīdzi, palīdzi, roku sniedz! —
   Saprotams, ne jau pliku.
   Tālāk, es domāju, stāstīt nav vērts,
   Neskarsim politikul
   1981

POKUS MOKUS

   jeb kā taisa statistiku
   Kad ļaudis skatīties cirku sanāk,
   Viņus pārņem maģiska vara:
   —   Kā triku meistars visu to panāk?
   —   Kā viņš tos savus brīnumus dara?
   Ieliek cepurē vistas olu,
   Izņem no cepures dzīvu vistu.
   Visi pārsteigti acis bola:
   —   Kas par manīgu afēristu! —
   Bet, kad dzīvē vai katru dienu
   Viņiem rāda vēl lielākus trikus,
   Sie pat aizdomās netur nevienu,
   Neizrāda pat nepatiku.
   Teiksim, avīzē nodrukāta
   Kāda zinātņu vīra debija:
   «Mums ir miljards metāla cirvju.
   Akmens laikmetā tādu nebija!»
   Miljards pret nulli mūsu labā.
   Rakstītam ticēt — cilvēku dabā.
   Vai nu te kāds vēl iebildi cels,
   Ka akmens laikmetā nebija dzelzs!
   Skaitīt mēs protam, gods kam gods:
   Cik ir ievākts no ziediem nektāra,
   Cik ir brētliņu nozvejots,
   Kāda vidējā raža no hektāra …
   Vienā kolhozā piecdesmit centneri,
   Otrā desmit — bēdīga aina.
   Taču caurmērā iznāk trīsdesmit.
   Raža normāla, kāda vainai
   Vienam ir vanna, klozete, gāzīte …
   Otrs skrien laukā dot zemei vērtības.
   Vidēji — abi bauda pa mazītēm
   Visas civilizācijas ērtības.
   Divsimt rubļu pensija ministram,
   Divdesmit rublīši tantiņai laukos.
   Saliekam kopā, uz pusēm izdalām —
   Abi dzīvo kā nieres taukos.
   Un, ja nākotnes prognozes taisām,
   Netaupot krāsu, ko te jau triepām, —
   Katram no mums jau papilnam gaisa
   Mūsu nākamo mašīnu riepāml
   1979

TEORIJA UN PRAKSE

   Cik glupi mūsu senči bija
   Tai savā lauku sētiņā!
   Bez seksuālās teorijas
   Pie meitām līda klētiņā.
   Un meitas arī naivas bija:
   Bez seksologa padoma
   Tās puišiem durvis atdarīja
   Un aizmirsa, ka jādomā.
   Ar acīm daža veci urba,
   Ja juta, ka viņš knapi dveš,
   Un sacīja tam vecim: ļurba!
   Jo vārdiņš «impotents» bij svešs.
   Tik viena sieva katram bija
   Un tad, kad pirtī karsa gars,
   Tā pati viena «pozīcija»,
   Bet bērnu radās vesels bars!
   Jā, tumši mūsu senči bija.
   Mēs tagad visi zinām, lūk,
   Kas «orgasms» ir un «erekcija»,
   Tik bērnu skaits joprojām rūk.
   Nāk padomi no malu malām
   Un cits par citu lietišķāks.
   Par attiecībām seksuālām
   Jau «Zīlītē» drīz rakstīt sāks.
   Un man nudien jau bailes rodas:
   Cik darbu maz, cik vārdu daudz!
   Kad paši tiksim senču godā,
   Ka mūs par ļurbām nenosauc.
   1982

KLUKS, KLUKS, URĀ!

   Ir iedegušās kaislības,
   Ņem vistas jaunas saistības.
   Ik dienu dēšot divas olas,
   Bet daža trīs pat izdēt solās!
   Zib pīļu pleznās spalvaskāti,
   Tarkš zosu kinoaparāti,
   Kā nagla klāt jau žagata
   Ar mikrofonu kabatā.
   Tai gailis interviju sniedz
   Un filmēties pie vistām diedz.
   «Būs olas stipras mums un lielas,
   Tik daudz, ka varēs bruģēt ielas.
   Lai skauģi to sev liek aiz auss:
   Tiks pārspēts afrikānis strauss!»
   —  Kluks, kluks, urā! Lai vistām slava!
   Sauc tītars apsveikumā savā.
   —  Kad visi spēki kaujā sviesti,
   Trīs olas dienā vēl nav griesti! —
   Bet cāļi, lai gan nav tiem skolu,
   Zin precīzi, ka vienu olu
   Var dienā izdēt viņu mamma
   Un vairs ne grama.
   1976

oda bagātībai

   Cik bagāti mēs dzīvojam!
   Lai labklājībai slava!
   Jūs manījāt, ka «Dzērienos»
   Vairs kortelīšu nava?
   Kas šodien kortelīti pirks!
   Sen nabagi pie senčiem.
   Viens, kas vēl bijis, — nosities
   Ar žiguli pie Strenčiem.
   Cik bagāti mēs dzīvojam!
   Kāds spēks mums ārā sprucis!
   Reiz viena sieva katram bij,
   Nu dažam vesels ducis.
   Un, ja viņš spēj vēl izdzīvot
   Un nebēdā ne velna,
   Un visām alimentus dod,
   Tad cik tāds tēviņš pelna?
   Cik bagāti mēs dzīvojam!
   Vai mūs var saukt par skopiem?
   Mēs maisu maizes nopērkam
   Un izbarojam lopiem.
   Bet biedri, kas mums aizrāda,
   Ka grēks dot maizi cūkām,
   Lai savas cūkas nobaro
   Ar bulciņām vai kūkām!
   Cik bagāti mēs dzīvojam,
   Mēs to pat nenojaušam!
   Kā tikai ielu sataisām,
   Tā atkal vaļā laužam.
   Dažs nezinātājs nodomā,
   Ka tas tāds pe|ams tikums.
   Bet arī lauzējiem ir plāns,
   Un plāns ir viņiem likums!
   Cik bagāti mēs dzīvojam!
   Pēc alus, sev par prieku,
   Ar traktoru mēs aizjožam
   Un pat ar kāpurnieku.
   Viens esot bodē iebraucis,
   Jo bijis drusku burās,
   Un pārdevējs, kā palēcis,
   Tā vēl pie griestiem turas.
   Lūk, tā mēs, biedri, dzīvojam!
   Ne bēdu mums, ne badu,
   Nav lustes iet pat pensijā,
   Prieks rauties simtu gadul
   1982

uzruna lauku ļaudīm ražas svĒtkos

   Daži naivi pilsētnieki
   Spriež, ka laukos vieni prieki:
   Putni dzied, un dundurs rūc,
   Govis norā zāli plūc,
   Ješka Mildu spiež pie krūts,
   Nauda nāk, un darbs nav grūts.
   Bet, kas bridis lauku dubļus,
   Zin, cik viegli pelnīt rubļus,
   Meņģēties ar meičām vaļas,
   Mašīnām kad salūst daļas.
   Un kad pigu dod, ne daļu
   Tie, kas prasa sviestu, gaļu.
   Šogad laukos raibi gājis,
   Laiks nav ļaudis lutinājis:
   •Vēsums, slapjums, agrais sals…
   Likās, ka nupat būs gals,
   Maz būs siena govīm, teļiem,
   Svaki būs ar kartupeļiem,
   Cūkas kvieks un jēri brēks,
   Priekšnieki uz mežu bēgs.
   Taču grūtībām par spīti
   Darbi godam apdarīti.
   Tādēļ ļaujiet man jūs sveikt,
   Cildinošus vārdus teikt:
   Tiem, kas dzina platas vagas,
   Pārcilāja kravas smagas,
   Svīda diennaktīm pie stūres,
   Nikni vicināja dūres,
   Kad bij nieka skrūves pēc
   Tik daudz laika nozaudēts!
   Nācās vīriem krievu mēlē
   Rūpniecībai laimes vēlēt,
   Slavēt gaisa maisītājus —
   Laika ziņu taisītājus.
   Klausot dažai viņu ziņai,
   Aizskriet var līdz mazmājiņai,
   Pērkons nenorūc ļ'a bargs
   Un ja līdz ir lietussargs.
   Taču tās ir sīkas vainas.
   Lai jums viss uz labu mainās,
   Darbā saticība valda,
   Netrūkst cienasta uz galda
   Un no jūsu cūku miesām
   Tiek jums arī jūsu tiesa!
   Sveicu tos, kas darbus vada,
   Lai cik grūts ir gads pēc gada.
   Tos, kas jūsu algas lēš,
   Kas pie aprēķiniem sēž.
   Lai tie katram jums par prieku
   Iešķiebj lieku desmitnieku.
   Bet, ja vairāk iešķiebt lems,
   Kurš gan mujķis nepaņems!
   1976

(Bērnu stūrītis)

   aug spĒjĪgs darbinieks
   Liels ir kazas mammas prieks —
   Kazlēns skolā teicamnieks.
   Iemācījies ābecē
   Lasīt burtus «bē» un «mē».
   Kad būs ataudzējis bārdu,
   Pratīs rakstīt savu vārdu.
   — Kolhozam aug dārznieks labsi —
   Saka lepni āzis paps.
   Šaubām nav te pamata:
   Būs viņš lielā amatā —
   Citus izrīkos un vadīs,
   Bet, kas nepatiks, tos badīs.
   1972

ŠITĀ, ZVĒRI, DZĪVODAMI.

   .

ĀPŠA MONOLOGS

   Šitā, zvēri, dzīvodami,
   Kur mēs nokļūsim, ak dies?
   Lācim būda sabrukusi,
   Bebri saka — nospļauties!
   Zaķu tēvam kuro reizi
   Traktors grāvī apgāzies …
   Citi zaķi, arī greizi,
   Dzer un saka — nospļauties!
   Lapsa fermā cāļus paņem.
   Vai nu šī vēl maksāt ies!
   Suns, kas sarga algu saņem,
   Snauž un saka — nospļauties!
   Vai kas lūst vai grūst, vai pelē,
   Kas tev skries vai ausis slies!
   Visiem tikai viens uz mēles,
   To vien dzirdi — nospļauties!
   Kam te morāli lai lasa?
   Kam lai sūdzas, velns lai rauj?
   Ko no kamieļa lai prasa,
   Kas no dzimšanas jau spļauj?
   Kā tas beigsies galu galā,
   To zin tikai mīļais dies.
   Ja ir miers un silta ala,
   Man jau arī — nospļauties!
   1980

KĀ DAŽKĀRT RODAS SAŠUTUMS, UN KAS IR JĀSECINA MUMS

   Reiz kādā dzērienveikalā,
   Kad pulkstens divi sita,
   Pie letes vīri pulcējās
   Un stājās cits aiz cita.
   Bij traktorists tur ienācis,
   Kas dzīvē krietni tempis,
   Kāds sanlehniķis — vecītis,
   Kāds vidusskolnieks — lempis
   Un daži citi vīri ar,
   Kam ir tāds darbs, ko pamest var.
   Bet pārdevējs, kā izgāja,
   Tā pazuda kā rasa.
   Un tad nu sāka traktorists
   To vīru svētīt basā:
   —  Ne apziņas, ne goda nav,
   Pats laikam polšu tukšo!
   Bet man uz ielas traktors stāv,
   Deg soļarka pa tukšo
   Un sazin cik vēl ilgi degs…
   Kas valstij zaudējumus segs?
   —   Kur bodnieks? — sauca tehniķis
   Kā gailis balsī skaļā.
   —   Man bedres vāks ir palicis
   Uz trotuāra vaļā!
   Ja kāds tur žausies — beigas klāt,
   Tā sakot, sveikas tāles!
   Un valstij nāksies apmaksāt
   Gan slimnīcu, gan zāles.
   — Jā, — visi piekrita, — patieS,
   Par mums tam tipam nospļauties!
   Bet lempīgajam pusaudzim
   Pat asaras bij acīs.
   Pēc «Prīmas» atcilpoja viņš
   Un tagad sprieda, nabadziņš,
   Ko skolotājai sacīs.
   Var būt, ka nav tas pārdevējs
   Ne simulants, ne blēdis,
   Var būt, ka bija zirņus viņš
   Ar rūgušpienu ēdis.
   Bet te ir cita lieta, raug,
   Sais vārdu maiņās asās:
   Cik strauji apziņa mums aug,
   Kad nav ko dzert, bet prasās!
   1977-1985

MOTOTORISTA DZIESMIŅA

   Tik pie Gaujas, tik pie Gaujas,
   Tik pie Gaujas vēlos būt…
   Kamēr veči darbā raujas,
   Steidzos līgaviņu gūt.
   Brauksim, meitenīt, ar «javu»!
   Garās bikses aši pērc,
   Dzīvi apdrošini savu,
   Manējā neko nav vērts.
   Gāja ceļš no kalna lejā,
   Bija «javai» ātrums labs,
   Bet aiz pagrieziena slējās
   Varens telefona stabs.
   īsa mūsu laime bija …
   Nu ar citu meiča brauks.
   Vāģis autoinspekcijā —
   Paliec sveiks, mans ātrais draugs!
   Sveika, Gauja, plūsti knaši
   Tur, kur baltā jūra zied!
   Kur es esmu — miniet paši,
   Man vairs tālu neaiziet.
   1967

TUR NAV VAINOJAMI LINI

   Ja tev deguns deg kā liesma,
   Kā tie zilie lini dziesmā,
   Tad tu droši vien jau zini —
   Tur nav vainojami lini.
   Bēdz no tiem, kas glāzes cilā,
   Sargies baltā, sargies zilā.
   Galvaskauss ar diviem kauliem —
   Ceja rādītājs pie prauliem.
   Zied lini, kā tai dziesmā dzied.
   Zied lini, ziliem ziediem zied.
   Zied lini… Zilu zilā spirta liesmā
   Sadeg mūžs — un cauri dziesma!
   Vai, vai, vai!
   Kad tu skaidrā, tad tu zini,
   Kur zied rudzi, kur zied lini.
   Kad tev reibums galvu lauza,
   Linus neatšķir no auzām.
   Zilie lini zied kā jūra,
   Vīri slepus met aiz stūra,
   Sievām acīs zilas liesmas,
   Visi dzied tik Paula dziesmas.
   1970

ACGARNISI

   Vai nu netīši, vai tīši —
   Nevar saprast, sit vai nost! —
   Viss, ko dara ačgārnīši,
   Ačgārns pašos pamatos.
   Taupa rubli — raud un žņaugās,
   Smej — kad simtnieks vējā iet.
   Noklāj jimitu — atstāj spraugas,
   Mūrē krāsni — dūmvads ciet.
   Ja . ir bedre ceļam priekšā,
   Gaidiet vien, ka aizbērs drīz!
   Vienīgi, ja viņu priekšnieks
   Tajā volgu salauzīs,
   Tad būs ačgārnīši sprukās.
   (Tādas ziepes, vai tu traks!)
   Bedri aizraks, ieraus šļuku,
   Nu, un … blakus jaunu raks.
   Ačgārnīšiem gads no gada
   Plāns ir allaž izpildīts.
   Visas ačgārnības vada
   Atbildīgais ačgārnīts.
   Reizēm pats viņš kļūdas labo,
   Reizēm citi labot sāk,
   Bet, ja arī neizlabo,
   Dzīvot var, jo alga nāk.
   Kur gan rodas ačgārnīši?
   Kas gan tur un stutē tos —
   Vai nu netīši, vai tīši?
   Nevar saprast, sit vai nost!
   1969

TĀRPA KUPLEJAS

   Lai ērgļi trako, gaisos skrienot,
   Kur saule lec un gaisma svīst.
   Es tārpiņš sīks, es tikai lienu.
   Hei, draudziņ mīļais, mācies līsti
   Pār ērgļu galvām negaiss krājas
   Un pērkons sper, un zibens šķīst.
   Bet man ir miers un labi klājas.
   Hei, draudziņ mīļais, mācies līst!
   Lūst ērgļiem spārni, reizēm kakli
   Un ilgi rētas nesadzīst.
   Es dzīvs un vesels lienu čakli.
   Hei, draudziņ mīļais, mācies līst!
   Raug, cits pēc cita noiet malā,
   Kas strauji kāpj un smagi svīst.
   Bet es, tas rāmais, — kalna galā!
   Hei, draudziņ mīļais, mācies līst!
   1967

PAR BRĪNUMIEM

   Vai šodien brīnumi var būt?
   Nu, protams, pat ar kaudzi!
   Te kafija velns zin kur zūd,
   Te riepas meklē daudzi…
   Pat mīkstais papīrs, ruļļos tīts,
   Mums kļuvis baigais deficīts
   Un, jubilāru godinot,
   Kā dārgu dāvanu to dod.
   Mēs neslimojam joka pēc,
   Un slimos vajag saudzēt.
   Daudz kokvilnas jau izaudzēts
   Un tiks vēl vairāk audzēts.
   Bet, ja pie vates gribi tikt,
   Ja slimā ausī nav ko likt,
   Tad še tev burvja vārdi:
   Pērc fufaiku un ārdi!
   Prot tagad visi konservēt.
   Es arī, protams, māku.
   Daudz aparātu veikalos,
   Bet nav to bleķa vāku.
   Neviens to nezin, arī jūs,
   Pēc kuras piecgades tie būs?
   Kad vāki pārdošanā nāks,
   Man laikam pašam būs jau vāks.
   Stāv pašapkalpes veikalā
   Kā goda plāksne smaga
   Pie sienas fotovitrīna
   Un uzraksts: «Viņi zaga!»
   Gan tēvoči, gan mernmltes
   Zog ziepes, špickas, ķemmītes …
   Bet, tūkstošus kas ķešā liek,
   Tos gan uz plāksnēm neizliek!
   Cits citu notikumi dzen,
   Aug brīnumi kā sēnes.
   Mēs, protams, nebrīnāmies sen,
   Ka cilvēks kāpj uz Mēness.
   Mums ir, ko vairāk apbrīnot,
   Kad ēdnīcā mums nazi dod
   Un, Glavsnabsbitā ieejot,
   Vēl dzird, ka latviski kāds prot.
   1973—1986

SAMAITĀTIE BĒRNI

   Kad mamma bērnam buču dod,
   Pastarpām dūmu uzvelkot,
   Ak šausmas, ko gan viņa dzird:
   «Fui, mamm, kā tavi dūmi smird!»
   «Kuš!» mamma mazulīti bar.
   «Kā tādus vārdus lietot var?
   Nekad tā nesaki vairs man.»
   Bet mazais tiepjas: «Smirdi gan!»
   Ja bērns ir ļoti samaitāts,
   Varbūt var derēt pantiņš tāds:
   Silta," jauka istabiņa,
   Bērza malkas kurināta.
   Vēl siltāka, vēl jaukāka,
   Kad māmiņa uzpīpēja.
   Nav jau bez smakas nikotīns,
   Tāpat kā alus, šņabis, vīns …
   Bet kādēļ brēkt, lai visi dzird,
   Ka mammas cigarete smird,
   Un sacīt «šņabdeguns» tūlīt,
   Kad tētis sagrīļojies krīt?
   Kā viņš var zināt, kā var just,
   Pēc kuras glāzes prāts sāk zust?
   Ai, bērniņi, ai, bērniņi,
   Cieniet tēvu, māmuliņu!
   Ne mūžam tētis dzers,
   Māte pīpi kūpinās.
   Reiz izaugs bērns un sapratis,
   Un citus vārdus atradīs:
   «Dod, mīļo māmiņ, uzpīpēt!»
   «Dod polšam naudu, mīļo tēt!»
   Ja mīļais tētis būs vēl dzīvs,
   Ja, polšus dzerdams, nekļūs stīvs.
   Ja māmiņa vēl dzīva būs,
   No dūmiem galu nedabūs …
   Jā, bērnus audzināt ir grūt',
   Tikpat kā allaž skaidrā būt!
   1983

NERAKSTĪTS LIKUMS

   Pie mums jau sen ir modē
   Tāds likums nerakstīts:
   Ko nepaņemsi šodien,
   To nedabūsi rit.
   Un tantiņas kā vārnas
   Uz apelsīniem krīt.
   Skrien veči tā kā odi,
   Kur pievests šņabulīts.
   Kā žņaudzējčūskas meitas
   Ap kaklu puišiem krīt:
   Ko nepaņemsi šodien,
   To nedabūsi rīt!
   1980

MAIZESBRĀĻi

   Šķiet, pierādījums gluži lieks,
   Ka Bebris teicams amatnieks.
   Viņš kokus gāž un baļķus griež,
   Velk upē, lai tie dambi stutē.
   Lai nav reiz trūkums jāpiecieš
   Un jādzīvo no rokas mutē.
   Viņš viens ar darbiem galā liek,
   Paretam sievu pasauc talkā,
   Jo, būdams krietns amatnieks,
   Viņš savu vārdu_ godam valkā.
   Bet priekšnieks Āpsis pēkšņi lemj,
   Ka Bebra darbs ir jānostāda
   Uz zinātniskiem pamatiem
   (Jo visur pašreiz mode tāda).
   Un, lūk, jau docents Tītars te
   Ar skaitļojamo aparātu
   Un normētāja Dzeguze,
   Kas izkūkojusi jau prātu.
   Klāt Zvirbulis. (Viņš datus vāc,
   Lai kļūtu bebr. zin. kandidāts.)
   Iet Bebris sevis pēc vai cirst,
   Šie hronometrus spiež un vēro:
   Cik reizes ūdenī viņš nirst,
   Kā ceļu šurpu turpu mēro.
   Tiek fiksēts kokā cirstais robs
   Un darbs, ko veicis katrs zobs.
   Un «zinātnieki» laurus plūc:
   Jau Tītars jaunā volgā brauc,
   Ceļ Dzeguze sev lepnu villu.
   Pat Zvirbulis sāk pelnīt daudz
   Un allaž piesit māgu pilnu.
   Tā darba pētniecība zeļ…
   Bet Bebris viens to dambi ceļ.
   1972

FABULA PAR KUTELĪGU TĒMU

   Gaužas maiznieks Tarakāns:
   —  Atkal paaugstināts plāns! —
   Katru ritu jāskrien kājām
   Tam uz ceptuvi no mājām.
   Darba apstākļi tik smagi,
   Ka pat nagi svilst un ragi.
   Toties Blusa dej un lec:
   Darba būtībā nekāda,
   Jāpamasē kādam āda,
   Bet par to tai — spec, spec, spec..
   Spec ēdnīca, spec dziednīca,
   Spec frizieris, spec skroders,
   Spec kūrorts Rīgas jūrmalā,
   Kur Blusa taukus nodzen.
   Nu spriediet: kāda velna pēc,
   Par ko to Blusu lutina?
   Par to, ka viņa augstāk lec?
   Par to, ka citus kutina?
   Laiks viņai būtu noprasīt:
   —  Kādēļ tu gribi vairāk rīt?
   Kas līdz ar visiem darbā lec,
   Tam nedrīkst būt nekādu spec!
   1964

AIZ KALNIŅA DūMI kūp.

   Aiz kalniņa dūmi kūp,
   Kas tos dūmus kūpināja?
   Mūsu seskis nu jau sen
   Alus vietā ļergu dzen.
   Atnāk pele māju uzpost,
   Seskim jāliek galdā pusstops.
   Atnes krupis ūdentiņu,
   Seskis cienā arī viņu.
   Vilkam pusstops — miers lai valda,
   Dzenim, kad tas malku skalda,
   Ezim, pagalmu kad mēž …
   Visi pusstopus vien plēšl
   Tādē] mūsu seskis sen
   Alus vietā ļergu dzen.
   Nebija kur viņam dēties,
   Nācās pārkvalificēties.
   Laiki grozās, nauda dilst,
   Dziesma dzīvei neatbilst.
   1969

PAR KVALITĀTI

   No laika gala centušies
   Ir visi gaišie prāti
   Ikvienai mantai uzlabot
   Tā saukto kvalitāti.
   Ja iesprauž smilgu dunduram,
   Tas kļūst par lidmašīnu.
   Ja grib, lai zirdziņš ātrāk skrien,
   Var ieziest terpentīnu.
   Var dāma sevi izdaiļot
   Ar krāsām un ar lakām.
   Ja runcim baldriānu dod,
   Lapčenoks nestāv blakām!
   Kā kurā katrā nozarē,
   Te daudz ir diletantu.
   Bet netrūkst arī meistaru,
   Kas taisa īstu mantu:
   Suj svārkiem lieku pogu klāt
   Un piešuj cenu traku;
   Ar uzlabotu gludekli
   Bliež pircējam pa maku;
   Bāž vecu reņģi konservos —
   Spiež kvalitātes zīmi;
   Sāk līmēt modes apavus
   Ar ekstra puņķu līmi;
   Pie desām ragus, nagus maļ,
   Kas dārgāki par speķi,
   Un piekarina žigulim
   Vēl vienu spožu bleķi.
   Drīz tualetes papīru
   Gan iesmaržos, gan glancēs
   Un kvalitātes emblēmu
   Uz peļu slazdiem štancēs …
   Jo dzīvē iet, kā dziesmā dzied
   MaJ mūžu liktens dzirnas,
   Tās algas velkas nopakaļ,
   Bet cenas skrien kā stirnas!
   1981

NETICAMI, BET FAKTS

   Es jums teikšu, mīļie draugi,
   Tiešām glābiņa vairs nav!
   Šorīt atnāku uz darbu —
   Trīs ar hronometriem stāv.
   —  Viena minūte par vēlu! —
   Un uz mani baigi lūr.
   Es šiem saku: — Vai tad šeitan
   Starta laukums Baikonūrs?
   Vai tad raķeti jau laidīs,
   Sekundes jau skaitīt sāk?
   Varbūt man kā kosmonautam
   Skafandrā ir jāatnāk? —
   Kādas gvaltes, kāda kņada,
   Mani sodīšot, ak dies!
   —  Bet, kas bija Piektā gadā,
   Tas jums, biedri, piemirsies?
   Naudas sodi, strostēšana,
   Tā kā tagad akurāt,
   Un pēc kāda laika, raugi,
   Revolūcija bij klāt! —
   Skatos, kontrolieri čukstas,
   Kaut ko pārbijušies spriež,
   Nāk man klāt, lai mierinātu,
   Atvainojas, roku spiež…
   Sāku strādāt. Te pēc brīža
   Sirēna un bremzes kauc.
   Pametu pa logu aci —
   Atrā palīdzība brauc.
   Ienāk dakters, ne jau sīciņš,
   Tāds kā boksā trenējies.
   Strenčos šodien būšot mītiņš,
   Lai es braucot uzstāties.
   —  Nē, — es saku, — darba laikā
   Apkārt blandās tikai slaists.
   Vediet tos, ar hronometriem,
   Kas to raķeti grib laist!
   Drīz pie mazmājiņas valdēs
   Cilvēkus, kam vēders švaks. —
   Dakters nopūšas un saka:
   —  Nevar saprast, kurš te traks!
   1983

PIEBILDE DISKUSIJĀ PAR MODĒM

   Iet jauna meita, plika naba,
   Bet pāri krūtīm uzraksts «ABBA».
   Iet blakus puisis, viņam šeit,
   Uz dibena, «UNITED STATES».
   Kur viņi tādus tērpus nem
   Ar «MARLBORO» un «BONNY-M»?
   Vai nevaram tiem savus dot,
   Ar saviem rakstiem apgleznot?
   Sai var uz krūtīm būt «KĀVKAZ»,
   Sim paka|pusē «RIGAGAZ».
   Sai var uz mices but «BĻAM BĻAM»,
   Bet šim uz vēdera — «100 GRAM!».
   Uz mugurām — «GLUPTRIKOTAž»,
   Uz ciskām — «LATVSPECSEKSMONTAž».
   Tad savējo, kaut ari mudži,
   Mēs pazīt varēsim pa jūdzil
   1984

KUPLEJAS PAR SOLĪŠANU

   Ko mēs, biedri, darītu,
   Kam par godu strādātu,
   Ja mums svētku nebūtu,
   Jubilejas nenāktu?
   Kam par godu sacenstos,
   Solītos un apņemtos,
   Zvērot sistu sev pie krūts,
   Rautos tā, ka put un rūc?
   Tiklīdz sanāksme ir klāt,
   TūdaJ sākam skandināt:
   — Solām paveikt to un to,
   Kaut vai neiespējamo! —
   Bet ja solījums ir pliks,
   Bet ja sanāk tikai čiks!
   Kas par to, nu kas par to?
   Ka tik jautri pačalo!
   Sola šodien, solīs rīt…
   Vai tad solīts makā krīt?
   Ja jau kristu, vai tu traks,
   Tad jau pušu plīstu maks!
   1970

SPURAINAS RĪMES PAR TEMATU «PREčU ZĪMES

   Nopirku peldbikses, pārlasu birku,
   un ticēt atsakās prāts:
   «Ražojis ar Ņevas Aleksandra ordeni apbalvotais
   Ledus kaujas 700. gadadienas trikotāžas kombināts»!
   Nevi|us ledi un krustneši prātā nāk,
   peldbikses uzvelkot, drebuli kratīt sāk.
   Aptiekā pārdod parasto zīdaiņu knupi.
   Ražotājs artelis nosaukts par godu
   celtnieku brigādei, kura pirms termiņa
   beigusi montēt dambi pār upi.
   Kāds gan tam sakars ar zīdaini un ar knupi?
   Varbūt tik daudz, ka tas bērns palaiž upi?
   Bet krievu—japāņu karā kritušā
   varonīgā artilērista Srapneja kombināts
   taisa mazbērnu podus.
   Ko tik mēs nesaucam slaveniem vīriem par godu!
   Izkārtnēs virknējas izcili vēstures dati,
   mežģījas mēle, un brīnoties cejas mati:
   «Krūšturus ražojis Lielās Oktobra sociālistiskās
   revolūcijas 60. gadadienas Liepājas galantērijas
   kombināts».
   No kurienes uzradies brīnums tāds?
   Vēl nesen saucām par «Laumu», nu deviņi vārdi klātu.
   Ko dievs grib sodīt, tiem viņš atņem prātu.
   Un tā nu sanāk mūsu tehnikas laikmetā straujā:
   krūšturos revolūcija, peldbiksēs Ledus kaujai
   1982

VIENA OTRA SVAIGA DOMA GODA NOSAUKUMU JOMĀ

   Ir mums tradīcija jauka
   Pirmrindniekus apbalvot,
   Mākslas laukā, darba laukā
   Goda nosaukumus dot.
   Bet vai neskanētu skaisti,
   Ja reiz būtu nodrukāts:
   «Gada izcilākie slaisti»,
   «Blata meistars — laureāts»,
   «Svērēj — spērējvirtuozi» —
   Tur, kur desa, sviests vai siers,
   Un uz tirgus vīrs ar rozi —
   «Zelta rozes kavaliers».
   Var būt arī «Meistartriepējs»,
   Kam tā ota greizi ris.
   «Republikas gumijstiepējs»,
   «Savienības brāķdaris».
   Un, lai cunftes gods nav dragāts,
   Citiem ceļas gars un spars:
   «Nopelniem un pelniem bagāts
   Skursteņslauķis — dropmeistars».
   Kā jūs visi labi zināt,
   Vāja dzimstība ir mums.
   Kādēļ vēl nav nodibināts
   «Tautas tēva» nosaukums?
   Tam, kam lieli alimenti,
   Kuru vajā sievu bars,
   Dosim ordeni ar lenti,
   Kamēr viņš vēl spēka zars!
   Jo, kad sāks jau klabēt vārsti,
   Kad viņš nelietojams kļūs,
   Vairs nekādi Tautas ārsti
   To pie sievām nedabūs!
   1980

DZEJOLIS RETRO STILA

   Atmiņai, šķiet, aizkritis kāds slēģis,
   Izgaisis kāds sapnis tāls un kairs:
   Atceros, kāds izskatījās nēģis,
   Bet, kā garšo, — neatceros vairs.
   Nejautā neko man, draugs, par lasi,
   Nevajag tik skumjus jokus dzīt.
   Neesmu es aplaupījis kasi,
   Lai es šodien lašus spētu rīt.
   Vienīgi pēc siļķes esmu skrējis.
   Neredz siļķi, kaut līdz Jeiskai brauc.
   Japānis to esot apprecējis,
   Par Ivasi siļķi tagad sauc.
   —   Kādreiz esmu garšojis pat zuti, —
   Saku tantei, kura mencu nes.
   Tante paver bezzobaino muti:
   —  Kādreiz jauna biju arī es!
   1982 s

Uzruna SAUSAJĀ SAIEŠANA

   Kāda bēda notikusi
   šajā svētku vakarā?
   Daži jūsu bāleliņi
   Sēž pagalam noskumuši.
   Vai tad vodka nomirusi?
   Kristāls būtu apglabāts?
   Alutiņis, vecais brālis,
   Savu mūžu nodzīvojis?
   Zinu, zinu, kas notika,
   Varat man nestāstīt:
   Bāleliņi iestājušies
   Ametista pulciņā.
   Ametisti — atmetisti,
   Tie vairs sīvo nelietoja.
   Savu normu izdzēruši,
   Citiem dzert nevēlēja.
   Kas kaitēja nedzīvot,
   Augļu sulas lietojot!
   Kefīrs kāzām noderēja,
   Jaunam gadam rūgušpiens.
   Tik vien daudz tās bēdas bija
   Ko mēs Jāņos darīsim?
   Kādas dziesmas dziedāsim
   Līgo svētku vakarā?
   — Kvasu, kvasu, Jāņa tēvs,
   Nav vairs alus dzērājiņul
   Ja tu alu piedāvāsi,
   Visu zemē izlaistīsiml —
   Jānīts stāv kalniņā,
   Pepsikola rociņā.
   — Sanāciet, Jāņa bērni,
   Sausos Jāņus ielīgot! —
   Jāņa bērni sanākuši,
   Visi baigi appampuši.
   Kā tiem bija neappampt?
   Minerāļi vēderā!
   Tā mums iet, tā mums iet,
   Tā mēs, biedri, dzīvojam:
   Līksmojam, trakojam,
   Tad nu visi švakojam.
   Nav mums mēra trakošanā,
   Nav mums mēra švakošanā.
   Dod, dieviņi, īsas runas,
   Vēl īsāku apsveikšanu,
   Lai varēja ārā skriet
   Drusku dūšu uzpravīt!
   1985

ATGADĪJUMS SAUSAJA SAIEŠANĀ

   Kāju zem galda pastiepis,
   Es čamdīju dāmas kāju.
   To dāmu es ļoti mīlēju,
   Pat, jāsaka, dievināju,
   Un tagad no viņas gaidīju
   Smaidu vai vārdu jauku,
   Bet viņa dusmīgi sacīja:
   — Stulbeni, neapgāz trauku!
   1986
   .

DIVAS SATĪRAS

   Uz ielas
   Ne jau uz papīra —
   Satika satīru satīra.
   Viena bij jauna,
   Šķelmīgiem skatiem,
   Spraudītes asas
   Līda no matiem,
   Nadziņi asi,
   Mēlīte asa …
   —   Kā nu tev sviežas? —
   Tā otrā tai prasa.
   Tā otrā bij veca,
   Kaut turējās cēli,
   Ar mākslīgiem zobiem
   Un šļupstošu mēli.
   —   Vai, — jauniņā nopūšas,
   —   Grūti man klājas,
   No rīta līdz vakaram
   Piepūlu kājas.
   Mīl visi —
   Gan redaktors jauniņš,
   Gan vecs,
   Bet diemžēl
   Nav gadījies tāds vēl,
   Kas prec.
   —  Hī, — vecīte atņirdz,
   —  Man lieliski klājasl
   Ik avīzē, žurnālā
   Jūtos kā mājās.
   Es atstāstu jokus,
   Kas dzirdēti sen.
   Un redaktors viebjas,
   Un sekretārs sten…
   Var manīt — pēc tevis
   Tiem ilgojas prāts,
   Bet dzīve ir dzīve,
   Lūk, humors ir kāds!
   Uz satīrām jaunām
   Gan acis var mest,
   Bet drošāk tās vecās
   Pie altāra vest.
   1970

DROŠS PALIEK DROŠS

   Teofils Janovičs Tupurāpa
   Ir nopietns vadītājs, nevis pļāpa.
   Viņš pats savā kantorī neprāto daudz,
   Bet visu, it visu saskaņot brauc:
   Kad vistām uz laktas ir jāiet pie miera?
   Cik caurumiem jābūt ir Holandes sierā?
   Vai, ejot uz darbu un bučojot sievu,
   Tai jāsaka mīļā «atā» vai «ardievu»?
   Kam deguns kā vējrādis allaž ir jūtīgs,
   Tam pareizu nostāju ieņemt nav grūti.
   Un Janovičs parāda lieliskas spējas:
   Ja priekšnieki smejas, tad Janovičs smejas.
   Ja priekšnieki raud, viņam acīs ir rasa.
   Ja priekšniekiem niez, arī Janovičs kasās.
   Kad reiz savu darbīgo dzīvi viņš beigs,
   Viņš klausuli nocels un sērīgi teiks:
   — Es pūlētos vēl, bet tie spēki par knapiem.
   Vai atļausit nomirt un doties uz kapiem? —
   Un klausule kritīs, un atskanēs «kliks»,
   Un kolēģi zārkā to četrrāpus liks.
   1969

BALĀDE PAR BLATU

   Tūliņ jums, biedri, celsies katrs mats, 7
   Pat tādiem, kam uz pakauša nav matu.
   Es stāstīšu, ko piedzīvoju pats, uf
   Es lasīšu jums balādi par Blatu.
   Man pašam Blats nekad nav bijis rads.»
   Te kādu dienu redzu drūmu skatu:. ;
   Raud pārdevēji — esot miris Blats,
   Neviens nekad vairs nesastapšot Blatu!
   Un tiešām — kapos piemineklis plats-; <
   Un grezni ziedi, dabūti pa blatu, f
   Un zelta burtiem milzu uzraksts: «BLATS»,
   Bet vairāk it nekādu citu datu.
   Es naktī ņēmu rokā lāpstu pats:
   Kaut zārkā viņam uzmetīšu skatu!
   Bet zārks bij tukšs, tur negulēja Blats.:
   Viņš pat no nāves izbēdzis pa blatu!- -
   1969 ' ,

ŽURKIADA

   Reiz bija laiks — tas briesmu laiks,
   Bet nu jau sen tas pāri,
   Kad vienās bailēs dzīvoja
   Kāds blēdīgs žurku pāris.
   Viņš noliktavā strādāja
   Pie cukura un miltiem,
   Bet viņa rāvās ceptuvē
   Pie pīrādziņiem siltiem.
   Te «nožuvums», te «nobirums»,
   Te sverot maza «kļūda» …
   Un ,ta, kas pāri palika,
   Pa kaktiem žurkas grūda.
   Bet ko tā lielā manta dod,
   Kas negodīgi krāta,
   Ja nevari to izmantot,
   Ja allaž restes prātā?
   - Un: žurkas tā kā ubadzes
   Pusnoplukušas klīda:
   Ne kristālu, ne paklāju,
   Vien cisu maiss uz grīdas.
   Bet tad viss pēkšņi grozījās
   Reiz kādā dienā jaukā.
   Un nu vairs žurkas nebaidās
   Vilkt salaupīto laukā.
   Var blēži priecāties un smiet,
   Lai cik ir pilns tas vadzis:
   Ja runcis noķēris nav ciet,
   Vairs neskaitās, ka zadzisl
   Bet ko viņš, nabags, nosargās,
   Ja žurkas malu malās
   No galdiem ķer, no maisiem sper
   Un savā starpā dalās.
   Ja kāda žurka ķezā tiek,
   Tad ari nav ne vainas.
   Tās vietā citu žurku liek,
   Un aina neizmainās.
   Un atkal visas sper un dzer,
   Un veikli vilto aktus …
   Bet runcis ķepas noplāta:
   —  Lai ņemtu ciet, trūkst faktu! —
   Nu žurku pārim blēdīgam
   Ir atraisītas rokas:
   Pie Rīgas uzcelts grezns nams
   Un somu pirts pie Slokas.
   Par sagādnieku žurka likts
   Un spriezdams pīpi ļurkā:
   —   Ir izredzes vēl augstāk tikt,
   Mans draugs — vēl lielāks žurka!
   Ir žurkām savs lukss žigulis.
   Kad viņi brauc tai kastē,
   No priekšas zelta zobi viz,
   Bet pakaļ velkas aste.
   Tā šodien daudzas žurkas brauc,
   Ceļ vasarnīcas greznas,
   Pa restorāniem tostus sauc
   Un pasūta pat gleznas.
   Es vienu gleznu redzēju:
   Glauns žurka resnu punci
   Ar sievu dodas pastaigā
   Un ved pie saites runci.
   1976

FANTĀZIJA PAR MEDICĪNAS TĒMU

   Pret visam kaitēm medicīna
   Ar labiem panākumiem cīnās."»
   Ir uzveikts mēris, tīfs un bakas ..
   Par to mums ārstiem jāpasakāTs.
   Pat gripu prot tie savaldīt.
   Un, ja ne šodien, tad jau rīt
   Kāds retais slimnīcā cels traci
   Ar lūzumu vai zilu aci.
   Bet poliklīnikās nudien
   Būs garas rindas vēl arvien,
   Būs pieņemšana no un līdz
   Un būs uz durvīm uzrakstīts:
   «Te ārstē
   slaistus,
   blēžus,
   mejus.
   Lūdz ienākot ņemt tīru veļu!
   Dr. BĒRZIŅŠ,
   med. zin. kandidats,
   un vina asist.
   SLOTASKĀTS».
   Un visi ies un iznāks tīri.
   Kļūs slaisti darbīgākie vīri,
   Un blēži blēdīties reiz beigs,
   Un meli taisnību vien teiks.
   Kļūs daklers BĒRZIŅŠ laureāts,
   Tiks paaugstināts SLOTASKĀTS,
   Un man par viņu slavēšanu
   Pat piedos darba kavēšanu!
   1970

SARUNA PAR HOBI

   Pat ja no tevis birst jau smilts
   Un tev pie spieķa jāpieturas —
   Pie kādas piederi tu cilts
   Un kāda uguns tevi kuras?
   Vai bise tevi krūmos velk
   Vai smailīte pie upes saista,
   Vai motocikls ir tavs elks,
   Vai dārzā gaida rozes skaistas?
   Vai retas pastmarkas tu vāc
   Vai vadā pastaigāties bobi,
   Vai tev uz meičām nesas prāts? …
   Nu, īsi sakot, kāds tavs hobī?
   Ja tev vēl nav ne auksts, ne silts
   No visiem augšminētiem niekiem,
   Ir tāda bļitkotāju cilts.
   Ak dievs, kas tie par ziemas priekiem!
   Vēl bieza tumsa, agrs rīts,
   Guļ kaimiņiene ziņkārīgā,
   Dod sieva sviestmaizītes līdz,
   Un, lūk, jau atstāta ir Rīga.
   Visapkārt ledus klajums zilgs,
   Trīc roka, zivis spārdās kastē,
   Un sēdi tu kā vientuļš vilks,
   Kam ledū iesalusi aste.
   Bet pilnīgi ir izslēgts risks,
   Ka vientulība būs par traku,
   Jo bļitkotājs ir sabiedrisks —
   Ja ķeras citam — sēžas blakus.
   Un tā ap tevi bariņš augs
   Un ledu urbinās un kapās,
   Un pulcēsies pie drauga draugs,
   Ka tev pat jālaižas būs lapās!
   Nāks vakars, mājās sprakstēs plīts,
   Steigs sieva zivis cept un vārīt…
   Nu ko, var būt, ka brauksi līdz,
   Ja citusvētdien nav ko darit?
   Bet, iekams kastē zivis krīt
   Un atskan jautrā ledus šķinda,
   Mums jāsatiekas ir jau rīt —
   Pie zoobodes, tārpu rindā.
   1970

sīku joku birums

Padoms

   Deguns man ir sārts kā biete.
   —  Dakter, cik tas ilgi svils?
   Sakiet — kādas zāles lietot?
   —   Dzeriet vairāk, paliks zils!

Nelaimīgais ods

   Uz mājām atlidoja ods —
   Tā apreibis, ka stutē sienas.
   Nu ko tu, muļķi, ļaudis kod,
   Kad viņiem izejamās dienas!

Velti gaidīts

   Guļ grāvī cilvēks.
   —  Kas tad šim?
   Vai kāda kaite māca?
   —  Nē, viņi stiķēja pa trim,
   Bet divi neatnāca!
   Dziļdomīgs secinājums
   Smēķis kaitīgs, šņabis kaitīgs,
   Kaitīgs arī alus.
   Tas, kas nepīpē un nedzer,
   Vesels atdos galus!

Aizvainotais arhitekts

   Dievs notvēra velnu aiz astes.
   —  Es skatos, tev celtnieka nags.
   Bet kādēļ šīs vienādās kastes?
   —   Ne kastes, bet Ķengarags!

Burbuļa karjera

   Ziepju burbuļa karjera īsa:
   Pūtās, pūtās un… Domājat — plīsa?
   Nē, tā spriežot, jūs kļūdāties pamatā.
   Viņu iecēla — balona amatā.

Ko kurš domā

   Ko frizieris domā, kad klientu šmauc?
   Un tante, kad sulas ar ūdeni jauc?
   Un kurpnieks, kad jaunajā žigulī brauc?
   Ka dzīve ir īsa, bet iegribu daudz.

Epitāfija ieravejam

   Dega jau, dega
   Viņš darbā tā saucamā.
   Valsts viņam bija
   Kā gotiņa slaucamā.
   Neglābjami atpalicis
   Ar ādas siksnu tētis dēlu pēra,
   Bet skolotājs to gudri mācīja:
   — Jūs esat atpalicisl Ņemiet vērā,
   Ka ir jau ādas imitācija!

Pozitīvais paraugs

   Kad lauva smejas,
   Zaķi drosmi jūt,
   Jo kurš gan negrib
   Lauvam līdzīgs but

Vel viens dziļdomīgs secinājums

   Nedraud mums nekādas briesmas,
   Stāvēsim, kā stāvējām,
   Kamēr dziedam Paula dziesmas,
   Kamēr vistas žāvējam!

NAKTS SIMFONIJA

   Cik bieži mums ir īdzīgs prāts
   Uz tiem, kas blakus guļot krāc.
   Gan gribas viņus augšā celt,
   Bet reizēm — bomi ņemt un zvelt.
   Kā izpētījis dakters kāds,
   Trīs ceturtdaļas ļaužu krāc.
   Dažs burbuļo kā strautiņš kluss,
   Dažs burkš kā traktors «Belorus»,
   Bet dažs, kas uzņēmis uz krūts,
   Kā reaktīvais dzinējs rūc.
   Man pazīstams ir vecis kāds, -
   Kas baigi muzikāli krāc.
   Tī, tī… viņš maigi dīc kā ods,
   Tad vārās tā kā klimpu pods,
   Tad, liekas, tā kā vepri kauj,
   Un beidzot vaislas bullis mauj.
   Kad sieva viņam dunku grūž,
   Viņš tā kā mazbānītis pūš
   Un, izkritis no gultas, sauc:
   — Ei, šofer, uzmanīgāk brauci —
   Ja kāds no jums vēl neprot krākt,
   Pie viņa mācīties var nākt.
   Viņš apgalvo, ka maksa lēta,
   Bet atmoda nav garantēta.
   1973

COSI FAN TUTTE

   (Tā dara visas)
   Atveda meitiņa puisīti mājās, .
   Pamīlinājās, pačubinājās, • !
   Šis viņai bučiņu, šī viņam buču,'
   Nolikās gultiņā abi uz čuču.,» r
   Vecīši brīnījās, kā nu tā varot?
   Meitiņa atcirta — visas tā darot!
   Esot pat opera «Cosi fan tutte».
   Vecīšiem, protams, aizvērās mute.
   Agrāk to joku gan savādāk sauca,
   Pirms tās fan tuttes laulāties brauca.
   Tagad, kad džinsos dibenu spīlēm
   Savādāk runā, savādāk mīlē.
   Te kādu dienu sauc večiņa veci:
   Laikam jau bēdīgāk būšot ar preci,
   Meitiņa viena stenot un pūšot,
   Cosi ir projām, fan tutte drīz būšot!
   1984.

ūDENSGABALS

   Ir Ziedonim par pienu milzīgs opuss,
   Kur apcer viņš gan cilvēkus, gan lopus.
   Sniedz Sirmbārdis par kartupeļiem ziņas
   Un pantus cep kā kartupeļu bliņas…
   Es izvēlējos ūdeni, jo jūtu,
   Ka cita viela būtu man par grūtu.
   Bez tam — kas ūdensgabalam var sieties
   oVai ņemt par pilnu? Atliek tikai smieties:
   Tāds dzejnieks dienā jāmeklē ar sveci,
   Kas īstā vārdā nosauc savu preci!
   Ar ūdeni viss jaukās gleznās saistās:
   Ir meitenes kā ūdensrozes skaistas,
   * Ir pudeļu un varavīksnes dzidrums.
   Un iedvesma (kad galvā sakāpj šķidrums).
   Ja nebūtu mums upes līču skaistu,
   Kur rūpniecība atkritumus laistu?
   Bez somu pirts mēs garlaicību justu,
   Un blats bez zelta zivtiņas mums zustu.
   Bez ūdens būtu iznīkusi zveja,
   Bez ūdens būtu sarukusi dzeja,
   Bez ūdens tādas lekcijas mums būtu,
   Ka iesnausties mēs lāgā nepagūtu.
   Nāk pavasaris — ceļas ūdens pali.
   Nāk revīzija — ūdenī gaist gali.
   No sievas laisties — tas ir atstāt ostu,
   Bet ieskatīties glāzē — palaist plostu.
   Tā ūdens spiežas visās dzīves jomās,
   Ne tikai daža satīriķa domās.
   Ja brāķa darbs, ja plāni pildās gausi,
   Mēs nevaram no ūdens izkļūt sausi.
   Bet, cenšoties un gaidot lielo balvu,
   Mēs sagaidām, ka mums vēl mazgā galvu.
   Un tos, kas mazgā, citi mazgāt manās.
   Ir visa dzīve viena mazgāšanās!
   Un vēl mazliet par ūdeni, kam grādi,
   Kas nodara mums visiem lielu skādi.
   Tas stingri mūsu tirdzniecību stutē,
   Bet neņemsim to turpmāk, biedri, mutē!
   Būs skaidrs prāts, un nebūs rindu garu
   Pie veikaliem, kur pieņem stikla taru.
   Tik žēlosies dažs labs, pie ārstiem nīkstot,
   Par sāpēm plecos. (Kā jau spārniem dīgstot!)
   Un, diagnozei neticis uz pēdām,
   Varbūt kāds ārsts vēl iemetīs no bēdām.
   1976

zaķi

   Cik drosmīga kļūst zaķu cilts,
   Kad vilku pārklāj kapa smilts!
   Lai nu ikviens sev liek aiz auss:
   Vairs vilkiem vaļu nepieļausi
   Bet paiet laiks ne visai ilgs,
   No jauna uzrodas kāds vilks,
   Lec zaķi pazemīgā dejā,
   Un visiem atkal ļipas lejā.
   1961

PAR POZĀM, ROKĀM UN SMADZEŅU KROKĀM

   Bonaparts turēja rokas uz krūtīm.
   Bismarks sānos kā dusmīga sieva.
   Bet Hitlers, lai cik tas dīvaini būtu,
   Kā Ādams, kam sameties kauns no Ievas.
   Rodēna «Domātājs»! Saspringta seja,
   Galva smagi balstās uz plaukstas …
   Bet tie, kam tā domāšana ir lejā,
   Allaž kaut kur pa apakšu taustās.
   Un pēkšņi kā atsperi, vienā rāvienā —
   Heil! Drang nach Osten! — pasviež to roku.
   — Mēs esam ārieši, mēs esam pārāki,
   Mūsu smadzenes vairāk kroku! —
   Es skatos filmu «Parastais fašisms» —
   Zib fīrers dažādās pozās un lomās —
   Un brīnos: cik vienkārši un cik aši
   Vesela tauta pārstāj domāt!
   Un vajag spēcīga kājas spēriena
   Pie Stajingradas un Kurskas lokā,
   Lai vācu zaldāts izmisu tvērienā
   Beidzot saņemtu galvu rokās.
   Ir pasaule raiba kā dzeņa vēders,
   Ir bezgala daudzas pozas un stājas,
   Un ir vēl kāds teiciens, ko aizmirst neder,
   It sevišķi fīreriem: «Prātiņ, nāc mājās!»
   1976

DAŽI VĀRDI PAR LATVIEŠU HUMORU

   Reiz kāds latviešu zemnieks
   Teica baronam: «Spoks!»
   Prasts ir latviešu humors,
   Rupjš ir latviešu joks.
   Barons ierēcies drūmi:
   «Tev ēkš cētum būs pūt!»
   Zemnieks iemucis krūmos,
   Saukdams baronam: «Put!»
   Kad pa oktobra peļķēm
   Nācās junkuriem diegt,
   Prata latviešu streļķi
   Lodes pakaļ tiem triekt.
   Rokām dibenu turot,
   Klīst vēl baltgvardu spoks ..
   Ass ir latviešu humors,
   Negants latviešu joks!
   Dzēra friči un makši,
   Biksēs slapinot — hail!
   Iziet naktī aiz pakša
   Bija fašistiem bail.
   Duncis rēgojās krūmos,
   Cilpu šūpoja koks…
   Smalks ir latviešu humors,
   Slīpēts latviešu joks!
   Pulkā draudzīgā, Čaklā
   Jokus latvieši dzen.
   Tie, kas bija mums kaklā,
   Kaklus lauzuši sen.
   Cepas šašliki dūmos,
   Atspīd pudelēs sārts,
   Sprēgā latviešu humors,
   Krievu trāpīgais vārds.
   Dažs ar noskaņu drūmu
   Dzijās pārdomās grimst:
   Esot bēdīgs tas humors,
   Maz to latviešu dzimst.
   Vai tad gaist mūsu pēdām?
   Vai tik traki nu būs?
   Baltie lāči lai bēdā!
   To vēl mazāk kā mūs.
   1973

ja grib, tad var

   Motociklists ielidoja
   Ceļa bedrē aizvakar,
   šodien ceļu salaboja.
   Ja jau ļoti grib, tad var!
   Korķlts priekšroku dod pienam,
   Šņabja glāzi neaizskar
   (Pārradies pēc desmit dienām).
   Ja jau ļoti grib, tad var!
   Divatā bez bērniem nīka
   Vecā Zariene un Zars …
   Bet nupat šiem radies sīkais.
   Ja jau ļoti grib, tad var!
   Līdējs visur ielīst manās,
   Lai nu kā to peļ un bar,
   Un pie tam bez ziepēšanās.
   Ja jau ļoti grib, tad vari
   1976

PASTARDIENA

   Gruva griesti, sienas gāzās,
   Tā kā zeme vajā vāzās,
   Tā kā zibens blakus spēra,
   Tā kā strāva mani ķēra.
   Kauca, auroja un spiedza,
   Likās, tūkstoš veprus žmiedza,
   Tūkstoš suņiem astes grieza,
   Akmeņus pret stikliem blieza …
   Ausis aizspiedis ar rokām,
   Gaidīju, kad gals būs mokām.
   Kaimiņš biksta man un smejas:
   — Koncerts beidzies, sāksies dejas!
   1977

mednieku dziesmiŅa

   Vai esi tu nabags
   Vai dižciltīgs lords,
   Ir sieviešu medības
   Aizraujošs sports.
   Nav licence jāņem,
   Kur gribi, tur brauc,
   Jo meitenes medīt
   It visur ir ļauts.
   Ja stirniņai mērķē,
   Tā bēguļot sāk,
   Bet meitene pati
   Uz šāvienu nāk.
   Un, kad tu tā piešāvies
   Esi ikdien,
   Ak šausmas, no krūmiem
   Tik vecenes lien!
   Un tomēr, vai nabags
   Tu esi vai lords,
   lr sieviešu medības
   Aizraujošs sports.
   Var vecmeitas ļaunās
   Mūs lādēt un pelt,
   Cik labi, ka spējam
   Vēl stobrus mēs celt!
   1983

NO KĀDĀM SIEVĀM VIRI BĒG

   No kādām sievām viri beg?
   Nu protams, ka no labām.
   No sliktas sievas aizlaisties
   Nekad nav vīra dabā.
   Tā labā vīru apmīļo
   Un lutina bez mēra,
   Visniecīgākās iegribas
   Un kaprīzes ņem vērā
   Un neapjēdz, ka vīrietis
   Tā ierīkots no dabas:
   Ja viņam labi dzīvojas,
   Viņš dzīvot grib vēl labāk.
   Bet sliktā vīru badina,
   Līdz bikses krīt pusmastā,
   Pie smagiem darbiem radina
   Kā kamieli pie nastām …
   Un vai tāds nobadināts spoks
   Var ņemt pār pleciem kājas?
   Lai kur viņš klīst, lai ko viņš lok,
   Viņš līšus atlien mājās.
   Bet tas, kas klēpī lutināts
   Ar bučiņām un knupi,
   Skat — jaunu mammu atradis,
   Kam varenāki pupi
   1981

PEDAGOĢISKA ETĪDE

   Saimnieks bargi puiku dīda
   Savā dārzā kādu nakt':
   —  Teikšu tēvam, ka tu līdi
   Ābolus no manis zagti —
   Zēna mutei priekšā roka:
   —   Lūdzu klusāk, tēvocīt!
   Tētis sēž tai otrā kokā,
   Ka no bailēm nenokrīt. .

NEKUR NAV TIK LABI KĀ MĀJĀS!

   Lai nu skrien uz svešām zemēm
   Kaisīt naudu, kas ir glups.
   Manas vēlmes apmierina
   «Kinoceļojumu klubs».
   Griežu pogu un pa logu,
   Ko par ekrānu mēdz saukt,
   Skatos, kur tad biedrs diktors
   Mani uzaicinās braukt?
   Ne tam anketa no svara,
   Ne kāds galvotāja zvans
   Un vai krievu—turku karā
   Vectēvs piedalījies mans.
   — Brauksim, — saka viņš, — uz Sveici,
   Tur, kur Monblāns sniegots snauž,
   Vai uz Āfriku, kur tveice,
   Pinkains lauva kaulu grauž! —
   Un pēc brīža es jau braucu.
   Priekšnieks mans var mierīgs snaust,
   Es pie lauvām nepalikšu,
   Man ir pašam kauls, ko grauzt.
   Bet, ja uznāk «nostalģija»
   (Vārds, ko katrs tūrists maļ),
   Atliek tikai pagriezt pogu:
   Klaks, un esmu atpakaļ!
   1982

(Bērnu stūrītis)

kaĶu balle

   Sien Runcis kaklasaiti
   Un ilgi ūsas glauž,
   Bet Kaķu māte rozi
   Pie vakarkleitas sprauž.
   Būs šodien kaķu balle,
   Ir visiem līksms prāts.
   Būs bufete un danči,
   Kad beigsies referāts.
   Iet večiem līdzi meita,
   Par Tincīti to sauc,
   Vēl neprecēta viņa,
   Bet pielūdzēju daudz.
   Un dēls, jau puiša gados,
   Ar baltu vesti, skaists.
   Kā visi jaunie runči,
   Liels dejotājs un slaists.
   Pa gabalu var manīt,
   Cik tautas plūst —■ o jē!
   Mudž garderobē kaķi,
   Un pilns ir foajē.
   Un, kad pēc trešā zvana
   Ir vietas jāieņem,
   Tie, kam nav krēslu gana,
   Cits citu klēpī ņem.
   «Vai ir uz Marsa kaķi?» —
   Tāds šodien referāts,
   Kas turpinās trīs stundas,
   Līdz puse kaķu krāc.
   Un, noklausoties visu,
   Tik vienu saprast var:
   Ja dzīvotu tur peles,
   Tad būtu kaķi ar!
   Rīb aplausi, blaukš krēsli,
   Steidz kaķi — jauns un vecs;
   Cits citam pāri galvai
   Uz bufeti tie lec.
   Nu tikai nažus, dakšas
   Ar skubu visi tver,
   Grauž ceptas peļu astes
   Un krējumiņu dzer.
   Sāk muzikanti spēlēt,
   Laiks kājām vaļu ļaut!
   Jau solists angļu mēlē
   Pie mikrofona ņaud.
   — Mai ledi peles medī! —
   Viņš brēc, ka aizkrīt auss.
   Un nevar lāgā saprast,
   Vai skan tur Pauls vai Strauss.
   Dažs dāmu pasviež gaisā,
   Dažs gaisā asti sviež,
   Bet Runčuks Punčuks Tinci
   Pie vestes cieši spiež.
   Un arī vecais Runcis
   Uz deju sievu lūdz:
   —  Ja reiz nu esam ballē,
   Tad lai tā būda rūc! —
   Lec kaķi bugi—vugi,
   Tad seko tvists un šeiks …
   Un nav nevienam bēdas,
   Ko kaimiņš Krancis teiks.
   Bet Krancis gultā grozās —
   Tam darbā jābūt rīt,
   Tak nevar ne uz mirkli
   Viņš acis aizdarīt.
   —  Mai ledī peles medī! —
   Ņaud skaļrunis kā traks.
   —  Un, kad mai ledī medī,
   Uz pelēm viņai nags! —
   Te pēkšņi atsprāgst durvis,
   Grand Kranča bargā balss:
   —  Vau! Kaķi, šķic pa mājām!
   Un kaķu ballei gals.
   1978

PEGAZU IZLASE

   No «Kniepadatas», «Spraudītes»,
   «Saldskābā smaida» un citiem aplokiem.

IMANTS ZIEDONIS

   Puikas, šis brauciens būs ials un
   traks, —
   Stūre trīc rokās manās.
   Puikas, šis brauciens būs tāls un
   smags,
   Tā būs izlaušanās.
   Tā būs izlaušanās no tā, kas man ir,
   Tajā, ko gribu es dabūt,
   Kāda pieticības siena mūs šķir
   No tās pasaules, kurā man jābūt.
   (No krājuma «Motocikls*)
   Kas krājumu manu tā vērīgi šķir,
   Tas priekšstatu skaidru var dabūt,
   Ka vēl kāda labaka pasaule ir,
   Kur agri vai vēlu man jābūt.
   Zem manis
   Dzirksts,
   Sprādziens
   Un atkal dzirksts.
   Viss dzīvē griežas kā rotors.
   Ir virzuļa pirksts un likteņa pirksts.
   (Skat. grāmatā nodaļu «Motors».)
   Bet, liktenim spītējot, stūre jau trīc.
   (Skat. «Stūre» un papildus «Riepas».)
   Nu, puikas, kā paliek?
   Vai brauksit man līdz?
   Vai ķiveres pakaušiem piepas?
   Mēs apbrauksim zemi pa 2jxR,
   Lai priedes ir biezas vai retas.
   Tai pasaulei laikus jau saposties der!
   (Skat. «Spieķi» un pievelc, ja metas.)

JĀNIS PLOTNIEKS

   Pie sevis es reizēm
   Kā šakālis reju,
   Kad izkauties vajag,
   Pasmaidu jauki…
   Un bijušam draugam
   Ar liekuļa seju
   Es mierīgi saku:
   — Paliksim …
   Draugi…
   (No dzejoja «Nepaliksim»)
   Nu kādēj tik briesmīgi
   Kritizēt sevi?
   Mums tiešām no kauna
   Ir jānolaiž skats.
   So to jau mēs domājām
   Reizēm par tevi,
   Bet ne jau tik traki,
   Kā raksti tu pats!

VIZMA BELŠEVICA

   Paver plaukstu, puika brūnais,
   paver plaukstu,
   draugs •— tu — mans …
   Lai kā jūras olis gludens
   Mana sirds tev saujā krit.
   Kas vēl palicis, ja rudens
   Jau pa sirmo miglu slīd?
   Paver plaukstu, laime vēlā,
   paver plaukstu,
   draugs — tu — mans …
   (No dzejoļa «Es svilpoju jūras krastā»)
   Eju solīti pa solim,
   Skatos — krastā puika jauns.
   — Paver plaukstu, došu oli! —
   Stāv un brīnās tā kā auns.
   Vai nav radis saņemt glāstus,
   Vai tam svešs mans tēmu loks?
   Varbūt «Ķikuraga stāstus»
   Nav pat izlasījis, spoks!
   Svilp vai raudi balsī žēlā,
   It neko tas neizšķir.
   Ak tu mana laime vēlā,
   Posts vien man ar tevi ir!

CECĪLIJA DINERE

   Celtnieki,
   dārgie celtnieki,
   uzceliet namus
   ar runājošām sienām,
   uzceliet namus ar sienām,
   kas naktis runā ar jūras dzelmju
   balsīm
   un mežu šalkoņu.
   (No dzejoļa «Lūgums»)
   Tāds projekts celtniekiem nav svešs,
   Tāds nams jau ir, es zvēru!
   Aiz sienas skan «Salc zaļais mežs»,
   No griestiem — «Tur es dzēru» …
   Un man pa sienām nākas sist,
   Kad uznāk dusmu rūgtums,
   Un visai bieži izsamist…
   Tā piepildās tavs lūgums!

OLGA LISOVSKA

   … Būs tāda pilsēta,
   Trausla un viegla.
   Pilsēta, kurā būs tikai gaisma
   Un tikai smiekli.
   Pilsēta, kurā būs Laimīgo ielas
   Un Sapņu prospekti sauks.
   Rīt
   Tadu pilsētu uzcels
   Mans draugs.
   … Ķur ieeja
   Tikai ar dvēselēm baltām.
   (No krājuma «Apsolītā zeme»)
   Ja būs tāda pilsēta,
   Gaiša un stalta,
   Kur ieeja
   Tikai ar dvēselēm baltām,
   Kur Sapņu prospekti,
   Laimīgo ielas
   Un smieties un jokot
   Iespējas lielas,
   Un drukātā veidā
   Tos jokus laist klajā …
   Es vēlētos padzīvot
   Pilsētā tajā,
   Jo ķecerīgs jautājums
   Prātā man viesies:
   Kas īsti, par ko
   Un cik ilgi tur smiesies?

ARVĪDS SKALBE

   Neprasu pēc saviem radu rakstiem —
   Tajos tautu staigāšanu jūt:
   Vācu barons uztūkušiem plakstiem,
   Gaišmataina kalpone varbūt.
   … Vai es tāpēc sauli mazāk milu,
   Mazāk milu rudzu druvas šis,
   Ja kaut kur pavisam tālu Nila,
   Bet jau tuvāk — Dubna asinīs.
   (No dzejoja «Mana kārta»)
   Raibi mani radu raksti,
   Tā kā ziedos pupu laksti.
   Svešzemnieki siroja,
   Kas gan viņus šķiroja!
   Jauca visu, kas vien prātā,
   Tā kā kokteiļaparātā:
   Reinu, Vislu, Dubnu, Nīlu,
   Piespiedu un brīvo mīlu …
   Tā no vienas audzes citā
   Senču grēka ābols krita,
   Bija prieks, un bija risks, —
   Esmu produkts starptautisks.

MARTA BĀRBALE

   Ap liepu dienas liepu liec,
   Tai vienai sāp, tā viena kliedz
   Un tomēr savus zarus dod,
   Ja otrai siltums jāatrod.
   Vai cilvēki tā prot?
   (No krājuma «Laimes pakavs»)
   Ap liepu liepa liepiņās,
   Līdz liepa liepā iepinas.
   Bet cilvēki tik jokaini,
   Tik nekokaini kokaini.
   Tie neatbild uz bļāvienu
   Un nesteidzas ar skāvienu
   Tūliņ, uz pirmo rāvienu,
   Tiem visiem vajag kāvienul

SKAIDRĪTE KALDUPE

   … Stāv meitenes skumjas ap mani,
   Un lūgums ir viņu balsī:
   Vai arī atmiņas manas
   … Reiz pazina skumju valsi?
   … «Valsē Triste» tādās naktīs dzirdu,
   Visas zvaigznes tikai sniegi šķiet…
   .. .Tu jau tikai fontāns Melnās jūras
   krastā,
   Sirds šo svešo jūru drīz vien aizmirsis.
   (No krājuma «Zaļās gatves»)
   Nāk laiks, kad sāc izpriecas atmest,
   Kad apnīk šīs pasaules skaļums.
   Ai, kapsētas klusās un gatves,
   Cik dvēselei tuvs jūsu zaļums!
   Gan bērzi, gan liepas, gan viss te
   Man izraisa iedvesmu spontānu …
   Vēl atceros «Valsē Triste»,
   Bet galīgi aizmirsu fontānu.
   Lai jūsmīgas dziesmas silti
   Jums dzied magomajevi, montāni.
   Es dziedu par kapu smilti,
   Un raud manas acis kā fontāni.

VALDIS ROJA

   Zem šiem
   Ozoliem
   Mūsu jaunie vectēvi
   Kārtojās kaujai
   Rigas piefrontē.
   <rTaures skaņās …» —
   Zaros aizkērusies
   Vēl šalc
   Aprauta dziesma.
   Pa šo gatvi
   Mēs
   Svinigi aizejam
   Uz laboratorijām
   Un cehiem
   Aizstāvēt
   Tēvu sapņus,
   Aizstāvēt
   Savu jaunību.
   (No dzejoļa
   «Aleja Strēlnieku dārzā»)
   Zem šiem
   Ozoliem
   Sarakstīju
   Dzejoli
   Alejas
   Garumā.
   Saliku tajā
   Taures,
   Vectēvus,
   Laboratorijas,
   Cehus,
   Vēju šalkas
   Pēc principa
   Jo garāka
   Aleja,
   Jo vairāk
   Malkas.

SPĒKS, KUR TU RODIES?

   Augstsprieguma dzirksteles lec…
   Neskaries! Apdegt var.
   Skaries! Un kopā degsim.
   Es esmu jauns!
   Es vēl neesmu vecs!
   Dzirksteles
   lec un lec…
   Jānis Sirmbārdis
   (No krājumā «Brūkleņzieds»)
   Vēl dzīvs ir manī katrs gēns,
   Spiedz spalgi dāma skavās manās:
   — Jūs, Sirmbārdi, kā autogēns!
   No jums ir Joti jāuzmanās! —
   Un dzirksteļo un sprakst, un šņāc…
   Mūs rausta strāva, cauri skrienot,
   Un abiem mums ir iespaids tāds,
   Ka kontaktu vairs neatvienot.
   Kad mani pārklās zārka vāks
   Un kad pār mani smiltis kritīs,
   Tās dāmas, kas pie kapa nāks,
   Vēl ilgi elektrība sitīs.

DROŠA RECEPTE

   Kad sajūk prāts — tu visu nakti runā.
   … Tāds plašums aug, ka gribas kliegt,
   Un tu tā kliedz, ka mežu tāles lokās.
   Un kāds pie tevis nāk
   Tev tumšās dzērveņogas sniegt.
   Tad atjūk prāts.
   Milda Losberga («Dzērveņogas»)
   Lai gudrinieki neticīgi smejas,
   No pieredzes mans secinājums tāds:
   Ne tikai rakstot, arī lasot dzejas,
   Var pēkšņi jukt un neatjukt vairs prāts.
   Es iesaku tev, draugs, ja prātiņš ļogās,
   Ja galviņā tā palicis ir maz,
   Kā zāles lietot tumšās dzērveņogas.
   (Ar gaišajām nav panākams nekas.)
   Šī recepte ir daudzkārt pārbaudīta.
   Lai kā tavs bļāviens dziļā naktī skan,
   Ed dzērvenes, un precīzi no rīta
   Būs prātiņš mājās. Vari ticēt man!

VĒRTĪGAS ZIŅAS

   Nāves zieds zied Javā vulkāna virsotnē
   neilgi pirms izvirduma.
   Paisums un bēgums notiek tāpēc,
   ka kustīgās okeāna un juras
   ūdensmasas
   pievelk Mēness.
   Salaria via (Sāls ceļš) ir viens no
   visvecākajiem romiešu ceļiem.
   Sers Frensiss Dreiks 1595. gadā mirst
   ar drudzi.
   Dagnija Dreika
   (No krājuma «Mēnessērdzība»)
   Pārlasīju grāmatiņas savas.
   Kas tik, biedri, nenotiek uz Javas!
   Ziediņš plaukst, kad uzdarbojas vulkāns,
   Akmeņi sāk birt kā franču bulkas.
   Francija, bez šaubām, man ir tuva.
   Balzaks Onorē tur slavu guva.
   Austrijā bij slavens Kafka Francis,
   Menuets ir nepārspējams dancis!
   Paisums seko bēgumam uz pēdām.
   Mazarīni pietempās no bēdām,
   Teātrim kaut kādu bumbu sēja;
   Vēzelers tai laikā zvanus lēja.
   Vai tad jums nav zināmi tie abi?
   Ai, ai, ai, tas, biedri, gan nav labi!
   Romā, gurķi jāskābē kad bija,
   Nāca sāls pa Salaria via.
   Dokumentus pētot, nevis teiku,
   Uzgāju es seru Frensi Dreiku.
   Vai no algas iekrāsi ko taupot?
   Sers uz jūras piepelnījās laupot.
   Zēl, ka drudzis aizrāva to kapā.
   Kā nekā viņš bija mans opapā.
   Dreika līcī vēji viļņus vanda…
   Sarabanda nav nekāda banda.
   Tā ir tāda deja spāņu mēlē.
   Bilbokets nav sunītis, bet spēle.
   Kad es beigšu kādu jaunu skolu,
   Svaigas ziņas piegādāt jums solu!

KO GAIDI, VALODA?

   (No kādas dziednīcas pacientu
   literārā žurnāla)
   Pēc hlora ož un skābiem kāpostiem,
   skumst Maharadža, ziloņus tam atņēma,
   bet viens ir noglabāts zem gultas
   (sāksies valodas), raud Bonaparts
   par sakāvi pie Vaterlo (jel klusē, nelga,
   sāksies valodas!), kāds lasa Uldi Bērziņu,
   verd speltē pods, brauc ratos tēvs,
   tārps rokā nedodas, krīt lāse Daugavā,
   kliedz sanitāri, ka uz grīdas nedrīkst!
   mēs kāpjam ābelē un lecam baseinā,
   tur ūdens nav (būs atkal valodas),
   un ābelē ir tāds, kas piespiež novērst
   acis, plok rāva, lēni ceļas apakš zemes
   kalns, tam pretī puns, tad atnāk ārsts,
   guldz mīlestība kaklā, cienī dzeju un
   personīgi pazīst visus tos, kas dīdzē
   dzīvi un drukā jaunos, zvēriem htoniskiem
   par spīti, viņš mierina, ka būšot ziloņi
   un uzvara pie Vaterlo, un jaunas dzejas, _
   bet purvi gruzd un leviatāns grozās miegā,
   to nokaut nevaid šķēpa, un tādēļ visiem
   jāiet gulēt (un paliek kluss —
   ko gaidi, valoda?).

BEZ GREIZSIRDĪBAS UN BEZ SKAUDĪBAS

   Mēs — Eirāzijas Ciemiņi Visaugstie
   pie galdiem pār krauliem,
   pie galdiem viesmīlīgiem …
   … kāds manu sievu pēkšņi uzrunā
   man svētākajā vārdā — Latvija.
   Jānis Peters
   («Pie Gruzijas metālkalējiem»)
   Kāds manai sievai roku apvija
   Un čukstēja tai maigi: — Latvija! —
   Es viņa sievai teicu: — Gruzija! —
   Kad viņa manu bārdu gumzīja.
   Cik daudz var gūt no tādas draudzības
   Bez greizsirdības un bez skaudības.
   Melnajā jūriņā
   Viļņi baltiem ziediem zied.
   Kad bāliņi sasatika,
   Melns ar baltu saderēja.
   Ja tu dzertu cinandali,
   Ja tu ēstu tabakeāli,
   Nobaudītu čahohbili,
   Tad tu sauktu: — Johambilil

DRESŪRAS VAINA

   Savu mīlestību piekaru
   pie griestiem lampas vietā —
   ar kājām gaisā un ar galvu uz leju.
   … Pēc tam savu mīlestību, sprigu
   un spraigu, nolieku ar kājām uz zemi.
   Mīlestība kļūst līdzīga cilvēkam —
   mīņājas un grīņājas, un klusē.
   Gaidu, gaidu. Mīļu vārdu nesagaidu.
   Un tad es jūtu — nav jēgas.
   Ilga Rismane
   Mana mīlestība spīva,
   Spriga, spraiga, īdzīga.
   Reizēm drusku defektīva,
   Manai dzejai līdzīga.
   Bāžu maisā, karu gaisā
   Un ar koku piedauzu.
   Mīlestība neatraisās,
   Nesaka ne «bē», ne «mū».
   Ienāk kaimiņš, dusmas valdot
   (Mietpilsonis, vecis baiss).
   Ko es mājā malku skaldot?
   Kādēļ man pie griestiem maiss?
   — Ja jūs spēj tas interesēt,
   Jūs to maisu pataustiet!
   Mācos mīlestību dresēt. —
   Vecim tūdaļ mute ciet.
   Es jau neesmu no vājām,
   Pietiks spēka cīnīties …
   Gan jau vēl uz pakaļkājām
   Mana mīlestība ies!

KUR IR TAVS PODS?

   «rStrāvas vāpe»
   «Uguns vāpe»
   «Apsviluma vāpe»
   «Spirāles vāpe»
   <rSpraiguma vāpe»
   «Liela nobrieduma vāpe»
   … Kur ir tavs pods?
   Velta Kaltiņa
   (No krājumā «Sarkanmāla vāpe»)
   Kad manā daiļradē bij cauri
   Ar ziloņiem, kas pūta tauri,
   Es sāku lolot mērķus tālus
   Un intensīvi mīcīt mālus.
   Kas manu dzeju baudīs pliku?
   Bet, ja tai piespert keramiku,
   Steigs katrs remdēt mākslas slāpi.
   Un tā es sāku veidot vāpi.
   Lūk, vāpe sīvā, vāpe brīvā.
   (Pusdzīvā un pavisam stīvā.)
   Te — vāpe spirālē un lokos.
   (Kā visi — es ar formu mokos.)
   Ir vāpe — strāva, vāpe — uguns.
   (Nereti pagadās pat čuguns.)
   Top vāpe — spraigums, vāpe — maigums.
   (Jo kam tad šodien ir tas svaigums?)
   Var vāpe briedums but un tūkurtlš.
   (Un reizēm arī mēra trūkums.)
   Var vāpe degums būt un svilums
   (Un, vāpei uzkrītot, pat zilums!),
   Bet, kritiķis ja dīks kā ods,
   Es jautāšu: — Kur ir tavs pods? —
   Hā, neņems vis ar roku pliku
   Ne Kaltiņu, ne keramiku!

LEJ, MASIŅ, LEJ!

   .,. Zirga spēku piejūrēta,
   Ganu dūkanbēri.
   … Cilvēks slīkdams
   Labsajūtu pārdzīvo.
   … Rit Vecrīgas dzīslās kapļi,
   Akmens kalti un kara cirvji.
   … Nams valstījās pa ietvi lampu
   drudzī,
   Bars skatlogu un afišstabu spiedza.
   … — Dzer, dzer, māsiņ,
   Dzer!
   Ināra Roja
   (No krājuma «Gravitācija»)
   —   Piejūrējos, piemāvos,
   Aši spalvu tvēru.
   —  Lej, lej, māsiņ, lej,
   Tikai zini mēru.
   —  Cilvēks slīkdams prieku jūt,
   Nav ne grama sēru.
   —  Lej, lej, māsiņ, lej,
   Tikai zini mēru.
   —  Rīgas dzīslās kapļi skrej,
   Klāt vēl cirvjus spēru.
   —  Lej, lej, māsiņ, lej,
   Tikai zini mēru.
   —  Nami vaislās, stabi spiedz,
   Logi zviedz, es zvēru
   —   Lej, lej, māsiņ, lej,
   Tikai zini mēru.
   —  Radīs «Gravitācija»
   Dzejā jaunu ēru.
   —   Lej, lej, māsiņ, lej,
   Tikai zini mēru.

NEŅEMSIM ĻAUNĀ

   — Rokas augša! — viņš sauca.
   Es teicu, lai neuzplijas …
   Viņš metās pie plaukta —
   Jeseņinu nolaupīja.
   (No Pētera Jurciņa dzejoja
   «Laupītājs»)
   Viņš metās pie plaukta,
   Kur novietots bija
   Daudz grāmatu skaistu
   (Ne zaftes burciņu).
   Un, skat, kas par zelli!
   Jeseņinu nolaupīja,
   Bet nez kāpēc neņēma
   Pēteri Jurciņu?
   Sis gadījums apstākļus
   Noskaidrot prasa:
   Vai Jurciņam vietas
   Tam pietrūka ķešā?
   Nē, minētais laupītājs
   Krieviski lasa,
   Un latviešu klasika
   Viņam ir sveša.

MAMUTIĀDA

   Laika gaita, laika gaita
   Tā kā milzu upe plūst…
   … Kas gan Limbaži bez Lielezera!
   … Toreiz peldkostīmus
   tur neviens vēl nepazina …
   … — Dzejnieki Dzejnieki
   Kur jūs esat? —
   … Dzejnieks?
   Kas par veltu!
   … Melna, noplukuši «hūte» virzās
   sāņus,
   Atsedz seju, apaugušu sariem …
   … Tad, kad tikām draugos,
   Parādām ir savas vārsmas.
   Izlasījis Diženā jo Bernhards ilgi domā.
   … Ilgi domā, klusi saka:
   «Nevajaga, puikas, nevajaga …»
   Arvīds Grigulis
   Tas vēl bija tajos laikos,
   Kad mēs lēkājām pa kokiem,
   Dzīvojām pie lielas peļķes,
   Visi plunčājāmies barā.
   Apģērbu vēl nepazinām,
   Ne to mini, ne to māksi,
   Gūžu jostām nodīrājām
   Kādu mamutu vai taksi.
   Toreiz daudz mēs nerunājām,
   Līdzskaņu vēl bija pamaz —
   Tikai m no vārda mamuts,
   N no vārda nopūdelēt.
   Katru burtu nācās skrāpēt
   Granītā vai dolomītā,
   Honorārus nemaksāja,
   Tādēļ dzejnieks bija retums.
   Drukas darbi nāca ārā
   Tikai vienā eksemplārā.
   Reiz pie mūsu lielās peļķes
   Uzradās kāds dīvains hipijs.
   Tāds ar drūmi garu spalvu,
   Neparasti lielu galvu.
   Saucām to par Lielo Drūmo,
   Dzīvoja viņš biezos krūmos.
   Drūmais svešvalodas prata,
   h un I mums iemācīja.
   H drīz iepatikās puišiem
   (Ilipī, hepī, hali gali),
   F it labi jaunām meitām.
   Pat vēl tagad «fui!» tās saka,
   Nelieto vairs veco «kaka».
   Kamēr citi ķircinājās,
   Grauza saulespuķu sēklas,
   Čaulas izspļaujot ar blīkšķi,
   Drūmais, prātodams pie sevis,
   Mēdza sūkāt kājas īkšķi.
   Izmantodams rakstu ztmeS,
   Sacerēja garas rīmes.
   Mēs, tie mazie, viņu skaudām,
   Mēģinājām atdarināt.
   Taču Drūmais laidās lapās,
   Sacīdams mums šādus vārdus:
   «Mīļie puikas, labāk nehal…»
   Un vēl klusi bilda — «turēt».
   Teica vēl kaut ko par upi.
   Nesapratām. Bijām glupi.
   Nu vairs nevar nehal turēt,
   Vairs to upi neapturēt.

JA MĪLI DABU.

   Cik manās pļavmalās jau daudz ir
   stiklu,
   Bet manas kājas basas — kur tām iet.
   … Nē, laikam nebija tie ļaudis slikti,
   Kam pudeli pret akmeni bij sviest.
   … Bet negribu iet kājām apautām,
   Ar dzivu soli zemi jūtu dzīvu.
   Vitauts Ļūdēns
   («Usmas un Mežotnes soneti»)
   Ja nomests zemē sērkociņš vai papīrs,
   Nav māksla tādām drazām pāri tikt.
   Bet pamēģini basu kāju likt
   Uz asām šķautnēm, kā to dara faķīrs!
   Ap Mežotni un Usmu stikli spīd.
   Tos labi Jaudis izkaisa pa zāli.
   Ja sāksi droši trenēties jau rīt,
   Tāpat kā es, tu cilposi, mans brāli,
   Un sonetu pat spēsi uzrakstīt.
   Es labu tēmu piedāvāt tev varu:
   «Ja mīli dabu, nodod stikla taru!»

AI, MEITENeS, AI, GAKDEDES!

   Tā meitene, kam acis glezni lās,
   Par sviestmaizi man viennakt atdevās.
   Jānis Rokpelnis
   Nu velti pūles tērēju:
   Man neveicas kā senāk,
   Jo margarīnu smērēju,
   Un vairs neviena nenāk.
   Ai, nedienas, ai, raizītes …
   — Kam sūdzēties? — es prasu.
   Pats ēdu savas maizītes
   Un savas dzejas lasu.

KAD MIRUSI MĪLESTĪBA

   … Vīd veceņu pulkā kāds pusaizmirsts
   vaigs
   Pie kapsētas klusajiem vārtiem.
   Un acis arvien vēl kā turcietei spīd
   Ar skatienu dzedru un slīpu.
   Bet krustu spocīgās ēnas krīt
   Pār mirušu mīlestību.
   Vai tiešām šai vielā jau pulcēties sāk
   Pa vienai jau meitenes manas?
   Laimonis Vāczcmnieks («Pie vārtiem»)
   Pie kapsētas vārtiem pulcēties sāk
   Tādi kā redzēti skuķi.
   Gan līkas, gan greizas, gan klibas tur nāk,
   Bet daža pat velkas ar kruķi.
   Ir dažai kā tabakmaks savilcies zods
   Un krunku — ak dievs, cik tik nav to!
   Sīs dāmas reiz pavest bija mans gods.
   (Ar mopēdu, ne jau ar auto.)
   Lūk, vienai kā turcietei acis spīd,
   Dur sirdi cauri kā ilens.
   Un visas ap kaklu šļupstot man krīt:
   — Mēt, Laimonīt, gdibam vēl mīlēt! —
   Pār kapsētu spocīgas ēnas slīd …
   Es saucu: — Jums nodoms nav peļams,
   Bet beidziet jel, meitenes, jokus dzīt.
   Kas beigts, tas vairs augšā nav ceļams! —
   Šņukst meitenes, lāstus pret debesīm sauc,
   Un, bēgot no kapiem, man papēži klaudz.

LAI KATRS SEVI VAINO PATS

   No ziemas ārā laužas verbs
   tam zvēra ausis svilst
   zvērs izspļauj tumsā Ahasvēru
   bāl dusmās svētbildes uz kauliem
    un dzinējsuņi smilkst
   bet aizvien tuvāk nak Tas Viens
   kas svēto liesu spriež
   Juris Helds
   (No krājuma «Sirmās atslēgas»)
   Ja dzejolis mans kādam liekas zvērisks,
   Pārlieku miroņkaulains, verbains, ahasvērisks,
   Lai pats viņš galā tiek ar savām bēdām!
   Jau dzinējsuņi smilkst, tie man uz pēdām.
   Nāk Viņš, nu Tas, kam zibsnī acis kārās,
   No mašīnas, no ātrās — sanitārās.
   Es ūdenī tāpat kā dzejā peldu, •—
   Plunkš — Gaujā. Pigu! Nenoķert jums Heldu!

AI, BARŽAS, AI, SMARŽAS, AI, DZĪLES, AI, PILES!

   Paceļas migla, un dūmi ar smaržām
   Dzirksti no krasta un spieto no baržām.
   Meitenēm tiktos cirst miglāju sienu,
   Zvejniekiem gribas mest pagalvi sienu.
   Ugunis vērojot, sačukstas piles,
   Liesmu caur meldrājiem paņem sev
   dvēseļu dzīles.
   (No O. Grāvīša un A. Vējāna dziesmas
   «Meitenes Lubāna klānos» sieviešu korim
   a capella)
   Grāvīša .dziesmu dzied Lubāna pīles,
   Vējāna vārdi skar dvēse]u dzīles..
   Dzirksteles spieto no zvejnieku baržām,
   Paceļas dūmi ar deguma.smaržām.
   Zvejnieki pabāž sev pagalvī sienu…
   (Nez-vai tie sagaidīs nākamo dienu,
   Nez vai par šašlikiem nekļūs tie paši.)
   Meitenes miglāju sienu cērt braši.
   Dziesmiņu- beigušas, sačukstas pīles:
   — Ja viņi nesadegs, šovakar mīlēs!
   —*Nez kur tās meitenes? Kur a capella? —
   Sabiezē-migla, un neredz ne vella!

KA SAVĒJAIS STARP SAVĒJIEM

   Ar kirgizu suņiem, zirgiem un
   ēzeļiem
   man ir tā iespēja latviski runāt.
   … Re, un mēs runājam klusi par
   mājām
   (vai stalli un būdu), par zaļu
   zāli,
   līdz apjēdzam, ka šajā pasaulē
   nestāvam cits citam tāli.
   Jānis Liepiņš
   («Sarunas ar dzīvniekiem»)
   Tic mūsu pašmāju ēzeļi
   Un vietējie zirgi nav diez kas,
   Tādēļ pēc svešiem lopiņiem
   Reizēm uzrodas ieskā.
   Ka pravieti mājās neciena,
   Man atausa prātā likums,
   Kad es ar zirgiem un ēzeļiem
   Kirgizu zemē tikos.
   Tur mani lieliski saprata
   Gan jaunie, gan veterāni.
   Es viņiem sacīju laipni «Salam!»,
   Bet šie man: «Sveicināts, Jāni!»
   Mēs kopā ūdeni iedzērām,
   Kopā uzkodām zāli
   Un nospriedām, ka šai pasaulē
   Nestāvam cits citam tāli.
   Tagad, kad raugos spoguli,
   Uzlikdams hūti vai šalli,
   Liekas, ka pretī man raugās kāds draugs,
   Redzēts pļavā vai stallī.

LAI NOčAB ČUBU MAISS!

   Es tevi skalu līdz kaulam.
   Tu mani zini līdz kaulam.
   Paliec mans, kad kazačoku spēlē!
   Ugunsvējos mesti būsim divi vien.
   Pa naktīm siena šķūņos žogos
   Un droši vien drīz sākšu zagt —
   Lai ir uz kupla čubu maisa
   Man viena traka mīlas naktsl
   Jana More
   (No krājuma «Jūrniekrozes»)
   Atmetīsim, jūrniek, šaubu praulus!
   Katrs skelets skumji jūtas viens.
   Sametīsim kopā mūsu kaulus,
   Cubu maisam ir jau sazagts siens.
   Ko tu, jūrniek, šaubās galvu grozi?
   Varbūt domā — māmiņa ko teiks?
   Spraud vien droši savu jūrniekrozi,
   Spraud to pogas caurumā kā Sveiks!
   Kazačoks ir jāuzsāk ar joni,
   Jārauj tā, lai karst no elpas gaissl
   Smieklīgi ir visi poroloni,
   Kad uz grīdas kuplais čubu maiss.

CAUR KEFĪRU PIE ZVAIGZNĒM

   … Es būšutur, kur pirmsākumi,
   Vai kefirs tas vai zilgans kumiss,
   Un nespēs nāve mani rast.
   … Man neviens darbs par grūtu
   nebūs —
   I goves pups, ir zvaigžņu rēbuss.
   … 7a lemts man mirt, tad novakarā.
   … Ar nēzdogu mās preču veikals,
   Un gaudos dzivokli kāds suns.
   — Nekad vairs nebeigšos, — es teikšu
   Un būšu tur, kur piedzimst mits.
   Ingvars Jakaitis
   («Četras odas»)
   Cik briesmīgi to iedomāties,
   Bet fantāzija negrib stāties:
   Nav Jakaiša. Kūp sēru sveces,
   Un gaudo takšelis kā glups,
   Skumst «Apavi» un «Tekstilpreces»,
   Raud zvaigžņu rēbuss, goves pups.
   No bēdām zils ir kļuvis kumiss,
   Un rūgušpiens ir pašvaks tāds,
   Vājš kefīrs, kā par draugu skumis:
   — Pagalam dzejnieks. Un vēl kāds! —
   Jel neskumstiet jūs, goves pupi,
   Viņš atstājis jums dzejas upi,
   Kas nebeigsies un kļūs kā mīts,
   Kā simbols, etalons un paraugs
   It visam, kas ir atšķaidīts.

APKALTAIS MĪLĒTSPĒKS

   Redzu — stiegrs kalējs apkaļ
   priekškājas un pakaļkājas.
   Tās ir manas.
   Es tas zirgs,
   mans — milētspēks.
   Monta Kroma
   (No krājuma «Stava jurā»)
   Ziemā, sevišķi atkalā,
   Daudz ir bēdīgu skatu …
   Tādēļ kalējs man apkala
   Visas četras (pa blatu).
   Lai gan modernos apavos
   Dāma izskatās košāk,
   Lielā kaislību spriegumā
   Lēkt ar pakaviem drošāk.
   Ak, ja būtu vēl aste klāt,
   Plīvojoša kā slota,
   Skrietu tevi es kairināt
   Zviedzoša, pakavota.
   — Ihoho! — tu man atsauktos.
   Balss tev skaļa kā taure.
   Varens mīlētspēks satiktos:
   Kentaurs un Montkentaure!

GRēciNIEKA BĒDAS

   Jā, tev taisnība.
   Es esmu grūts.
   Jūtu, ka zem sirds
   jau nobriest embrijs.
   Anatols Imermanis
   (No krājuma «Dzīļu noreibums»)
   Man saprotamas tēva jūtas,
   Bet mātes lomā vēl nav būts.
   Ir normāli, ja dāmas grūtas,
   Bet kā gan pats es kļuvu grūts?
   Nu šaubas nevaru vairs remdēt,
   Man pat pa naktīm nenāk miegs.
   Vai manā vecumā var dzemdēt?
   Vai valsts man palīdzību sniegs?
   Ak dievs, cik skābi man ap dūšu.
   Drīz biedre Imermane būšu!

AK SVĒTA VIENTIESTBA!

   Dievmāte, nevienas sāpju rievas tavā sejā.
   Vakar taču mēs piesitām krustā tavu dēlu.
   Topi mums saprotamāka, dievmāte.
   Vai paradīzes putni mēslo uz paradīzes
   puķēm?
   Velga Krile
   (No krājuma «Gaismēna»)
   Nobrīnās dievmāte augstajā debesu pilī.
   —  Kas ar jums noticis? — uzrunā Velgu Krili.
   —  Tāda kā komjauniete esat pēc gadu skaita,
   Taču tik naiva un svēta kā dieva aita.
   Piesita manu dēlu krustā, tak ne jau vakar..
   Bet konkrēti jums ar to visu kāds sakars?
   Vai jūtaties vainīga, vai tad jūs naglas dzināt?
   Bet labi, ka bībeli lasāt un manu dēliņu zināt.
   Viņš jums pā draugam palīdzēs nākamo krājumu izdot.
   Jā, paradīzē mēdz dažādi putniņi ligzdot
   Un uzvedas rātni kā jūsu vecumā skuķes:
   Čivina daudz, bet nedomā mēslot puķes.
   Un nelaista arī, jo nav viņiem laistāmo aparātu.
   Lai dievs dod jums spēkus un apskaidro jūsu prātu!

BūS LĒTAS PUĶES

   Kas gan mums viegli nāk: vai lēkti, zenīts,
   rieti? — Jel raugies mierīgāk, jo zaļo ari mieti un
   saplaukst slotaskāts — ja tikai labi laista
   (ja krietni pūlas kāds, kā roze uzzied skaista..
   Imants Auziņš
   («Degt nepārdegot»)
   Dažs memuārus raksta, gaidot rietu,
   bet Imants Auziņš sācis laistīt mietu.
   Un tiešām jāmulst zinātnieku prātiem:
   viņš rozes izplaucē no slotasķātiem!
   Vēl zenīts nesasniegts, vēl cerības nav raktas,
   drīz Auziņu mēs redzēsim pie «Saktas»,
   kur, kravu vedis spārnotajos zirgos,
   ar mietrozēm un slotrozēm viņš tirgos.
   Un tos, kas augstas ziedu cenas turēs,
   ar hibrīdiem viņš ātri izkonkurēs.

AK, JA KĀDS MŪS NODĪRĀTU!

   āda traucē tev ienākt mani
   āda traucē man ieiet tevi
   Laima Līvena
   Sen tu būtu manī ticis,
   Sen es tevī ieiet spētu,
   Sen mēs abi savienotos,
   Ja tā āda netraucētu.
   Ak, ja kāds mūs nodīrātu,
   Ādu pārmestu pār kārti!
   Tad kā tomāti mēs būtu
   Mīksti, sulīgi un sārti.
   Ieliktu mūs vienā burkā
   (Tāda idille man radās),
   Un uz vāka būtu rakstīts:
   «Mīlas konservi. Bez ādas».

PAR IECERI UN SMECERI

   Ir manā dzimtā ciematā
   Tikai slita viena,
   Man zirga nav un nebūs vēl —
   Ir pašam jāpiesienas.
   Lūk, šodien esmu atvilcis
   Es vezumu ar dzeju …
   Un parīt, ja to vajadzēs,
   Būs ratos kartupeļi
   (Kas smeceri apēdīs —
   rakstinieks kļūs).
   Antons Kūkojs
   (No krājuma «Varaunieks»)
   Jā, kādu brīnumu tik nav …
   Bet kas ir tādu lūkoj's:
   Pie slitas, ratos iejūgts, stāv
   Pats dzejnieks Antons Kūkojs!
   Nupat, nupat kā atvesti
   Pa mālainajiem ceļiem,
   Guļ ratos svaigi dzejoļi
   Starp svaigiem kartupeļiem.
   Lai piepildītu ieceri,
   Kā iesaka mums Antons,
   Ir jāēd cūkas smeceris.
   Tad vārdi gulstas pantos.
   Bet šodien, pētot vezumu;
   Viens otrs domīgs saka:
   — Tie kartupeli tā nekas,
   Bet dzeja visai švaka. —
   Ir, protams, visur ķeceri,
   Bet vajag drusku prasties:
   Ja nevar dabūt smeceri,
   Kas labs var dzejā rasties?

VĒL TOMĒR IR VIENS GODAVĪRS

   Dzied eglīte pie eglītes,
   Dzied, dzejolīti skaita
   Par to, ka vakar vakarā
   To nocirtis kāds maita.
   Jānis Baltauss
   («Vecgada vakarā skaitāms dzejolis»)
   Dzied bērniņi pie eglītes
   Un dzejolīšus skaita,
   Un priecādamies nenojauš,
   Ka viņu tētis maita.
   Viņš eglīti ir nocirtis,
   Liels noziegums tas skaitās.
   Tie, kuri egles tirgū pērk,
   Bez šaubām, arī maitas.
   Bet Baltauss ir viens godavīrs,
   Viņš nemēdz dabu postīt,
   Tam eglīte no kaprona,
   Ja piedeg — ir ko ostīt!

TAS TIK IR PODS!

   galvu savu
   par asi i es
   turu skapi aiz
   stikla
   … citi lepojas ar
   porcelāniem un
   kristāliem saviem
   nožēlojamie
   … svinīgos vakaros es
   rādu viesiem saviem
   galvu savu un…
   … dzidri mantiņa šī
   dzindzina
   Aivars Neibarts
   kas ir kristāls
   un porcelāns
   mietpilsoņu lepnums
   un gods
   manā skapī
   stāv mana galva
   tas tik ir
   pods
   piedauzu
   skan kā zvans
   Rīgas Domā
   brīnums viesiem
   un pašam man
   tukšs
   bet domā

UN PAPĪRS PACIEŠ.

   Kā zirgam
   tik man izvārtīties.
   Kā zirgam zviegt. Kā sunim riet.
   … Joprojām čīkst tas zars patiesi,
   kur kādreiz mēdzu pakārtiesi.
   … Bail man no vilka nakti,
   bet vēl vairāk — no blaktīm.
   Jānis Baltvilks
   (No krājuma «Tu esi glābts»)
   Dažs modies rīta rosmi taisa,
   Es nesaprotu ļaudis šos.
   Es, visas četras cēlis gaisā,
   Kā zirgs pa zemi izvārtos.
   Tad skaļi nozviedzos un reju,
   Un sāku rakstīt jaunu dzeju.
   Bet, tiklīdz spalva lapai skaras,
   Es atceros, ka jāpakaras.
   Kāds prieks, kad zars tik jauki čīkst
   Un, manu svaru juzdams, līkst!
   Tak vēl par agru sevi bedīt.
   Nāk nakts, es sāku blaktis medīt,
   Tad ārā atskan kauciens ilgs …
   Ej sazin, Baltvilks tas vai vilks?
   Vai nezvērs tup pie mana loga,
   Vai vārdabrālis nāk no kroga?
   Tas viss man jaunu vielu dod.
   Tā gribas visu apdzejot!
   Lūk, tādēļ, kad es kārties eju,
   No jauna mostas dzejotgars,
   Un papīrs pacieš manu dzeju
   Tāpat kā virvi čīkstošs zars.

NEVAJAG GULĒT!

   … kāds gribēja princesi atmodināt,
   bet pirms vajag aizmidzināt…
   Sēž princese kā mēma pūce
   acīm vaļā un zaļām,
   un domu spārni tai sapinas
   uz izkārtnes aiz loga — «gaļa».
   Māra Zālīte
   (No krājuma «Vakar za|ajā zālē»)
   Un, gaidot to gaļu,
   Princese aizmieg.
   Kļūst skumji un vēsi…
   Tad atnāk kaimiņu Antiņš
   Un saka:
   — Mosties, cīsiņus nogulēsi!; —
   Un princese trūkstas
   Un drāžas pa kāpnēm lejā, ;
   Jo nav tai spārnu.
   Ak dievs! Tajā rindā
   Jau 700 kraukļu
   Un 7000 vārnu.
   Kad paliek tas pēdējais cīsiņš
   Un princese cer uz viņu,
   Nāk Antiņa vecākais brālis
   Un parāda grāmatiņu.

PAŠPARODIJA

   Vēl bērnībā dauzīts es tiku,
   kad ābolus spēru vai kāvos.
   Kad nopirku motociklu —
   zem smagās mašīnas žāvos …
   Un rezultātā ir sanācis
   negribot, nevis gribot,
   ka mēdzu es ne vien staigājot,
   bet ari domājot klibot.
   Valdis Artavs
   («Pašapcerējums»)
   Es bieži runājos ar sevi,
   Kaut sieva nebeidz mani rāt.
   Ar gudru cilvēku, vai zināt,
   Ir patīkami parunāt.
   Un, visus pārskatot pēc kārtas,
   Kas dzejas druvā pļauj un sēj,
   Mēs secinām, ka Valdis Artavs
   Ir vienīgais, kas kaut ko spēj.
   Mans dakters, mani labi zinot
   Un regulāri pārbaudot,
   Šo patiesību apstiprina.
   Tik lūdz, lai citiem nestāstot.
   Jo skaudība pie mums ir traka,
   Bet paškritikas — pamaz gan.
   (Man aizdomas, ka viņš to saka
   Ne tikai vienīgajam man!)

(Bernu stūrītis)

Jauno autoru dzejas almanahs REDZOKĻI

   Sastādījis Valdis Artavs,
   sniedzot īsu ieskatu autoru dzīvē
   un viņu labāko darbu paraugus.
   Tātad esiet pazīstami!

VOLFRAMS DIEGS

   (Nesajaukt ar Hugo Diegu!)
   Beidzis 3 klases, tālāk nav mācījies, strādā par elek-
   triķi namu pārvaldē, raksta dzejoļus daļēji bez pieturas
   zimēm, jo nezina, kur tās likt.
   īssavienojums
   Kā rodas savienojums īsais?
   Kad divi tiekas mīlas trīsās,
   Kad kontrolieris notver zaķi,
   Kad suņi ielenkuši kaķi
   Kad vīrs tik tikko turas kājās
   Un sieva sagaida to mājās
   Kad spuldzē pēkšņi pārdeg mats
   Un kulaks uzgrūžas uz acs
   Šķīst dzirkstis gaisā ceļas mati
   Zūd enerģijas kilovati

MAtlLDE TAUKUMA

   Beigusi Filoloģijas fakultāti. Strādā Centrāltirgū par
   gaļas izcirtēju. — Katrs darbs ir cienījams, — viņa saka,
   — kādam ari ar galu jāandelējas.
   Matilde mii ziedus, jērgaļas kotletes un savu viru.
   Smalkāko jūtu atklāsmei viņa meistarīgi izmanto plašu
   gaļas izstrādājumu sortimentu. Viens no viņas labākajiem
   dzejoļiem — «Pirmais skūpsts».
   Es biju tērpā plānā —
   Kā cīsiņš celofānā.
   Tu — tumšos svārkos, cienīgs —
   Kā dūmu desas stienis.
   Vēl dzirdu tavu balsi:
   — Nāc, uzgriezīsim valsi! —
   Un mani tad, vai zini,
   Kā ruleti tu tini.
   Tu nobučoji mani.
   Skūpsts bija gards un skanīgs.
   Es jutu — sirds man palec.
   Un trīcēju kā galerts.

OTO PURNBERGS

   Bijis vairākos vadošos amatos. Tagad vada apavu la-
   bošanas uzņēmumu, kur strādā vēl viens kurpnieks (kas
   dzejo(us diemžēl neraksta). Oto dzejā manāma klasiku
   ietekme, taču tas nebūt nenozīmē, ka viņam pašam nav
   oriģinālu meklējumu un atradumu.
   Atmiņas
   Tajā niknā dienā,
   Kad mans kolhozs dzima,
   Kļuvu es par viņa vadītāju.
   Vēlāk kolhozs
   Grima, grima, grima…
   Ko man bija darīt?
   Projām gāju.
   Lopbarības trūka,
   Cūkas kūtī sala,
   Revidenti — čūskas
   Mani miltos mala.
   Ko man bija darīt?
   Glābos citā ciemā.
   Kad es projām gāju,
   Bija dzija ziema.

LIGA STIGA

   Spēlējusi ģitāru pašdarbības simfoniskajā orķestri (kur
   ari patapinājusi savu pseidonīmu), vadījusi tramvaju,
   dziedājusi Taulas kori <rVipiventus», bijusi oficiante jūr-
   nieku internacionālajā klubā, kur daļēji apguvusi vācu
   valodu. Pašreiz Liga tulko atpakaļ no latviešu valodas
   vācu valodā Gētes «Faustu». Kā zināms, latviešu valodā
   daudzas «Fausta» vietas pārspēj oriģinālu. Cerams, ka
   atpakaļtulkojumā oriģināls tiks jūtami uzlabots.
   Lūk, mazs paraugs.
   Fausts saka Grietiņai:
   —  Lai paliek tas, kas vienreiz bijis!
   Tu mani nāvē iedzīsi!
   —  Auf vviedersehen, blondina!
   Kaput moja mašina!

JURITIS ČURITIS

   Risina pasaules problēmas, lai gan šai pasaulē nācis
   ikai pirms pieciem gadiem. Jūt atbildību par visu, ko ari
   auž savās vārsmās.
   Kad māmiņa mani modina
   Un saka «cisu», «cisu»,
   Es ilgi stāvu pie podiņa
   Un domāju par visu:
   Par to, ka atkusnī
   Ceļi rūgst,
   Par to, ka traktoriem
   Daju trūkst,
   Par to, ka Āfrikā
   Zāle kalst,
   Par to, ka Arktikā
   Lāčiem salst…
   Māmiņ, tu nesteidzies
   Ar to «cisu», «cisu».
   Ļauj man padomāt —
   Esmu atbildīgs par visu!

ANDŽS DIŽBARDIS

   Jaunais autors dzimis pagājušā gadsimta beigās. Dzejot
   sācis jau ganu gaitās. Viņa pirmo dzejoļu burtnīcu apēda
   govs, otro saplēsa greizsirdīgā sieva, domādama, ka mī-
   lestības pantiņi veltīti citai. Bet trešā aizgāja bojā kara
   laikā. Papīra trūkuma pēc Andžs to nopīpēja.
   Andža dzejā jūtams arhaisms, taču pamatos tā sasaucas
   ar mūsdienu dzīvi.
   Alus atvests man par prieku
   Mūsu ciema ēdnīcā.
   Nu es tālāk vairs netieku
   Citā kādā svētnīcā.
   Mājupcejam, šķiet, nav gala,
   Bieži stājos, grūti iet.
   Birzī pogā lakstīgala,
   Pogā vajā, pogā ciet…

NO SASTĀDĪTĀJA

   Lasītājiem var rasties jautājums: kādēļ almanahs no-
   saukts par <rRedzokļiem»?
   Paskaidroju:
   Ja alus pudele tavs elks,
   Tev jābūt stiprām nierēm.
   Bet, ja uz dzejošanu velk,
   Ir jābūt acīm pierē.
   Jo citādi tev sajuks viss —
   Kā rasols vienā traukā —
   Un, vienreiz sevī iegājis,
   Tu netiksi vairs laukā.
   1972

AR DIEVPALĪGU!

   AR DIEVPALĪGU!
   Dievs visus ateistus svētī,
   Kas šodien viņu mierā liek,
   Pēc principa: es neaiztieku
   Tos, kuri mani neaiztiek.
   Dievs visus komjauniešus svētī,
   Kas savus bērnus kristīt nes,
   Pēc principa: kas mani godā,
   Tos turu godā arī es.
   Un dzejniekus viņš arī svētī,
   Kas savās dzejās viņu min.
   Velns zin, vai viņi Marksu pētī,
   Bet svētos rakstus labi zin.
   Jā, it neko tur nevar darīt,
   Dievs vēl šad tad mums piepalīdz
   Starp citu, dzejolis šis ari
   Ar dievpalīgu uzrakstīts.
   «Lai slaveits Jēzus Kristus!» —
   Skan vecīga balss no Romas,
   Un, dzirdot ierasto izloksni,
   Uz Latgali brien manas domas.
   Vai katrā ciemā tur dievnams stāv.
   Ko darīt, lai visi turp ietu?
   Vai nu ar milici jāatved,
   Vai nu jādzen ar mietu!
   «Vairs ticeibas breiveibas Latvijā nav
   Jā, ticīgos Latvijā spaida.
   Konkrēti: ja kāds ticīgais
   No ticīgās «jā» vārdu gaida.
   Jā, ticīgie Latvijā bieži cieš
   Rindā pēc desām vai alus.
   Bet pagānus arī grūsta un spiež.
   Ej nu sameklē galus,
   Kurš kuram pirmais piekasās klāt?
   Ne jau to kungu visi tie lād!
   Un paraug, cik ticīgo darbdienās
   Dzer vai dievmāti slavē!
   Kārtīgi algu saņemot,
   Darbu mierīgi kavē.
   «Laudetur Jēzus Kristus!»
   Laudetur, broļeit, laudetur!
   Visur ir maizīte jāpelna,
   Par velti jau tevi netur,

LūGŠANA

   Mūsu tēvs debesīs,
   kamēr tu vēl esi pie varas,
   pasargā mūs no «Autoservisa»,
   Rigas kinostudijas filmām
   un stikla taras.
   Mūsu dienišķo maizi
   dod mums papilnam, nevis skopi,
   sevišķi to,
   ko iecienījuši lopi.
   Piedod mums mūsu parādus,
   kad halturējam vai darbu kavējam,
   bet algu un prēmiju, protams, saglabā.
   Par ko tad mēs tevi slavējam!
   Un neieved mūs kārdināšanā
   uzsākt strīdu ar autoinspektoriem,
   kad viņu rokās mūsu tiesību vāki,
   jo tu esi visuvarenais dievs,
   bet viņi vēl varenāki. Arnen!
   Kad Latgales pakalnos kombaini ganās
   Un puišeļi dārzos jau ābolus sper,
   Uz Aglonu ticīgie ļautiņi manās
   Un klusībā katrs uz brīnumu cer.
   Te dievmāte teikusi zemniekam kādam
   (Vai skaidrā viņš bija vai ņēmis uz krūts?),
   Ka nākotnē viņai daudz brīnumu rādāms,
   Lai visi tik baznīcai ziedo un lūdz.
   Un, lūk, tajā vietā, kur viņi reiz tikās,
   Stāv baznīca stalta un altāris skaists.
   Un augusta vidū ik gadu — kā likums —
   Te darbā tiek brīnumu kombināts laists.
   Plūst cilvēku straume, nu, tā kā uz tirgu.
   Gan kāto ar kājām, gan visādi brauc.
   Te redzams, cik Latgalē palicis zirgu
   Un cik šodien privāto mašīnu daudz.
   Dūc ērģeles priekā par dievnamu pilnu,
   Un, Mariju slavējot, večiņas dzied.
   Un baznīcas kalpi cērp bagātu vilnu
   No visiem, kas labprāt to noziedot iet.
   Sēž mācītājs krēslā ar tādu kā šalli,
   Un kautrīga jaunava grēkus tam sūdz.
   Varbūt viņu kaimiņu puisis pēc balles
   Uz atvadām spiedis tā stiprāk pie krūts.
   Bet šoferis Donāts, kas iebrauca gravā,
   Kad žvingulī atteicās paklausīt «mazs»,
   Cer atgūt caur dievmāti tiesības savas
   Un zvēr, ka pie stūres vairs nedzers nemaz.
   Met slaucēja Matilde cītīgi krustus:
   «Lai dēliņam augstskolā konkurss nav smags!»
   Un uzmācas dievmātei cūkkopis Justins,
   Kas, žiguli gaidot, jau kļuvis vai traks.
   No svētbildes Marija noraugās viņos.
   Kā dāmai aiz letes tai vienaldzīgs skats:
   Jā, viņa tam kungam šīs prasības ziņos,
   Bet saprotiet paši, cik maksā tāds blats!
   Un cilvēki maksā, lai svecītes mirgo,
   Par svētīto ūdeni naudiņu dod …
   Jo kas gan ir desmitnieks tantei, kas tirgo,
   Un vīram, kas darbnīcā halturēt prot.
   Pie baznīcas dārzā daudz pakaušu slaistās,
   Čukst sieviņas: — Veiskups! — Un, lūk, tur viņš nāk;
   Pland baldahīns vējā, un sakraments laistās,
   Bet agrākais spožums jau apsūbēt sāk.
   Par bezdievjiem gaužas viņš uzrunā garā,
   Tad seko par dievmātes brīnumiem stāsts —
   Ko veikusi viņa, ko reizēm vēl dara,
   Cik liels viņas glābto un dziedēto klāsts …
   Nudien viņas priekšā var nobālēt ārsti
   Un medmāsas skaudībā pirkstos sev kost.
   Hei, draugs, kādēļ klīnikas durvis tev vārstīt?
   Met krustu — un klepus būs momentā nost!
   Smīn baznīcas korī dažs meitēns un zellis,
   Un nez vai šai plašajā dārzā ir kāds,
   Kam, dzirdot par brīnumiem, debesīm, elli,
   Bez ierunām visu to uzņemtu prāts.
   Kurš cilvēks, lai vairāk vai mazāk viņš skolots,
   Vēl šaubīsies šodien vai apstrīdēs mUs,
   Ka teiksmainā dievmāte, brīnumus solot,
   Pat nespēja nojaust, kas nākotnē būs.
   Ka bijušie nabagi Jezups un Antons
   Ar moskviču savu un žiguli brauks,
   Tak ne jau lai klausītos pātaru pantos,
   Bet tāpēc, lai draugu te satiktu draugs.
   Ka abiem būs mājās gan vanna, gan gāze,
   Ka abiem būs kabatās naudas, ka biezs,
   Ka ne jau nu ļerga, bet konjaks līs glāzēs,
   Ko brūvējis armēņu vīndaris — dievs.
   Ar zvaniem un glāzēm tiek Aglonā zvanīts,
   Un galvenais brīnums vēl jāpiemin man:
   Neviens pēc šiem svētkiem nav veselāks manīts,
   Bet slimāks viens otrs ir palicis gan!
   1976

ZIEMSVĒTKU LEĢENDA

   Gailis saka: «Kristus dzima!»
   Vista prasa: «Kad, kad?»
   Tītars prasa: «Kur, kur?»
   Teļš atbild: «Bellēmē!»
   (Latviešu tautas pasaka)
   I
   Saules zemi Palestīnu,
   Kur it labi brūvē vīnu
   Un no mannas putru vāra,
   Lieli notikumi skāra.
   Ķēniņš Hērods tronī kāpa,
   Žņaudza, spaidīja un krāpa,
   Lika, lai uz vienu vietu
   Visi pierakstīties ietu.
   —  Ja reiz pavēlējis valdnieks, —
   Sprieda Nācaretes galdnieks,
   —   Spītība var nākt par ļaunu,
   Taisi, sieviņ, ceļa paunu! —
   Tad viņš garausaino tvēra,
   Drusku auzu kulē bēra,
   Sievu virsū sēdināja,
   Ņēma pātagu un gāja.
   Dienvidos nekad nav sniega,
   Daba nezin garā miega,
   šajā zemes joslā maigā
   Cilvēki puskaili staigā.
   Lindraku un bikšu vietā
   Baltus palagus liek lietā.
   Un, lai dundurs neiekostu,
   Pārsien vēderu ar jostu.
   Arī mūsu ce|otāji
   Bija saģērbušies vāji.
   Vai nu ņemsi biezo pēli?
   Tā jau jāizkar ir mēle.
   Bet, ja jābrien vēl pa smilti,
   Tad nu kļūst pavisam silti.
   Jāzeps palēkdamies skrēja,
   Abas pēdas applaucēja.
   Ezelītis pūta smagi,
   Arī viņam dega nagi.
   Bija pēcpusdiena vēla,
   Betlēme, ko Dāvids cēla,
   Kad tiem pretī vārtus vēra,
   Trokšņu jūkli ausis bēra.
   Visur, kur vien acis raugās,
   Iebraucēju pilnas spraugas,
   Un gandrīz uz katra stūra
   Ēzeļu un ratu jūra.
   Jāzeps sāka gaust uz ielas:
   — Redz nu, sieviņ, rindas lielas.
   Vajadzēs tev ilgi gaidīt,
   Kamēr beigšu visur skraidīt.
   Skaties, ēzelīli glabā,
   Bet, ja jušana nav laba,
   Nekavējies velti daudz —
   Ātro palīdzību sauc … —
   Tad ar pergamentiem saujā
   Laidās prom viņš gaitā straujā.
   Ko tik viņam neprasīja:
   Kur viņš juku laikā bija?
   Kādā sastāvējis draudzē?
   Kādēļ garu bārdu audzē?
   Kādēļ reti iet uz pirti?
   Kādēļ guļ ar sievu šķirti?
   Kādēļ nedejojot valsi? …
   Un tā tālāk … Rāmā balsī
   Farizeji iztaujāja.
   Ļaudis nīka — stundas gāja.
   Vēlāk sākās otrā daļa.
   Bija jādod kājām vaļa.
   Jādabū, lai ķer vai trieka,
   Izziņa no pārvaldnieka,
   Izziņa no darbavietas
   Un vēl tūkstoš citas lietas.
   Marija jau izsamisa.
   Nāca vakars, diena dzisa,
   Kļuva tumša debess mala,
   Ārā nežēlīgi sala …
   Kur tad Jāzeps? Nevar manīt,
   Ej kaut vai uz morgu zvanīti
   Taču beidzot gaitā lēnā
   Vilkās viņš kā bāla ēna.
   Marija te sāka drāmu:
   — Tev bij jādzer simtu gramu,
   Tu tur svešas sievas skāvi,
   Laikam vēlies manu nāvi!
   Man te jāgrauž maizes dona
   Naktskreklā uz akmens klona,
   Piedzims bērniņš, prasīs krūti —
   Ved jel kaut uz lopu kūti! —
   Jāzeps vārda nesacīja.
   Likās, tikko dzīvs viņš bija. .
   Soļot ēzelītim ļāva
   Turp, kur ragulopi māva.
   Apkārt Betlēmei, tā sakot,
   Liedza rūpniecībai trakot,
   Toties lopkopība zēla:
   Jaunas pienotavas cēla,
   Ganiem klubus iekārtoja,
   Triecienniekus apbalvoja.
   Tam, kas izaudzēja kazu,
   Deva goda rakstu mazu.
   Bet par labu vaislas bulli —
   Zālamana rakstu rulli.
   Tā nu sagadījās lietas,
   Ka ne tālu no tās vielas,
   Kur tie apmetušies bija,
   Gani avis uzraudzīja.
   Visi, pietvīkuši sārti,
   Spēlēja uz naudu kārtis,
   Lēja vīnu āža ragā,
   Uzsaucot cits citam: «Dragā!
   Mācās nakts kā melna siena,
   Un pat zvaigznīte neviena
   Nespīdēja debess tālē.
   Drīz pie ugunskura zālē
   Snauda jautrā kompānija.
   Kūtī tajā laikā bija
   Bērniņš piedzimis patiesi.
   —  Jāzep, kur tu tagad iesi?
   Sieva vīram maigi bilda.
   —  Būtu telpa jāsasilda.
   Varbūt ogles iedos gani.
   Neuztraucies, gaidi mani!
   Lūk, jums dziesma. Nav tā gara,
   Nav nekā tur leģendāra.
   Zvaigzne, eņģeļi tai naktī…
   Izzīsti no pirksta «fakti».
   Var jau būt: kad, dūcot dziesmu,
   Jāzeps pūta gaišu liesmu,
   Aitām likās — brīnums ausis!
   Stulbi cilādamas ausis,
   Iespējams, ka tās pat blēja,
   Taču ganiem nevarēja
   Būt no vīna murgu tādu.
   Nav jau četrdesmit grādu!
   Tagad citi «avju gani»
   Cenšas pārliecināt mani,
   Stāstot, ka caur dieva brūti
   Jēzus tonakt dzimis kūtī.
   Ja nu Jāzeps tikai spētu,
   Viņš tiem laikam atbildētu:
   — Bērns, kas bija normāls svarā,
   Neradās no svētā gara.
   Nejauciet šai lietā dievu,
   Neblamējiet mūs ar sievu!
   1950-1957

LIELDIENU BALĀDE

   I
   —  Jūdi dusmās kļūst vai traki.
   Bēgsim, Jēzu, iznāks švaki!
   Beidz tu lugties dienu augu! —
   Saka Pēteris uz draugu.
   Garos svārkos pīdamies,
   Reizēm atskatīdamies,
   Abi iemūk mežā iekša.
   Pēkšņi sargkareivis priekšā:
   —   Stāviet, kungi! Jūsu pasi! —
   Jēzus atbild: — Kam tu prasi?
   Vai es nekārtības taisu?
   Paej sānis, nejauc gaisu! —
   Tomēr manevrs neizdodas:
   Kā no zemes Jūdass rodas,
   Pienāk, bučo dieva dēlu,
   Viss ir zaudēts, viss par vēlu,
   Sardzi neapvest ap stūri,
   Jāiet patupēt uz būri.
   Tā, lūk, Jēzu arestēja,
   Maigās rokas virvēm sēja
   Un pār nevarīgo miesu
   Sāka nežēlīgu tiesu.
   Ko tik viņam nedarīja —
   Galvu dzeloņdrātīm vija,
   Bārdu plēsa, ūsas rāva,
   Rakstīt mājās neatļāva,
   Kārtis ņēma, smēķēt liedza
   Un pat maizi neizsniedza.
   Lūk, ko viņam pārciest nācās,
   To lai katrs saprast mācās!
   Beidzot sita stunda baiga:
   Sviedru pilieniem uz vaiga
   Viņi lika nest tam krustu,
   Lai viņš vairāk moku justu.
   —  Vienu mirkli! — Jēzus pauda.
   —  Man ir atlikusi nauda.
   Kādēļ dzīt šo skumjo joku?
   Kādēļ nest šo smago koku?
   Es to uzskatu par zemu,
   Ļaujiet, fūrmani lai ņemu! —
   Jūdi, protams, sāka smieties:
   —   Skat, cik gudrs nācarietis!
   Gravas dziļas, kalni stāvi,
   Brauciens savienots ar nāvi,
   Tādā ceļā zirgs var beigties.
   Stiep tik pats, mums nav kur steigties!
   Jēzus vairāk nerunāja,
   Tikai gāja, gāja, gāja…
   Galošas no kājām krita,
   Viņu lamāja un sita,
   Raudzījās, lai neapstātu,
   Kamēr Golgātā nav klātu.
   Lūk, jau viņu izģērbj pliku.
   Sievietes ar labpatiku
   Pētī viņa miesas būvi,
   Kamēr bende piegriež skrūvi.
   Norma maza, darbi sokas:
   Asas naglas, mīkstas rokas …
   Drīz vien krusts ir zemē rakts,
   Visi izklīst, pienāk nakts.
   Kad šo lietu izdarīja,
   Divi laupītāji bija
   Jēzum līdzās krustos rauti.
   Bļāva tie kā vepri kauti:
   — Jēzu, palīdzi mums glābties!
   Palīdzi mums lejā rāpties!
   Kam tev savu mākslu taupīt?
   Laidies pats un ļauj mums laupīt!
   Bet bez atbalss skaņas vēlās,
   Jēzus galva nepacēlās.
   Spēkus zaudējis un varu,
   Bija izlaidis viņš garu.
   Pagāja kāds laiks. Un raugi
   Sāka sapulcēties draugi.
   Dziļas bēdas katrā sejā:
   Kā lai veco dabū lejā?
   Beidzot viņi gudri sprieda,
   Visu naudu kopā svieda,
   Desas sapirka un šņabi,
   Sardzi iedzirdīja labi,
   Tumsā noklaudzēja rīki,
   Atbrīvojot stīvo līķi.
   Tad tie viņu apbedīja.
   Nu, un, tā kā bailes bija,
   Ka to šakāls neapgrauž,
   Bandīts zārku neuzlauž, —
   Vēla virsū akmens bluķi.
   Lai neviens tur nebāž snuķi!
   iti * *
   Dažs, kas izlasīs šo stāstu,
   Mani apveltīs ar lāstu:
   — Ko tu smej par svētām lietām!
   Dievs par tevi ari cieta! —
   Ko tur taisnoties man gari,
   Es par viņu cietu ari —
   Veselus divtūkstoš gadus
   Manus senčus, draugus, radus
   Dedzināja, krustā sita,
   Nu bet tagad — esam kvitā!
   Pietiks ūdeni reiz duļķot:
   Muļķu nav, un nav ko muļķoti
   1919- 19C1

SATURS

   Uzruna grāmatas pircējam .
   LAUKU DZĪVE RAIBAS AINAS
   Citātu mīļotajam ….
   Pa kuru laiku? ….
   Džimbai rūdi rasā! .
   Skatos un brīnos ….
   Lauku dzīve raibās ainās .
   Bet citādi viņš cilvēks jauks
   Klausiet tikai mani! .
   Un ja nu dziedat otrādi? .
   Kā tu mainies, valodiņa! .
   Kuplejas par palīdzību .
   Pokus mokus …………………
   Teorija un prakse
   Kluks, kluks, lira!
   Oda bagātībai………………..
   Uzruna lauku ļaudīm ražas s\
   Aug spējīgs darbinieks (Bernu
   SITA, ZVĒRI, DZĪVODAMI .
   Apša monologs
   Kā dažkart rodas sašutums
   Mototūrista dziesmiņa
   Tur nav vainojami lini .
   Ačgārnīši………………….
   Tārpa kuplejas
   Par brīnumiem
   Samaitātie bērni .
   Nerakstīts likums
   Maizesbrāļi . . .
   Fabula par kutelīgu tēmu
   Aiz kalniņa dumi kūp .
   Par kvalitāti ….
   Piebilde diskusijā par modēm…………………… 56
   Spurainas rīmes par tematu «Preču zīmes» . 58
   Viena otra svaiga doma goda nosaukumu
   jomā…………………………………………………… 59
   Uzruna sausajā saiešanā………………………….. 62
   Kas kaftēja nestāvēt! (Bērnu stūrītis) . . 66
   BET DZfVE IR DZĪVE . . .
   Divas satīras……………………………………
   Drošs paliek drošs……………………………
   Zurkiāda………………………………………….
   Fantāzija par medicīius tēmu ….
   Saruna par hobī……………………………….
   Sīku joku birums………………………………
   Nakts simfonija………………………………..
   Cosi fan tutte……………………………………
   Udensgabals…………………………………….
   Zaķi ………………………………………………..
   Par pozām, rokam un smadzeņu krokām
   Daži vārdi par latviešu humoru . . * .
   Ja grib, tad var………………………………..
   Pastardiena……………………………………..
   Mednieku dziesmiņa………………………….
   No kādām sievām vīri bēg………………….
   Pedagoģiska etīde …….
   Nekur nav tik labi kā majāsl ….
   Kaķu balle (Bērnu stūrītis) ….
   PEGAZU IZLASE
   Imants Ziedonis……………………………….
   Jānis Plotnieks…………………………………
   Vizma Belševica……………………………….
   Cecīlija Dinere…………………………………
   Olga Lisovska …………………………………
   Arvīds Skalbe…………………………………..
   Marta Barbale………………………………….
   Skaidrīte Kaldupe…………………………….
   Valdis Rūja……………………………………..
   Spēks, kur tu rodiesJ (Jānis Sirmbārdis)
   Droša recepte (Milda Losbcrga) .
   Vērtīgas zinas (Dagnija Dreika) . .
   Ko gaidi, valoda? (Uldis Bērziņš) . .
   Bez greizsirdības un bez skaudības (Jānis
   Peters)………………………………………………. 120
   Dresūras vaina (Ilga Rismane) …. 121
   Kur ir (avs pods? (Velta Kaitina) . . . 123
   Lej, māsiņ, lej!_ (Inara Roja)………………….. 125
   Neņemsim jauna (Pēteris Jurciņš) … 127
   Mamutiāda (Arvīds Grigulis)………………….. 128
   Ja mīli dabu . . . (Vitauts Ludēns) … 132
   Ai, meitenes, ai, gardēdes! (Jānis Rokpelnis) 133
   Kad mirusi mīlestība (Laimonis Vāczemnieks) 134
   Lai katrs sevi vaino pats (Juris Helds) . . 130
   Ai, baržas, ai, smaržas (Andris Vējāns) . 137
   Kā savējais starp savējiem (Jānis Liepiņš) . 138
   Lai nočab čubu maiss! (Jana More) . . 140
   Caur kefīru pie zvaigznēm (Ingvars Jakaitis) 141
   Apkaltais mīlētspēks (Monta Kroma) . . . 142
   Grūtnieka bēdas (Anatols Imermanis) . . 143
   Ak svētā vientiesība! (Velga Krile) . . 144
   Bus lētas puķes (Imants Auziņš) . . 145
   Ak, ja kāds mūs nodīrātu! (Laima Līvena) . 146
   Par ieceri un smeceri (Antons Kūkojs) . . 147
   Vēl tomēr ir viens godavīrs (Jānis Baltauss) 149
   Tas tik ir pods! (Aivars Neibarts) . . . 150
   Un papīrs pacieš . . . (Jānis Baltvilks) . . 151
   Nevajag gulēt! (Māra Zālīte)…………………… 152
   Pašparodija (Valdis Artavs)……………………. 154
   REDZOKĻI (BERNU STŪRĪTIS)
   Oto Purnbergs………………………………………… 159
   AR DIEVPALĪGU!
   Ar dievpalīgu!………………………………………… 167
   Валдис Артавс
   ВЕСЕЛОЕ ЖИТЬЕ
   Сатира и юмор разных лет
   На латышском языке
   Рига «Лиесма» 1988
   Художник Э. Ошс -
   HD Ns 5446
   Valdis Ar tavs
   LUSTĪGA DZĪVOŠANA
   Redaktors J. Sirmbārdis
   Redakcijas vadītāja V. Jugāne
   Galvenā redaktora vietniece S. Ūdrc
   Mākslinieciskais redaktors J. Petraškevičs
   Tehniskā redaktore M. Pavlovska
   Korektore V. Duka
   Nodota salikšanai 03.08.87. Parakstīta iespie-
   šanai 12.01.88. JT 00224. Formāts 60X90/32.
   Tipogrāfijas papīrs Ka 1. Literatūras garni-
   tūra. Augstspiedums. 6,0 uzsk. iespiedi.;
   6,19 uzsk. kr. nov.; 5,44 izdevn. 1. Metiens
   16 000 eks. Pašūt. Nt 1014-1. Cena 75 kap.
   Izdevniecība «Liesma», 226256 Rīgā, Pa-
   domju bulv. 24. Izdevn. .Ks 51/32803/Do-1661.
   Iespiesta Latvijas PSR Valsts izdevniecību,
   poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu
   komitejas tipogrāfijā «Cīņa», 226011 Rīga,
   Blaumaņa ielā 38/40.